"Esot mājās, baudām Latvijas rudens priekšrocības – lietu, vēju, skaistās dabas pārvērtības. Tomēr ik pa laikam gan domās, gan izjūtās atgriežos jūlija sākumā, kad ciemojāmies saulainajā Itālijā. Atmiņās silda Itālijas saule, slaidās pīnijas un, protams, vēsture ik uz soļa. Šis apraksts būs par samērā īsu, bet ļoti jauku ceļojumu uz Itāliju. Jā, piekritīšu – galamērķis ir tradicionāls un ierasts, jo galu galā – visi ceļi ved uz Romu! Man pat nebija žēl sava atvaļinājuma, jo, kas gan ir vasarnīcā nenopļautā zāle pret iespēju būt Romā un Venēcijā..." tā savu "Tūrismagids" konkursam iesūtīto stāstu iesāk Inga Jātniece.
Lūk, saules pieliets ceļojuma stāsts no pagājušās vasaras, kas tumšā ziemas vakarā varētu iedvesmot sākt plānot nākamos braucienus.
"Man šis ceļojums bija apvienojumā ar dalību festivālā, meitai – dāvana par teicami absolvētu ģimnāziju, vīram – iespēja baudīt un redzēt to, kam ikdienā brauc garām, tā arī neko neredzot no šī skaistuma.
Viss sākās ar to, ka mana kora šī gada plānos bija dalība kādā no festivāliem ārzemēs. Par lielu prieku mums, koristi nobalsoja par Itāliju, Romu. Tā kā man ir bijusi pieredze ar autobusu ceļojumiem, tad biju sagatavojusies, ka būs grūti. Atskatoties uz braucienu, varu teikt, ka bija viss labi. Izskatās, ka stūrakmeņi šādam braucienam ir laba kompānija un zinošs gids, kura ir mūsu koriste Inga. Mājās atstājām ziedu kalnus no meitas izlaiduma, mazo puisi aizsūtījām uz laukiem pie krustvecākiem un kaķim bija sarunāta sabiedrība, tāpēc devāmies piedzīvojumā.
2.jūlija agrs rīts bija drūms, tumšs un lietains, bet devāmies ceļā. Ceļš, kā jau ierasts, vijās cauri Lietuvai un Polijai, kur paēdam, kā smejamies, pēdējo normālo ēdienu un dodamies līdz naktsmājām viesnīcā "Veronika" Ostravā, Čehijas pierobežā. Viesnīca ir skaista, pašā centrā. Mazliet sabēdājamies, ka mūsu logi ir uz pagalmu, bet no rīta uzzinām, ka skaistais skats uz pilsētu un baznīcu bija ar "pievienoto vērtību" – ik stundas baznīcas zvaniem un intensīvu sabiedriskā transporta kustību.
Pārbrauciena laikā priecājamies par skaistumu aiz loga – saule jau kļūst spožāka, mainās arī kalnu augstums, pilsētu skati kalnos.... Nebiju redzējusi, bet šeit nepierasti bija tas, ka mākonis var "uzsēsties" uz kalna un tur tā arī palikt! Brauciena laikā smejamies, minot krustvārdu mīklas, radot arī pa kādam jaunvārdam. Un kā tad bez ģitāras! Tās mums ir pat divas, un koncerts var sākties.
Vēlu vakarā ieripojam kempingā pie Venēcijas(Camping Venezia village, Via Orlanda, 8/c) un uzreiz jau jūtam, ka Itālijas saule ir nolēmusi mūs, šogad saules izslāpušos latviešus, palutināt un pat pārbaudīt. Kempinga istabiņas izrādās šauras, ar vienu gultu 2.stāvā, bet ir duša, par ko esam pārlaimīgi. Pamazām rodas pārliecība, ka duša un ūdens būs vispieprasītākās lietas šajā braucienā, vismaz Itālijas pusē.
No rīta mēģinām saprast par brokastošanas iespējām un redzam, ka par bargu naudu varam tikt pie pasakaina kruasāna un sulas.... Daļa grupas dodas uz vīna degustāciju, tomēr mēs saprotam, ka gribam tvert Venēciju. Taisnības labad jāpiebilst, ka lielākā kora daļa gan Romu, gan Venēciju jau ir redzējuši. Jūtam, ka saule mūs nolēmusi netaupīt un ir dāsna jau no rīta.
