Patiesā Āfrika: latviešu ceļotāja piedzīvojumi vietās, kur Hemingvejs gandrīz zaudēja dzīvību

Lai arī šis stāsts konkursā neuzvarēja, tas ir viens no košākajiem un neparastākajiem iesūtītajiem ceļojumu aprakstiem. Lūk, stāsts par īsto Āfriku latvieša acīm!

"Āfrikai piemīt kaut kāda īpaša maģija, ar ko šis kontinents atšķiras no citiem. Šķiet ikvienam bērnības atmiņās palikušas ainas, kā savannā skrien zebra, kurai pakaļ nesas gepards; lauvu bars, kas akāciju koka ēnā tiesā nomedīto bifeļa mazuli; mūžīgi zviedzošā, bet skaistuma ziņā Dieva apdalītā hiēna, kas gaida savu kārtu, kad varēs apskrubināt lauvu atstātos kauliņus; krokodils, kas gatavojas satvert un ieraut ūdenī pie ezera padzerties pienākušo antilopi; slavenās Āfrikas saulrieti ar sarkanām debesīm un rietošās saules bumbu, kas pazūd aiz horizonta, bet fonā tam visam paceļas Melnā kontinenta jumts – leģendārais Kilimandžaro ar balto cepurīti.
Tāda ir klasiskā Āfrikas ainava, kas pievelk ceļotājus no visas pasaules, skarba, bet skaista. Tur katru dienu notiek bada spēles jeb cīņa par izdzīvošanu starp plēsēju un medījumu.

Iesākumā es nonācu Gomas pilsētiņā Kivu ezera krastā, Kongo Demokrātiskajā Republikā. Te nu reiz pavērās patiesā Āfrika – netīrība, drausmīgi ceļi, graustu rajoni ar noplukušām koka būdelēm. Nabadzība ir ik uz stūra. Lai gan Kongo ir ļoti bagāta ar dabas resursiem, korumpētie un ekstravagantie diktatori, kā arī daudzie konflikti ar separātistu grupām valsti iedzinuši nabadzībā.

Valsts nosaukums, protams, ir cēlies no varenās Kongo upes, kas šķērso šo valsti visā tās garumā. Kongo upe ir leģendāra, un tai pieder daudzi tituli - otra garākā upe Āfrikā aiz Nīlas, otra lielākā upe pasaulē pēc Amazones, dziļākā upe uz Zemes un dzīvības artērija planētas otrai lielākajai lietus mežu ekosistēmai.

Šeit gan nebiju ieradies nabadzību vērot, bet gan ieskatīties pasaules lielākajā "uguns katlā". Blakus Gomas pilsētiņai atrodas Kongo spožākā zvaigzne – Virungas nacionālais parks (NP). Vulkānu NP var lepoties ar sešiem Virungas grēdas vulkāniem. Te lielais notikums ir arī gorillu vērošana, bet parkā mājo arī branga šimpanžu grupa, un tomēr kronis visam ir 3470 metrus augstais Nyiragongo vulkāns – mūsu Austrumāfrikas ekspedīcijas kulminācija un viens no gaidītākajiem notikumiem. Šķiet, kas gan tur liels, kārtējais vulkāns, bet Nyragongo nudien ir īpašs, jo tā virsotnē atrodas viens no pieciem uz planētas sastopamajiem patstāvīgajiem lavas ezeriem, turklāt nevis šāds tāds, bet pats lielākais un pats aktīvākais pasaulē. Lavas ezers atrodas 1,2 kilometrus platā un 600 metrus dziļā kalderā, tātad pietiekoši drošā attālumā, lai nevajadzētu steigties ar testamenta rakstīšanu.
Vulkāns šoreiz izrādījās vieglāk pieejams nekā ceļvedī aprakstīts. Tiesa, skriet te nav kur, jo tāpat pats labums parādās tikai vakarā, kad lavas ezers iegūst žilbinoši spožās dzeltenās un oranžās krāsas. Tas ir iemels, kāpēc šī vulkāna iekarošanai pavada divas dienas un nakšņo augšā vienkāršos koka-telšu namiņos.

