Āfrikā kā uz Mēness: latviešu ceļotāji dodas uz sāls kanjoniem, lavas tuksnešiem un Allaha geizeriem  (1)

Lūk, viņa atmiņas par krāšņo ceļojumu uz Āfriku.

Pa ceļam uz Etiopijas austrumiem un Džibutiju bija ieplānots Avašas nacionālā parka apmeklējums. Tajā ir gan dzīvnieki, gan simpātiska apkārtne. Jāsaka gan uzreiz, ka Etiopija nav nekāda safari lielvalsts un uz Āfrikas lielo piecinieku te cerības ir tikpat lielas kā Latvijā ieraudzīt lāci savvaļā, tātad tikai teorētiskas. Savā laikā gan dzīvnieku šeit bija gana kuplā skaitā, tomēr nelegālas medības un lopkopība parku teritorijā, kā arī pilsoņu un cilšu kari to skaitu drastiski samazināja.

Sauso akāciju savanna te tiekas ar 150 metrus dziļo Avašas aizu, 2007 metrus augsto Fantelles vulkānu, lavas klinšu ieskauto Besekas ezeru un visbeidzot ar parka simbolu – Avašas ūdenskritumu. Tas nav diez ko augsts, tikai nedaudz virs 10 metriem, bet garuma ziņā tas pārsniedz 250 metrus, tiesa ar maziem klinšu pārrāvumiem pa vidu sausajā sezonā. Ūdens daudzums, kas gāžas aizā ir pamatīgs, turklāt bijām tur sausajā sezonā, grūti iedomāties, kādas ūdens masas veļas pāri lietus sezonas laikā, ja jau tagad skats bija iespaidīgs.

Neskatoties uz to, ka Avašas parks ir viens no galvenajiem pretendentiem uz labākās aizsargājamās dabas teritorijas godu valstī, tūristu šeit ir ļoti maz, bet parka ziemeļdaļā, kur atrodas Filohas karstie avoti, vispār var teikt, ka to nav.

Braucot pa slikto ceļu, kas ir galvenais iemesls, kāpēc ziemeļi tiek nepelnīti apdalīti, akāciju savanna pēkšņi nomainījās uz plikiem, klajiem laukiem, kur izkaisītas palmu birzis, bet starp tām karsti un dzidri termālie avoti. Apkārtne tik krasi atšķīrās, ka sajūtas bija kā citā rezervātā. Dzīvnieku arī šeit bija lielā skaitā, turklāt antilopēm un kārpu cūkām pievienojās kamieļi. Tomēr galvenais jau bija paši avoti, kuros pelde vēlā pēcpusdienā bija tieši tas, kas vajadzīgs pēc kratīšanās pa smilšainajiem ceļiem.

Pa ceļam uz nākamo galamērķi sanāca braukt cauri dažiem ciemiem. Jau atkal pēc ilgāka laika varēju sajusties kā nenormālīga superzvaigzne – kā Lauris Reiniks reiz pieci. Jau izkāpjot no džipa, bālģīmja ierašanās nepalika nepamanīta. Drīz vien viss ciems bija saskrējis ap mums un ielencis – kāds vienkārši lielām acīm bolījās, citi mēģināja pieskarties, tā teikt pārbaudīt vai esmu īsts un lai varētu palielīties draugiem, savukārt citi vēlējās nobildēt mūs.

Šiem ļautiņiem es noteikti biju daudz eksotiskāks nekā viņi man – ļoti iespējams, ka šamie pirmo reizi bālģīmi redzēja. Es parādā arī nepaliku un mēģināju fotografēt, cik nu varēju, atrodoties iespiests pūlī.

Cilts dāmas savos krāsainajos tērpos un lakatos lielākoties bija kautrīgas, bet kungi gan ne, īpaši jaunie, kas paši kameras objektīvam priekšā līda un krūti izgāžot pozēja kā ērgļi. Laikam jau cerēja, ka tiks uz "National Geographic" vāka.

Sasniedzot Etiopijas musulmaniskos austrumus, nonācām Āfrikas raga valstu islāma centrā – Hararā. Etiopijā pilsētas, maigi izsakoties, ir draņķīgas, ar vienu izņēmumu – Hararu.