Ar autobusu dodamies uz Venēciju , kur šoferis ir savā vidē – joņojam pa tiltu, mīlīgi visiem pasažieriem kopā šūpojoties un sasveroties līkumos. Venēcijā nolemjam sekot masām un dodamies pāri skaistam tiltam ar stikla grīdu. Velku ārā fotoaparātu un lūdzu savējos pozēt, tomēr vēlāk saprotu, ka visu skaistumu jau tāpat nenotversi – ir jābauda! Pirmo reizi realitātē visi redzam kanālus, gondolas... Dodamies meklēt Sv. Marka laukumu, sekojot norādēm uz sienām. Protams, uz Rialto tilta izšķiramies un pirmo reizi priecājamies, ka Eiropā varam izmantot iespēju sazvanīties bez papildu maksas. Kad ģimene ir laimīgi atkal apvienojusies, dodamies tālāk.
Pēc cilvēku pieplūduma saprotam, ka laukumam tepat vien jābūt. Jā! Esam klāt! Esam nedaudz vīlušies, jo baložu ta' nav! Mūsuprāt, baloži ir tāda kā Sv. Marka laukuma firmas zīme. Lasām informāciju, ka par baložu barošanu pienākas sods... Lai tā būtu, jo ne jau baložus barot mēs braucām uz Venēciju.
Manējie nolemj uzkāpt tornī, tomēr es no šīs iespējas atsakos, jo augstums mani nevilina. Viena pati baudu Lielā kanāla plašumu un skaistumu, vēroju cilvēkus un arī kādu kāzu fotosesiju, apbrīnojot viesu eleganci garajās kleitās un melnajās frakās. Izstaigājam Dodžu pili, apbrīnojot skaistās, tomēr tumšās telpas, vērojot skatu uz kanālu caur logu un, protams, izstaigājot arī Nopūtu tiltu. Arī mēs nenopūšamies, jo tomēr pametam šīs telpas un drīz atkal dodamies Venēcijas ielās.
Ejot pa ielām, vērojam veikalu skatlogus. Katrs ir kā maza glezna. Visskaistākie, protams ir veikali, kuros pārdod Venēcijas un Itālijas lepnumu – izrtrādājumus no Murāno stikla. Spriežam, ka jānopērk kaut kas mazajam mājāspalicējam, un, protams kāds piekariņš arī pašiem par jauku atmiņu. Saprotama lieta, ka tas būs ar gondolām. Vēders sāk prasīt savu tiesu un dodamies pusdienās. Nu jā, lai mums piedod itāļi, bet picas mums sanāk krietni labākas!
Vīrs teic, ka gribot vīnu, kas esot lētāks par ūdeni, tomēr visu laiku Itālijā to arī neatrodam. Nemanot klāt ir vakars, jādodas uz kempingu, meita piesakās mūs aizvest. Ejam, ejam, bet ielas kļūst tukšākas, cilvēku mazāk.... Vīrs pārņem vadību un drīz jau esam pie autobusa.
Atkal kārtējais trakais brauciens pa ielām un esam klāt. Satiekam pārējos biedrus, kuri ir bijuši kur nu kurais – Murano salā, Lido peldēties, kur viņus sakodušas medūziņas... Atkal mīļā duša un gulēt! Ja vakar vēl pūta kaut neliels vējš, tad šovakar ir absolūts miers. Un karstums. Un cikāžu armijas simfonija. No rīta atvadāmies no Venēcijas un dodamies garā pārbraucienā uz Romu. Vērojam ainavu aiz loga, baudām kalnu tuneļu burvību, ik pa brīdim izsaucoties, norādot, uz ko skaistu, kad kārtējais tunelis ir klāt. Ar melnām dūmu vērpetēm mūs sveicina Romas nomale. Vēlāk jau pierodam, bet šobrīd esam pārsteigti uzzinot, ka tur vienkārši deg sausā zāle. Mūsu šoferi viesnīcu atrod uzreiz! "Hotel Cineccita" atrodas Romas nomalē, ir 3 zvaigznēm apbalvota, atrodas apkaimē, kur agrāk uzņēma filmas. Starp citu, pirmspēdējā pietura ar metro no Romas. Iekārtojamies un saprotam, ka trīs zvaigznes ir stipri par daudz. Tomēr esam apmierināti, jo ir duša un kondicionieris, par kuru, atšķirībā no Venēcijas kempinga, nav jāmaksā. Wi fi ir tikai 1. stāvā, un šī nu ir tā vieta, kur var satikt kādu no mūsējiem. Duša, kājas gaisā, bet vakarā visi dodas un tuvējo parku padziedāt. Par prieku suņu staidzinātājiem dziedam, tomēr neskan.... Saule! Vakarā, ejot gulēt, ir + 27`....