Pirmais "woow" izsauciens bija jau pa dienu, ieskatoties milzīgajā krāterī ar lavas ezeru apakšā, bet tas nav nekas salīdzinājumā ar skatu vakara stundā...te nu tiešām aptrūkstas vārdu. Lavas ezers izrāda sevi no visām pusēm, vienu brīdi tas ir rāms un spožās dzeltenās lavas līnijas veido interesantas tekstūras, kas līdzinās zirnekļu tīklam, bet pēc brīža oranži-dzeltenais katls vārās un mutuļo, izšaujot lavas geizerus. Ko lai saka, dabas spēks visvarenākajā tās izpausmē!

Agra rīta migla apvijusi džungļus, pirmie saules stari viegli izgaismo lietus meža biezokni, pa koku aizrāpo milzīgs hameleons ar trim ragiem, bet visapkārt dzied putni kā dziesmu svētkos. Uz šī mistiskā fona devos Āfrikas lielākajā piedzīvojumā – kalnu gorillu fotomedībās "Bwindi Impetetrable Forest" lietus mežā. Nekas, un es šeit domāju vārda visburtiskākajā nozīmē NEKAS, nespēj sagatavot ceļotāju pirmajam randiņam ar šiem varenajiem džungļu karaļiem - mirklim, kad nonāc aci pret aci ar milzīgo alfa tēviņu jeb silverback (sudrabmuguris). Ne jau velti šo uzskata par Āfrikas vismaģiskāko notikumu, bet kalnu gorillas par pasaules dārgākajiem dzīvniekiem ar cenu 450-750 dolāri (377 līdz 628 eiro) stundā. Protams, tas, cik varens šis piedzīvojums izvērsīsies, nedaudz atkarīgs arī no veiksmes un tā, cik aktīva izrādīsies konkrēta gorillu grupa tieši tai stundā, kad ģimene ir atrasta. Bieži vien šie cēlie primāti pienāk blakus, lai pataustītu un kārtīgi izpētītu džungļu viesi, dažreiz pat apķerot ceļotājus.

Bet par visu no sākuma. Kalnu gorillas par mājām sauc tikai divus mazus zemes pleķīšus pasaules kartē – Virungas vulkānu grēdu, kas atrodas uz Kongo, Ruandas un Ugandas robežas, un "Bwindi Impenetrable Forest", Ugandas dienvidos. Tieši Bvindi nacionālo parku es noskatīju kā vietu, kur sarunāt randiņu ar šiem maģiskajiem dabas radījumiem. Bvindi nacionālajā parkā mīt lielākā šo primātu populācija uz planētas, tas ir 360 no pasaulē sastopamajām 850 kalnu gorillām, bet pirms dažiem gadiem šeit atradās pat vairāk nekā puse no to kopējā skaita uz Zemes.

Kas padara šos dzīvniekus tik īpašus? Pirmkārt, jau respektablais izskats un izmērs, kā nekā kalnu gorillas ir lielākie primāti pasaulē. Ne mazāk būtisks iemesls ir to niecīgais skaits, kas atlicis pasaulē, bet 70. gadu sākumā tās vispār bija uz izmiršanas pēdējās robežas – bija palikušas vien 250 kalnu gorillas pasaulē. Visbeidzot kalnu gorillas neatradīsiet nekur citur pasaulē, nevienā zooloģiskajā dārzā, jo tās nebrīvē nevar izdzīvot. Tās gorillas, kas mitinās dažu zoodārzu krātiņos, ir kalnu gorillu mazākie brāļi, zemienes gorillas.

Gorillas ir ļoti gudri un sociāli dzīvnieki. Par spīti savam bailes raisošajam paskatam un spēkam, tie ir viena no miermīlīgākajām primātu sugām. Gorillas cilvēkus neapdraud, tieši otrādi respektē, baidās un mīl ar tiem socializēties, nu gluži tāpat kā mēs ar viņiem. Tā teikt, abpusēja mīlestība no pirmā acu skatiena. Mums ar šiem spalvainajiem brāļiem ir daudz kopīga – arī gorillas spēj smieties, skumt un izrādīt citas emocijas. Tās veido stipras ģimenes attiecības un prot izgatavot pat vienkāršus darba rīkus, bet līdz "Apple" viedtālrunim vai "Microsoft" procesoram gan prātiņš par īsu.
Kalnu gorillu ģimenē galvenais šefs ir alfa tēviņš jeb silverback, kurš nobriestot iegūst savu sirmi sudraboto apmatojumu uz muguras. Visi grupā pakļaujas alfa tēviņam – viņš nosaka visu ģimenē, saņem visu mātīšu uzmanību un var ierādīt ar spēku vietu kādam nepaklausīgam jaunākam tēviņam. Pieaudzis silverback tēviņš ar vienu roku noliks uz zemes Bergmani ar visiem Galapagu bruņurupučiem, bet ar otru Ščerbatihu ar visiem dzelžiem. Šķita neticami, bet es pats stundas laikā piedzīvoju kā jaunais blackback (melnmuguris) tēviņš un vēlāk arī mātīte ar vienu roku mierīgi nogāza koku, tiesa gan nekādu milzeni. Tad iedomājieties, ko var izdarīt divreiz lielākais un 200-250 kilogramus smagais silverback tēviņš, kurš ir tik liels kā trīs vidēja auguma vīrieši.