Tā ir interesanta un leģendāra pilsēta. Ilgu laiku Harara bija vienā līgā ar slaveno Timbuktu un Meku – no dibināšanas ap 7. gadsimtu līdz pat ēģiptiešu okupācijai 1875. gadā tā bija kristīgajai un Rietumu pasaulei slēgta pilsēta. Tik daudz ceļotāju vēlējās to savām acīm skatīt, bet visi mēģinājumi bija neveiksmīgi, līdz pienāca 1855. gads, kad ekspedīcijā uz Hararu devās slavenais britu ceļotājs Ričards Fransiss Bērtons, tas pats, kurš pirms desmit gadiem, maskējoties par musulmani, jau bija apmeklējis Meku. Apguvis 29 svešvalodas(!), vairākus gadus studējis islāmu un pat apgraizīts, lai tik netiktu pieķerts, Bērtons veiksmīgi iefiltrējās leģendārajā un nemusulmaņiem slēgtajā pilsētā un pat tika uzņemts pie paša valdnieka – Hararas emīra.

Daudziem musulmaņiem Harara ir 4. svētākā islāma pilsēta pasaulē, tās vecpilsētā ir lielākā mošeju un islāma svēto kapu koncentrācija uz kvadrātmetru pasaulē – 99 mošejas un vairāk nekā simts svēto svētnīcas, tāpēc to dēvē par Svēto pilsētu. Etiopieši un arī kaimiņvalstu musulmaņi, kuri nevar atļauties doties hadžā uz Meku, dzīves laikā veic svētceļojumu uz Hararu.

Pilsēta kopš 16. gadsimta bija ne tikai nozīmīgākais islāma centrs visā Āfrikas raga valstu (Etiopijas, Eritrejas, Džibuti un Somālijas) reģionā, bet arī tirdzniecības. Šī pilsēta ir koncentrēts eksotikas eliksīrs – pa ieliņām maršē ēzeļi, visur notiek nemitīga tirdzniecība, turpat uz ielas tiek šūti audumi un gatavoti amatniecības izstrādājumi, tautu pārstāvji plūst pa vecpilsētu kolorītajām alejām tradicionālos tērpos un to visu apjož 16. gadsimta vidū celtie mūri un septiņi vārti, kas izcili saglabājušies.

Hararā arī tika piedzīvots, kas tāds, kas atmiņā noteikti paliks uz visu mūžu – vakariņas ar savvaļas hiēnām. Pie Hararas pilsētas mūriem katru vakaru norisinās sena un unikāla sadarbība starp cilvēku un dabu. Tā aizsākās 16. gadsimta vidū, kad emīrs lika apkārt pilsētai celt mūrus. Līdz tam hiēnas vakara stundās bieži ieklīda pilsētā meklēdamas ēdienu, bet pēc mūru uzcelšanas tām ieeja Hararā tika liegta. Rezultātā, nespēdamas atrast pārtiku savvaļā, tuksnešainajā vidē, tās sāka uzbrukt cilvēkiem otrpus mūriem. Emīrs, lai pasargātu iedzīvotājus, lika mūros izveidot caurumus, pa kuriem tās tiktu iekšā pilsētā un spētu sagādāt pārtiku. Uzbrukumi cilvēkiem apsīka. Bet ne uz ilgu laiku, jo pienāca cita bēda – neražas gads un bads. Hiēnu uzbrukumi lopiem un cilvēkiem atsākās, jo pilsētā pārtiku sameklēt kļuva grūti. Kad hiēnas taisījās uzbrukt kādai sievietei, kura gatavoja putru, tā vietā lai saplosītu viņu, tās apstājās pie putras un sāka to ēst. Hararas imami (islāma priesteri) nolēma, turpmāk ar putru barot hiēnas, novēršot uzbrukumus. Kad bads beidzās, vietējie par godu šim notikumam turpināja ar sviesta putru barot plēsējus reizi gadā.

Mūsdienu tradīcijas, barot hiēnas ar gaļu, saknes sniedzas pagājušā gadsimta 50. gados, kad pilsētu atkal piemeklēja bads un cilvēki atsāka regulāri barot savvaļas hiēnas.

Tagad katru vakaru hiēnas pulcējas pie pilsētas mūriem uz unikālu priekšnesumu, parādot, kā cilvēks spēj sadzīvot ar savvaļu. Hararā ir divi tā saucamie hiēnu vīri, kas baro šos neglītā un pamuļķīgā paskata plēsējus, kuriem raksturīgi dīvaini smiekli. To visu var vērot no malas vai arī piedalīties. Protams, izvēlējāmies pēdējo, jo atrasties starp hiēnām un vēl tās barot, jābūt kam satriecošam.

