Latviešu ceļotāju piedzīvojumi, trīs dienas pavadot Bolīvijas sāls tuksnesī

Ujuni atrodas Bolīvijas dienvidrietumos, 3566 metrus virs jūras līmeņa. Šis sāls līdzenums ir izveidojies vairāku aizvēsturisko ezeru pārveides rezultātā. Tas ir klāts ar vairākus metrus biezu sāls garozu, un tam piemīt ārkārtējs plakanums, jo visā teritorijā augstuma izmaiņas ir tikai līdz vienam metram. Garoza kalpo kā sāls avots un tā pārklāj sālsūdens baseinu, kas ir īpaši bagāts ar litiju (50% - 70% no pasaulē zināmajām litija rezervēm ir atrodamas šeit).

Milzīgā platība, skaidras debesis un vienreizējais virsmas plakanums padara solončaku par ideālu objektu ne tikai Zemes novērošanas satelītu altimetru kalibrēšanai, bet arī jebkuram tūristam, kas apmeklē šo vietu.

Dienā, kad ar Sintiju ieradāmies Ujuni pilsētā, devāmies uz trīs vietējām aģentūrām (bijām veikuši izpēti internetā, atrodot labākos uzņēmumus, vērtējot cenu un atsauksmes). Galu galā izvēlējāmies "Skyline Traveler", jo klātienē viņi bija visatsaucīgākie, kā arī piekrita kaulēties, kas mums veiksmīgi arī izdevās.

Tā kā tikšanās pie aģentūras bija norunāta pulksten 10.30, tad varēja kārtīgi izgulēties un nekur nesteigties. Paēduši brokastis, atsvaidzinājušies vēsā dušā un sakrāmējuši pēdējās mantas, devāmies uz aģentūru, kas atradās piecu minūšu gājienā no mūsu hosteļa ("Residencial La Cabaña"). Tur mums priekšā jau stāvēja divi pārīši – viens no Polijas un viens no ASV, kuri tad arī bija mūsu ceļa biedri (parasti šajā tūrē ir seši tūristi un viens šoferis/gids). Sapakojuši visu virs un iekš džipa, ap pulksten 11 devāmies ceļā. Pirmā pietura bija jau pēc piecām minūtēm, jo iegriezāmies imigrācijas ofisā. Darījām to pēc aģentūras ieteikuma, jo tādā gadījumā mums trešajā dienā nebūs jāstāv garā rindā uz Bolīvijas un Čīles robežas (gan jāatzīmē, ka tas attiecas tikai uz Bolīvijas pusi). Tā kā uz Čīli tālāk devāmies ne tikai mēs ar Sintiju, bet arī Polijas pāris, tad četratā nokārtojām papīrus, proti – samaksājām tūristu nodevu 15 BOB (mazāk nekā 2 eiro) apmērā un dabūjām zīmogus pasēs. Savukārt amerikāņu pāris pēc tūres beigām devās atpakaļ uz Bolīviju, tādēļ šoreiz viņiem nebija nepieciešama šī procedūra.

Pulksten 11.10 ierādāmies mūsu pirmajā apskates objektā – vilcienu kapsētā (par to varat lasīt šeit), kas ir lielisks rotaļu laukums kā mazajiem, tā arī pieaugušajiem. Varu tikai iedomāties, cik laimīgs šeit justos ASV komēdijseriāla "The Big Bang Theory" varonis Šeldons. Lai arī 11.30 bija sarunāts doties prom, mūsu šoferītis kaut kur bija pazudis, tādēļ došanās tālāk beigu beigās sanāca vēlāk.

Šis ir aspekts, ar ko ir jārēķinās šāda tipa tūrēs – kāds no dalībniekiem vai organizatoriem var kavēties, tādēļ jātrenē sava pacietība un jāpierod pie iespējamas gaidīšanas. Nu, kamēr pārējie sēdēja mašīnā un gaidīja, izmantoju laiku un patrenējos, veicot pumpēšanos, stāvot uz rokām un muguru atstutējot pret mašīnu. Šī ceļojuma laikā šis vingrinājums (gan lielākoties pret kādu sienu vai platāku koku) ir kļuvis par vienu no maniem iecienītākajiem vingrinājumiem. Iesaku pamēģināt.

