Ceļojuma stāsts: atvaļinājums neeiropiskajā vietā Eiropā – Sicīlijā  (5)

Par to, kā Sicīlijā grūst iepriekš pieņemtie stereotipi un ar ko tā pārsteidz, vairāk šajā stāstā.

"Sicīlija bija daļa no mūsu Itālijas ceļojuma, kas arī bija galvenais galamērķis. Pēc trīs dienu nemitīgām pastaigām pa Venēcijas un Veronas pilsētu ielām, vairākiem braucieniem ar sabiedrisko transportu un starppilsētu lidojuma, lai gan emocionāli jaunu sajūtu un iespaidu pārņemti, fiziski tomēr bijām diezgan noguruši un nevarējām sagaidīt, kad beidzot nokļūsim pirmajā Sicīlijas galapunktā – Katānijā. Jau iztēlojāmies, kā gulšņājam mīkstajās pludmales smiltīs zem karstās vasaras saules, ik pa laikam veldzējoties siltajos Vidusjūras ūdeņos.

Ierašanās dienā piezemējāmies Katānijas lidostā un ar autobusu devāmies uz pilsētas centru. Sagaidījām, ka Sicīlijas pilsētiņas būs kā no pastkartītēm – šaurām puķainām ieliņām, glītām mājiņām pie dzidri zilas jūras krasta un augstiem kalniem fonā. Tā taču ir pasakaini skaistā Itālija. Viena no Eiropas gleznainākajām zemēm, vai ne? Hmm, izrādās, ka ne gluži visur. Sicīlija ir netipiski neeiropiska Eiropas daļa, un skati pa autobusa logu nebija tie iedvesmojušākie – tik vien kā saulē izdegušas pļavas. Gandrīz vai, kā esot nekurienes vidū. Bet tas taču nekas! Tas jau ir tikai ceļš no lidostas. Arī Latvijā ceļš uz lidostu nav tas iespaidīgākais tūristu apskates objekts.

Un tomēr mūsu cerības pilsētas centrā ieraudzīt pastkartītes cienīgu skatu bija diezgan veltas. Izkāpjot no autobusa, ar navigatora palīdzību devāmies uz adresi, kurā "Airbnb" mājaslapā noīrēts dzīvoklītis. Šādam ceļam gatava nebiju. Šauras, netīras, graustainas un ārkārtīgi bedrainas ieliņas. Tā kā ielas tik tiešām ir ļoti šauras, miskastes tikpat kā nav atrodamas, jo aizņemtu pārāk daudz vietas. Vietējie iedzīvotāji savus atkritumu maisus atstāj uz ielām pie māju sienām, kur tos noteiktās dienās savāc atkritumu auto. Lai gan šādas situācijas iemeslus var saprast, kopējais pilsētas skats labāks no tā nekļūst. Zaļo zonu pilsētā arī nav, taču suņumīļu gan ir visnotaļ daudz. Un kā mums, tūristiem, šķita, pienākums sakopt aiz saviem mīluļiem, vietējiem uzlikts nav, tāpēc, staigājot pa Katānijas ielām, neiekrist kādā no bedrēm nav tā lielākā rūpe. Gājēju celiņi ne visur ir atrodami, bet tur, kur tie ir, bieži vien ir ieņemti ar vietējo tirgotāju letēm. Ielas ir neizsakāmi putekļainas. Pa ceļiem brauc veci, sarūsējuši auto, noklāti ar pabiezu putekļu kārtu. Arī ēkas ir vecas, netīras un grūstošas.

Neplānoti šķērsojām arī vienu no galvenajiem Katānijas apskates objektiem – vietējo tirgu. Esmu dzirdējusi, ka Venēcija daudziem nepatīk izteiktas kanalizācijas smakas dēļ. Nē, Venēcija neož. Bet Katānijas tirgus gan. Vēl jo vairāk, tieši tirgū ceļi ir visnetīrākie, jo uz tiem tiek izskaloti tirgotāju atkritumi. Atgriezties šajā konkrētajā vietā vairs nevēlējos, lai gan vietējais tirgus bija iekļauts manā obligāto apskates objektu sarakstā.

Lai nokļūtu nākamo dienu mājvietā, nācās nogriezties no galvenajiem ceļiem uz maznozīmīgām ielām. Jāteic, ka šeit arī parādījās nedrošības sajūta, jo tukšajās, novārtā pamestajās ieliņās ik pa laikam pretī nāca pēc izskata ne pārāk draudzīgu tumšādaino iedzīvotāju kompānijas, kuras mums veltīja neapmierinātus skatienus. Un, lai neliktos, ka man ir rasistiskas iezīmes, sev par attaisnojumu varu teikt, ka vienisprātis ar mums bija arī vēlāk iepazītie citu valstu tūristi. Kā arī, tie nebijām tikai mēs, tūristi, kam bija apdraudētības sajūta. Pamanījām, ka arī vietējie iedzīvotāji bieži vien, tuvojoties šādām kompānijām, īpaši sarosījās un ciešāk satvēra savas personīgās mantas.

