Lūk, viņas piedzīvotais un pārdzīvotais, dodoties pārgājienā pa Islandi, balvā gūstot fantastiskus skatus un lieliskas atmiņas.
"Līdz šim par Islandi neko daudz nezinājām. Tikai to, ka tur ir skaista daba, vulkāni, geizeri un, runā, ka arī elfi, kas dzīvo akmeņos. Mūsu plāns Islandei ir diezgan vienkāršs – doties 56 kilometru garajā "Laugavegur trail", ko "National Geographic" atzinis par vienu no pasaules 10 skaistākajam pārgājieniem. Pārsvarā šim pārgājienam velta četras līdz piecas dienas, bet mūsu plāns ir to veikt trīs dienās, uz pleciem nesot visu savu iedzīvi, sākot ar pārtiku un beidzot ar telti un guļammaisiem.
Palasot internetā pieejamo informāciju, saprotam, ka tas, cik ļoti tev patiks Islande un tieši pats pārgājiens, ir ļoti atkarīgs no laika apstākļiem, kuri Islandē ir diezgan neprognozējami, arī bieži vien ļoti nepatīkami. Tiekam brīdināti, ka lietus dažbrīd var būt tik spēcīgs, ka rodas sajūta, ka stāvi dušā zem tekoša ūdens, un tam arī gatavojamies. Nobruņojamies ar siltām jakām, lietus biksēm un mēteļiem, neskaitāmiem zeķu pāriem un augusta nogalē dodamies savā piedzīvojumā.
Pirmā pārgājiena diena sākas agri no rīta Reikjavīkā, esam ieradušies vēlu iepriekšējā vakarā, bet nu jau sapakojušies un enerģijas pilni gatavi sākt iet. Lai nokļūtu pārgājiena sākumpunktā ir jāveic aptuveni trīs stundu garš brauciens ar autobusu, kas pats par sevi jau izrādās piedzīvojums. Kad esam kādu gabalu attālinājušies no Reikjavīkas, autobuss pēkšņi nogriežas no asfaltētā ceļa un sāk braukt pa lielu, akmeņainu lauku. Skati aiz loga jau gana interesanti – kalni, melna zeme, kaut kur ganās vientuļas aitas un autobuss, kurš lielā ātrumā traucas pa iebrauktu taciņu un nebaidās ne no akmeņiem, kas ir visās malās, ne no upēm, kas jāšķērso pa ceļam.
Veiksmīgi nonākam "Landmannalaugar" – pārgājiena sākumpunktā, kas slavens ar saviem daudzkrāsainajiem kalniem. Pēdējie sagatavošanās darbi, ātras uzkodas, un esam gatavi sākt pārgājienu. Pirmā stunda tiek pavadīta, stājoties ik pēc pieciem metriem, jo, uz visām pusēm skatoties, ir tik iespaidīga un neredzēta daba, ka gribas to iemūžināt pēc iespējas vairāk. Laika apstākļi mūs lutina, saulīte mijas ar mākoņiem un rodas sajūta, ka šis būs patīkams pārgājiens trīs dienu garumā. Esam nogājuši pāris kilometrus, kad krāsainos kalnus sāk papildināt arī pēc sēra (vai puvušām olām) smakojošie geizeri. Kāpjot augstāk kalnos, pamazām laiks sāk mainīties – vējš strauji pieņemas spēkā, kā arī sāk parādīties lietutiņš, taču tam bonusā arī varavīksnes, kas jau tā skaistos skatus, padara vel iespaidīgākus.