Es tiku iedalīts grupiņā ar vēl četriem ceļotājiem. Bruņojušies ar gidu, reindžeru un skautu komandu devāmies Bvezas grupas medībās.

Oficiāli gorillām nedrīkst tuvoties tuvāk par septiņiem metriem, tiesa parasti reindžeri ļauj doties arī tuvāk. Savukārt nekādi ierobežojumi neattiecas uz gorillām, tās ir ziņkārīgas un atrodas savās mājās, tāpēc bieži pašas pienāk pavisam tuvu un ar baltajiem atbraucējiem nesmādē pat fizisku kontaktu. Kad gorillu ģimene ir atrasta, tad tiek dota stunda to iepazīšanai un iemūžināšanai bildēs. Bet tā ir maģiska stunda, vismaz manā gadījumā noteikti. Nepietiek ar to, ka stundas laikā šie mazie kingkongi nogāza divus kokus, viens gadu vecais mazulis saldi čučēja, otrs izrādīja savas deguna urbināšanas prasmes, abi silverback tēviņi demonstrēja savas zobu raušanas talantu, sacenšoties skaļumā, protams, lielākā daļa aktīvi nodevās veģetāro brokastu ieturēšanai un daži pat izrādīja kokos kāpšanas iemaņas, kas izskatījās patiešām dīvaini – tāds liels bifelis veikli uzraujas mazā kokā.

Šķita, kuru nu vēl vairāk, bet noslēgumā sekoja kroņa numurs. Mūsu "piecotne" vēroja snaudošo mazuli starp divām mātītēm, bet krūmu zari nedaudz maisīja skatam, tāpēc reindžers sauca mūs tuvāk. Uz aicinājuma atsaucāmies un pietuvojāmies vēl tuvāk, kādu trīs metru attālumā no mazuļa. Pēkšņi nez no kurienes ar lielu troksni džungļu krūmi pašķīda un lielā ātrumā iztraucās galvenais silverbeks jeb alfas tēviņš, kurš kādu brīdi bija pazudis no redzes loka, un tā kā biju piecotnei pa vidu, tad nesās man virsū aurodams, līdz strauji sabremzēja maksimums metru no manis. Tai brīdī, kad šķita, ka tūlīt King Kongs metīsies man krāgā, mēģināju spert soli atpakaļ, bet sapinos un ''pļakšs'' uz pakaļas zemē. Guļu uz zemes, bet man tieši pretī alfa tēviņš ieņēmis kaujiniecisku pozu ar izslietu augšdaļu, agresīvi pūš, šņāc un bauro. Tur jau bikses aiz bailēm un arī prieka varēja pielaist, jo tēviņa plauksta ir lielāka par manu galvu, bet vēders tik liels ka es mierīgi tajā varētu satilpt. Mātītes arī sāk nelabā balsī taurēt, es pie sevis cerībā domāju, laikam aizstāv mani, saka šim: "Viņš jau nav vainīgs, reindžers teica, lai nāk tuvāk, turklāt viņš grupā jaunākais, visa dzīve vēl priekšā, ēd labāk to garo frici."

