Ugunīgā Dienvidamerika: latviešu ceļotāji Kolumbijā lido ar slepkavību izmeklētāju helikopteru  (1)

Šī ir jau otrā Laines sarakstītā grāmata par ceļojumu – pirmā vēstīja par piedzīvojumiem Ziemeļamerikā. Par Laines un viņas drauga Artūra Driņina jeb Arča ceļojumu lasiet arī šeit.

Otrā grāmata "Ugunīgā Dienvidamerika" no grāmatu sērijas "Ar stopiem apkārt pasaulei" atspoguļo Laines un Artura ceļojumu Dienvidamerikā, dodoties ar stopiem no Kolumbijas līdz pat Brazīlijai, cauri deviņām Latīņamerikas valstīm, lai tālāk turpinātu piedzīvojumus Eiropā. Grāmata parāda jauniešu gūtās atziņas, neparasto pieredzi, piedzīvojumus un pašas pasaules dzirkstelīti.

Lūk, neliels fragments no grāmatas "Ar stopiem apkārt pasaulei! Ugunīgā Dienvidamerika". No 12. decembra tā nopērkama grāmatnīcās.

Arča pēc saindēšanās jūtas labāk, lai gan ēdiens galīgi neliekas kārdinošs. Drīz sākam stopēt, un apstājas smagā automašīna, ar kuras šoferīti es visu ceļu cītīgi tērzēju, kamēr Arturs turpat pie atvērta loga aizmieg. Pēc četru stundu brauciena nokļūstam Kali – pasaules salsas galvaspilsētā.
Kali ir viena no Kolumbijas lielākajām pilsētām, kurā tiek rīkotas arī dažādas starptautiskas sporta sacensības. Laiks ir ļoti karsts, jo kā nekā tuvojamies ekvatoram, kur gaisa temperatūra saulē sasniedz pat 50 grādu atzīmi. Gaiss ir mitrs un padara pilsētas ielas par publisko pirti. Šoferītis pagriežas uz pilsētas ziemeļu daļu, bet mēs sākam soļot uz centru.

Arča pēc gulēšanas jūtas labāk un šķiet, ka var kaut ko ieēst. Turpat uz ielas mazas meitenītes tirgo jogurtus, un divus no tiem nopērkam. Piepildījuši vēderus, raitā solī dodamies uz pilsētas centru, lai gan pagaidām apkārtne neizskatās tūristiem draudzīga – tikai izbrīnīti vietējie.

Apstājamies pie luksofora sarkanās gaismas ielu krustojumā, un tad arī Artura organisms attopas, ka jogurts šoreiz nav bijis tam pa prātam. Es paspēju Arčam vien padot maisiņu. Un tieši tad krustojumā iebrauc militārā automašīna, no kuras izliecas divi vīri un jautā, kas noticis. Sakām, ka neesam pieraduši pie Kolumbijas līkumotajiem ceļiem, tāpēc palika slikti. Galvenais, kas mūs uztrauc – lai likuma sargi nenodomā, ka esam kaut ko salietojušies, un mūs neiesēdina aiz restēm.

Vīrieši jautā, kurp dodamies un kur nakšņosim. Atbildam, ka to uzzināsim tikai tad, kad dabūsim internetu – skatīsimies, vai apkārtnē ir kāds kaučsērferis, kas uzņem ātros viesus. Pēc tam pajautājam, vai ejam pa pareizo ielu, lai sasniegtu centru. Vīri atbild apstiprinoši, bet brīdina, ka pat dienā dažas ielas ir bīstamas, un piedāvā mūs aizvest līdz datorsalonam. Sēžamies mašīnā un uzsākam sarunas. Izrādās, ka Kali ir viena no bīstamākajām Kolumbijas pilsētām, un pat militāristi izvēlas pārvietoties tikai pa tām ielām, kur atrodas citi "savējie". Sarunās atklājas, ka abi vīrieši strādā tepat netālu esošajā militārajā bāzē – viens ir slepkavību izmeklēšanas helikoptera pilots, otrs – tā paša lidaparāta inženieris. Omārs un Višs paslavē mūsu spāņu valodas zināšanas un padalās ar saviem kontaktiem, solot sazināties ar mums arī rītdien.

