'Delfi' Ganā: Āfrikas reperi, marihuānas mežs, vergu cietokšņi un neizmērojama laipnība  (9)

Nakts vidū ielidojām Ganas galvaspilsētā Akrā, un oktobra beigās mūs ieskāva 28 grādu siltums. Ar taksīti, kas draudīgi pa zemi vilka savu izpūtēju un negribīgi aiztaisīja durvis, un tā šoferi, kurš vicināja rokas pret citiem taksistiem, kuri, viņaprāt, neaizvācās no ceļa pietiekami ātri, nokļuvām savā viesnīciņā, kur vēl kādu brīdi nevarējām aizmigt, sēžot zem palmām, jo kontrasts pēc -1 grāda aukstās un miglainās Rīgas bija pārāk liels.

Pirms brauciena biju aprunājusies ar citiem ceļotājiem, kas Ganā pabijuši iepriekš, un pēc viņu ieteikuma pirmajā dienā neko citu kā aklimatizēšanos un pilsētas iepazīšanu neieplānoju. Izrādījās, ka tas bijis pareizs lēmums, jo kultūršoks te ir neizbēgams.

Pēc "Lonely Planet" grāmatas "West Africa" nelielās nodaļas par Ganu izlasīšanas, bija skaidrs, ka Akrā ir vairākas vietas, kas jāapskata. Tā kā pirmajā dienā vēl neriskējām braukt ar vietējiem mikriņiem, kuru šoferi gan pilnā balsī skaļi aicināja pasažierus ik uz stūra, sēdāmies taksī un, atkal grabēdami, devāmies uz vecāko zvejnieku ciemu šajā apkārtnē, kas izceļas ar skaistu bāku un lielu nabadzību – Džeimstaunu. Brauciens izmaksāja aptuveni trīs eiro. Un pēc 20 minūtēm mūs izlaida ielas malā pie bākas. Pa ceļam paspējām vai simts reizes pārsteigumā noelsties par to, cik lielus smagumus sievietes te spēj nest uz galvas – 10 arbūzi bļodā, trauks ar vārītām olām, pat neliels kioskiņš uz galvas. Tas ir visai ierasts skats ceļmalās, kur dāmas šīs lietas cenšas iepārdot garāmbraucošajiem.

Ieeja parkā maksā aptuveni 2 eiro jeb 10 Ganas cedus.

Netālu ir arī liels vietējo amatnieku tirgus, kur var nopirkt gan antilopes ādas bungas, gan pītus grozus, gan dažādus tēlus no koka un vēl daudz ko. Vajag gan kaulēties.

Tā kā valda milzu karstums, jau pēc dažām stundām gribas atpūsties. Akrā ir daudz hipsterīgu vietu, krodziņu un bāru, kur zem klajas debess vakarā notiek arī koncerti, bet dienā sakarsušie var malkot kādu dzērienu. Piemēram, Dienvidāfrikā ražoto ābolu sidru "Savannah". Labas atpūtas vietas atrodas galvenokārt Oksfordstrītas (Oxford street) apkārtnē.

Pēc deviņiem vakarā visi krodziņi nemanot bija kļuvuši tukši, un sapratām, ka ar kolēģi esam aizsēdējušās. Visapkārt bija vien dažas manāmi iereibušas kompānijas. Aši manījāmies prom un pēc tam, kad bijām tikušas galā ar taksistiem, kas, mūs vest gribēdami, gandrīz sakāvās, ātri vien nokļuvām viesnīcā.

Nākamajā dienā ar iekšējo reisu aizlidojām uz valsts trešo lielāko, bet ļoti strauji augošo pilsētu Tamali. Tā atrodas valsts ziemeļu daļā, kas ir sausākais un vēsturiski nabadzīgākais reģions. Vēl kādi 150 kilometri pa draņķīgu ceļu ar mikroautobusu, kam laimīgā kārtā bija kondicionieris, un nokļuvām nelielajā un visai nabadzīgajā Kongo ciemā.

Tā kā sākusies sausuma sezona, putekļi te bija ne pa jokam – kā sarkana migla, kas ne brīdi neizklīst. Par dienu, ko pavadīju, Kongo ciema klīnikā varat izlasīt šeit, bet par šejienes grozu pinējām un to saistību ar Igauniju un Latviju – šeit.

Kongo, kurā dzīvo ap 7000 iedzīvotāju, iespējams atrast visdažādākos mazos uzņēmējus, piemēram, interneta kafejnīcu, audējas, šuvējas un citus. Šī ir viena no šuvējas māceklēm, kas ar oglēm uzpilda gludekli.

