Ziemas pārgājiens: Pa bebru nedarbiem gar Abula un Gaujas krastiem  (2)

Abula dabas takas sākums atrodas Brenguļos, kur var ērti nokļūt ar autobusu no Valmieras. Izkāpjot no autobusa pieturā, jādodas uz priekšu, līdz redzams tilts pār Abulu.

Var aiziet līdz tiltam, izbaudīt skatu uz upi un iepazīties ar Brenguļu alus darītavu, kas reiz kalpojusi kā elektrostacijas ēka. Lai nokļūtu uz takas sākuma, upes šajā pusē jāgriežas pa kreisi un jāiet pa ceļu, kas vijas starp mūra ēkām. Jau uz "Melderu" nama logu slēģiem manāms Abula dabas takas apzīmējums – zili baltais marķējums, kas regulāri sniedz norādes par maršrutu arī turpmāk. Jāsaka, ka šī ir viena no labāk marķētajām pārgājienu takām Latvijā, apmaldīties ir visai pagrūti, lai gan mums tas izdevās, bet tam bija citi iemesli. Par to mazliet vēlāk.

Takas sākums met līkumu gluži vai cauri pagalmiem. Mūs pagūst sabiedēt arī vietējo suņu rejas, bet jau pavisam drīz nonākam uz šauras taciņas, kas vijas gar Abula kreiso krastu. Ik pa laikam nākas kāpt pāri vai līst pa apakšu kādam kokam, kas aizšķērso ceļu. Bebri šeit uzdarbojušies ne pa jokam! Smejamies – ja viņi turpinās grauzt kokus šādos tempos, pēc pāris gadiem taka vedīs cauri klajumam. Nu labi, gan jau tik traki nebūs. (Labu apetīti, bebri!)

Lai gan taka ir salīdzinoši īsa, tā pārsteidz ar savu daudzveidību. Brīžiem upe ir mūsu līmenī, brīžiem mēs esam nonākušas pamatīgā paugurā, un upe vīd kaut kur tālu lejā vien caur koku stumbriem, bet pašām jāpiesargās, lai sniegā nepaslīdētu un nenoripotu lejā. Nākas secināt, ka Latvija nepavisam nav līdzenumu zeme – skat, kādi te vareni pauguri. No dažiem lejā nākas šļūkt teju vai uz pēcpuses. Ik pa laikam jāšķērso kāds strautiņš, ejot pāri aizdomīgiem baļķiem. Garlaicīgi nav ne mirkli, turklāt arī apkārt redzamās ainavas un upes krasti priecē ar savu skaistumu.

Vietā, kur Abuls ietek Gaujā, kas šeit ir plata un mierīga, atrodas labiekārtota piknika vieta ar pamatīgiem galdiem un soliem, kur ietilpstam ne vien mēs, bet arī kāda nūjotāju kompānija. Principā Abula dabas taka ir lokveida maršruts, kas cauri mežam aizved atpakaļ uz takas sākumu Brenguļos, taču nūjotāji mums iesaka gar Gauju doties uz Valmieru. Attāluma ziņā sanākot apmēram tas pats, taču būšot interesantāka iešana, vismaz pēc viņu teiktā. Tiesa, uzreiz sekot Gaujai viņi neiesaka, jo tā mēs nonākšot mājās ar nikniem suņiem. No sākuma jāturpina sekot Abula takas lokam, bet vietā, kur ir norāde uz Baiļiem, taka jāpamet un jādodas Baiļu virzienā, sekojot sarkanam marķējumam.

Tā kā norādi uz Baiļiem nekur neatrodam, izlemjam iet uz dullo un atrast Gauju, sekojot vien tam, kur rāda mūsu iekšējais kompass. Laikam mūsu kompass iestellēts uz piedzīvojumiem, nevis Gauju, jo pie Gaujas īsti nenonākam, toties šķērsojam vairākus purvus, laimīgā kārtā Valmieru sasniedzot ar sausām kājām.

Nu re, tāda īsa, bet ļoti interesanta taka. Tikai ar to īsumu ir, kā ir – teorētiski 11 kilometri, bet taka sava reljefa dēļ paņem vairāk laika, nekā ierasts, ejot taisnā plaknē. Tas tā – zināšanai. Takas piedzīvojumu līmeni katrs var pieregulēt savai gaumei – var iet lokveida taku, sekojot zili baltajam marķējumam, taku gan sākot, gan beidzot Benguļos, bet var sekot iekšējam kompasam, un, metot līkumu nikniem suņiem, meklēt Gauju un Valmieru cauri purviem un neceļiem. Taka mums patika tik ļoti, ka visas nospriedām to iziet arī kādā citā gadalaikā. Varu pačukstēt priekšā, ka dzirdēju – pavasaros visi Abula krasti pilni ar vizbulītēm. Bet, ja vēl neesi tur bijis, nav ko gaidīt vizbulītes, dodies iepazīt Abulu jau tagad! Un varbūt arī tu gribēsi to izdarīt vēlreiz. Tad, kad zied vizbulītes…

Par citiem Solveigas Kaļvas piedzīvojumiem lasiet: www.solveigaspiedzivojumi.lv