Kaučsērferi neatrodam. Vietējie policisti, kuri pārpilda ielas, norāda uz dārgākajām viesnīcām, sakot, ka citur kvalitāte nebūšot tā labākā. Bet mums taču kvalitāte pilnīgi neinteresē! Beigās atrodam istabiņu pa pieciem eiro un jau astoņos vakarā liekamies gultā, lai Artura vēders ātrāk izārstētos.

Nākamajā dienā Arča jau šo to var apēst, un mēs dodamies pastaigā pa pilsētu. Netālu esošajā kalnā uzstādīti trīs krusti ļaunā atbaidīšanai, visās malās tirgo tradicionālo lulo augļa sulas saldējumu un parkos vietējie pārdod rokām darinātus suvenīrus. Nemaz nešķiet, ka šī varētu būt tik bīstama pilsēta. Kolumbija vispār šķiet pasakaina valsts – ar priecīgiem cilvēkiem un tiešām dzīva! Nezinu, vai tas tāpēc, ka braucām šurp ar pilnīgi atvērtu prātu, ne reizi pat neiedomājoties par slepkavībām un narkotikām, vai vienkārši tāpēc, ka negadījāmies nepareizajās vietās nepareizajos laikos un sekojām savai iekšējai sajūtai. Bet tas viss mums palīdzējis nokļūt te. Un tieši tas viss mums palīdzējis satikt Omāru un Višu, kuri piekodinājuši apģērbties kārtīgi, jo vēlas parādīt kaut ko aizraujošu.

Esam atraduši vēl lētāku istabiņu – pa četriem eiro paliekam necilā vietā, kur atstājam somas un uzvelkam garās bikses, lai tiktos ar mūsu jaunajiem draugiem. Omārs un Višs mūs nogādā militārās bāzes teritorijā un saka: "No šī brīža jūs esat žurnālisti no Latvijas. Atcerieties to." Viss skaidrs.

Visur redzami vīri ar ieročiem. Ejam cauri apsardzei un plati smaidām, iedodot savas pases atbildīgajiem darbiniekiem. Bāzē ieiet var tikai autorizētas personas un, protams, žurnālisti, par kādiem mēs tagad uzdodamies. Izejam cauri metāla skeneriem un kādam angliski runājošam darbiniekam stāstām, ka avīzē strādājam trīs gadus un ātri turpinām runāt par Latviju – tālāk no žurnālistikas jomas. Galvenais "nezināt" spāņu valodu – tā var izvairīties no daudziem jautājumiem. Mūsu draugi cietām un nopietnām sejām jau aizsteigušies pa priekšu. Mēs sekojam viņiem un nonākam milzīgā laukumā ar helikopteru pašā vidū. Nu mēs visu saprotam! Vīri ir iecerējuši izrādīt savu darbavietu un pat izvizināt mūs ar helikopteri.

Šī slepenā misija ir aizraujoša, un neienāk pat prātā, kādas nepatikšanas par šāda joka izspēlēšanu mūsu draugiem varētu draudēt. Omārs lūdz mūs uzgaidīt, jo viņiem vēl jādodas pēdējā lidojumā – divi slepkavību izmeklētāji steidzami jānogādā kādā noteiktā vietā. Mūs uzraudzīt tiek norīkots kāds cits militārists. Izturamies jauki, bet daudz nesarunājamies. Kad vīrietis sāk mūs izprašņāt par avīzi, atbildam angliski, cik ātri un neskaidri, cik vien iespējams, lai rastos juceklis un viņš neapjaustu, ka mēs neesam nekādi žurnālisti. Un ceram, ka ātrāk atgriezīsies mūsu draugi.

Pēc pusstundas viņi ir klāt un tagad ir mūsu kārta lidot. Priecīgi kāpjam helikopterā un uz maiņām liekam vienīgo austiņu pāri, lai dzirdētu, ko stāsta mūsu draugi.

Lidojums ir pasakains. Milzīgā, baltā pilsēta kā paklājs iegūlusi zaļajā ielejā starp kalniem. Aiz tās robežām saule rotājas zilzilos ezeros, kurus apņem brūni un zaļi lauku ielāpi. Lidojums patiešām ir neaizmirstams.

