Trīs bērni un slimība nav šķērslis: Irēna no Latvijas cer doties uz Polāro loku  (4)

"Esmu pilnīgi pārliecināta, ka citus varam iedvesmot tikai, paši rādot piemēru. Piemēru, ka var atļauties sapņot," saka Irēna, kuras sapnis pašlaik ir ekspedīcija uz Skandināvijas ziemeļiem. Ja izdošoties savākt balsis un piepildīt sapni, viņa sola apbraukāt abus Latvijas SOS ciematus un izstāstīt bērniem par piedzīvoto, ar savu piemēru rādot, ka sapņi var piepildīties un "trīs bērni nav šķērslis, bet dzinulis".

Irēna dzimusi Alūksnes pusē, bet uzaugusi Rīgā. Viņas aizraušanās jau no bērnības bijusi skriešana – tētim patika skriet un ņēmis meitu līdzi. Tagad arī Irēnas vecākie bērni jau labprāt brauc līdzi uz skriešanas sacensībām un ir aktīvi dalībnieki.

Tā kā Irēnas vecmammas radi ir no Polijas, bērnībā vairākas vasaras viņa pavadījusi nometnēs tur. Izrādās, kas bērnībā iemācīts, tas nekur nepazūd, un arī tagad viņa var sarunāties poliski. "Man tās valodas "līp" klāt – ar vīru bijām Itālijā, un jau pēc dažām dienām varēju pamatfrāzes veikalos un kafejnīcās pārmīt ar vietējiem," stāsta Irēna, kas kopā prot piecas valodas – latviešu, angļu, vācu, krievu un poļu. Studiju gados viņa apmaiņas programmā bijusi Šveicē, kur vācu valoda vēl uzlabojusies. Tā kā valodas tik labi padevušās un gribējies izrauties no ikdienas, Irēna sākusi mācīties arī maģistratūrā par vācu valodas tulku, visu jau izmācījusies, vien gala darbs palicis neuzrakstīts līdz galam. "Es to darīju sev, man gribējās kaut ko pamācīties, droši vien arī aizbēgt no māju ikdienas, jo tobrīd divi mazie bērni prasīja savu, un tajā brīdī vēl nemācēju to visu atpazīt un sakārtot," atceras Irēna.

Tomēr ir lietas bez kā dzīvi nevar iedomāties. Irēnai tā ir sportošana un aktīvs dzīvesveids. Viņa labprāt piedalās sacensībās – "Stirnu buks", "Magnēts" un citās, skrējusi pusmaratonu un pat plānojusi piedalīties maratonā neilgi pēc trešā bērniņa piedzimšanas pērn, bet tad tas nav sanācis, un šogad vairs tik ļoti nav gribējies, jo bijušas citas rūpes. Tomēr ne vienmēr vajagot pūli – Irēna arī viena varot iet 30 vai 40 kilometru garos pārgājienos – tā esot "mammas relaksācija". "Pēc garas un grūtas darba dienas nekas tik labi nesakārto domas kā kārtīgs skrējiens, īpaši vēl, ja ārā ir auksts vai līst, mājās pārnāc ar smaidu pa visu seju," saka Irēna.

"Vienmēr esmu bijusi dabā, kaut ko skrienot un darot. Man vieglāk pateikt, kad es neesmu to darījusi – tas ir tad, kad gaidīju savus trīs brīnumus. Tāds lūzumu brīdis bija tad, kad kļuvu pilnībā patstāvīga, tad arī pievērsos aktivitātēm brīvā dabā. Alpīnists Kristaps Liepiņš organizēja fantastisku pasākumu "Riga Challenge" 2007. gadā, un es arī piedalījos piedzīvojumu sacensībās. Tā tas viss sākās. Tagad jau ir tik daudz gan maksas, gan bezmaksas šādu pasākumu, ka jāskatās, kuros piedalīties. Un man ir arī mani trīs brīnumi, bet paldies vīram, kas to ir gatavs paņemt uz sevi, kad man gribas aiziet brīvsolī. Arī ar vīru esam gājuši nakts pārgājienos, kāpuši kalnos un orientējušies. ir bijis arī tā, ka viens skrien un otrs turpat pieskata bērnus. Un, ja runā par šo iespējamo polārbraucienu, tad man šķiet, ka es tiešām esmu to pelnījusi, es gribu parādīt, ka trīs bērni – tas nav šķērslis, lai kaut ko darītu. "

Liels trieciens tik aktīvam cilvēkam ir slimība, kas diemžēl nešķiro. Tā pirms 14 gadiem Irēnai atklāja artrītu. "Ir bijušas bedres, kad nevaru pati neko izdarīt – nevaru paiet, izķemmēt matus. Tad liels atbalsts bija vīrs, kas palīdzēja ar visu tikt galā. Protams, ar dakteru un mūsdienu medicīnas palīdzību šobrīd varu brīvi kustēties un pašlaik neviens nevar pateikt, ka man kaut kas kait. Tāpēc man šķiet, ka būtu grēks neizmantot dzīves dotas iespējas, kad varu brīvi kustēties."