No rīta zviedru galds viesnīcā – uz lielum liela šķīvja uzliktas 3 šķēles – desa, siers, prošuto. Toties kafiju, sulu utt.varam dzert cik tīk! Piedāvājumā arī kruasāni, dažādas saldas maizītes. Braucam visi uz centru ar autobusu, jo izrādās, ka šodien streiko sabiedriskais transports, nevar arī nopirkt atļauju autobusam. Laižam! Kā izskatās, tad ielas ir pilnas ar auto, satiksme lēna.
Brīnāmies par to, kā vietējie novieto mašīnas. Ar iecelšanas metodi? Kā izbrauc – ar izcelšanas metodi? Ar īpatnēju eleganci pa ielām, starp mašīnām pārvietojas motorolleru braucēji. Izrādās, ka konkurss notiek centrā, netālu no Trevī strūklakas. Diemžēl pirmo mēģinājumu nokavējam, tāpēc mazliet nolemjam izstaigāt centru. Pirmais iespaids par centru – ļoti daudz tautas, uzbāzīgu tirgotāju un, protams, saule un karstums. Ja ar sauli tiekam galā, tad karstums mums burtiski seko – nekur nav iespējams paglābties. Nu ja, termometrs rāda +37`... Kaut ko tādu mēs vēl nebijām piedzīvojuši! Skaisti.
Dzirdam svilpes skaņas, kuras, kā izrādās, skan no pasaulslavenās Trevī strūklakas. Ne sēdēt uz tās malām, ne mest naudu strūklakā nedrīkst! Un tā nu uzraugi nenoguruši svilpo gan dienā, gan naktī... Strūklaka ir skaista. Tai apkārt mutuļo dzīve, skan dažādas valodas – spēj tik pieskatīt somas un ceļabiedru. Ļoti pozitīvi ir tas, ka ūdens gan centrā bija brīvi pieejams un pildāms pudelēs. Tik daudz ūdens un vīna, kā šajā braucienā, es vēl nebiju izdzērusi. Nu es zinu, ka ūdeni tomēr varu izdzert pat visus 3 litrus. Ja vajag.
Pastaigas laikā apmeklējam Panteonu, kurā arī tiekam iekšā apskatīt. Tomēr jādodas uz Sv. Augusta baziliku, kurā mums paredzēts konkurss. Pēc karstās saules beidzot tiekam "miera ostā" - klusumā un, galvenais, vēsumā. Bazilika ir tik skaista. Tik cēla! Un kā skan mūsu Līgo vakars šajās sienās! Tomēr diriģents nav ar mums apmierināts. Tā paiet dienas šajā skaistajā pilsētā.
Pēc konkursa prāvs pulciņš mūsējo dodas uz Vatikānu. Sākās mūsu garais pārgājiens no ūdens krāna līdz ūdens krānam, līdz esam klāt. Eņģeļu tilts un ierodamies Sv.Pētera laukumā. Laukumā, kurš tik daudz ir redzēts TV, attēlos . Ar skatienu baudu to, par ko biju lasījusi grāmatā "Da Vinči kods". Un tā nu tu te stāvi – tāds sīks cilvēks, latvietis... Izstāvam rindu, tiekam iekšā pašā bazilikā. Atkal tautas daudz, bet te ir tāds klusums un miers, ka arī es jūtos miera pilna un ļaujos lūgšanām. No grāmatas zinu, kas atrodas bazilikas centrā, kas tās par kāpnēm, kas ved uz leju. Manējie te jau bija agrāk un bija nopirkuši tūri ar gidu. Mazliet bija nokavējuši un nu gāja ar angliski runājošu gidu. Žēl, ka es netiku, jo katrs cents bijis tā vērts, ir bijuši pat Siksta kapellā!
Pēc šī baudījuma mūsu Romas zinātāji uzaicina kori uz t.s. Trastaveres vakaru. Atkal ejam un ejam, līdz nokļūstam kādā krodziņā, kas ir rezervēts tikai mums. Mums piedāvā tradicionālos itāļu ēdienus – antipastus – grauzdēta baltmaizes šķēle ar tomātiem baziliku, pastu ar bekonu un tomātiem, un gaļas šķēle ar kaut kādu mērci, kuras krāsa mums neizraisīja nekādas īpaši patīkamas asociācijas. Protams – vīns! Pateicībā par mielastu koris uzdzied "Rīga dimd!" tā, ka dimd arī Roma. Ārpusē jau ir savācies latviešu kora klausītāju pulciņš, un ar prieku nodziedam vēl divas dziesmas. Vakaram beidzoties, ejam uz promenādi upes krastā – tur ir daudz dažādu izklaižu, veikaliņu un, protams, dažādu ēstuvju. Nākamajā dienā nolemjam doties uz Kolizeju.