Dodoties tālāk, vējš sāk kļūt tik spēcīgs, ka sāk palikt grūti iet uz priekšu, lietus sitas sejā un sajūsmu sāk nomainīt apjausma, ka to, cik patīkama vai nepatīkama būs iešana, laika apstākļi var ietekmēt daudz vairāk, nekā mums sākotnēji ir šķitis. Drīz vien laika apstākļi sabojājas tik ļoti, ka, šķiet, pāris stundu laikā esam piedzīvojuši visus iespējamos gadalaikus – sauli ir nomainījis kārtīgs lietus, vējš tik spēcīgs, ka, liekot soli uz priekšu, šķiet, ka kāju pūš prom uz sānu, parādās slapjš sniegs un arī siltajā jakā ar lietus mēteli pāri ir kļuvis auksti. Šeit gan palīdz biežie geizeri, jo to siltajā tvaikā var pastāvēt, atvilkt elpu un sasildīties. Katrs kilometrs ir kā cīņa, vējš tik ļoti sitas sejā, ka kļūst grūti elpot, esam tik augstu, ka visur apkārt ir sniegs, un migla tāda, ka redzamība nepārsniedz piecus metrus uz priekšu.
Pēc 12 noietiem kilometriem sasniedzam pirmo apmetni, kurā bijām plānojuši pārlaist nakti, taču tā kā atrodamies augstu kalnā un laika apstākļi ir tik slikti, ka nakšņošana teltī būtu neiespējama, no pašiem islandiešiem saņemam ieteikumu turpināt iet vēl apmēram 12 kilometrus līdz nākamajai apmetnei, kas esot lejā no kalna - tur laika apstākļi būšot daudz patīkamāki. Lieki piebilst, ka šī ideja mūs neiepriecina, jo jau esam "dabūjuši šoku", ejot šajos laika apstākļos, un sākam nogurt, kā arī nav īsti laika apstāties un kārtīgi paēst, jo diena jau ir otrajā pusē, saulriets vairs nav tālu, bet mums vel priekšā garais ceļš līdz naktsmītnei. Daudz variantu nav, un sākam ceļu uz naktsmājām. Pēc pāris kilometriem laika apstākļi jau atkal kļūst labāki, lietus pārstājis līt un vējš mazliet sāk norimt.
Neilgi pirms tam daži ceļa biedri ir paspējuši lielajā miglā nomaldīties no takas, jo nākamo stabiņu, kas signalizē, kur iet, pamanīt ir ļoti grūti. Te pēkšņi arī migla noskaidrojas, un mums paveras neaprakstāmi skaisti skati pār Islandes kalniem, kurus šajā dienā vairs necerējām ieraudzīt. Islandes daba ir unikāla, un šādus skatus līdz šim esmu redzējusi tikai filmās. Nolemjam piestāt, tālumā esošā ezera maliņā varam saskatīt mazas mājiņas, kas, kā nojaušam, ir mūsu naktsmītne. Sākam just atvieglojumu, ka "vairs jau daudz nav palicis", mazliet iestiprināmies, uztaisām neskaitāmas fotogrāfijas un dodamies tālāk lejā no kalna.
Protams, kā jau to varēja nojaust, iet bija atlicis "mazliet" vairāk nekā mums šķita. Pa ceļam satiekam pāris aitas, kas vientuļas ganās kalna slīpumā - paši nesaprotot kā, bet nomaldamies no takas, un rezultātā nākas šķērsot upi vietā, kur tas noteikti nav paredzēts. Vēl pāris stundas un beidzot esam galā. Esam sasnieguši apmetni neilgi pirms tumsas iestāšanās un tajā mirklī, kad noņemam savas smagās somas no pleciem, apsēžamies uz zemes un saprotam, ka beidzot varēsim uzēst kaut ko siltu un atpūsties, sajūtam lielu atvieglojuma sajūtu. Šāda ceļojuma laikā lietām, pie kurām ikdienā esam tik ļoti pieraduši, rodas pavisam cita vērtība. Mazliet piemaksājot, ir iespēja ieiet piecu minūšu ilgā, siltā dušā. Ārā jau tumšs, dušā gaisma nestrādā, telpa ir auksta un mitra, bet tiklīdz paiet zem karsta, tekoša ūdens un var tur pastāvēt piecas minūtes lukturīša gaismā, tā kļūst par labāko dušu mūžā.