Slimības dēļ Irēna šo iespēju novērtē daudz vairāk. "Īpaši traki bija pēc mana pirmā brīnumiņa – meitiņas – piedzimšanas. Atceros, ka biju pie kāda ārsta uz vizīti, un viņš teica, ka tas viens bērns jau bija kļūda, bet par vēl kādu nemaz nedomājiet. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad šo dakteri redzēju. Šķiet, ka to vizīti pat nepabeidzu, jo neuzskatu, ka viņš ir Dievs, kas to tā var noteikt. Pēc tam esmu operējusi locītavas, bet pašlaik ir labi," stāsta uzņēmīgā sieviete.

Tagad Irēnas ģimenē aug trīs bērni. Vecākajai meitiņai ir septiņi gadi, puikam Ziemassvētkos paliks seši, un mazajam puikam ir gads un desmit mēneši.

Jau četrus gadus Irēna strādā SOS bērnu ciematu labā, palīdz bērniem un ģimenēm, kas nonākušas nelaimē. "Par visu, ko daru, es stāvu un krītu, jo man ir ļoti svarīgi, lai es tam ticu. Nevaru "pārdot" lietu, ja es tai neticu.

Esam četras kolēģes, kas atbildam par SOS ciematu komunikācijas projektiem. Mana lieta ir mājaslapa, feisbuks, dažādas lietas, kas saistītas ar ziedotājiem, bet principā esam "universālie kareivji", kas, ja vajag, tad aplīmē ziedojumu kastītes ar uzlīmēm un nogādā uz veikaliem, ja vajag, tad organizē konferenci Prezidenta pilī vai labdarības vakariņas ar 80 viesiem, tāpat ar uzņēmumiem braucam uz ciematiem un grābjam lapas, vārām zupu uz ugunskura – vienkārši darām visu, kas jādara. Te nav rutīnas un sajūta ir laba, jo redzu izmaiņas, kas notiek organizācijā, ko esam panākuši sabiedrībā un attiecībā pret bērniem, tās ir labas un vajadzīgas. Ciematos ir bērni, kas drīz "izlidos no ligzdiņas", ir bērni, kas, par spīti sarežģījumiem dzīvē, spējuši paši nostāties uz kājām. Arī pati šeit ļoti daudz ko esmu iemācījusies par bērniem. Tāpēc, ja man izdosies nokļūt ekspedīcijā, gribu pēc tam apbraukāt ciematus un ar savu piemēru rādīt, ka vajag lielus sapņus, ko piepildīt."

Jau kādu laiku Irēnas profilā feisbokā stāv rakstīts: "Nospied "Vote", lai es brauktu 300km pa polāro loku suņu pajūgā." Un pašlaik balsojums iegājis finiša taisne – jau 13. decembra vakarā izšķirsies, vai sapnis piepildīsies.

Interesanti, ka pašlaik balsojumā cīnās vairākas uzņēmīgas latviešu dāmas un kungi. "Diemžēl sanāk, ka jākonkurē, citu reizi noteikti ar viņiem kopā labprāt aizietu pārgājienā," smej Irēna.

Jautāta, kā nonākusi līdz šim mērķim, Irēna stāsta, ka kādu laiku strādājusi uzņēmumā "Gandrs", un tad ielaikojusi feisbukā "Fjallraven" lapu. "Tad pamanīju paziņojumu par šo pasākumu. Man vajadzēja kādu nedēļu, lai saņemtos drosmi piedalīties, tad arī atrast laiku, lai samontētu video par sevi pieteikumam – to taisīju pati līdz četriem no rīta. Aizsūtīju."

Tomēr tam visam esot arī lielāks mērķis. "Ja man skriešanu iemācīja tētis, tad es to rādu arī saviem bērniem, un viņiem patīk. Mēs jau visu rādām tikai ar savu piemēru, un šī ir vēl viena iespēja rādīt, ka var uzdrīkstēties."

Protams, Irēnas lielais atbalsts ir vīrs. Viņš piekritis uzņemties rūpes par ģimeni, ja sieva tiks izvēlēta dalībai ekspedīcijā. "Viņš darbojas zemessardzē. Lūdzu, lai aizsūta arī zemessargiem ziņu, lai viņi nobalso par mani un es tieku uz ziemeļiem. Vīrs smējās, ka tas nav viņa interesēs, bet tomēr aizsūtīja. Es neesmu naiva – protams, tas ir firmas mārketings, bet neviena liela ekspedīcija nevar notikt bez sponsora. Es piekrītu šiem noteikumiem, ja tā varu nokļūt pie Polārā loka."

Jautāta, vai nedēļa sniegā un aukstumā tālu no civilizācijas nebaida, Irēna ir domīga. "Baida aukstums, protams, bet es esmu gulējusi sniegā gan kalnos, gan Latvijā. Tas nav tik traki, kā izklausās. Man šķiet, ka vajag izvirzīt mērķi, kas tevi mazliet baida. Man viena draudzene jautāja, vai esmu droša, ka mana slimība nevar saasināties. Atbildēju, ka esmu aptuveni droša. Pie kamaniņām varu noturēties noteikti. Ar suņiem gan neesmu braukusi, bet man ir suns, un ar suņiem sarunāties es protu," cerīgi nākotnē skatās Irēna.