Pēc trakā gājiena nospriežam, ka garkājainos nevar vairs laist par gidiem. Biļetes ieejai var nopirkt tikai ar maksājuma karti, bet pēc neilga apmulsuma, tiekam ar to galā. Pie ieejas ir drošības pārbaude, kuru neiztur kāds mūsu korists – viņam kabatā ir elegants nazītis, no kura viņš nav ar mieru šķirties. Mēs ejam tikties ar Kolizeju, ēku, kuras akmeņi ir burtiski piesūkušies ar asinīm, nāvi, bailēm.... Spriežam, ka varbūt tomēr vajadzēja atjaunot kādu celtnes daļu, lai redzētu, kāds tas bija pirmsākumos. No Kolizeja caur seno pilsētu ejam uz centru. No senās pilsētas ir palikušas tikai drupas, atsevišķi fragmenti.
Tomēr var just, cik kādreiz te viss ir bijis varens. Šo skaistumu papildina visur esošās pīnijas – graciozās un liegās itāļu skaistules. Kādu vakaru abas ar meitu ejam satikties ar šīspasaules varenajiem – Bredu Pitu, Džordžu Klūniju, Džeku Sperovu.. Kur? Netālu no bazilikas "Piazza SS.Apostoli" atrodas vaska figūru muzejs (Museo delle Cere), kurā mūs laipni uzņēma pat pulksten 20.30. Diemžēl pie noskatītās zīda šalles tā arī netiku, pretēji tam, ka šarmantais itālis teicās strādāt arī nakts stundās... Atvadoties no Romas, saņemam kādu pārsteigumu, par kuru neviens mūs nebija brīdinājis – par katru nakti 3 zvaigžņu viesnīcā ir jāmaksā t.s. tūrisma nodoklis – 4 eiro no personas par diennakti.
Atvadoties no Romas, protams, ir žēl, ka festivālā negāja tā, kā mums gribējās, bet mums patika skaistā pilsēta, saule, senatnes un ticības dvesma. Sabiedrisko transportu izmantojām tikai reizi – metro, kad bijām pārāk piekusušas pēc iepirkšanās tūres. Šajā laikā skatlogi sauca – "Saldi! Saldi!" (Atlaides! Atlaides! – itāliski) Tik tiešam saldi – cenas bija jaukas! Metro stacijas un vagoni mūs patīkami pārsteidza – viss bija tik tīrs! Nožēlojām, ka metro neizmantojām pirms tam, kaut gan viss ir kājām sasniedzams.
Mājupceļā piestājām arī pie Gardas ezera Sirmiones pussalā, sametot naudu autobusa stāvvietai, lai šoferi arī var baudīt ūdens priekus. Ezers ir skaists. Izpeldamies, tomēr vieta ir neveiksmīga – rāpus dodamies ezerā, jo akmeņi ir glumi un asi. No ezera mūs izdzen laiks, un jūtam, ka tuvojas arī lietus. Nakšņojam burvīgā Tiroles dienvidu ciemata viesnīcā "Heide Park", pie kuras esošajā parkā notiek pēdējais kopīgais kora pasākums ar cienastiem un pateicībām. Ir jau vēls, bet mēs vēl dziedam un ejam rotaļās, kad ap mums aizdomīgi sāk riņķot vietējā policija.
Naktī piedzīvojam īstu kalnu pērkona negaisu, kad šķiet, ka kalni no pērkona grāvieniem tomēr pārplīsīs. No rīta, it kā nekas naktī nebūtu noticis, atkal spīd saule, vien uz pilsētas starp kalniem uzsēdies mazs mākonis. Iebraucot Polijā priecājamies, ka mums atkal ir pieejams normāls ēdiens.
Tuvojoties Latvijai saprotam, ka nekas jau nav mainījies – ir vēss un lietains. Lai! Mums galvās vēl skaistā Roma, tās siltums un saule. Un laiks, kas pavadīts izbaudot ik mirkli!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