Pēc divām ciemā pavadītām dienām pulksten 5.30 no rīta ar mikriņu jeb "tro tro" devos atpakaļ uz Tamali. Autobusiņš, kas kopā turas, šķiet, vien ar dievpalīgu, no benzīntanka izbrauc tad, kad ir pilns, bet braukt gribētāju netrūkst. Arī tādu, kas uz Tamali brauc ar visu gultas matraci, dārzeņiem un vēl nez ko. Visu kravu uzsien uz jumta.

Tamalē atrodas arī Ganas televīzija, kuras redaktors Murtala Kempbele ir mans paziņa, tāpēc, atbilstoši šejienes slavenajiem viesmīlības likumiem, viņš bija arī mans gids. Pāris dienas gan sekoju viņam darba lietās, gan kopā ar viņu devos intervēt vietējo cilšu un ģimeņu pārstāvjus.

Tālāk, protams, arī jau minētā "Zylafone music" atklāšanas brīfings ar preses, slavenāko valsts un arī Āfrikas reperu piedalīšanos, kā arī musulmaņu un tradicionālā šamaņa lūgšanām un dejām. Te vietā minēt, ka Tamalē, atšķirībā no citām Ganas pilsētām, ir salīdzinoši liela musulmaņu kopiena, kas gan ļoti labi sadzīvo ar kristiešiem. Kā stāsta Murtala, kas pats nāk no poligāmas musulmaņu ģimenes, viņš mācījies anglikāņu skolā un viens no viņa labākajiem draugiem esot kristiešu mācītājs. Kontrastu valsts – kā jau teicu. Atšķirība ir ne tikai ticības, bet arī ballēšanās paradumos – ja kristieši vairāk lietojot alkoholu, tad musulmaņu jaunieši daudz biežāk apreibinoties ar marihuānu...

Tamalē pirms kādiem 50 līdz 60 gadiem lielu ieguldījumu pilsētas attīstībā snieguši padomju inženieri, tāpēc viens no labākajiem pilsētas rajoniem nosaukts par godu viņiem – Krievu rajons (Russian bungalows). Sagadīšanās pēc te atradās arī mana viesnīca, kura ļoti atgādināja padomju mantojumu, kāds sastopams vēl dažviet arī Latvijā. Āfrikāniski jaukas gan bija brīnišķīgās dārza nojumītes, kur dzert kafiju un nolūkoties ātri skrienošos gekonos.

...un it kā arī "krievu" kapsēta. Šī gan drīzāk būs angļu kapsēta (vietējie neredz īpašu atšķirību, jo pašiem kapsētu nav), jo neviena pareizticīgo krusta nemana.

Vēl tikai kādi 100 kilometri, kratoties pa nu jau krietni labākiem ceļiem, ainava kārtējo reizi nomainās, un nonākam vietās, kas šķiet kā paradīze. Okeāna piekrastē, pie Gvinejas līča, kur ūdens temperatūra visu gadu ir ap 28 līdz 30 grādiem.

Pludmales te ir garas, baltu smilšu piebārstītas un tukšas, reizumis tur var sastapt kādus bērnus, kas plunčājas, vai zvejniekus. Un, jo tālāk no Akras brauc, jo tukšākas un tīrākas ir pludmales. Daudzviet atrodami arī brīnišķīgi pludmales krodziņi, kur spēlē regeju un pasniedz tikko ķertas zivis.

Tomēr, lai viss nebūtu pārāk skaisti, jāpiemin arī tumšās vēstures lappuses. Elmīna (arī Cape Cost un citi) senāk bija vergu tirgotāju cietoksnis. Te izdzisušas tūkstošiem dzīvības, kā arī sācies, iespējams, vēl daudz ļaunāks ceļš nekā nāve – verdzība vairāku simtu gadu garumā tiem, kas izrādījās tik stipri, lai izdzīvotu un nokļūtu līdz Amerikai vai Karību salām.

Tagad cietoksnis pieejams apmeklētājiem, bet baisajās telpās iemitinājusies prāva sikspārņu kolonija.

Tā nu nemanot pienācis brauciena pēdējais rīts, ko nolemjam pavadīt pludmalē Akras pievārtē. Jāsaka, ka tā bija skaista, bet daudz netīrāka nekā Elmīnā – galvaspilsētas tuvums dara savu.

Noslēgumā piebildīšu, ka varu tikai ieteikt Ganu kā tūristu vēl nepārpludinātu, nesabojātu un ļoti draudzīgu galamērķi. Tieši cilvēku draudzīgums ir šejienes skaistākā lieta. Ja esi gatavs papļāpāt ar gandrīz katru pretimnācēju, būt atvērts jaunajam, kā arī neceri uz izcilu komfortu, tad šī ir laba alternatīva Taizemei vai Ēģiptei, jo daba ir fantastiska. Nu, vismaz pludmales daļa valsts dienvidos.

Autores brauciens ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338-309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, un ko Latvijā īsteno biedrība Zaļā brīvība.

Raksti ir sagatavoti ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiālu saturu atbild "Delfi", un tie nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.