Tiesa kalnu gorillas vēl nekad fiziski nav uzbrukušas tūristiem, tikai sašķaidījušas pāris kameras tiem, kas atļāvušies neklausīt reindžeram un izmantojuši zibspuldzi, un, paldies Dievam, šis arī nebija izņēmums. Kņada sāka pierimt, tēviņš arī, laikam līdz desmit aizskaitījis nomierinājās, nolaida savu kaujas pozu un kā karalis apsēdās mums pretī, sakrustojot rokas pie pleciem un paceļot galvu augšā, parādot, kurš te ir priekšnieks, un, uzraugot, lai vairāk mazulim neviens netuvojas. Tas bija kaut kas neaprakstāms, mūža piedzīvojums un stāsts, ko vēl mazbērniem varēšu stāstīt un bildēs rādīt.

Pirmo reizi dzīvē posos arī uz randiņu ar mūsu tuvākajiem brāļiem un māsām, šimpanzēm, Kibale nacionālajā parkā. Uz Zemes nav labākas vietas, kur nodoties šimpanzu foto medībām. Kibales džungļos šimpanzes ir pieradušas pie cilvēku apciemojumiem, tāpēc tās ļaujas sev tuvoties ļoti tuvu, pat 3-4 metru attālumā, jo spalvainie radinieki sapratuši, ka mēs neesam drauds ne viņiem, ne šimpanzes mums – ceļotājiem. Šajā lietusmežā mājo lielākā primātu koncentrācija vispār pasaulē, kopā 13 dažādas sugas. Jau pa ceļam mani sagaida paviānu grupas, bet kam gan tie interesē, ja blakus atrodas mūsu džungļu draugi.

Šimpanzes viennozīmīgi ir mums radniecīgākā būtne uz Zemes, jo līdzība ar cilvēku veido veselus 98 % ar astīti. Jāsaka gan, ka mūsu spalvainie radinieki ir cilvēka primitīvākā izpausme un spogulis sliktākajām īpašībām. Šimpanzes ir gana agresīvi un cietsirdīgi dzīvnieki, bieži vien kā dzērāji bārā plēšas un iesaistās kautiņos līdz asinīm, kuri dažreiz pat beidzas ar letāliem gadījumiem. Ja kāds svešinieks ieklīdis ne tās grupas teritorijā un zog pārtiku, tad vietējais klans robežpārkāpēju pamatīgi iekaustīs, un šis zagļa gājiens ļoti iespējams beigsies zem zemes. Tāpat šo primātu tēviņiem ir izplatīta prakse vardarbīgi uzmākties dāmām, un tie, saņemot atraidījumu, dabū savu ar varu. Īsāk sakot, šimpanzes koncentrētā veidā parāda arī cilvēka mežonīgo dabu.

Parasti ir kāda stunda vai nedaudz vairāk jāklīst pa Kibales lietusmežu, meklējot džungļu brāļus, bet man atkal veiksme smaida, un jau pēc nieka 20 minūtēm tiek atrastas pirmās divas šimpanzes. Šos dzīvniekus parasti ir diezgan viegli atrast, jo var dzirdēt jau pa gabalu, vēl labu laiku pirms tās ierauga. Arī mans gadījums nebija izņēmums: ejam pa lietus mežu un pēkšņi atskan tādi brēcieni, ka Bočelli var tikai pienest tēju un iet pensijā. Tikai vēlāk reindžers paziņoja, ka trakie kliedzieni nebija to sasaukšanās, bet šoreiz iemesls bļāvieniem bijis cits – tēviņš esot agresīvi gribējis iekarot dāmu, bet šī brēkusi, ka kavaljero nemaz nav viņas gaumē, mēģinājusi viņu aizbaidīt un saukt palīgā. Arī šimpanzes izrādīja sevi visā krāšņumā, turklāt ļāvās pienākt pat trīs metru tuvumā, parādot gan kokos kāpšanas prasmes, gan savu kasīšanās arodu un ikdienas ēdienkarti.

Tāpat tēviņi, kā jau vīrieši, laiž gāzītes, kāds laiski iegūlies ar kājām saceltām augšā uz apgāzušā koka gluži kā šūpuļkrēslā. Trūka vienīgi medību demonstrējumu un kautiņu, bet nu labāk bez asinīm, lai šie dzīvo mierā.

