Oktobra beigās un novembra sākumā ar Eiropas Savienības projekta "Mediji attīstībai" atbalstu man bija iespēja apskatīt vienu no Rietumāfrikas kontrastu un pārsteigumu pilnajām valstīm – Ganu. Neliegšos, izbraucot bija daudz stereotipu un iedomu, kā tur būs. Jā, bija arī bailes par nezināmo, bet interesantā kārtā, ar katru dienu, kad nesastapu malārijas moskītus vai čūskas (tās esot apēstas), bet sastapu lieliskus cilvēkus, tās mazinājās. Lūk, kā es redzēju Ganu.
Nakts vidū ielidojām Ganas galvaspilsētā Akrā, un oktobra beigās mūs ieskāva 28 grādu siltums. Ar taksīti, kas draudīgi pa zemi vilka savu izpūtēju un negribīgi aiztaisīja durvis, un tā šoferi, kurš vicināja rokas pret citiem taksistiem, kuri, viņaprāt, neaizvācās no ceļa pietiekami ātri, nokļuvām savā viesnīciņā, kur vēl kādu brīdi nevarējām aizmigt, sēžot zem palmām, jo kontrasts pēc -1 grāda aukstās un miglainās Rīgas bija pārāk liels.
Pirms brauciena biju aprunājusies ar citiem ceļotājiem, kas Ganā pabijuši iepriekš, un pēc viņu ieteikuma pirmajā dienā neko citu kā aklimatizēšanos un pilsētas iepazīšanu neieplānoju. Izrādījās, ka tas bijis pareizs lēmums, jo kultūršoks te ir neizbēgams.
Pēc "Lonely Planet" grāmatas "West Africa" nelielās nodaļas par Ganu izlasīšanas, bija skaidrs, ka Akrā ir vairākas vietas, kas jāapskata. Tā kā pirmajā dienā vēl neriskējām braukt ar vietējiem mikriņiem, kuru šoferi gan pilnā balsī skaļi aicināja pasažierus ik uz stūra, sēdāmies taksī un, atkal grabēdami, devāmies uz vecāko zvejnieku ciemu šajā apkārtnē, kas izceļas ar skaistu bāku un lielu nabadzību – Džeimstaunu. Brauciens izmaksāja aptuveni trīs eiro. Un pēc 20 minūtēm mūs izlaida ielas malā pie bākas. Pa ceļam paspējām vai simts reizes pārsteigumā noelsties par to, cik lielus smagumus sievietes te spēj nest uz galvas – 10 arbūzi bļodā, trauks ar vārītām olām, pat neliels kioskiņš uz galvas. Tas ir visai ierasts skats ceļmalās, kur dāmas šīs lietas cenšas iepārdot garāmbraucošajiem.
Tā nu, tikko izkāpušas no taksometra, visai netīrā ceļmalā, kur saule jau deviņos no rīta karsēja vismaz 35 grādu karstumā, uzreiz tikām uzrunātas. Instinktīvi pirmajā brīdī kratījāmies vaļā no puiša, kas centās uzsākt sarunu, līdzko spērām kāju laukā no taksometra. Protams, mums pierē rakstīts, ka esam ārzemnieces un ar pūli mūsu, divu latviešu, kefīrbaltā āda nekādi neļāva saplūst. Izrādījās, ka nepiederošie Džeimstaunā tā vienkārši nevar iekļūt. Tomēr tur var iet kopā ar kādu vietējo – mūsu gadījumā ar nevalstiskās organizācijas cilvēku, kas bija sācis sarunu. Jāsaka gan, ka šī sastapšanās bija ļoti veiksmīga, jo puisis bija šeit dzimis un audzis, varēja izstāstīt un parādīt daudz interesanta, kā arī ievest vietās, kur pašas droši vien kāju nespertu. Vēlāk runājām ar vairākiem cilvēkiem, kam ar "gidu" tik labi nebija veicies.Tad nu īsumā – šis vēsturiski ir zvejnieku ciems, kur jau gadsimtiem nelielās laiviņās vīri brauc okeānā, lai ķertu zivtiņas. Lielo zvejas kuģu un piesārņojuma dēļ zivju kļūst mazāk un