Barot gan var tikai pa vienam, pārējiem no malas jānoskatās. Hiēnu vīrs nosēdināja mani uz akmens plača vidū. Pirmais satraukums parādījās sākumā, kad pirmā hiēna pietuvojās pavisam tuvu klāt un sāku aptvert, ka tas notiek pa īstam, turklāt sēžot tās izskatījās tik lielas. Barot tās iespējams dažādi, tai skaitā no zobos paņemta kociņa, kuram virsū karājas gaļa. Lauvu lielākais bieds un pasaules spēcīgāko žokļu īpašnieces, kas medījumu sagrauž ar visiem kauliem, kampa gaļu tikai pāris centimetrus no mana vaiga. Tas tik bija kaut kas – bijība, respekts, cieņa, apbrīna, saviļņojums un lepnums vienā emociju kokteilī.

Vēl labāks mirklis bija, kad viena hiēna ar priekšējām kājām uzmetās man virsū uz muguras, mēģinot aizsniegt gaļas gabalu. Satriecoši... un kas pa bildi sanāca, ar šo man Rīgas zoodārzā darbs pie Līdakas kunga ir garantēts. Beigās no pasākuma visi aizgāja apmierināti – hiēnas dabūja gaļu, mēs unikālas bildes un emocijas, bet vietējie cilvēki mieru mājās.

Mūsu ceļojums uz Mēnesi un Marsu jeb uz Etiopiju un Džibutiju sāka uzņemt apgriezienus, jo ainava visapkārt skļuva arvien neparastāka. Šķērsojot tuksnesīgo Etiopijas Somālijas reģionu, nonācām zemē, kas ļoti atgādināja Mēness virsmu. Tā ir 23 tūkstošus kvadrātkilometru mazā afāru un issa somāļu apdzīvotā Džibutijas Republika, kuru kolonizācijas laikā līdz 1967. gadam sauca par Franču Somalilendu jeb Franču Somāliju.

Ceļā uz "Lac Abbe" jeb Abes ezeru jau sanāca sajust šīs valsts neparasto vidi. Šķērsojot Lielo Baras (Grand Barra) un Mazo Baras (Petit Barra) tuksnesi, ceļa malā gaisā cēlās smilšu tornādo un vētras, veidojot biezus smilšu mākoņus un aizsedzot debesis. Bet tas tikai bija sākums. Vajadzēja tik nokļūt līdz Abes ezeram, lai žoklis atkristu vaļā.

Ne jau bez iemesla ceļvežos ezeru dēvē par Mēness gabaliņu uz Zemes garozas (a slice of Moon on the crust of Earth). Gaiši un tumši brūnganas, dzeltenīgas un baltas nokrāsas smilšu līdzenumu no vienas puses ieskauj ezers un kūpoši karstie avoti, no otras – melni lavas lauki, bet no trešās un ceturtās – simtiem smilšakmens pīlāru, no kuriem daudzi sniedzās 50 metru augstumā un piešķir ezeram tikai tam raksturīgos sejas vaibstus. Otras tādas vietas pasaulē noteikti nav! Ainava visapkārt bija tik sirreāla, ka nav brīnums, ka šī kļuva par filmas "Pērtiķu planēta" filmēšanas skatuvi. Ezera apkārtne nudien atgādina kādu citu planētu, tikai ne Zemi. Vienīgais, kas liek no Mēness nolaisties atpakaļ uz Zemes, ir flamingu un citu putnu masīvās kolonijas, kurām ezers kļuvis par kūrortu, vietu, kur pārziemot aukstās Eiropas ziemas. Flamingi visaktīvākie ir agrā rīta stundā un, saulei uz rietu ejot, kad ezera apkārtne paver visintensīvākās nokrāsas.

Komforta gan te nebija nekāda – jānakšņo Afāru tuksneša cilts būdās, kas savā veidā gan ir eksotika. Bet vispār, ja apkārt ir kas TĀDS, tad komforts paliek pa visam citā plānā. Turklāt par lielu pārsteigumu mums, jau atkal neviena cita tūrista – jābrīnās, kā tāda vieta 21. gadsimtā var vēl palikt tik neskarta, pirmatnēja un neatklāta.

Džibutijā tika piedzīvots vēl viens ceļojuma lielais notikums – pelde ar vaļu haizivīm. Tas ir katra nirēja sapnis un ceļotāji pat nedēļu pavada, kuģojot pa okeānu un tās meklējot. Bet Džibutijā pietiek vien ar pusi dienas, lai varētu peldēt līdzās ar vairāk nekā 20 šiem zemūdens gigantiem, kas garumā mēdz sasniegt pat 17 metrus. Šīs graciozās "zemūdenes" cilvēkam nav bīstamas, pat matiņš no galvas nenokritīs, bet sajūtas fenomenālas, īpaši mirklī, kad atrodos no visām pusēm ielenkts starp sešām vaļu haizivīm.

