Ceļojuma stāsts: Jaungada vēlēšanās piepildās jeb Liepājnieces trīs mēneši Ņujorkā

Lūk, viņas piedzīvojumu stāsts:

"Nedēļas laikā pēc piedāvājuma tika sakrāmēti koferi, uzrakstīts atlūgums darbā un galvā bija tikai domas par došanos ceļā. Jāpiebilst, ka ceļā devos viena un īstas skaidrības par to, kas sagaidīs, nonākot otrā pasaules malā, nebija.

Ceļš no Liepājas līdz Ņujorkai bija ļoti, ļoti garš, taču pavisam noteikti tā vērts. Naksnīgā Ņujorka sagaidīja pilnā krāšņumā – debesskrāpji, plašumi, gaismas un burzma, kura nerimstas ne dienu, ne nakti.

Austot jaunai dienai, pirmais apskates punkts, protams, bija visu tūristu galamērķis – Manhetena ar Taimskvēru pašā viducī! Bezgalīgi garas ielas, no visām pusēm ieskautas milzu mūros, ekrāni viz, un gribas apturēt mirkli, lai visu paspētu apskatīt. Lai gan cilvēku visapkārt tūkstošiem, visi šķiet pozitīvi noskaņoti un dalās priekā par saulaino janvāra dienu.

Katra kārtīga tūrista pienākums ir uzbraukt "Empire State Building", tāpēc agri pametu mājas, iekāpju metro un dodos iekarot virsotnes. Atkal paveicas ar laiku, janvāra saule spoži spīd, un šķiet, ka tik skaidrā laikā būtu iespējams saskatīt pat Latviju, taču cilvēka acij redzami ir Ņujorkas torņi, mazās, rūtotās ieliņas un Brīvības statuja Hudzonas upes viducī. No augšas nolūkoju savu nākamo galamērķi – Centrālparku.

Centrālparks, kas līdz šim redzēts tikai filmās un fotogrāfijās, šķiet liels, taču, ieraugot to dzīvē, sapratu, ka tas ir nevis vienkārši liels, bet milzīgs. Kādu laiku ejot pa skaisti iekoptajām taciņām, bet nekur tālu netiekot, nolemju, ka ir laiks sasildīties, tāpēc dodos uz Amerikas Dabas un vēstures muzeju skatīt milzu dinozauru kaulus.

Klīst pa Manhetenas ielām, šķiet, varētu mūžīgi, jo šī pilsēta nevar apnikt, ik uz stūra ir sagaidāms pārsteigums. Esmu vienlaikus modernās un senlaicīgās pilsētas apburta. Kā svarīgu galamērķi kādā no pastaigām izvēlējos slaveno Bruklinas tiltu, kas savieno savieno Manhetenu ar Bruklinu un ir gandrīz divus kilometrus garš.

Lai cik pilsēta nebūtu iespaidīga, nolemju doties izbraukumā uz Amerikas un Kanādas robežu vietā, kur abas valstis atdala Niagāras ūdenskritums. Viens no skaistākajiem valstu robežpunktiem, ko nācies redzēt, atrodas gara tilta vidū, no kura paveras skats uz mūžam mutuļojošo ūdenskritumu, kā arī skats uz daudzsološajiem Kanādas torņiem. Baudot silto dienu un uzklausot stāstus par cilvēkiem, kuri metušies lejā no ūdenskrituma, atrodoties koka mucā, diena paskrien nemanot, un laiks doties tālāk.

Stāstīt par Ziemeļamerikas šarmu, brīnišķīgajām kalnu takām, elpu aizraujošajiem skatiem un dabas varenību varētu ilgi. Tāpat kā apjūsmot metropoles mūžīgo dzīvīgumu, moderno arhitektūru un vēsturi, kura par sevi liecina aiz katra stūra. Taču kā viens no iespaidīgākajiem notikumiem pirms došanās mājup pēc ilgās prombūtnes jāatzīmē kādas basketbola spēles apmeklējums.

Lai gan neesmu kvēlākais basketbola fans, jāatzīst, ka doties prom bez mūsu pašu liepājnieka Kristapa Porziņģa spēles noskatīšanās Ņujorkas "Knicks" sastāvā nebiju gatava. Tāpēc, spītējot sniega vētrai, kas tobrīd plosījās pilsētā un paralizēja jebkāda veida transporta kustību, devos uz "Madison Square Garden." Lai cik komplicēta todien nebūtu bijusi nokļūšana līdz spēlei, emocijas, ko guvu spēles laikā, bija neaprakstāmas. Atmosfēra, kas valda arēnā, spēj jebkuram likt just līdzi spēlei un izbaudīt to no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Sajūsmas un pozitīvu emociju pilna pēc trim mēnešiem devos mājup – uz pilsētu, kurā piedzimst vējš!"