Iekārtojoties jaunajā naktsmītnē, nolēmām iegūglēt "Vai Katānija ir droša?". Mums par laimi, Katānijā pabijušie tūristi liecināja, ka pilsēta pārāk bīstama nav. Jā, ir jāuzmanās no lielās varbūtības būt apzagtam, taču slepkavības un uzbrukumi tūristiem pilsētā parasti nenotiek. Ņemot vērā ieteikumus turēties pilsētas galvenajās ielās, neņemt līdzi pastaigās vērtīgas lietas un neuzturēties ārpus mājām diennakts tumšajā laikā, devāmies pilsētas apskatē.

Pašā pilsētā apskates objektu nav daudz – visas tūristiem ieteiktās vietas aplūkojām šīs vienas pastaigas laikā. Daudz vairāk iespaidu bija no pilsētas radītā kultūršoka. Atsevišķi vēl var minēt sicīliešu braukšanas stilu. Ceļa zīmes, ceļa apzīmējumi un luksofori netiek ievēroti gandrīz nemaz. Ja maksimālais ātrums ir 30 km/h, sicīlietis šajā apgabalā brauks ar ātrumu 60 km/h, ja ceļa apzīmējums ir dubultā nepārtrauktā līnija, tas nenozīmē, ka sicīliešu autobraucējs to nešķērsos. "Noparkot" mašīnu autovadītājs var jebkur un jebkā: uz gājēju celiņa, uz četru joslu braucamā ceļa diagonāli tā, lai noparkotais auto ieņemtu divas vidējās braukšanas joslas – kā vien sirdij labpatīkas. Kājāmgājēji palaisti pāri ceļam tiek reti.

Nākamajā dienā devāmies uz Taorminu, kur mūsu mērķis bija "Isola Bella" (tulk. skaistā sala) – pludmale, ko "TripAdvisor" rekomendēja kā vienu no skaistākajām Sicīlijā. Ceļā devāmies ar vilcienu. Arī dzelzceļa stacija izraisīja nelielu pārsteiguma momentu, jo nedomājām, ka tā varētu būt tik ļoti pamesta novārtā.

Pamanījām arī nelielu iezīmi, kas raksturīga visai Sicīlijai – daudzās vilcienu stacijās ir kāds apskates objekts. Tas var būt iekšējais dārzs, bet visbiežāk – veci ūdenssūkņi, ceļamkrāni vai lokomotīves, kas atstātas kā pieminekļi.

Izkāpjot no vilciena, lai tiktu līdz pašai "Isola Bella", bija jābrauc ar autobusu. Autobusa biļete ir nopērkama vietējā bārā, kur bārmenis arī painformēja, kurā autobusā ir jāsēžas un cikos tas piestās vajadzīgajā pieturā. Nopriecājāmies, ka ilgi jāgaida nebūs, taču prieks bija pāragrs. Sicīlijā pēc grafika kursē tikai vilcieni. Turklāt, arī paši grafiki precīzi ir tikai vilcieniem. Runājot par konkrēto autobusu, pieturā bija norādīts viens autobusa atbraukšanas laiks, internetā – cits, bārmenis bija nosaucis vēl trešo variantu, bet pats autobuss ieradās pavisam citā laikā, kas neatbilda nevienam no iepriekš minētajiem.

Ierodoties galapunktā, sapratu, ka ceļojuma plānošanas laikā esmu pieļāvusi kļūdu, starp Taorminu un Katāniju kā mītnes pilsētu izvēloties otro variantu. Ja Katānija liek izdalīties adrenalīna devai, un tajā nepārtraukti nedrīkst atslābināties un zaudēt uzmanību, lai tevi neapzagtu, nenobrauktu vai neiekāptu kādā " ķēpā", tad Taormina ir tieši pretēja – šeit var gūt mieru, baudīt pasakainos skatus un karstās, skaistās vasaras dienas gleznainas pludmales krastā.

"Isola Bella" atgādina paradīzi, un jebkādas neērtības un grūtības šīs vietas sasniegšanai ir vairāk nekā mērķa vērtas. Šķirties no šīs vietas nav ne mazākās vēlēšanās. Pludmale ir akmeņaina, taču šī paša iemesla dēļ pludmales ūdens ir dzidrāks. Ūdenī var skaidri redzēt peldam mazās zivtiņas. Bet jābūt arī uzmanīgiem, lai neuzkāptu uz kāda no jūras ežiem, kas piesūcies pie ūdenī esoša akmens.

Pēc pāris dienām nolēmām šeit atbraukt vēlreiz, bet šoreiz – braucot uz Taorminas pilsētas centru, no kurienes laisties lejā pa kalnu līdz pludmalei. Skats uz "Isola Bella" no kalna augšas bija vēl skaistāks un iespaidīgāks, nekā mēs to redzējām iepriekš, kas lika šajā vietā iemīlēties vēl jo vairāk. Arī šaurajām ieliņām, kas no kalna augšas ved lejā uz pludmali, piemīt īpaši pasakains šarms.