Uzaust otrās dienas rīts ar Islandei ļoti neraksturīgiem laika apstākļiem – pilnīgi zilas debesis, neviena paša mākonīša, saulīte silda un, izlienot no telts, ir patīkams pārsteigums, apjaušot, cik skaistā vietā esam nakšņojuši. Līdz ar sauli arī garastāvoklis kļūst uz visiem simts, un ar jaunu pārliecību, ka šī būs lieliska diena, dodamies otrajā pārgājiena dienā. Jāpievarē aptuveni 16 kilometri. Atceroties iepriekšējās dienas pieredzi par strauji mainīgajiem laika apstākļiem, esam apģērbušies, kā izrādās, daudz par siltu un ātri vien stājamies, lai atbrīvotos no pāris apģērba kārtām. Pirmajā dienas daļā saskaramies arī ar pirmo nopietno upes šķērsošanu, kad zābakus nepieciešams pārvilkt uz citiem apaviem un brist pāri ūdenim, kas ir stindzinoši auksts un pēdas tiek durstītas kā ar adatām.
Daba ir zaļa un, lai gan Islandē pavadīto dienu laikā neredzam tikpat kā nevienu koku, mazliet rodas sajūta, ka esam Alpos. Drīz vien jāšķērso vēl viena upe – šoreiz jau daudz nopietnāka, jo ūdens ir līdz ceļiem, kā arī nākas cīnīties ar spēcīgo straumi. Atkal jau kļūst stindzinoši auksti, un, kas interesantākais, visnepatīkamāk ir tieši, izkāpjot no ūdens, kamēr kājas atgūst jušanas spējas. Līdz ar šīs upes šķērsošanu, jau atkal pilnībā izmainās daba mums apkārt. Nu esam nokļuvuši tādā kā vulkāniskā tuksnesī - apkārt nav nekā, vienkārši liels, melns lauks. Gājiens uzreiz šķiet daudz ilgāks, nekā kāpelējot augšā, lejā pa nogāzēm, jo šeit nākas vienkārši iet un iet pa taisnu lauku līdz sasniedzam atkal kādas virsotnes. Trešā dienas daļa jau atkal aizrit kalnos, šoreiz gan piķa melnos kalnos, neviena paša zaļuma, tikai akmeņi un melnas smiltis. Tā kā pa ceļam zīmes ar kilometru skaitu līdz nākamajai apmetnei nav izvietotas, orientējamies pēc saviem aprēķiniem, un jau kādu laiku šķiet, ka "tūlīt-tūlīt" jau jābūt kādām mājiņām, taču nav...
Pirms katra kalna pārņem sajūta, ka nu aiz šī beidzot būs, bet nav. Tomēr sasniedzam virsotni, no kuras paveras skats uz visu plašo apkārtni un, kāpjot lejā, aiz līkumiņa ieraugām augsti plīvojošu karogu – vēl nedaudz un esam apmetnē. Atbrīvojot vietu no akmeņiem, uzceļam teltis melnajās smiltīs un mierīgā draugu kompānijā pavadām vakaru.
Trešās dienas rīts tiek iesākts ar nepatīkamu lietu. Lai gan no telts līst ārā nav nekādas vēlmes, vēl nepatīkamāk ir pēc tam slapjo un ar melno zemi netīro telti sapakot tālākai nešanai. Nopriecājamies, ka nākamo nakti jau pavadīsim mīkstās gultās Reikjavīkā, un telts vairs nebūs jāizmanto. Lai līdz šim komfortam nokļūtu, atlikuši vēl apmēram 16 kilometri no pārgājiena. Pirmo divu dienu kāpelēšana pa kalniem un ilgā iešana ir radījusi sekas - kājas ir noberztas, un pirmo reizi dzīvē sāku just arī sāpes vienā no ceļiem. Līdz šim mirklim pat nebiju iedomājusies, cik ļoti sāpošs celis visu var mainīt.