Tas ilgst pusstundu, un pēcāk vīri piekodina par šo lidojumu nevienam nestāstīt un fotogrāfijas nekur nepublicēt. Es arī ceru, ka šī grāmata Kali nesasniegs. Tomēr tik ļoti gribas dalīties ar šo neticamo stāstu.

Pēc lidojuma pateicamies visiem darbiniekiem un paņemam pases. Tiekam aizvizināti līdz kādai ielas ēstuvītei un cienāti ar tradicionālo augļu dzērienu čampos. To gatavo no dažādiem augļiem, un tas ir līdzīgs kompotam. Tad mūsu jaunie draugi jautā, ko vēl gribam redzēt Kali? Tā kā Kali dēvē par pasaules salsas galvaspilsētu, sakām, ka mēs vēlētos redzēt, kā dejo salsu. Omārs un Višs strādā kā ar burvju nūjiņu vai džins no lampas. Tiekam aizvesti uz labāko salsas deju studiju visā Kali, kura vadītāja viņiem ir pazīstama. Tiekam uzņemti kā goda viesi.

Visi četri sēžam deju zāles malā un vērojam salsas nodarbību. Dejotāju kājas kustas tādā ātrumā, ka mums aiz brīnumiem acis ieplešas, un mēs pavirzām galvu uz priekšu – kā tas vispār iespējams? Mums pastāsta, ka šajā deju studijā tiek sagatavoti starptautisko konkursu uzvarētāji. Protams, arī šeit nedrīkst nedz filmēt, nedz fotografēt, lai "nenopludinātu" apmācību metodes. Lieki piebilst, ka mums tomēr izdodas šo to iemūžināt.

Vakaru kopā ar mūsu lieliskajiem draugiem noslēdzam, baudot ceptas kukurūzas vālītes, Kali pilsētas dibinātāja statujas piekājē augstu kalnā. Pilsētiņa vakara krēslā mirdz, gluži tāpat kā tajā pavadītā diena. Kas to būtu domājis?

Uzzinām, ka pašlaik tieši šajā Kolumbijas reģionā konstatēts Zikas vīrusa uzliesmojums – tā ir gripai līdzīga vīrusslimība, kuras simptomi ir drudzis, nespēks, augsta temperatūra un sāp arī vēders. Šo vīrusu pārnēsā īpašas sugas odi un pietiek ar vienu kodumu, lai pāris dienas būtu sabojātas. Iedomājamies – varbūt arī Arčam bija iekodis kāds neģēlis? Bet labi, ka nu jau viss ir kārtībā un abi esam uz pekām.

Vietējie vēlas ar mums kopā nofotografēties un gan mēs, gan mūsu draugi ar ikvienu aprunājamies. Izrādās, ka Kali darbojas tūrisma policija. Ja kāds tūrists vēlas aizstaigāt uz netālu esošajiem kalniem, kuros dienā redzējām trīs krustus, tūrisma policija bez maksas dodas līdzi. Drošība pilsētā tiek uzturēta, lai gan par tūristu iecienītu vietu es to nenosauktu.

Laikapstākļi mainās, kļūst arvien karstāks. Lietus sezonas īsti vairs nav – šajā reģionā lietus neesot lijis jau gadu. Lai taupītu ūdeni, Kali pilsētā no desmitiem vakarā līdz četriem rītā tiek atslēgta ūdens padeve. Visiem. Arī mēs viesnīciņā pieredzam nelielus plūdus, kad ūdens atgriežas vecajās caurulēs. Tāpēc, kamēr tas vēl iespējams, steidzam nomazgāties aukstajā ūdenī. Protams, pasakāmies Omāram un Višam par lielisko dienu.

Domājot par laiku, kas pavadīts ceļā, nav ne skumju, ne ilgu, ne šaubu. Viss paveiktais iedvesmo. Tāpēc gribu teikt, ja nenāk miegs, – sapņo! Ja nav vārdu – runā! Ja nav laika un nevari to atļauties – ceļo! Visi aizspriedumi pastāv tikai mūsu prātā. Tikai un vienīgi prātā. Un viss, kas nepieciešams, ir tikai uzdrīkstēšanās. Pirmais lielais solis.

