Deviņas vietas, ko apmeklē tikai drosmīgi un piedzīvojumu kāri tūristi  (1)

Lūk, neliels tops ar vietām, ko portāls "Brightside.me" sadaļā "brīnišķīgas vietas" nosaucis par galamērķiem drosmīgākajiem tūristiem!

Šī kapela atrodas Evorā, Portugālē, bet jāsaka uzreiz, ka arī Itālijā un Francijā var atrast līdzīgas vietas, kas gan veidotas vēlāk un ar citiem mērķiem.

Evorā šī ir viena no galvenajām apskates vietām. Tā savu nosaukumu ieguvusi no svētvietas interjerā izmantotajiem cilvēku galvaskausiem un kauliem, kas klāj kapelas sienas un griestus.
Kaulu kapelu uzbūvējuši franciskāņu mūki 16. gadsimtā. Ar šo celtni un tās neparastajiem rotājuma elementiem mūki gribējuši saviem brāļiem parādīt un atgādināt par cilvēka mirstīgumu un to, cik dzīve uz zemes ir īsa. Arī pie ieejas kapelā ir zīme, kas vēsta visai baisu patiesību "Nós ossos que aqui estamos pelos vossos esperamos", ko varētu tulkot kā "Mēs, kauli, kas esam šeit, gaidām jūsējos pievienojamies".

Hoia mežs Transilvānijā, Rumānijā, kļuvis slavens ar dažādiem stāstiem par tur piedzīvotiem paranormāliem notikumiem. Kā vēsta leģenda, mežs ieguvis savu nosaukumu par godu kādam aitu ganam vārdā Hoia, kas tajā iegājis ar visu savu ganāmpulku un pazudis biezajā miglā. Nekādas uzbrukuma vai vardarbības pēdas netika atrastas.

Daudzi šeit pabijušie, kā arī paranormālo parādību pētnieki zina stāstīt, ka mežā piedzīvojuši bailes, paniku un dzirdējuši neizskaidrojamas balsis. Daži pat apgalvo, ka te redzējuši lidojošo šķīvīti, bet citi ir droši, ka sastapušies ar spokiem.

Lai arī grūti noticēt jebkurai no šīm liecībām, mežs tiešām izskatās neparasts. Tajā liela daļa koku ir šķībi un līki. Tomēr tieši neparastā izskata dēļ tā ir arī aizsargājama dabas teritorija. Netālu no tās atrodas arī Transilvānijas etnogrāfiskais muzejs. Tā kā šī ir visai populāra vieta, mežā iekārtoti arī riteņbraucēju celiņi un turpat ir arī peintbola laukums.

Šī Lietuvas svētvieta ne jau pirmo reizi redzama kādā šausminošu vietu apkopojumā, jo, esot tur, tiešām var pārņemt īpatnējas sajūtas. Neskaitāmie krusti un klajais lauks var pat šķist biedējoši, bet nevar noliegt, ka šī ir apskates vērta vieta.

Pēc 90. gados veiktām aplēsēm izrēķināts, ka tolaik tur bijuši ap 50 tūkstoši dažāda izmēra krusti, tomēr laika gaitā to kļūst arvien vairāk. Interesanti, ka 1900. gadā, kad pirmo reizi skaitīti krustiņi, to bijis vien 130, bet nu jau tiek lēsts, ka varētu būt pat 200 tūkstoši. Kalns gan vairākkārt dedzis un padomju varas sūtītu buldozeru postīts, bet vienmēr atguvis savu bagātību, jo cilvēki turp plūst straumēm un autobusiem. Šajā vietā neviens nav apglabāts, bet krusti tiek nesti, jo pastāv uzskats, ka, ja kalnā atstāsi krustu, būs laime.

Nav pieejama precīza informācija, kad un kā šī tradīcija sākusies. Minējumu, kā te parādījies pirmais krusts, ir daudz, turklāt tie saistīti ne tikai ar kristietību, bet arī ar pagānismu. Kalns saistībā ar krustiem pirmo reizi pieminēts 1850. gadā, un tiek uzskatīts, ka pats pirmais krusts uzlikts 1831. gadā.

Tomēr 1991.-1993. gadā veiktie arheoloģiskie izrakumi apstiprinājuši, ka te bijusi zemgaļu koka pils, bet krustneši to 13. gadsimtā nopostījuši.