jābrauc arvien dziļāk okeānā, kas, protams, mēdz saviļņoties ne pa jokam. Tāpēc zvejnieka arods ir viens no bīstamākajiem, un, kā stāsta mūsu gids, ik gadu bojā aiziet ap 30 zvejnieku, jo viņu mazās un nestabilās laiveles apgāžas. Protams, šeit ģimenes ir lielas un nabadzīgas, tā nu ciemā ir arī ļoti daudz bāreņu, kurus audzina visa kopiena. Puisis mūs aizved arī uz skolu, kurā liela daļa bērnu esot bāreņi, lielākoties pavisam mazi. Šeit viņiem mācības ir bez maksas (pēc ekskursijas noziedojiet, cik nav žēl!), un te viņus sagatavo, lai varētu doties uz kādu no valsts skolām, kur mācības arī apmaksājot nevalstiskā organizācija no saņemtajiem ziedojumiem. Arī mūsu gids esot bārenis, kas te uzaudzis, un šādu ekskursiju vadīšana ir viņa veids, kā atmaksāt tiem, kas palīdzējuši.Kad ejam pa ciemu, daudzi bērni tomēr nav skolā. Izrādās, ka daļai šodien nav mācību, citiem vienkārši nav gribējies iet. Skola gan vilinot ar brīvpusdienām un iespēju tiem, kas atnākuši uz stundām, pēc tam divas stundas spēlēties par ziedojumiem uzceltajā rotaļu laukumā, kas pārējo dienas daļu stāv slēgts...Džeimstauna ir ļoti kolorīta vieta. Te it visur valda liela un acīmredzama nabadzība, bet arī milzu rosība un košas krāsas. Uz zemes (!) tiek žāvētas mazas zivtiņas, kas maksā aptuveni 5 eiro par vienu strīpu, turpat mucās loms tiek arī žāvēts, būdu priekšā sievas mazgā veļu, bērni spēlējas, kādā šķūņveidīgā celtnē, kurai ir tikai divas sienas, vīrietis baltā "maikā" skatās palielā platekrāna televizorā futbolu... Visi ir ļoti draudzīgi.Tālāk dodamies uz Ganas pirmā prezidenta Kvami Nkruma memoriālo parku. Iežogotā teritorijā pašā okeāna krastā te redzams monstrāls memoriāls, ko ieskauj strūklakas, kas gan nedarbojas, un kareivju statujas. Tālāk ir arī muzejs. Jāpiebilst, ka Gana bija pirmā Āfrikas valsts, kas veiksmīgi atbrīvojās no kolonizatoru jūga, un tas notika tieši Nkruma vadībā, kas kopā ar vēl bariņu talantīgu sekotāju, kuru statujas redzamas dažādos pilsētas mikrorajonos, īstenoja pirmās Āfrikas demokrātijas izveidi. Arī mūsdienās, lai arī piedzīvojusi vairākus apvērsumus, militāros režīmus un korupcijas skandālus, Gana ir mierīga un iekšēji visai saticīga valsts.Memoriālu ietver eksotisku augu parks, ko stādījušas dažādas augstas amatpersonas (pie katra krūma un koka ir plāksnīte ar vārdu). Kad jautājam sargam, vai viņš zina, kas tas lielais par koku, viņš atbild, ka viņam nav ne jausmas.Ieeja parkā maksā aptuveni 2 eiro jeb 10 Ganas cedus.
Netālu ir arī liels vietējo amatnieku tirgus, kur var nopirkt gan antilopes ādas bungas, gan pītus grozus, gan dažādus tēlus no koka un vēl daudz ko. Vajag gan kaulēties.
Tā kā valda milzu karstums, jau pēc dažām stundām gribas atpūsties. Akrā ir daudz hipsterīgu vietu, krodziņu un bāru, kur zem klajas debess vakarā notiek arī koncerti, bet dienā sakarsušie var malkot kādu dzērienu. Piemēram, Dienvidāfrikā ražoto ābolu sidru "Savannah". Labas atpūtas vietas atrodas galvenokārt Oksfordstrītas (Oxford street) apkārtnē.