Un mūsu pirmais solis ir sperts. Tagad ejam savu dzīves ceļu un esam pārliecināti, ka tieši šeit un tagad ir tā vieta, kur mums jābūt.

Jaunu mēnesi uzsākam ar došanos uz jaunu valsti. Lai gan GPS rāda, ka no Vilkabambas Ekvadorā līdz Peru robežai ir tikai divu stundu ilgs brauciens, pirmais nostopētais šoferītis apgalvo, ka tas mums prasīs vismaz piecas stundas, jo jāņem vērā kalni. Pirmais brauciens nav ilgs, un vēlāk arī mašīnas nestājas, jo lielākoties tajās sēž tūristi, kuri nebūt nav ieinteresēti uzņemt citus "baltos". Pēc ilgāka gājiena un neveiksmīgas stopēšanas padodamies un apturam garām braucošu busiņu, ar ko nokļūstam atpakaļ Lohā. Te vietējie pastāsta par ēzeļa gaļu. To pārdodot tirgū, taču to pagatavot var tikai kāds profesionālis. Tiekot dzertas arī ēzeļa asinis – tās palīdzot plaušu slimību gadījumos, un sevišķi ieteicamas esot astmas slimniekiem.

Tā arī ēzeļa gaļu nenogaršojuši, drīz vien nostopējam kādu onkulīti un dodamies tālāk. Uzzinām, ka līdz Peru robežai ved divi ceļi – viens liels, bet garāks, otrs īsāks, taču pavisam šaurs. Mūsu šoferis izvēlas mazāko ceļu. Vīrietis gan nebrauc līdz pašai robežai, bet ir ļoti jauks sarunu biedrs un labprāt mūs pacienā arī ar cukurniedru sulu.

Nokļūstam kādā nelielā kalnu ciemā. Lai gan šoferītis bija teicis, ka no šejienes līdz robežai var aizbraukt arī ar autobusu, vietējie apgalvo, ka tādu te neesot. Šajā pamestajā ciemā ilgi stāvam ceļmalā cerībā, ka kāds tomēr garām brauks. Viesnīciņu te nav, telts celšanai vieta par aukstu un mitru, tāpēc apbruņojamies ar domu, ka obligāti jātiek tālāk. Pamazām sāk tumst, mazās bodītes ceļa malās veras ciet, un daži vietējie mums uzmet aizdomīgu skatienu. Pēkšņi sākas lietusgāze, padarot situāciju vēl bezcerīgāku. Ko nu? Lietus kā spēcīga duša skalo ceļu, kamēr mēs cenšamies paglābties zem nelielajām jumtu apmalēm. Esam iesprūduši. Viens ar otru gan neapspriežam reālo rīcību. Nav jau variantu. Noteikti jātiek tālāk! Ir auksti, līst lietus, viesnīcu nav, autobusu nav, un vietējo arī vairs nav. Esam pamesti Ekvadoras kalnos vieni ar pāris vārītām kukurūzas vālītēm somā.

Stundu gaidām. Esam nopietni. Jokojam. Nedaudz "jūkam prātā" un smejamies par situāciju, kādā pašlaik atrodamies. Tad lietus laikam apvainojas par mūsu smiekliem un aiziet tālāk. Tiklīdz tas norimis, skrienam uz ceļa un mājam divām pretimbraucošajām mašīnām. Nu ir laiks stopēt tā, kā vēl nekad. Smaidām, dejojam un cenšamies izskatīties visdraudzīgākie cilvēki pasaulē. Uz vienu braucēju tas nekādu iespaidu neatstāj, bet uz otru gan. Pikaps apstājas, un šoferītis mūs aicina kāpt piekabē, jo mašīna ir pilna. Somas iemetam iekšā, aši pārklājam ar lietusmēteļiem, un laižam. Bet tad izrādās, ka lietus ar savu promiešanu tikai pajokojis un drīz vien atgriežas. Nu traucamies iekšā baltā lietus sienā. Un šoferītim ne prātā neienāk apstāties! Mēģinām piesegt vismaz somas, kamēr paši mirkstam līdz kaulam. Mašīna nebrauc ātri, tomēr tā brauc un ūdens gāžas mums virsū no visām pusēm. Smejamies – nu nebija gan mums prāta, kāpjot pikapā! Varēja taču paredzēt, ka drīz vien līs.