Sicīlijas dižākais apskates objekts ir vulkāns Etna, uz kuru nolēmām doties kopā ar gidu un tūristu grupu. Tā kā vulkānu iepriekš nekad mūžā redzējusi nebiju, pat nezināju, ko lai sagaida. Iepriekš vulkānu biju iztēlojusies kā multfilmās – stāvs krāteris ar dziļu bedri pa vidu, kurā, ieskatoties iekšā, var redzēt burbuļojošu lavu. Nu jau tas ir sabrucis mīts. Vulkāns pēc izskata ir gluži kā parasts kalns, kuru brīžiem klāj "melnais tuksnesis" – lavas nodedzinātas melnas pļavas. Jo melnāki ir pelni, jo nesenāk šī vieta ir izdedzināta.

Ja ieskatās centrālajā krāterī, varbūtība, ka ieraudzīs tajā burbuļojošu lavu, ir diezgan maza. Turklāt, mīts ir arī tas, ka, notiekot vulkāna izvirdumam, vienmēr būs liels lavas izvirdums no centrālā krātera, radot bīstamu "lavas lietu". Visbiežāk lava izplūst pa vulkāna sienu plaisām. Kļūdains ir arī pieņēmums, ka vulkāna izvirduma laikā lava ir tā bīstamākā. Lava nenogalina. Lava ir ļoti karsta un neapturama, bet tā plūst tik ļoti lēni, ka, citējot mūsu gidu, "jūs vienmēr varat taisīt selfiju pie lavas. Jūs mierīgi varat pienākt pie lavas, nofotografēties un tikpat mierīgi soļot atpakaļ".

Pēc vulkāna apskates devāmies uz Alkantaras dabas parku, kas pazīstams ar sacietējušas lavas klintīm. Skats ir apbrīnojams, un ir neticami, ka dabas veidotajām klintīm var piemist tāds monumentāls pieminekļa skaistums, it kā tās būtu cilvēka radītas. Pa Alkantaras aizu plūst strauja, gandrīz ledaina upe, kas gan ir visnotaļ sekla, tāpēc to var mierīgi šķērsot, drēbēm paliekot sausām.

Dodoties no Etnas uz Alkantaru, braucām cauri kādai mazai pilsētai, kur gids apturēja busiņu pie kādas baznīcas laukuma, uzrunājot mūs: "Vai jūs redzat, kas atpūšas šajā laukumā? Vai jūs varat pateikt, kas viņiem visiem ir kopīgs? Viņi visi ir vīrieši. Šajā pilsētā šajā dienas laikā jūs neredzēsiet nevienu sievieti, kas atpūšas. Šeit tiek uzskatīts, ka nav pieļaujami sievietēm pēcpusdienā laiskoties un sēdēt bez darba, jo labas sievietes šajā laikā gatavo vakariņas saviem vīriem". Šķita interesanti mūsdienu Eiropā nonākt pilsētā ar šādām, nu jau novecojošām ieražām.

Ceļojuma otrajā daļā par mītnes vietu izvēlējāmies Marsalu, kurā noīrējām auto, lai apceļotu citas tuvumā esošas pilsētas. Marsala ir klusa, mierīga un ārkārtīgi draudzīga pilsēta. Etnas ekskursijas gids, kurš pats ir no Ziemeļitālijas, teica, ka Sicīlija ļoti atšķiras no pārējās Itālijas. Ziemeļitālieši ir vairāk koncentrēti un savākti, bet sicīlieši ir vairāk atbrīvotāki un dzīvo pēc principa "Dolce Vitta" (tulk. "salda dzīve"). Tieši Marsalā to izjutām visvairāk. Šeit cilvēki dzīvo mierīgi, bez steigas un liekiem stresiem. Tas atspoguļojas arī darba laikā. Marsalā jābūt gataviem, ka visas iestādes būs slēgtas no pulksten 14 līdz 16.30 karstā laika dēļ, savukārt pēc pulksten 18 strādā tikai kafejnīcas, bāri un pārtikas veikals.

Pēdējā vieta, ko apskatījām, ir "San Vito Lo Capo". Tā ir skaista kūrortpilsēta – dzidri zila jūra, baltas, mīkstas smiltis, kalni, palmas, jahtas un tūristiem paredzētas izklaides. Atšķirībā no Taorminas, te drīzāk virmo aktīva jautrība, nevis miers. Šeit skan skaļa, dzīvespriecīga mūzika, ļaudis dejo, smejas, bērni klaigājot spēlējas.

Sicīlija ir kolorīta sala, sava veida eksotika, un es teiktu, ka tajā var atrast visu. Lai gan veca un nabadzīga, tā ietver sevī pasakainas pludmales, kas liek sajusties kā paradīzē esot, varenus kalnus, plantāciju laukus, saulē izdegušas pļavas, vulkānu, "vulkāniskos tuksnešus" un turpat – neomulīgas graustu pilsētas. Brīžiem tā atgādina Holivudas filmās rādītas izmirušas Meksikas piepilsētas, un citos brīžos liekas, ka esi nokļuvis pasakainā bilžu grāmatā.

Viennozīmīgi ir tas, ka, ja vēlies daudzveidīgu, nebijušu un ne gluži eiropisku atpūtu, bet tomēr, neizbraucot no pašas Eiropas robežām, tad noteikti jādodas uz Sicīliju."