Pulksten 12.25 ieradāmies mūsu pusdienošanas vietā. Sākumā tika dota iespēja 15 minūtes pastaigāt apkārt, ar to domājot – iegādāties suvenīrus, jo to bija pārpārēm. Es gan izmantoju laiku ne tikai lai iemūžinātu lamu, kas turpat vienkārši laiskojās, bet arīdzan pastaigātu nostāk no tūristiem paredzētajiem skatiem, kur, piemēram, iemūžināju bildi ar mašīnu vrakiem – tāda ir īstā realitāte... Pēc tam devos uz kafejnīcu, kur ieturējām pirmo kopīgo grupas maltīti – cepta gaļiņa, rīsveidīgie graudaugi, salāti, dažādi dzērieni un piedevas. Pēc stundas uzturēšanās šajā vietā devāmies tālāk.

Nepagāja ilgs laiks, kad bijām jau Ujuni sālsezera krastā. Pirmās trīs pieturas bija salīdzinoši īsas (vidēji 10-20 minūtes katra). Pirmajā pieturā apskatījām, pafotogrāfējām un pafilmējām sāls kaudzītes. Otrajā – mini geizerīšus. Savukārt trešajā pieturā bija iespēja apskatīt ne tikai Dakāras pieminekli, bet arīdzan nelielo sāls muzeju un karogu apli, kur gan Latvijas karogs nebija atrodams. Līdzīgākais, ko fotografējot mēģināju pārvērst par Latvijas karogu, bija Peru, bet tuvāko kaimiņu karogu izdevās atrast no Igaunijas. Tālāk devāmies uz vienu no galvenajām pieturām, kur pavadījām pusotru stundu. Šajā vietā var izbaudīt sāls līdzenuma plašumu un tā efektu. Ik uz soļa ir vietas, kur uzņemt slavenās perspektīvas bildes, kā, piemēram, rotaļu dzīvnieks ēd cilvēkus, ietilpšana kāda muguras somā, kāds tur plaukstā cilvēku vai cilvēkus u.tml. Arī mūsu grupa uztaisīja dažādas bildes – rotaļu dinozaurs, kas uzbrūk mums, un mēs turam viņa asti; mēs kā maltīte uz šķīvja vienam no grupas biedriem; pūkainas rotaļu lamas pielūgšana.

Pēc 20 minūšu brauciena ieradāmies pie Inkavasi salas (Inca Huasi Island) jeb kā es to saucu – Kaktusu sala. Tā ir izslavēta ar saviem vairāk nekā 10 metrus augstajiem kaktusiem. Kopā ar Sintiju nolēmām nemaksāt ieejas maksu un izmēģināt apiet apkārt salai. Viennozīmīgi bija tā vērts, jo ne tikai ietaupījām finanses, bet arīdzan izbaudījām lieliskus skatus. Vēl jo vairāk – mums blakus nebija neviena cita tūrista. Pieveicām visu ceļu 40 minūtēs, kas ļoti labi iekļāvās mums dotajā laikā – atgriezāmies piecas minūtes pirms pulksten 18, kad arī devāmies tālāk uz saulrieta vērošanu. Pēc pusstundas brauciena piestājām vietā, kur neviena cita nebija, ar skatu uz kalniem un rietošo sauli. Lai arī kļuva arvien vēsāks, jo pamazām tumsa pārņēma gaismu un vējs pieņēmās spēkā, mēs kopā pavadījām tur veselu stundu. Viennozīmīgi bija tā vērts, jo plašais krāsu spektrs, lūkojoties rietošajā saulē, bija apbrīnojams.

Pēc tam devāmies uz hosteli ("Alojamiento Magia del Salar"), kur ieradāmies pulksten 19.35. Pēc apmēram pusstundas varējām doties baudīt karstu tēju un kafiju. Un vēl pēc pusstundas vakariņas bija galdā – dārzeņu zupa, kartupeļi frī ar Vīnes šniceli un salātiem. Izbaudījuši vakariņas un dalījušies pārdomās par ceļojuma iespaidiem, devāmies gulēt. Kādu stundu nevarēju aizmigt, jo, neskatoties uz lielo nogurumu, tik aizraujošā dienā piedzīvotais rosījās pa galvu un arīdzan nepacietība jau piezagās, gaidot nākamās divas dienas...