Ceļojuma laikā labāko atpūtas iespēju arī piedāvāja mazā Džibutijas Republika. Tai pieder dažas koraļļu rifiem ieskautas saliņas ar smilšu pludmalēm. Viena no tām ir "Moucha Island", vienīgā uz kuras iespējams pārlaist nakti viesnīcā. Nevar tā skaistumā sacensties ar Franču Polinēziju, bet labāka par slaveno Hurgadu tā noteikti ir. Smilšu pludmales, te ir pavisam tukšas un atrast pilnīgi vientuļu smilšu pleķīti te nesagādā nekādas problēmas.

Džibutijas republika galvaspilsēta ir Džibuti. Tā ir mazās valstiņas galvenā ekonomiskā dzīsla ar rosīgu tirdzniecību un galveno ekonomikas balstu – ostu, caur kuru kursē lauvas tiesa no Etiopijas importa un eksporta. Džibutijas galvaspilsētā vērts arī doties īsā pastaigā pa vecpilsētu, kuras arhitektūrā dominē arābu un eiropiešu kolonizatoru nianses.

Ēkas ir diezgan noplukušas, jo franči jau sen kā šo vietu pametuši (izņemot franču karavīrus, kam Džibuti ir svarīga bāze), bet tas piedod pilsētai senatnīguma šarmu – Āfrikas, Arābijas un Eiropas kokteilis vienā glāzē.

Drīz vien nonācām pie Džibutijas slavenā ezera – "Lac Assal". Braucot mašīnā un skatoties, kā krītas augstuma līmenis par vairākiem metriem minūtē, sviedru lāsītes pārklāj visu ķermeni, un nepalīdz nekas – ne švakā ventilācijas sistēma, jo priekšā braucošajam šoferītim un gidam, paliek auksti, kamēr mēs aizmugurē kūstam, ne vaļējais logs, jo tas paralēli pūš arī smiltis un citus krikumus sejā, matos un salonā. Te veldzi deva tikai lielais vējš, izkāpjot no džipa.

Lai gan šis ir pavisam citāds ezers nekā Abbe, tas ir ne mazāk unikāls. Te nu pilnībā jāpiekrīt "Lonely Planet" ceļvedim, nodēvējot ezeru par vienu no visgrandiozākajiem dabas fenomeniem Āfrikas kontinentā.

Tulkojumā no franču valodas "Lac Assal" nozīmē sāls ezers, un baltais pulverītis, ko mēs lietojam ēdienā, te itin visur sitas acīs. Tumšu vulkānu ielenktajā krātera ezerā visa piekraste ir noklāta ar baltiem un brūniem sāls kristāliem, kā arī sāls pludmalēm, tāpēc nepārsteidz fakts, ka šī oficiāli ir pasaules sāļākā ūdenskrātuve, pat sāļāka par slaveno Nāves jūru. Arī te var avīzi lasīt, peldot ūdenī, jo ūdens ir tik sāļš, ka pat zilonim te grūti būtu noslīkt. Bet tas, kas padara šo ezeru unikālu visa kontinenta mērogā, ir nereālā ūdens nokrāsa. Pateicoties ļoti mainīgajam dziļumam, kā arī baltajai un brūnajai sāls krāsai, ezera ūdens ik pēc brīža strauji maina nokrāsas – no dažādiem zaļiem un ziliem toņiem līdz pat brūniem un oranžiem. Atrodoties 150 metrus zem jūras līmeņa, kas ir zemākais punkts Āfrikas kontinentā un trešais pasaulē pēc Nāves un Galilejas jūrām Izraēlā, šis ezers nespēj atstāt vienaldzīgu.

Diemžēl peldēšanās šādā vietā ir ne pārāk laba doma, jo tā kā apkārtne ir pilnībā neskarta un neapdzīvota, tad tas nozīmē, ka pēc peldes šeit nebūtu ne dušas, ne kādas citas labiekārtotas ierīces, kur noskaloties, pretējā gadījumā jārēķinās, ka āda sūrstēs visu dienu!