Bet silto vakara gaisu tomēr vislabāk baudīt kādā no pludmalēm. Tumšs, kā jau ekvatora tuvumā, kļūst momentā – gluži tā, it kā pulksten 18 kāds izslēgtu gaismu. Arī mēs vakarā devāmies uz Labadi pludmali (Labadi beach), kur viens aiz otra rindojas dažādi krodziņi, bet apkārt klīst nesaprasti un vēl slaveni nekļuvuši mūziķi, mākslinieki, kas tirgo āfrikāniska stila gleznas uz tādām kā vaskadrānām, un vēl visādi citi brīvdomātāji. Ar dažiem aprunājāmies. Satikām arī bēgli no blakus valsts Togo, kur gan nav tik mierīgi, tāpēc viņš atbēdzis šurp un tagad mitinās pludmalē. Solīja precēt. Atteicāmies.Pēc deviņiem vakarā visi krodziņi nemanot bija kļuvuši tukši, un sapratām, ka ar kolēģi esam aizsēdējušās. Visapkārt bija vien dažas manāmi iereibušas kompānijas. Aši manījāmies prom un pēc tam, kad bijām tikušas galā ar taksistiem, kas, mūs vest gribēdami, gandrīz sakāvās, ātri vien nokļuvām viesnīcā.
Nākamajā dienā ar iekšējo reisu aizlidojām uz valsts trešo lielāko, bet ļoti strauji augošo pilsētu Tamali. Tā atrodas valsts ziemeļu daļā, kas ir sausākais un vēsturiski nabadzīgākais reģions. Vēl kādi 150 kilometri pa draņķīgu ceļu ar mikroautobusu, kam laimīgā kārtā bija kondicionieris, un nokļuvām nelielajā un visai nabadzīgajā Kongo ciemā.
Tā kā sākusies sausuma sezona, putekļi te bija ne pa jokam – kā sarkana migla, kas ne brīdi neizklīst. Par dienu, ko pavadīju, Kongo ciema klīnikā varat izlasīt šeit, bet par šejienes grozu pinējām un to saistību ar Igauniju un Latviju – šeit.
Kongo, kurā dzīvo ap 7000 iedzīvotāju, iespējams atrast visdažādākos mazos uzņēmējus, piemēram, interneta kafejnīcu, audējas, šuvējas un citus. Šī ir viena no šuvējas māceklēm, kas ar oglēm uzpilda gludekli.
Šuvējas te ir prasmīgas – viena vakara laikā spēja uzšūt skaistu kleitu pat bez piegrieztnes, vien nomērot pasūtītāju un paskatoties uz viņas izvēlēto tērpa attēlu.Ļoti ērti, ja ciema centrā ir liels baobabs – pie tā vienmēr var sarunāt tikšanos.Pēc divām ciemā pavadītām dienām pulksten 5.30 no rīta ar mikriņu jeb "tro tro" devos atpakaļ uz Tamali. Autobusiņš, kas kopā turas, šķiet, vien ar dievpalīgu, no benzīntanka izbrauc tad, kad ir pilns, bet braukt gribētāju netrūkst. Arī tādu, kas uz Tamali brauc ar visu gultas matraci, dārzeņiem un vēl nez ko. Visu kravu uzsien uz jumta.
Ja Akra šķita kontrastu pilna, tad Tamalē to ir vēl vairāk. Pie viesnīcas – ragainu sagaidītāju bariņš.Tamalē atrodas arī Ganas televīzija, kuras redaktors Murtala Kempbele ir mans paziņa, tāpēc, atbilstoši šejienes slavenajiem viesmīlības likumiem, viņš bija arī mans gids. Pāris dienas gan sekoju viņam darba lietās, gan kopā ar viņu devos intervēt vietējo cilšu un ģimeņu pārstāvjus.
Viss sākās ar vietējā virsaiša un viņa vecāko padomes apciemošanu. Pieņemšanā piedalījās arī Āfrikas repa zvaigznes un ierakstu kompānijas pārstāvji, jo viņiem bija nepieciešama svētība, tajā pašā dienā atklājot ierakstu kompānijas "Zyalfone" nodaļu Tamalē. Bez virsaiša atļaujas tas nebūtu iespējams. Ceremonija paredzēja svinīgu kakao pupas saņemšanu no virsaiša zelta "čaiņika". Nepārprotiet, viss bija ļoti svinīgi un "velkamīgi". Ganā virsaišiem ir vismaz tikpat liela ietekme kā mēram vai policijas priekšniekam.Tālāk, protams, arī jau minētā "Zylafone music" atklāšanas brīfings ar preses, slavenāko valsts un arī Āfrikas reperu piedalīšanos, kā arī musulmaņu un tradicionālā šamaņa lūgšanām un dejām. Te vietā minēt, ka Tamalē, atšķirībā no citām Ganas pilsētām, ir salīdzinoši liela musulmaņu kopiena, kas gan ļoti labi sadzīvo ar kristiešiem. Kā stāsta Murtala, kas pats nāk no poligāmas musulmaņu ģimenes, viņš mācījies anglikāņu skolā un viens no viņa labākajiem draugiem esot kristiešu mācītājs. Kontrastu valsts – kā jau teicu. Atšķirība ir ne tikai ticības, bet arī ballēšanās paradumos – ja kristieši vairāk lietojot alkoholu, tad musulmaņu jaunieši daudz biežāk apreibinoties ar marihuānu...
