Pieredzes stāsts: deviņi interesanti fakti par spāņu dzīvesstilu

Cilvēki vakariņas paaudzes — Foto: Shutterstock

Spāņi dzīvo citādi nekā cilvēki mūsu platuma grādos – tas ir fakts, kuru esmu pārbaudījusi pati uz savas ādas. Pēdējā pusgada laikā kopumā trīs mēnešus esmu pavadījusi Spānijas ziemeļos jeb, citiem vārdiem sakot, ik pa laikam aizbēgusi no Latvijas ziemīgi rudenīgajiem laika apstākļiem. Turpmākajās rindās dalīšos iespaidos par to, kāds ir spāņu dzīvesstils un ko sagaidīt no ceļojumu uz šo pasaules malu.

Savdabīgais darba laiks

Ja pirmo reizi nonāksiet Spānijā, nebrīnieties, ka veikali dienas laikā aizveras – arī Latvijā lielveikalu iepirkšanās vietās, kurās strādā tikai viens cilvēks, uz neilgu brīdi pusdienas laikā ir slēgti, taču Spānijā pārtraukums var ilgt pat vairākas stundas.

Šis fakts parasti attiecināms uz mazajiem, vietējiem veikaliņiem, nevis iepirkšanās centriem, populāriem pārtikas un drēbju veikaliem. Tas pats sakāms par muzejiem, kuri vairākas stundas dienas vidū ir ciet. Atcerieties, ka muzejiem var būt vasaras un ziemas perioda darba laiki, tāpēc vēlams tos jau laicīgi pārbaudīt internetā.

Tāpat paturiet prātā, ka svētdienās gandrīz visi veikali ir ciet – ja sestdienā "iekrīt" kādi svētki, var gadīties, ka veikali būs slēgti pat divas dienas. Sākumā bija grūti pierast, ka jau sestdienas pēcpusdienā jāpareģo viss, ko taisīsi un kārosi svētdienā, taču nepieciešamības gadījumā var sameklēt veikalus, kuri strādā visu diennakti, un tādus var atrast pat mazajās pilsētās.

Nerunā angliski, bet novērtē centību

Kad pirmo reizi atbraucu uz Spāniju, biju ārkārtīgi pārsteigta, ka cilvēki nerunā vai ļoti, ļoti minimāli zina vārdus angļu valodā. Lielajās pilsētās, piemēram, Madridē vai Valensijā situācija ir nedaudz labāka, taču par labu to vienalga nevar saukt.

Tiem, kuri bijuši Itālijas vai Grieķijas mazajās pilsētās, tas varētu nešķist nekas jauns, taču sākumā dienu no dienas valodas barjera kļuva par lielāku problēmu, jo nopirkt 200 gramus siera veikalā vai citas sveramas lietas bija ļoti sarežģīti. Ar laiku, protams, šīs frāzes apguvu, taču jārēķinās, ka mazākajās pilsētās, kuras ir tālāk lielajiem centriem, visas restorānu ēdienkartes vai norādes ir tikai spāņu valodā. Taču vēlreiz pārliecinājos, ka ir jācenšas pielāgoties vietai, uz kuru esi atbraucis, nevis jāgaida, ka viss notiks pa tavam prātam.

Neskatoties uz valodas problēmām, ļaudis šeit ir ļoti draudzīgi, smaidīgi un izpalīdzīgi – pat tie, kuri nerunā angliski, centīsies palīdzēt kaut ar zīmju valodu vai telefona vārdnīcas palīdzību. Tāpat viņi novērtē centību un cenšas saprast, ko vēlies pateikt, pat ja izruna vai teikuma konstrukcija ne tuvu nav tāda, kādai vajadzētu būt.

Sasveicinoties sabučojas pilnībā visi

Jā, arī vīrieši! Tā kā šis bija mans pirmais ceļojums šajā Eiropas virzienā, šāda sveicināšanās kultūra man bija kaut kas jauns, un sākumā biju diez gan samulsusi. Kad satikos ar nepazīstamiem cilvēkiem, sniedzu roku rokasspiedienam, taču daudzi no vietējiem uz mani skatījās "kā no citas planētas" atbraukušu.

Ar laiku arī pie tā pierod, taču neuztraucieties, ja pirmajā reizē būs nedroša sajūta. Patiesībā viņi visu izdarīs jūsu vietā, vajag tikai sekot impulsiem – sabučojas cilvēki gan sasveicinoties, gan atvadoties.

Plašāk par manu ceļojumu un gaitām Spānijā, izlasi šajā rakstā.

Vīns pusdienās? Pilnīgi normāli!

Taču diezgan bieži kafiju aizstāj kāda vīna glāze. Spānijā tas visiem šķiet pilnībā saprotams un nekas nosodāms. Visi dzīvi bauda mierīgi un nesteidzīgi. Tāpat uz kādu grādīgu dzērienu ikdienā satiekas arī dāmas un kungi gados – vīri parasti sēž pie apaļā galda, viens par otru skaļāk mēģina ko pateikt un dzer iemīļotākās alus šķirnes.

Tas nenozīmē, ka visi te staigā iereibušā prātā, jo viņi jūt robežas un darba dienas laikā ar dzērienu daudzumu nepārspīlē.