Mums nebija nojausmas, ko īsti gaidīt no vietas ar nosaukumu Allalobeda, tādēļ, ka vienīgais avots un vizuālais priekšstats tika gūts no dažām internetā atrastām bildēm, kuras uzņēmis kāds eiropiešu ģeologs, kas dzīvo Etiopijā un nodarbojas ar pētniecību. Neviens ceļvedis, tai skaitā "Bradt guide", kas ir biezākā ceļotāju"bībele" par Etiopiju, nemin ne pušplēsta vārda par "Allalobedu". Tāpat no piecām etiopiešu tūrisma firmām, kuras tika uzrunātas, tikai viens pārstāvis bija dzirdējis, ka tāda vieta vispār eksistē.

Tas nozīmēja tikai vienu, "Allalobeda" jeb Allaha avoti, kā tos mēdz saukt, būs vai nu ceļojuma lielais atklājums, kas visiem paslīdējis garām, vai arī izgāšanās, kur neviens nebrauc tāpēc, ka nav vērts redzēt. No ģeologa bildēm īsti neko nevarēja saprast un no gida, kurš pirms laba laika vienreiz bijis viesojies Allāha avotos, arī, bet klusībā cerējām, ka piepildīsies pirmais scenārijs.

Tagad droši varu apgalvot, ka "Allalobedas" ģeotermālie avoti, kuri atrodas vietā, kur tiekas Arābijas, Somālijas un Āfrikas tektoniskās plātnes, ir viens no lielākajiem Austrumāfrikas noslēpumiem, turklāt avoti ir vēl tikai veidošanās procesā un izskatās, ka ar katru gadu kļūst arvien iespaidīgāki. Ja pirms pāris gadiem šeit bija tikai trīs kristāldzidri avotu baseini, tad tagad jau deviņi, turklāt katrs ar savu nokrāsu un kādu īpašu iezīmi, viss fascinējošākā krāsa piemita kādai seklai lagūnai, kuras ūdens bija nedabiski zilā tonī – spilgti zilā krēmkrāsā, kas atgādināja Zilo lagūnu Islandē, tikai vēl intensīvāku.

Gids arī bija sajūsmināts par šo zilo toni, jo izrādās, ka pirms diviem gadiem lagūnas vietā pleties vien smilšu lauks. Vistālākajā avotu vietā, savukārt, veidojas jauns karsto avotu baseins – tur bez pārtraukuma četri mini geizeri šauj ūdens šļakatas gaisā.

Pēc Afdera ezera, jau kārtējo reizi asfalts aprāvās un tālāk turpinājās tikai bezceļš. Šķērsojot izkaltušus smilšu līdzenumus, tumšus lavas laukus un smilšu kāpas devāmies uz ceļojuma kulmināciju – Danakilas tuksneša sirdi. Tā ir karstākā un cilvēkam visgrūtāk izdzīvojamā vieta uz planētas, kur temperatūra vasaras laikā var pārsniegt 60 grādus pa dienu un 50 grādus pa nakti. Nebija mums vēlēšanās kļūt par kūpinātu šašliku tieši tāpēc šeit ieradāmies ziemas laikā, kad temperatūra ir daudz maz komfortabla, līdzīga kā Latvijas vasarā. Vienīgie cilvēki, kas spēj izdzīvot šajos barbariskajos apstākļos, lielajā karstumā, ūdens trūkumā un mēnesnīgajā apvidū, ir afāri, tuksnešu cilts, kas saimnieko tā saucamajā Afāru trijstūrī – Danakila tuksnesī.

Sasniedzot Erta Ales vulkāna pakāji, sākās gatavošanās darbi vulkāna iekarošanai. Tiesa nebija tur ko diži iekarot, jo vulkāns ir vien 613 metrus augsts un kāpiens tajā, šķita kā pagara pastaiga ar lēzenu kāpumu. Kāpienā mūs pavadīja iespaidīgs eskorts, par kādu pat prezidents Raimonds Vējonis varētu apskaust – bez abiem gidiem, abiem apsargiem, pavāra un trim kamieļiem, kuri nesa visu vajadzīgo pārtiku un ekipējumu, mūs pavadīja pamatīgi bruņojusies 15 Etiopijas armijas karavīru rota. Savulaik šis neskartais apvidus bija bīstams ceļotājiem, bet pēc Etiopijas armijas bāzu izvietošanas un tūristu militāra eskorta ieviešanas Eritrejas seperātistu aktivitātes ir pilnībā norimušas, un reģions kļuvis drošāks nekā jebkad agrāk.

Šis 20 cilvēku eskorts pavadīja mūs divas naktis, kuras palikām vulkāna virsotnē līdz pat nokāpšanai. Nakšņot vulkāna virsotnē ar skatu uz lavas ezeru ir "once in the lifetime experience" (piedzīvojums reizi mūžā). Tajā pašā laikā tas ir pilnīgi droši, jo gulēšana notiek uz ārējā krātera malas, bet lavas ezers atrodas iekšējā krāterī, īsas pastaigas attālumā.