Šeit būs īstais laiks pastāstīt par "marihuānas mežu" (attēlā). Murtala šoruden vairākkārt veidoja "Facebook" tiešraides par vāciešu 60. gados stādītu parku, kas sākotnēji plānots kā vieta, kur pilsētniekiem slēpties no saules stariem, kas šeit sausuma un putekļu dēļ ir sevišķi mokoši. Parks strauji izauga un kļuva par mežu. Jau kopš 70. gadiem tur izveidojusies nabadzīga kopiena, kas galvenokārt pelna iztiku ar marihuānas tirgošanu un arī paši visai naski patērē savu produkciju. Vietvara šoruden nolēma nojaukt viņu būdas un visus patriekt. Doma jau laba, bet... Diemžēl nekāda alternatīva šiem cilvēkiem netika piedāvāta – atbrauca buldozeri un policija, likvidēja un nodedzināja būdas. Cilvēkus padzina. Kad Murtala pilsētas mēram jautājis, kas notiks ar cilvēkiem, kas tur mitinās, viņš saņēmis atbildi – viņiem ir ģimenes, lai tās parūpējas, tas nav pašvaldības pienākums. Tā nu, protams, visa nelabvēlīgā sabiedrība jau pēc dažām dienām bija atpakaļ mežā.Attēlā redzamas nodedzinātās un nojauktās būdeles. Kad gājām caur mežu, Murtala brīdināja, lai vietējos nefotografēju. Lai arī kopumā te ir droši, šī nu esot vieta, kur var gadīties visādi. Vien pasveicinājām uz nokritušiem kokiem pie būdām sēdošos un gājām tālāk. Risinājuma šai situācijai īsti nav.Bet tas vēl nav viss. Vienā meža malā ir arī privāti dārziņi, kuros aug gan rīsi, gan zaļie banāni (plantains), gan citi augi.Satikām arī dāmas, kas turpat kūla novāktos rīsus. Viņas arī man laipni pamācīja, kā ar koka nūju no salmiem izkult graudus. Par lieliem smiekliem abām kūlējām, baltajai meitenei neko labi tas vis nesanāca.Ejot laukā no meža, atkritumu daudzums tikai palielinājās, līdz nonācām pie degošas mēslu kaudzes, kurā rakņājās kazas un turpat, kādu trīs metru attālumā no svilstošās plastmasas, smirdīgajos dūmos un 40 grādu karstumā skolā mācījās bērni. Jāpiebilst, ka viss mežs ir pilns ar melniem plastmasas maisiņiem, kuros pārdevējas te iepako visu – ja pirksi divas ūdens pudelītes, katru ieliks savā melnā maisiņā.Ironiskā kārtā turpat ir gateris un arī zīme, ka jāglābj meži.Tamalē pirms kādiem 50 līdz 60 gadiem lielu ieguldījumu pilsētas attīstībā snieguši padomju inženieri, tāpēc viens no labākajiem pilsētas rajoniem nosaukts par godu viņiem – Krievu rajons (Russian bungalows). Sagadīšanās pēc te atradās arī mana viesnīca, kura ļoti atgādināja padomju mantojumu, kāds sastopams vēl dažviet arī Latvijā. Āfrikāniski jaukas gan bija brīnišķīgās dārza nojumītes, kur dzert kafiju un nolūkoties ātri skrienošos gekonos.
Turpat ir arī Krievu iela......un it kā arī "krievu" kapsēta. Šī gan drīzāk būs angļu kapsēta (vietējie neredz īpašu atšķirību, jo pašiem kapsētu nav), jo neviena pareizticīgo krusta nemana.
Mājiņas te ir pavisam vienkāršas, bet, salīdzinot ar ciemiem ārpus pilsētas, šīs ir visai ērtas un piemērotas dzīvošanai.Gar ielu malām te parasti ir atvērta tipa kanalizācijas grāvji, ko mēdzot dēvēt par "balto cilvēku ķērājiem", jo tie, kas nesen atbraukuši un vēl nav pieraduši pie vietējās infrastruktūras, iestājoties tumsai, protams, grāvjos iegāžas.Tamalē ir arī milzīgs futbola stadions, kas uzcelts par godu Āfrikas kausa spēlēm šeit pirms dažiem gadiem. Futbols ir sporta veids numur viens valstī un to spēlē visi. Pa dienu stadions ir atvērts un tur var iekļūt ikviens. Daži puišeļi skraida pa garajiem gaiteņiem, bet kopumā ir klusi.