Bija pienācis laiks doties Āfrikas lielajā piedzīvojumā, lielā piecinieka foto medībās. Tajā ietilpst pieci visgrūtāk nomedījamie dzīvnieki jeb Melnā kontinenta lielākās trofejas – bīstamākais Āfrikas dzīvnieks bifelis, lielākais zīdītājs zilonis, vērtīgākā raga īpašnieks degunradzis, maskēšanās speciālists leopards un, protams, dzīvnieku karalis lauva. Ugandā cerības ieraudzīt visus piecus Āfrikas lielā piecinieka pārstāvjus joprojām ir augstas, tai skaitā arī pašus baltos degunradžus, bet ūdeni mīlošu dzīvnieku kā ziloņu, begemotu un bifeļu te ir pat vairāk nekā Kenijā vai Tanzānijā.
Protams, Āfrikas parkos dzīvnieku vērošana ir laimes spēle, tas nav zooloģiskais dārzs, kur lauvas ar dibeniem grūstās, lai tik tiktu kadrā, un graciozi pozē visos profilos. Bet tieši tāpēc tā ir fantastiska sajūta, tāds kā prieka un saviļņojuma mikslis, ieraugot šos varenos dzīvniekus savvaļā, jo zini, ka viņi ir brīvi, dabiski, iet, kur grib, un arī mežonīgi, iedvešot tajā pašā laikā respekta sajūtu, jo, tos nokaitinot, arī pats vari kļūt par to brokastīm.

Lai gan Karalienes Elizabetes NP dēvē par Ugandas pērli, es to drīzāk nosauktu par Ugandas Serengeti, jo līdzīgi kā leģendārajā Tanzānijas parkā, arī šajā parkā zvaigznes ir savannas kaķi. Nav labākas vietas visā Ugandā, kur apbrīnot šos abus cēlāos Āfrikas medniekus. Viennozīmīgi lielākā daļa šī parka apmeklētāju atgriežas mājās gan ar lauvu, gan leopardu fotogrāfijām kabatā. Arī brokastīs sastaptie ceļotāji varēja palepoties ar abu Āfrikas lielā piecinieka kaķu bildēm no iepriekšējās dienas safari.

Man gan veiksme šoreiz uzgrieza muguru, laikam minkas bija paņēmušas brīvdienu, slēpjoties kaut kur koku ēnā. Bet nevar teikt, ka es pametu Karalienes Elizabetes parku ar tukšām rokām, jo čupām redzētu begemotu, antilopju, bifeļu, ziloņu un kārpu cūku jeb Pumbu nav slikts rezultāts. Arī putnu šeit ir vairāk nekā vajag, tai skaitā pelikānu un lielo marabu, kas atkausē pat manu, putnu skeptiķa, sirdi. Dzīvnieki šeit ir visapkārt – visu nakti pie mana safari telšu namiņa trokšņoja begemoti, kas nakts laikā iznāk no veldzējošā Kazingas kanāla ūdeņiem, lai nodotos vakariņu priekiem; pie lodžijas ieejas ziloņi no rīta bija atstājuši savas pārstrādātās vakariņas, bet, agrā rīta stundā ejot tīrīt zobus, tumsas aizsegā iztraucēju hiēnas mieru, kas savā tradicionālajā klibiķa gaitā aiznesās, izbiedējot mani ne pa jokam.

Tepat mājo arī slavenais frenklins, kuru visi apsmej, jo šis putns nudien nav gudrāks par piektklasnieku. Putns māk lidot, bet viņam bieži gadās to aizmirst. Frenklini drūzmējas uz grants ceļa nacionālajos parkos, izdzird, ka kaut kas rūcošs tuvojas un sāk bēgt. Skrien, skrien, paskatās pa labi, ieraugot, ka mašīna brauc, sāk skriet vēl ātrāk, tad paskatās pa kreisi, atkal – mašīna brauc (protams, tā pati) un atkal skrien, un, kad noskrējis jau labu gabalu un tūlīt būs zem mašīnas riteņiem, viņš paceļas gaisā, jo izrādās: ''Es taču māku lidot. Brīnums.''