Satumstot blāvā pilnā Mēness gaismā devos lejā krāterī, lai pirmo reizi dzīvē varētu vērot lavas ezeru, ko afāri dēvē par Vārtiem uz elli.

Šķiet piedzīvojām visiespaidīgāko notikumu savā ceļotāju karjerā. Redzēt dzīvu, burbuļojošu lavas ezeru un vairākus vulkāna izvirdumus, turklāt pašā degungalā, tikai dažus metrus no oranžās lavas bija kaut kas absolūti maģisks un neaprakstāms. Skati, kā no "Discovery" raidījumiem un ar nelielām fotografēšanas iemaņām, te varēja iemūžināt bildes, kādas parasti mēdz tikai parādīties uz "National Geographic" un tamlīdzīgu žurnālu vākiem.

Šo, iespējams, planētas visiespaidīgāko izrādi varējām noraudzīties gandrīz divvientulībā, vienīgi pirmajā vakarā, uz īsu brīdi parādījās maza, astoņu cilvēku grupiņa. Neticēsiet no kurienes. No Igaunijas. Sanāca ka vienīgi mazā Baltija tika pārstāvēta Āfrikas nekurienē. Visu nākamo rītu, dienu un vakaru pie vulkāna neviena bez mums diviem un 20 vīru pavadošā eskorta tā arī neparādījās.
Kopš tā atklāšanas brīža, pirms 125 gadiem, tā oranžā lava turpina mutuļot, bagātīgi apbalvojot to saujiņu ceļotāju, kuri nokļuvuši līdz Erta Ales vulkāna virsotnei.

"Ar Dievu, Zeme, un sveicieni no Marsa!" Tieši tādi vārdi nāk prātā nonākot pie vulkāna, ko sauc par Dallolu. Visas asociācijas ar vulkāniem te var nolikt malā, jo Dallols neapšaubāmi ir neparastākais uguns kalns uz Zemes virsmas. Tā noteikti ir viena no vissirreālākajām ainavām pasaulē, kas tāds, ko šķiet varētu redzēt uz Marsa vai kādas citas planētas, bet tikai ne uz Zemes.

To, kas tad Dallols īsti ir, vienā vārdā nekādi nevar izstāstīt un arī nevienā bildē parādīt. Tas ir pazemes vulkāns, kas vēl joprojām ir līdz galam neatklāta mistērija zinātniekiem. Pastāv uzskats, ka šī sirreālā ainava ir izveidojusies sāls līdzenumā, kur eksplozīva, sprādzienam līdzīga pazemes vulkāna izvirduma rezultātā. Īsāk sakot tas ir brīnums, kādu otru uz planētas neatradīsi.

Visa zeme te noklāta ar tādu krāsu buķeti, ka acis žilbst – oranžā, brūnā, sarkanā, bordo, violetā, rosīgā un īpaši dominē spilgti zaļā un dzeltenā. Viens pie otra dažādās krāsās iekrāsojušies sāls kristāli, garozas, terases un mazie konusi, no kuriem ūdeni spļauj ārā minigeizeri. Vietām arī pavīd kāds ūdens, kā arī mazākas krāsainas peļķītes, bet ūdens kopumā ir diezgan maz. Diemžēl pēdējās lietus sezonas laikā, Dallols nav nokritusi ne pile lietus un tāpēc mazo baseiniņu te nav tik daudz kā parasti, kad apkārtne tiek pārpludināta ar mazu, dažādu zaļo un zilo toņu ūdens tilpnēm, kas piedod to punktu uz I šai tā jau bagātajai mākslinieka paletei. Dallols katru gadu mainās, te viss burbuļo vārās, izvirst, viss vēl ir tikai procesā.

Lai arī cik karsts te būtu, peldšortus labāk atstāt mugursomā, jo Dallola baseinos peldēties nevar. Ūdens sastāvs tajos ir ļoti koncentrēta sērskābe, ko apstiprina arī vairāki beigtie putniņi baseinu tuvumā, kas acīm redzot nav izmantojuši gida pakalpojumus un to nav zinājuši.