Starp mazajām mājiņām pa neasfaltētajiem, rudajiem ceļiem var aizbraukt arī uz ļoti labām ēstuvēm. Viena no tādām ir restorāns "Oasis", kur pagaršojām nacionālo ēdienu "Red-red", kas principā ir ass pupiņu un maltās gaļas sautējums, ko pasniedz ar fritētiem zaļajiem banāniem. Ļoti gardi. Satikām arī restorāna īpašnieku – viņa mamma ir vāciete, kam šeit pieder labākā biznesa skola, bet tēvs bijis diplomāts. Izrādās, ka šis vīrs pats ilgu laiku dzīvojis Anglijā, bet tad atgriezies dzimtenē, lai saimniekotu te. Viņam ir plašs skats uz dzīvi un, lai arī it labi redzot, ka šeit vēl daudz darāmā, viņā ir cerība. Kad saku, ka esmu no Latvijas, viņš plati smaida un stāsta, ka pirms dažiem gadiem bijis Rīgā – kā konsultants "Lattelecom" tehniskos jautājumus. Nu, vai tad pasaule nav ļoti maza!?Vēl tikai dažas (vai daudzas) bildes ar vietējiem, kas labprāt grib papļāpāt, nofotografēties un sadraudzēties.Pēc trim dienām Tamalē devos atkal uz dienvidiem – okeāna piekrasti. Gar logu ņirb Āfrikas ainava, kas mainās no savannas uz lietus mežiem.Lūk, arī koki, no kuru riekstiem taisa šī sviestu, ko te izmanto gan kulinārijā, gan kosmētikā. Sievas, laikā, kad viņu fermās nevar strādāt, jo ir sausais periods, dodas lasīt šos riekstus, kas nogatavojušies nobirst zemē. Kā labi redzams bildē, zāle ir gara. Un nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka tur čum un mudž no čūskām. Tās arī ir lielākā bīstamība riekstu lasītājām....Nobraukuši kādus 600 kilometrus pa ceļiem, ko tikai ļoti piespiežoties par tādiem var nosaukt, jo bedru ir ārkārtīgi daudz, nonācām arī līdz lietusmežiem. Te zeme ir auglīga un tiek audzēti gan uz mēles kūstoši ananasi, gan banāni un arī kakao pupiņas. Gana ir viena no lielākajām to eksportētājvalstīm. Fotogrāfijā redzams ceļš uz nelielu ģimenes fermu, kurā tiek audzēti kakao koki.Lūk, arī kakao koku dārzs. Kā redzams, neko daudz tas nezinātāja acīs no meža neatšķiras.Kad augļi novākti un izlobīti, pupas tiek kaltētas saulē aptuveni trīs dienas, tad sabērtas maisos un eksportētas. Ganā šokolādi gandrīz nemaz neražo.Šie puiši ļoti vēlējās, lai viņus nofotografē. Šādu vēlēšanos izteica dikti daudzi.Vēl tikai kādi 100 kilometri, kratoties pa nu jau krietni labākiem ceļiem, ainava kārtējo reizi nomainās, un nonākam vietās, kas šķiet kā paradīze. Okeāna piekrastē, pie Gvinejas līča, kur ūdens temperatūra visu gadu ir ap 28 līdz 30 grādiem.
Pludmales te ir garas, baltu smilšu piebārstītas un tukšas, reizumis tur var sastapt kādus bērnus, kas plunčājas, vai zvejniekus. Un, jo tālāk no Akras brauc, jo tukšākas un tīrākas ir pludmales. Daudzviet atrodami arī brīnišķīgi pludmales krodziņi, kur spēlē regeju un pasniedz tikko ķertas zivis.
Tomēr, lai viss nebūtu pārāk skaisti, jāpiemin arī tumšās vēstures lappuses. Elmīna (arī Cape Cost un citi) senāk bija vergu tirgotāju cietoksnis. Te izdzisušas tūkstošiem dzīvības, kā arī sācies, iespējams, vēl daudz ļaunāks ceļš nekā nāve – verdzība vairāku simtu gadu garumā tiem, kas izrādījās tik stipri, lai izdzīvotu un nokļūtu līdz Amerikai vai Karību salām.