Kalns atrodas aptuveni 10 kilometrus no Šauļiem. Ko tur apskatīt, lasiet šeit.

"Caminito del Rey" spāniski nozīmē "Karaļa mazā pastaigu taka", un šis nosaukums apzīmē patiešām šauru, klints sienai pieglaudušos un bīstamu ceļu, kas izkalts kalnā, nostiprināts metāla režģiem un betonu. Taka atrodas starp diviem ūdenskritumiem Malagas apkaimē, Spānijā. Tā ir ļoti augsta, gandrīz trīs kilometrus gara un dažviet tikai nedaudz vairāk par pusmetru plata. Nesen gan taku atjaunoja un padarīja apmeklētājiem drošāku, bet pirms tam, lai arī tā ilgi bija slēgta, ik gadu ziņoja par kādu nelaimīgi bojā gājušu pārgalvi, kas to mēģinājis pieveikt.

Karaļa taku sāka būvēt 1901. gadā kā ceļu strādniekiem, kuru uzdevums bijis būvēt dambi hidroelektrostacijai. To lietoja, lai nokļūtu no vienas kanjona malas līdz otrai. Karaļa vārds šim kalnu celiņam piešķirts par godu Spānijas valdniekam Alfonso XIII, kas pa to gājis HES rezervuāra atklāšanas ceremonijā 1921. gadā.

Kā ceļotājam no Latvijas izdevās pieveikt šo taku un kāds bija viņa vērtējums, skatieties šeit.

Sagada Filipīnās ir ļoti populārs tūristu apskates objekts – šī teritorija reiz, pirms daudziem tūkstošiem gadu, atradusies zem okeāna, bet ūdenim atklājoties, tur atrastas alas klintīs. Tieši alas un klintis mūsdienās tūristi labprāt dodas izpētīt. Pie vienas no klintīm Atbalss ielejā var apskatīt arī milzīgā augstumā karājošos zārkus.

"Atrodoties kalnos un lūkojoties lejā uz Atbalss ieleju, tūristi ir aicināti izkliegt vārdus, lai klintis tos spētu atkārtot, kas ir diezgan ironiski, jo šajos kalnos karājas zārki ar īstām cilvēku atliekām. Lai gan pie mums, Eiropā, ir pieņemts uzvesties klusi, atrodoties pie mirušajiem kapsētā, Filipīnās tas cilvēkus nesatrauc. Dodoties lejā uz kalnu zemāko daļu, nonācām pie pašiem zārkiem. Uz galvenās klints karājas 19 zārki, kas tur atrodas kopš 20. gadsimta 60. gadiem. Vietējie uzskata, ka, karinot zārkus klintīs, atstātie ķermeņi atradīsies tuvāk Dievam. Šāda apglabāšana ir bez maksas, lai gan personai ir dotas tiesības atrasties vienā no Atbalss ielejas klintīm tikai tad, ja tā ir pārsniegusi 70 gadu vecumu un ja tai ir dzimuši mazbērni.

Vēl viens no Sagadas uzsvariem liekams uz Lumiangas Apbedīšanas alu, kur atrodas kāds simts aptuveni 500 gadus vecu zārku. Šis apbedīšanas prieks kādreiz izmaksājis veselu bagātību – 20 cūku un 60 vistu ziedošanu, bet šobrīd ala ir sasniegusi maksimālo zārku skaitu un jaunus "dalībniekus" pagaidām uzņemt nespēj," par šo vietu raksta latviešu ceļotāja Madara Iesalniece. Vairāk par viņas piedzīvojumiem Filipīnās lasiet šeit.

Vietējie tic, ka šie kalni ir robeža starp debesīm un zemi – tā nu cienījamajam nelaiķim ir vieglāk nokļūt citā saulē.

"Los Encierro" jeb skrējiens ar satrakojušos buļļiem, kas dzenas pakaļ pūlim, ir tradīcija Spānijā. Šāda izklaide vēl joprojām ir populāra daudzos Spānijas ciemos, lai arī tā ir ļoti bīstama un bieži tās dalībnieki gūst arī nopietnas traumas vai pat zaudē dzīvību. Vispopulārākais buļļu skrējiens notiek Pamplonā, "San Fermín" festivāla laikā. Šie svētki norit jūlijā veselu nedēļu, un ik dienu tāpat kā pirms astoņiem gadsimtiem, svētku laikā šeit vīnu dzer no liellopa ādas traukiem un vēro buļļu cīņas, kā arī bēg no mežonīgiem, 600 kilogramu smagiem vēršiem.