Pēc laiciņa šoferis iegriežas kādas vientuļas mājas pagalmā un iebrauc pussagruvušā garāžā zem jumta ar diviem baltiem, pilnīgi izmirkušiem, tomēr smaidīgiem tūristiem piekabē. Viņš aicina mūs ienākt mājā, kur acīmredzami tiek svinēti kādi svētki. Necilajā, baloniem rotātajā istabiņā, sapulcējušās ekvadoriešu ģimenes ar bērniem, kuri, šķiet, pirmo reizi ieraudzījuši "baltos". Mēs rādām uz savām drēbēm un skaidrojam, ka istabā nevaram iet, jo paliks peļķes, bet, neņemot vērā mūsu iebildumus, tomēr tiekam ierauti iekšā mājelē, kas ir pavisam tukša, jo to piepilda cilvēki, nevis mēbeles. Istabas vidū ir uzklāts viens lielāks galds un uz diviem beņķīšiem tiek uzliktas lupatas – tur laikam jāsēž mums. Visas saimes acis pievērstas diviem izmirkušajiem "baltajiem". Tiekam aicināti pie galda un cienāti ar karstu kafiju un savdabīgām kūciņām. Pa vienam ieejam turpat blakus esošajā tualetē, lai izžņaugtu drēbes. Nav jēgas vilkt sausas, jo tāpat drīz vajadzēs atgriezties uz ceļa. Parunājamies ar vietējiem. Interesanti, ka vienīgā valsts Eiropā, par ko viņi kaut ko dzirdējuši, ir Polija.

Pēc neilgām sarunām, šoferītis, kurš mūs te atveda, kopā ar savu ģimeni dodas mājup. Esam diezgan neērtā situācijā. Nedaudz vēl uzkavējamies. Mums tiek sagatavotas mazas paciņas ar pāris augļiem tālākajam ceļam, dabūjam pat zaļu papaiju, kas ar laiku nogatavošoties. Tiekam brīdināti, ka tālākais ceļa posms ir ļoti bīstams. Bet tad mēs nemaz nenojaušam, ka šoreiz brīdinājums ir bijis vietā. Esam jau raduši dzirdēt norādes, ka kāds rajons, pilsēta vai ceļš ir bīstams, lai gan līdz šim ar neko baisu neesam saskārušies. Taču šoreiz ir citādi.

Liekam mitrās somas plecos un apsedzamies ar lietusmēteli. Galvenais, lai telefons nedabū mitrumu, jo tas ir mūsu vienīgais saziņas līdzeklis ar mājām, vienīgais fotoaparāts un vienīgā kamera – lombardā pirkto fotoaparātu mums no somas izņēma Centrālamerikā, bet Arča telefons jau nojucis.

Ārā vairs negāž, bet vēl smidzina. Nu ko – tālāk jāiet kājām. Gan jau kāds glābējs ceļā gadīsies. Ceļš ir dubļains, ļoti grumbuļains, un ik pa laikam tā vidū guļ lieli akmeņi. Ceļa kreisajā pusē ir klints, labajā – stāva nogāze. Ejam un ceram uz brīnumu. Nē, patiesībā, nemaz nepieļaujam domu, ka tāda nebūs.

Un drīz vien pietur kāds vīrietis. Tāds prieks! Abi iespurdzamies un skrienam klāt mašīnai, stāstīdami savu bēdu stāstu. Un vīrietis tiešām mūs glābj. Viņš saka, ka līdz robežai ir divu stundu ilgs brauciens, bet viņš braukšot tikai vienu. Tomēr novedīšot mūs lejā no trakajiem kalniem.
Un tad sākas ceļš, kas patiesi ir baisākais, pa kādu līdz šim esam braukuši. Gaiss ir ļoti mitrs, esam iebraukuši mākoņos. Nevar saskatīt pat nākamo soli, un mēs nesaprotam, pēc kādiem orientieriem šoferītis vispār vadās. Te nav arī atstarojošo līniju, kas varētu glābt. Ar katru nākamo kustību pieaug draudi iegāzties bezdibenī. Lai gan šoferītis mierina, sakot, ka pārzina ceļu, kā savu kabatu, sirsniņa sitas strauji, jo zinām, ka labajā pusē ir stāva krauja un mēs braucam tieši gar to. Bet tas vēl nav viss. Lietus laikā no kreisajā pusē esošajiem kalniem gāžas dubļi, un uz ceļa krīt milzīgi akmeņi. Vairākus tādus šoferis lēnām apbrauc, riskējot ieskriet kādā pretimbraucošajā mašīnā, kuras gan visa ceļa laikā ir tikai divas.