Jau šķita, ka Melnā kontinenta lielais piecinieks man tomēr aizies gar degunu, jo otrā nacionālajā parkā (Murchison Falls), lai ieraudzītu lauvu un īpaši leopardu, jābūt dzimušam laimes krekliņā. Bet notika neticamais, te sanāca redzēt un arī nofotografēt gan vienu, gan otru. Paradoksāli, bet tur, kur kaķus vajadzēja redzēt, tie palika neredzēti, bet tur, kur nevajadzēja, nobliezu ar fotokameru abus.
Parka galvenā dzīvības artērija ir Alberta Nīla jeb Baltā Nīla, kuras deltā saglabājušies un sakoncentrējušies lielākā daļa parka dzīvnieku. Šeit ir viss, kas Āfrikas dzīvnieku pasaulei vajadzīgs – savanna sniedz svaigu zāli un barību zālēdājiem, ūdens zāles – patvērumu putniem, plašie antilopju un kārpu cūku bari brokastis vai vakariņas plēsējiem, bet Nīlas ūdeņi tik nepieciešamo dzeramo ūdeni un veldzi no karstuma visiem pārējiem faunas pārstāvjiem. Safari brauciens šeit izrādījās vēl labāks nekā Karalienes Elizabetes parkā, jo ziloņu, bifeļu un nīlzirgi pulkiem piepulcējās, klāt bija arī Rotšildu žirafu un Nīlas krokodilu bari, viens melnās muguras šakālis, hiēna, kā arī jaunas antilopju sugas, piemēram, oribi, bushback un smieklīgās Jackson Hartbeast, kas apdāvinātas ar reti padumju ģīmja izteiksmi.

Tieši šeit pavisam tuvu kā modele pozēja lauvas mātīte, bet izbraucienā pa Nīlu ar laivu koka zarā gulēja leopards, kurš, izdzirdot piebraukušo laivu, metās no koka lejā un pazuda krūmos, ļaujot tā klātbūtni baudīt tikai uz dažām sekundēm. Leopards vispār ir kautrīgs un skops čalis, lai nebūtu jādalās ar citiem zvēriem savā medījumā tas uzvelk antilopi augstu kokā, kur zaru ēna kalpo arī kā ledusskapis, lai gaļu uzglabātu ilgāk.

Laivas brauciens noslēdzās pie leģendārā, 45 metrus augstā Murčisona ūdenskrituma - pasaules spēcīgākā ūdenskrituma. Beigās tieši tas kļuva par manu Ugandas safari parku favorītu, jo lielā piecinieka minkas kopā ar pasaules spēcīgāko ūdenskritumu nevar atstāt vienaldzīgu, tomēr ne visiem šai parkā ir veicies. Īstu bēdu ieleju te piedzīvoja amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs, kurš uzdāvinājis ceļojumu ceturtajai sievai Ziemassvētkos un šeit ieradās 1954. gada janvārī. Rakstnieks savu pavadīto laiku Ugandā atcerējās kā ļaunu murgu. Pareizāk gan būtu jāsaka, ka Hemingvejs nevis ieradās "Murchison Falls", bet gan nokrita no skaidrām debesīm. Viņa nofraktētā privātā lidmašīna aizķēra pamesta telegrāfa vadu un nogāzās džungļos pie ūdenskritumiem. Hemingvejs, lai gan savainots un asiņojošs, tika cauri salīdzinoši ar viegliem miesas bojājumiem, tiesa vēl jau priekšā bija biedējoša nakts savvaļā, kas jāpavada starp ziloņiem, krokodiliem, begemotiem un leopardiem. Pārcietuši nakti, no rīta Hemingvejs ar sievu tika atrasti un aizvesti uz tuvāko medpunktu. Safari bija beidzies tā īsti vēl nesācies, vajadzēja tik prom no parka, tāpēc tika nofraktēta jauna privāta lidmašīna. Bet tavu nelaimi - īsi pēc pacelšanās arī otra lidmašīna avarēja. Šoreiz Hemingvejs jau cieta smagi, un pasaules mediji pat pasteidzās paziņot, ka Ernests ir gājis bojā lidmašīnas katastrofā Ugandā. Ilgs bija atlabšanas process, un arī pēc deviņiem mēnešiem Hemingvejs vēl nebija gatavs ierasties Stokholmā uz Nobela prēmijas saņemšanu par ieguldījumu literatūrā.

Bet ar ūdenskritumu vēl mans safari Ugandā nebeidzas, jo vēl bija palicis neredzēts pēdējais eksemplārs no Āfrikas lielā piecinieka – degunradzis. Lai gan pēdējo degunradzi Ugandā no kātiem noblieza 1983. gadā, šie visā pasaulē ļoti apdraudētie dzīvnieki ir atgriezušies mājās. Tūkstošgades sākumā četri Kenijas un divi Volta Disneja parka dāvināti degunradži ļāvuši Ziva rezervātā atjaunot mazu populāciju. Tie veiksmīgi iedzīvojušies rezervātā un laiduši pasaulē jau deviņus mazuļus, kuriem pasē rakstīts "dzimis Ugandā". Interesanti, ka pirmais Ugandas degunradzēns tika nosaukts par Obamu, jo tā tēvs bija no Kenijas, bet māte no ASV, gluži kā bijušajam ASV prezidentam.