Ēdiens bez maksas

Daudzās kafejnīcās un bāros ir ierasts pateikties klientiem par ierašanos konkrētajā vietā, sniedzot bezmaksas ēdienu. Nevajag sasapņoties, lielas porcijas tās nav, taču kāds sīkums bieži vien tiek atnests – maizīte ar vītināto gaļu (jamon), rieksti, olīvas, čipši pie alus u.c. Protams, īpašnieks var arī "uzsaukt" kādu lielāku komplimentu saviem klientiem.

Neuztraucieties, par šādiem gardumiem, kurus paši nepasūtīsiet, netiks ierēķina papildu samaksa – ēst var droši. Arī gadījumos, ja aizmirsies maks mājas vai nepieciešams samainīt naudu, to visu iespējams sarunāt. Man šāda vajadzība bija pat vairākas reizes, teicu, ka atstāšu kaut ko "ķīlā", bet oficiants tikai paskatījās, pasmaidīja un teica, ka it nemaz nebaidās par manu aizbēgšanu un neatgriešanos.

Atceros, ka pie manis vairākas reizes kafejnīcā pienāca bārmenis vai saimnieks, lai apvaicātos, vai viss ir kārtībā. It kā sīkums, bet tomēr patīkami, jo rodas sajūta, ka viņi tiešām vēlas, lai es ne tikai vēl kaut ko pasūtītu, bet arī atgrieztos citu reizi.

Vakariņu ēšana, kad jātaisās gulēt

Dzīvojot kopā ar diviem spāņiem, biju pārsteigta, cikos tiek ēstas vakariņas – pilnībā normāls laiks ir pulksten 22 vai 22.30. Arī tik vēlu tā nav nekāda mazā ēdienreize, jo galdā tiek celta pasta ar mērcēm, lielās bagetes u.c.

Arī restorānos vakariņas ātrāk par pulksten 20.30 var dabūt ļoti reti. Ja gribas izjust spāņu restorānu atmosfēru, noteikti jāiet ēst vēlāk, taču jārēķinās, ka cilvēkiem tīk iet ārpus mājas ieturēt maltīti, tāpēc daudzos galdiņu var arī neatrast. Vairākos restorānos tiek pasniegti dienas piedāvājumi, un tas ātrāk par iepriekšminēto laiku nemaz netiek servēts.

+20, bet mugurā džemperis

Pirmo reizi Spānijā viesojos pagājušā gada septembrī, kad termometra stabiņš dienā variēja no +20 līdz +25 grādiem. Protams, kā jau cilvēks, kurš vasaru pagājušajā gadā izbaudīja minimāli, lai neteiktu vēl mazāk, vilku ārā no kofera šortus, kleitas un krekliņus. Jāpiebilst gan, ka ziemeļos šķietami gaiss ir vēsāks, taču par aukstu to nepavisam nevar saukt.

Savukārt vietējiem gan izskatījās diez gan vēss – cilvēki staigāja biksēs, džemperos un reizēm pat zābakos! Nodomāju, ka viņiem laikam šķiet, ka rudens jau ir sācies un aukstums ir klāt… Parunājot ar vietējiem, sapratu, ka tāds ir viņu dzīvesstils – daudzās pilsētās arī vasarā ne visi cilvēki staigā ļoti atkailināti.

Valodas īpatnības

Spāņu valodu līdz šim biju dzirdējusi tikai dziesmās un filmās – vienmēr šķita, ka tajā ir kaut kas valdzinošs. Kad pirmo reizi dzirdēju dzīvē, cilvēkus tekoši runājam spāņu valodā, šķita, ka viņi ir ārkārtīgi nikni viens uz otru. Viss mainās, kad ieraugi viņu sejas, jo tajās var labāk nolasīt, kādos "toņos" saruna noris. Patiesībā spāņi savos izteikumos var būt diez gan karstasinīgi, un reizēm var pat aizskart.

Tas saistāms ar valodu, kura raksturojama kā tieša, nevis tāda, kurā viegli runāt "caur puķēm". Kas grib, protams, var, bet lielākā daļa tomēr runā "tiešajā variantā". Bieži vien viņi tāpat izsakās arī angļu valodā, un, ja spāņu tautības cilvēks šo valodu vēl līdz galam nepārvalda, kāds skarbāks izteiciens ir garantēts (lielākoties pat netīšām).

Runājot par atšķirībām valodā un kultūrās, jāpiebilst, ka Spānijā Ziemassvētku vakaru atzīmē pavisam minimāli, bet lielās svinības ir 6. janvārī. Bērni te priecājas nevis par Ziemassvētku vecīti, bet Trīs Ķēniņiem (Three Kings), kuri viņiem atnesuši dāvanas (atsaucoties uz stāstu par Zvaigznes dienu).

Nebeidzamā kafijas pauze

Atceros, ka reiz, kad sēdēju kafejnīcā un biju izdzērusi savu ledus tēju, man blakus bija nomainījušies pat trīs dažādi kafijas dzērēji. Kafiju šeit dzer visi - brokastīs, pusdienās, pēc vakariņām un starp ēdienreizēm.

Runājot par brokastu kafiju, tā parasti tiek pasniegta ar kādu kruasānu vai tamlīdzīgi, jo lielas brokastis šeit nav cieņā. Ja gribēsiet pamieloties ar ko "stiprāku" tipiskā spāņu restorānā, būs jāpagaida līdz pusdienu laikam.

Kā interesanti pavadīt liku Madridē, izlasi šajā rakstā.

Spānija Dzīvesstils

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit

Atpūta

Pieredzes stāsts: deviņi interesanti fakti par spāņu dzīvesstilu (1)

Katrīna Geka