Lai gan tālāk ceļš veda projām uz Etiopijas kalnienēm uz vēl pēdējo lielo ceļojuma notikumu, pametot Danakilas depresiju jeb tuksnesi mums bija sajūta, ka ceļojums ir noslēdzies. Pa ceļam tverot vēl pēdējās Mēness ainavas, pēc ilgiem laikiem atkal parādījās nožēlas sajūta, par to, ka ceļojums iegājis finiša taisnē, bet gribās tvert vēl un vēl… Ekspedīcija uz Mēnesi un Marsu mums bija beigusies, bija laiks atgriezties uz Zemes, Etiopijas kalnienēs.

Ceturtais un pēdējais ezers mūsu ceļojuma plānā bija Asale. Tikai nevajag to jaukt ar Džibutijas "Lac Asal", jo, lai gan nosaukums ir ļoti līdzīgs, Asale atrodas Etiopijā. Kaut arī sākumā likās, ka ezeri šajā izpētes ceļojumā būs tā kā par daudz un pie pēdējā aiz garlaicības nāksies žāvāties, savās prognozēs kļūdījāmies. Tie visi izrādījās tik dažādi, katrs ar savu odziņu. Turklāt nosaukt Asale par ezeru ir tas pats kā cilvēku par mērkaķi - it kā jau esam cēlušies no pērtiķiem, bet evolūcijas laikā mainījušies. Līdzīgi ir arī ar Asale.

Kaut kad ļoti sen, aizvēsturiskos laikos Asale atgādināja ezeram līdzīgu ūdenstilpni, bet mūsdienās šajā Etiopijas ezerā ūdens ir tik pat, cik mums miljonu Šveices bankās – tātad necik. Mūsdienās ļoti plāna ūdens kārtiņa klāj Asale gultni vien lietus sezonas laikā, bet janvāra mēnesī plešas vienīgi izkaltuši lauki un dažas seklas peļķītes, turklāt tās var atrast tikai vienā mazā ezera stūrītī. Vajadzēja redzēt mūsu pārsteigumu, kad, braucot pa iesarkani brūnu, saulē izkaltušu un saplaisājušu sāls līdzenumu, gidam jautājām, cik tālu ir līdz ezeram, uz ko šis atbildēja, ka mēs jau pa to braucam.

Ūdens saulē bija izkaltis un ezera baltā sāls gultne pārklāta ar sarkani-brūnu dubļu kārtu. Un tas ir ezers? Vēlāk gan nokļuvām arī ezera baltajā daļā, kur bezgalīgā sāls plašumā jeb sāls tuksnesī pavīdēja ļoti seklas ūdens peļķītes, bet savādāk visapkārt sāls, sāls un vēlreiz sāls. Nepierasta ainava pie zaļumiem pieradušajam latviešu bāleliņam, bet tā vēl nav Asale galvenā odziņa.
Tas, kas padara šo ezeru īpaši fotogēnisku un interesantu ir antīkā sāls ieguve, kas simtiem gadu laikā nav mainījusies. Šajā mežonīgajā apvidū dzīvojošie afāri, turpinot senču tradīcijas, lauž ezera sāls gultni ar primitīviem darbarīkiem, tad sāls bluķus uz aci apcērt 6,5 kilogramus smagās plāksnītēs, un pēc tam tās salādē kamieļu un ēzeļu mugurās.

Maģisks skats paveras vēlā pēcpusdienā, tuvojoties saulrietam, kad bezgalīgas kamieļu un ēzeļu karavānas no Asale ezera sāls raktuvēm uzsāk savu tālo ceļu uz dažādiem Etiopijas nostūriem un pat kaimiņvalstīm. No viena horizonta līdz pat otram, vienas vienīgas karavānas, gluži kā viduslaikos.

Regulāri ceļojot un izmantojot ceļvežus kā palīgus, izpētes ekspedīcijās bieži sanāk sastapties ar epitetiem ''best-kept secret'' (vislabāk glabātais noslēpums). Mūsdienās šis epitets tiek tik bieži pieminēts, ka kļuvis jau pamatīgi nolietots, īpaši, ja jāsalīdzina to ar antīko, klintīs cirsto baznīcu ansambli Tigrai kalnos Etiopijas galējos ziemeļos. Tas nudien ir noslēpums, kuru atklāj tikai ļoti retais Etiopijas viesis. Līdz 1966. gadam Tigrai reģiona klinšu baznīcas bija liels noslēpums pat pašiem etiopiešiem, nemaz nerunājot par pārējo pasauli. Bet pienāca 1966. gads, kad ceļā pētīt Tigrai reģionu devās britu ekspedīcija. Tas, ko viņi atklāja, bija sensācija – 153 klintīs grebtas un rūpīgi nomaskētas baznīcas, vecākās Āfrikas kontinentā, turklāt apkārtnē par kādu daudz slavenākās Lalibelas baznīcas varētu tikai sapņot. Vairākām no tām vēsture sniedzas pat 4. gadsimtā, tātad varenās Aksumas impērijas ziedu laikos, stipri pārsniedzot Lalibelas klinšu baznīcu vecuma stāžu, kas tika radītas starp 10. un 13. gadsimtiem.