Labākā lieta Ziva rezervātā ir iespēja doties meklēt šos antīkos milžus kājām, nevis kratoties pa zemes ceļiem. Tas savukārt sniedz pavisam citas sajūtas un daudz personīgāku ieskatu to dzīvē, turklāt arī savu adrenalīna devu. Sirds sāk pukstēt straujāk, kad pretī tikai 10 metru attālumā stāv šis milzenis, kas dienā izdzer cilvēka mēneša normu ūdens, bet apēd dienā tik daudz barību kilogramos kā mēs pat trīs mēnešu laikā nespētu. Turklāt, neskatoties uz lielo svaru, tie spēj skrienot sasniegt 45 kilometru lielu ātrumu stundā, tāpēc jāklausa reindžeru instrukcijām un norādēm, jo aizmukt no tiem nav iespējams.

Ar Nīlu sākām un ar to arī turpinām, jo uz šīs leģendārās upes Ugandā var piedzīvot vienu no labākajiem raftingiem ne tikai Āfrikā, bet vispār pasaulē. Paši ugandieši to pat reklamē kā labāko laivu nobraucienu uz Zemes, bet profiņi to parasti ierindo TOP 10 raftingu sarakstā.

Šis noteikti ir arī viens no drošākajiem raftingiem pasaulē. To pierāda statistika, jo 20 gadu laikā no visām kompānijām bijis tikai viens nelaimes gadījums – ņemot vērā, ka šī laika periodā vairāk nekā miljons ceļotāju piedzīvojuši varenās Baltās Nīlas krāces uz savas ādas, tad braukt pa Rīgas ielām ir riskantāks pasākums.

Mēs laivā bijām seši pēc adrenalīna izslāpuši un uz trakāko variantu orientēti ceļotāji, visi kā viens apgalvojot, ka mums, lūdzu, jo trakāk, jo labāk – nekādus bērnu ceļus. Tiesa pasaules garākās upes vismežonīgākās krāces arī mums vienā vietā tomēr lika pārdomāt. Pēc tam, kad vienreiz jau bijām izmesti no laivas un tuvojāmies episkajām "Bad Place" krācēm, dūša jau bija papēžos, īpaši trim meitenēm laivā. Tad nu tā vietā, lai dotos pa trako posmu, mēs šīs krāces izbraucām pa vidējo ceļu. Ne jau velti tām ir tāds nosaukums Sliktā vieta (Bad Place), jo trakais ceļš šķērso apakšējo krāci, kas pazīstama, kā "centrifūga". Šeit Baltā Nīla sagūsta laivas un mētā tās augšā lejā, kā veļas mašīnā. "Youtube" kanālā bija redzēti video, kur laivas priekšgalu un pakaļgalu mētā tā, it kā sēdētu uz satrakota buļļa rodeo arēnā, un mēģini tad pa visām varītēm noturēties raftā. Tā viens pēc otra pasažieri tiek ielidināti ūdenī, līdz laiva zaudē svaru, apgāžas un aizpeld tālāk.

Es, kā jau adrenalīna piekritējs, biju iekārtojies laivas priekšpusē, kur vairāk izjūt viļņu spēku. Mēs arī apgāzāmies un izpeldējāmies Nīlas ūdeņos, bet tā ir daļa no lielā piedzīvojuma, sliktāk būtu, ja Nīla ne reizi nebūtu pievārējusi mūsu raftu, tad mums nebūtu ne foršo bilžu ar kūleni metošo laivu, ne arī sajūtas, ka pasaules garākā upe kārtīgi piedzīvota uz savas ādas.

Ar to arī Austrumāfrikas ekspedīcija ir oficiāli noslēgusies, jo laiks pakot mantas un doties uz mājām. Ja Hemingvejs savu Ugandā pavadīto laiku atcerējās kā ļaunu murgu, tad es viennozīmīgi ar pašām labākajām atmiņām un iespaidiem."