Iepriekšējā vakarā, pakonsultējoties ar vietējā hosteļa darbinieku, noskaidrojām, ka saule šeit lec pēc pulksten 5, tādēļ otro "Salar de Uyuni" tūres dienu uzsāku, ceļoties pulksten 5.15, lai dotos vērot saullēktu. Nepagāja ne piecas minūtes, un es jau biju ārā ar savu "GoPro" un telefonu, lai iemūžinātu lieliskus skatus, kas arī izdevās. Lai gan nogurums vēl māca, tomēr rīta dzestrums un skaistā saules spraukšanās augšup aiz horizonta, ļāva ne tikai būt nomodā, bet arī izbaudīt šos mirkļus līdz pat pulksten 6, kad devos atpakaļ, lai nosnaustos vēl uz kādu brīdi. Brokastis – ap pulksten 7, un 7.35 jau devāmies ceļām, lai mestos citos piedzīvojumos.

Pēc nepilnu divu stundu brauciena 9.20 apstājāmies "Chuguana" tuksnesī, kas atrodas apmēram 20 kilometru attālumā no Čīles robežas. "Chuguana" no kečua valodas (viena no Bolīvijas oficiālajām valodām) nozīmē – vilciena skaņa, kas tika radīta, kad pirmie vilcieni ieradās Bolīvijā. To spāņu valodā pastāstīja mūsu šoferis/gids, ko savukārt angliski pārtulkoja mūsu ceļa biedrene no ASV (šis bija liels pluss mūsu ceļojumā, jo angliski runājošam gidam parasti jāmaksā daudz vairāk, mums paveicās, ka mūsu grupā bija dāma, kas perfekti runāja gan angliski, gan spāniski un varēja pārtulkot praktiski visu, ko šoferis/gids stāstīja). Vietā, kur apstājāmies tuksneša teritorijā, bija lielisks skats uz tālumā redzamo un 5760 m.v.j.l. augstumā esošo vulkānu, kā arī blakus esošās sliedes piedāvāja iespēju uzņemt vairākus labus foto kadrus.

Pēc 15 minūšu apstāšanās devāmies tālāk. Pa ceļam piestājot, lai nofotografētos, jau drīz bijām klāt Baltajā lagūnā/ezerā, kur pirmo reizi mūžā redzēju tik daudzus savvaļas flamingus. Ezers smirdēja jau pa gabalu, atverot džipa durvis. Iemesls tam ir augstā sulfītu koncentrācija, kas karstā laikā smako vēl vairāk. Neskatoties uz nepatīkamo smārdu, devāmies pastaigā, kuras galā mūs gaidīja gardas pusdienas. Pa ceļam izbaudījām ne tikai flamingu un fonā esošo kalnu skatus, bet arī uzdūrāmies divām "interesantām" brīdinājuma zīmēm (palūkojiet galeriju un sapratīsiet). Pēc baudāmām pusdienām (makaroni, vistas stilbiņi, salāti, dažādi dzērieni un augļi) pulksten 13.35 devāmies tālāk.

Ap pulksten 14 apstājāmies skatu punktā pie vēl viena ezera, kur gan vējš bija tik spēcīgs, ka pēc piecām minūtēm bijām atpakaļ džipā un devāmies tālāk. Pēc tam piestājām pie akmeņu veidojuma, kur mums starp klintīm lika saskatīt kādu dzīvnieciņu.

Pirmajā mirklī patiešām bija grūti to izdarīt, jo Andu lapsa (trusim līdzīgs grauzējs, pazīstams vietējiem kā "viscachas") ar savu fonā esošajiem akmeņiem līdzīgas krāsas kažociņu labi saplūda ar apkārtējo vidi. Tālākā pietura bija pie Akmens koka (Árbol de Piedra) – akmeņu veidojumiem, no kuriem viens atgādināja koku. Tur izmēģināju, vai varu uztaisīt špagatu starp akmeņiem, un beigās sanāca labas un amizantas bildes. Pēdējais objekts šajā dienā bija Sarkanā lagūna – ezers, kas pilns ar flamingiem, bet fonā to papildina apburošs skats ar dažādu krāsu kalniem.