Ātri vien daba sāk atgūt zaļo krāsu, un melnajās smiltīs sāk parādīties arī zaļās sūnas. Tālāk kā jau katru dienu - pirmajos kilometros tiek uzņemta viena fotogrāfija pēc nākamās, jo katra virsotne pārsteidz ar savu neaprakstāmo ainavu, kas liek uz mirkli aizmirst gan par smago somu, gan sāpošajām kājām. Kad pāris stundas jau pavadītas ejot, sāpes celī ar katru nogāzi sāk kļūt spēcīgākas, līdz jau savu tempu esmu krietni samazinājusi un mācos ātri klibot uz priekšu.
Pēc nepilnām sešām stundām esam nokļuvuši līdz šī pārgājiena lielākajai upei. Tā ir ne tikai daudz platāka nekā iepriekšējās, bet arī dziļāka, un ūdens sniedzas pat līdz jostas vietai. Mirklī, kad to vismazāk gribas darīt, garās bikses nākas nomainīt uz īsiem šortiem un zābakus pret citiem apaviem. Ar draugu sadevušies rokās, sākam šķērsot upi un cīnīties ar milzīgo straumi. Kad viss mūsu bariņš bija veiksmīgi šķērsojis upi, atlika vien nobrīnīties, ka neviens nav ievēlies ūdenī. Turpinām ceļu un sasniedzam līdz šim pārgājienā neredzētu dabu – koki un meži. Pirmo reizi sajūtam to smaržu kā mežā mūsu pašu Latvijā, jo daba kļuvusi mazliet auglīgāka.
Upes šķērsošana palīdzēja gan sāpošajam celim, gan deva uzmundrinājumu iet tālāk, bet jau pēc pāris kilometriem apņēmība atkal sāka zust. Kad jau līdz takas beigām bija atlicis pavisam mazdrusciņ, varbūt ap kilometru, tas notika… Es sasniedzu savu lūzuma punktu. Bijām uzkāpuši jau kārtējā kalnā, it kā drīz jāparādās kādai civilizācijai, bet, skatoties apkārt, nebija iespējams saskatīt nevienu pašu liecību par tuvojošos pārgājiena beigu punktu – tikai nebeidzamu pakāpienu jūru lejā no kalna. Tā kā tieši kāpšana lejā no kalna manam celim sagādāja vislielākās sāpes, sāku sevī sajust izmisumu un kaklā esošu kamolu. Pat Islandes skaistā daba vairs nespēja pārliecināt turpināt ceļu. Šis arī bija brīdis, kad sapratu, cik ļoti varu paļauties uz cilvēku sev blakus.
Kad stāvēju kā nelaimes čupiņa asarainām acīm Islandes nekurienē, man palīgā nāca draugs, kurš bez liekiem jautājumiem klāt savai smagajai somai paņēma arī manējo, iedrošināja ar labiem vārdiem un palīdzēja pievārēt to sasodīto, pēdējo kilometru. Kā izrādās, nokāpjot no kalna, taka tik tiešām beidzās, taču līdz vietai, no kuras atiet autobuss uz Reikjavīku, bija jāmēro vēl kāds kilometrs. Nokļūstot tur, taisnā ceļā devāmies uz tur esošo mazo veikaliņu. Alus bundžiņa par 12 eiro šķita kā garšīgākais alus pasaulē, bet septiņu eiro vērtā čipsu paka kā labākais apbalvojums par paveikto.
Nepagāja ne stunda, kad spēki bija atgūti un šķita, ka "nebija jau tik traki". Pēc šīs pieredzes tiešām var apgalvot, ka skaistums prasa upurus, un, lai redzētu visu to, ko Islande piedāvā šī pārgājiena laikā, ir visai daudz jānopūlas. Sēžot jau autobusā atpakaļ uz Reikjavīku, braucot pār akmeņainajiem laukiem un neskaitāmajām upēm, sajūtam lielu gandarījuma par paveikto. Šis brauciens noteikti lika pārvarēt vairākas sev prātā uzstādītas robežas, iziet no komforta zonas un pacīnīties pašiem ar sevi, bet tie iespaidi, ko Islande sniedza, noteikti ir tā vērti, un es nevarētu būt lepnāka par sevi, ka esmu bijusi daļa no šī piedzīvojuma."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