Šo cietoksni uzcēla portugāļi. Zemāk redzama viņu būvētā baznīca, ko vēlāk cietoksni iekarojušie holandieši (protestanti) jau izmantoja citām vajadzībām.Te šaušalīgos apstākļos, netīrībā un šaurībā pat vairākus mēnešus bija spiesti dzīvot simtiem un pat tūkstošiem cilvēku vienlaicīgi. Tie, kas izrādīja pretestību, tika sodīti visiem par biedinājumu. Savukārt tie, kas izdzīvoja, bija jau tā novājējuši, ka uz kuģi varēja doties caur šīm durvīm – "vārtiem, bez atpakaļceļa". Riebīgākā sajūta pārņēma, kad gids stāstīja par to, kā vergi te nonākuši – parasti viņus baltajiem iztirgoja vietējie, kas tos bija kaut kur sagūstījuši vai uzvarējuši cilšu sadursmēs. Tātad – savējo nodevība...Savukārt virsnieki un viņu priekšnieki dzīvoja, cepuri kuldami, smalkās telpās tieši vienu stāvu virs vergiem.Tagad cietoksnis pieejams apmeklētājiem, bet baisajās telpās iemitinājusies prāva sikspārņu kolonija.
Pēc visām dzirdētajām šausmām tā vien gribējās noskaloties siltajā ūdenī un baudīt palmu pavēni. Atgādinu – bildēs redzams novembris.Palikām nelielā viesnīcā pie nīderlandiešu pāra, kas te dzīvo jau 10 gadus un nemaz neizskatījās nelaimīgi. Sarunā viņi izvēli pārcelties uz Ganu sauc par labāko lēmumu savā mūžā. Vakarā tepat terasē baudījām tikko ķertu un grillētu barakudu, piedzerot svaigi spiestu ananasu sulu.Pavisam netālu atrodas arī viens no vecākajiem dabas parkiem šajā apkārtnē – Kakuma nacionālais parks (Kakum national park), ko angļi dibinājuši jau 1932. gadā. Mūsu gids ir no vietējās cilts, un viņa senči te dzīvojuši jau gadsimtiem. Arī viņš pats daudzas gudrības apguvis no vectēva, bet viņam ir arī biologa grāds, kas iegūts Kumasi universitātē. Tā nu puisis spēj parādīt gan koku, kura sakni nogriežot, pa to tecēs ūdens (noderīgi, ja esi noklīdis džungļos), gan augu, kas uzlabojot potenci, gan skudras, kam nav acu, bet to ir tik daudz, ka tās ir vienīgās radības, no kurām baidās zilonis.Parka galvenā atrakcija ir 300 metrus garš virvju tilts virs lietusmeža, ko 80. gados palīdzējuši izbūvēt kanādiešu inženieri. Tiešām iespaidīga pastaiga virs koku galotnēm. Ja paveicas, var ieraudzīt pērtiķīšus vai mīlīgos "krūmu mazuļus" (bush babies).Patiesībā visa rosība te sākas naktī, kad zvēri mostas un medī. Tāpēc parkā var doties arī nakts ekspedīcijās, palikt augstā tornī un vērot apkārt notiekošo. Pēc tam var nodušoties šādās te akmens duškabīnēs.Tā nu nemanot pienācis brauciena pēdējais rīts, ko nolemjam pavadīt pludmalē Akras pievārtē. Jāsaka, ka tā bija skaista, bet daudz netīrāka nekā Elmīnā – galvaspilsētas tuvums dara savu.
Noslēgumā piebildīšu, ka varu tikai ieteikt Ganu kā tūristu vēl nepārpludinātu, nesabojātu un ļoti draudzīgu galamērķi. Tieši cilvēku draudzīgums ir šejienes skaistākā lieta. Ja esi gatavs papļāpāt ar gandrīz katru pretimnācēju, būt atvērts jaunajam, kā arī neceri uz izcilu komfortu, tad šī ir laba alternatīva Taizemei vai Ēģiptei, jo daba ir fantastiska. Nu, vismaz pludmales daļa valsts dienvidos.
Autores brauciens ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338-309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, un ko Latvijā īsteno biedrība Zaļā brīvība.
Raksti ir sagatavoti ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiālu saturu atbild "Delfi", un tie nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi
šeit