Uzzinām, ka pa šo ceļu brauc tikai retais, un tie, kuri dodas uz Peru, izmanto garāko, asfaltēto ceļu. Tas ir loģiski. Mēs te nokļuvām tāpēc, ka kāds braucējs vienkārši vēlējās sarunu biedrus. Bet tam noteikti tā bija jānotiek, jo kaut ko tādu pieredzēt citādi nebūtu iespējams. Lai gan pastāv varbūtība, ka kādā vietā ceļš būs bloķēts nogruvumu dēļ vai ka paši iesprūstam dubļu peļķē, nemaz nerunājot par iespēju noripot no kraujas vai tikt saspiestiem ar krītošu akmeni, mūsu brauciens tomēr izvēršas veiksmīgs. Liekas, ka "veiksme" ir mūsu vārds, uzvārds un dzimšanas datums.

Par drošību mēs, protams, neesam aizmirsuši. Tomēr arī pārlieku liela piesardzība nekur nenoved. Arī kuģis ostā ir drošībā, bet, vai tādam nolūkam tas ir būvēts.

Beidzot esam lejā no kalniem. Drošībā. Lietus un tumsa vairs nebiedē. Vistrakākais nu ir izdzīvots. Uzelpojam. Apēduši bailes un uzdzēruši drosmi, mēģinām apturēt kādu mašīnu, kas aizvestu mūs līdz robežai. Jā, sākam pārkāpt savus noteikumus par stopēšanu tumsā, tomēr tas adrenalīns, kas piepildījis asinis, laužas ārā, sakot: "Mēs varam vēl!"

Un mēs tiešām varam. Lai arī tas izklausās pēc neticamas pasakas, apstājas šoferītis, kurš brauc līdz pašai robežai. Brauciens līdz tai pa mazo, dubļaino ceļu nav patīkams, bet to nevar salīdzināt ar iepriekšējo. Pēc stundas nokļūstam robežpilsētiņā. Šoferīša blakussēdētājs par vešanu samaksā. Redz, kā – ja starp ciemiem busi nekursē, šoferiem rodas iespēja piepelnīties. Kāpjam ārā no mašīnas un nedroši uzsmaidām šoferītim. "Vai mums arī jāmaksā?" jautājam ar acīm. Viņš paspiež mums roku un atvadās, nekā neprasot. Un mēs arī nepiedāvājam.

Nolemjam uz pašu robežpunktu nedoties. Noskaidrojuši, ka autoosta un citas publiskās telpas naktī tiek slēgtas, apstaigājam visas iespējamās viesnīciņas un atrodam kopmītnes tipa istabiņu, kur visās malās sakarinām izmirkušās drēbes, lai žūst. Ekvadora pievarēta godam!

Nākamajā dienā jau agri soļojam uz robežu. Mākoņu kalni un rīsu lauki pavada mūs ārā no neparastās valsts. Izejot no Ekvadoras, pasē tiek iespiests zīmogs, un drīz vien jau esam pie Peru robežas. Te neliela aizķeršanās. Robežsargi paskatās mūsu pases un paziņo, ka tādas valsts "Latvija" viņu sarakstā neesot. Skaidrojam, ka mums vīzu nevajag un ka Latvija tiešām ir suverēna valsts. Robežsargi sačukstas, un tikai tad mēs iedomājamies norādīt uz spānisko Latvijas nosaukumu mūsu pasēs. Lūdzam, lai viņi to salīdzina ar savu sarakstu. Jā, mums vīzu tiešām nevajag. Eh, tie kārtības sargi nebeidz vien pārsteigt.

Uz robežas nekas nav jāmaksā.