Pēc tam ieradāmies Andu savvaļas rezervātā "Eduardo Avaroa", par kura ieeju jāsamaksā 150 Bolīvijas boliviano (ap 18 eiro). Pēc biļetes iegādes (svarīgi bija biļeti saglabāt, jo nākamajā dienā, braucot ārā no rezervāta, tā jāuzrāda) katrs no mums saņēma zīmogu pasē. Pēc 20 minūšu brauciena ieradāmies naktsmītnē. Ja pirmajā naktī dzīvojām istabiņās pa diviem, tad šo nakti pavadījām visi seši vienā istabā. Papildus jāmin, ka šoreiz nebija iespējas kārtīgi nomazgāties dušā. Pēc divu stundu gaidīšanas ķērāmies klāt vakariņām (dārzeņu zupa, makaroni ar salātiem, ūdens un vīns). Pavakariņojuši jau pēc pulksten 21 devāmies gulēt, jo nākamajā rīta bija jādodas ceļā 4.30.

Pēdējā ekskursijas diena sākās ar celšanos pirms pulksten 4. Brokastīs notiesājām pankūkas ar ievārījumu un iebiezināto pienu, kakao pārslām ar jogurtu uzdzerot rīta tēju un kafiju. Tā kā daļa no mūsu grupas vēl čammājās, tad izbraucām 15 minūtes vēlāk.

Pēc nepilnu divu stundu brauciena uz piecām minūtēm sasniedzām piectūkstoš metru augstumu, lai pavērtos uz uz geizeriem no augšas. Pēc tam vēlreiz piestājām divas reizes, līdz nokļuvām pašā lejā, kur bija aplūkojami vislielākie geizeri – fantastisks piedzīvojums. Pēc tam nokļuvām pie karstajiem avotiem, par kuru izmantošanu bija jāsamaksā 6 boliviano (~ 0,71 eiro). Par šo maksu mēs varējām izbaudīt karstos avotus divos baseinos. Pirmais baseins bija lielisks, tā ūdens bija ne tikai silts, bet pat nedaudz karsts – patīkama sajūta pēc saldēšanās no rīta. Savukārt otrajā baseinā ūdens bija nedaudz vēsāks.

Pēc karsto avotu izbaudīšanas devāmies uz Salvadora Dalī tuksenesi jeb ieleju. Tur pavērās skaists skats uz Mēnesi – ne pārāk bieži gadās redzēt to dienas laikā. Tad nokļuvām pie Zaļā ezera-lagūnas, kur 15 minūtes baudījām skaistos skatus un uzņēmām pēdējos kopīgos grupas foto, jo nākamais punkts jau bija Bolīvijas un Čīles robeža. Tā kā visus dokumentus Bolīvijas robežas pusei bijām nokārtojuši jau pirmajā tūres dienā, tad varējām droši atpūsties, uzņemt bildes ar Čīles robežzīmi un atvadīties no amerikāņu pārīša, jo viņi džipā devās atpakaļ uz Ujuni. Savukārt mēs ar Sintiju un poļu pārīti iekāpām mikroautobusā, kas mūs aizveda uz 50 kilometru attālumā esošo Sanpedro pilsētā (San Pedro de Atacama), Čīlē. Čīles pusē nepilnas pusstundas laikā tikām galā ar dokumentu aizpildīšanu, pases un somu pārbaudi. Jāatzīmē, ka nebiju pamanījis vienu ābolu savā rokas somā, ko robežsargs vienkārši paņēma un izmeta bez jebkādiem pārmetumiem (mums tika piekodināts, ka pāri robežai nevar vest svaigus augļus, dārzeņus un vēl dažas citas lietas).

Kopumā jāsaka, ka šī trīs dienu tūre Ujuni bija gan laika, gan ieguldītās naudas vērta. Starp citu, runājot par izmaksām – nokaulējām tūres kopēju maksu no 800 boliviano uz 770 (no ~ 95 eiro uz ~ 91 eiro). Šajā maksā iekļauts transports no Ujuni uz Sanpedro (džips un transfēra mikroautobuss no Bolīvijas un Čīles robežas uz Sanpedro), sešas ēdienreizes (pa divām pusdienām, brokastīm un vakariņām), naktsmītnes divām naktīm un gida (mūsu gadījumā arī šoferīša) pakalpojumi.

Lasi, seko līdz un iedvesmojies no Sandra piedzīvojumiem, ceļojot pa pasauli jau vairāk nekā septiņus mēnešus, arī Sandris Brawn sociālajos medijos – Facebook, Instagram un Youtube.