Skriešanās ar buļļiem norit katru festivāla dienu pulksten 8 un turpinās ne ilgāk par divām trim minūtēm dažādās pilsētas ielās. Interesanti, ka sacensībām atvēlētajā laikā visu distanci – 875 metrus – noskriet nevienam vēl līdz šim tā arī nav izdevies. Paši spēcīgākie skrējēji pieveikuši apmēram 500 metrus. Skriešanās ar vēršiem vēro ne vien no pilsētas ēku balkoniem, bet arī televīzijas tiešraidē visā Spānijā. Šajā pasākumā var piedalīties ikviens drosminieks, arī tūristi.

Saulainajā Palermo pilsētā Itālijas salā Sicīlijā atrodama arī kāda tumša un visai spocīga vieta, ko tomēr apmeklē liels skaits interesentu. Tās ir Kapucīnu mūku katakombas jeb kapenes, kur apglabāti vairāk nekā 8000 cilvēki. Šī ir viena no pasaules slavenākajām mūmiju "izstādēm", kur tām pat mēdzot mainīt apģērbu.

Palermo katakombas būvētas 16. gadsimta beigās, kad pilsētā palielinājās kapucīnu klostera iemītnieku skaits, un klosterim radusies nepieciešamība pēc lielākas kapsētas. Savukārt 18. un 19. gadsimtā šī jau bijusi atdusas vieta īpaši izredzētajiem – te apglabāti ļaudis no cienījamām un bagātām ģimenēm. Katakombās oficiālu apglabāšanu izbeidza 1882. gadā.

Ko vēl apskatīt Sicīlijā, lasiet šeit.

Zālamana salas ir salu grupa Klusajā okeānā. Šī ir skaista un dabas daudzveidībā bagāta vieta, tostarp ar bagātu zemūdens valstību, kas ietver arī daudz koraļļu veidojumu. Diemžēl šīs vietas var būt bīstamas un pat neizbraucamas kuģiem.

2000. gadā Libērijas kruīza kuģis "World Discover" uzskrēja uz viena no šādiem rifiem un "iesprūda". Pasažieri šajā nelaimē necieta, bet kuģa glābšana gan izrādījās neiespējama. Tā nu tas kļuva par spocīgu atgādinājumu neapdomībai un mājvietu zivīm un citām jūras radībām Roderika līcī.

Par vēl citiem kuģu vrakiem iecienītās tūristu apskates vietās informāciju var atrast šeit.

Šī vieta izskatās īsti piemērota kādas zombiju filmas uzņemšanai, bet patiesībā tā ir pavisam reāla auto kapsēta Beļģijā. Kā vēsta nu jau urbānā leģenda, pēc Otrā pasaules kara amerikāņu zaldāti atgriezās mājās, bet savus vāģus noslēpa šajā mežā, jo tobrīd to transportēšana uz Ameriku nav bijusi iespējama. Kad vēlāk viņi gribējuši atgūt savas mašīnas, beļģi pieprasījuši amerikāņiem pašiem segt vismaz daļu transporta izdevumu, bet neviens to nav vēlējies darīt. Tā kā daba "pievāc" un uzveic visu, kas nav gatavs cīnīties pretī, jau pēc kāda laika tā bija uzvarējusi, un mežs sāka "apēst" mašīnas. Arī vēlāk šīm mašīnām pievienojušās vēl citas. Pašlaik te atrodami ap 500 vecu mašīnu vraki, teikts "The Daily Mail".

Slavenais objekts, ko tagad iecienījuši gan tūristi, gan fotogrāfi atrodas pie viena no Beļģijas vecākajiem ciemiem - Šatlo (Chatillon) - valsts dienvidaustrumos, netālu no Luksemburgas robežas.

Līdzīga amerikāņu auto kapsēta atrodama arī tuvāk Latvijai – Zviedrijā, kur arī mežā atrodams liels skaits 20. gadsimta 40. un 50. gadu automašīnu. Vairāk lasiet šeit.