Kad etiopieši izdomāja klintīs veidot šīs grūti sasniedzamās un nomaskētas baznīcas, acīmredzot par tūristiem viņi domāja vismazāk. Iemesli to neierastajam novietojumam bija ļoti vienkārši – atrodoties augstāk virs zemes, priesteri un ticīgie būs tuvāk Dievam, tas ir debesīm, kā arī, protams, drošības apsvērumu dēļ. Kristietībai šajā pasaules nostūrī ienaidnieku nav trūcis – sākot no ķertās ebreju karalienes Judītes (Yodit) līdz neiecietīgajam islāmam, kas laika gaitā nostiprinājās visā Ziemeļāfrikas un Austrumāfrikas reģionā, Etiopijas kalnieni atstājot kā nošķirtu kristiešu saliņu lielajā musulmaņu okeānā.

Tigrai baznīcas tiek sadalītas četrās zonās jeb grupās, kurām ir piešķirti attiecīgo klinšu grēdu nosaukumi, kur tās ir tikušas izkaltas. Visas apmeklēt nebūtu iespējams, tāpēc izlēmu koncentrēties uz vienu zonu, ainaviski visgleznaināko – Gheraltu, kuru, pateicoties izrobotajai klinšu ainavai un līdzībai ar ASV "Monument Valley", dēvē par Etiopijas Arizonu. Ainava te tiešām ir apburoša un skatu ziņā īpaši neatpaliek no izslavētās un pastkartēs izbazūnētās Pieminekļu ielejas, turklāt etiopiešu priesteri pacentušies dažas no labākajām Tigrai baznīcām izgrebt tieši šeit.

Plānā bija iekarot kādu no Gheraltas klinšu masīva augšējām baznīcām, kas vairāk pievilcīgas ir putna lidojuma skatu dēļ, nevis to fresku. Izvēle krita uz kādu baznīcu, kurai ir pilna pakete. Ne jau bez iemesla to neoficiāli dēvē par visdaiļāko Tigrai klinšu dāmu. Tā ir izcili saglabājusies, tai ir, iespējams, visskaistākās freskas reģionā, no tās paveras iespaidīgas ainavas un visbeidzot tā ir izvietojusies elpu visaizraujošākajā vietā. Ko gan vēl te var vēlēties? Bet, dodoties uz šo baznīcu, īpaši rūpīgi jāizlasa ir pēdējais tās pluss, kas lielai daļai var pārvērsties par mīnusu – "visbeidzot tā ir izvietojusies elpu visaizraujošākajā vietā". "Abuna Yemata Guh" ir izkalta, stāvā pīlārā, pa kuru brīžiem jārāpjas gandrīz vertikāli, mēģinot pēdas un rokas trāpīt klinšu dzegās, un, kad tas ir pievarēts, vēl jāšķērso šaura un nelīdzena, maksimums metru plata eja, gar pašu klints krauju, kuras kritums sastāda "nieka 250 m" – respektīvi nepareizs solis vai sagriezusies galva un "plunkšķ', i gailis pakaļ nedziedās". Turklāt vēl jau arī jātiek lejā, kas šajā gadījumā ir noteikti trakāk kā kāpt augšā. Dodoties uz baznīcu komplektā līdzi nāk gids, rokas padevējs un pakaļas pastūmējs – tā teikt, lai balto kungu vai dāmu, varētu pavilkt vai pastumt dažās nervus kutinošās vietās, bet cilvēkam ar bailēm no augstuma, pat ceļamkrāns te nepalīdzēs.

Uzkāpjot un galvenais nokāpjot sapratām, ka šī baznīca ir "Coooollll" (latviski tas būtu "baigi forša"), bet noteikti ne piemērota vidējam latviešu ceļotājam, ne jau velti tas pats britu pētnieks, kurš pirmais nonāca pie tās pīlāra un gatavojās to iekarot, tā arī palika gatavojoties, jo dūšas tam, lai pievarētu klinti, nepietika.

Izcils ceļojums, izcils nobeigums un mūžīgas atmiņas par šo ekspedīciju "galaktikā" – uz Mēnesi un Marsu."