10 interesanti objekti un vietas, ko apmeklēt Kocēnu novadā

Senākās ziņas par Dikļu muižu ir saglabājušās no 15. gadsimta sākuma, kad tā bija Rīgas bīskapijas lēņu zeme un tika iznomāta Tomasam Rezem.

Dikļu pils tagadējā ēka tika uzcelta 1896. gadā, izveidojot izteiksmīgu neobaroka celtni, ar mansarda jumtiem gan centrālajā daļā, gan sānu rizalītos. Dikļu muižas "ansambļa" otrā būtiskākā sastāvdaļa ir klēts, kas ir vecāka par pili un celta 18. gadsimta beigās vēlīnā klasicisma formās.

2008. gada septembrī noslēdzās vairāku gadu darbs, un Dikļu muižas klēts atdzima – ar plašu zāli izstādēm un koncertiem, virtuvi, kā arī mājīgām viesu istabām jumta stāvā. Klēts zālē laiku pa laikam ir iespēja apskatīt dažādu paaudžu latviešu mākslinieku darbu izstādes.

Kocēnu novadā atrodas arī krāšņā Kokmuižas pils. Tā (Kokenhof) ir daļa no senā Valmieras pils novada, kas vēlāk poļu laikā ietilpa Cēsu bīskapijā. Kopš tiem laikiem kungu mājas izskats mainījies vismaz trīs reizes. Sākotnēji tā celta no koka, kas arī devis nosaukumu - Kokmuiža. Mūsdienās redzamās neobaroka stilā celtās ēkas pamati likti 1880. gadā – kad to pārvaldīja baltvācu muižnieku Šrēderu dzimta.

Kokmuižas parks savulaik būtu varējis sacensties ar krāšņajiem puķu dārziem Holandes Keukenhofā. 18. gadsimta beigās tēva muižā te savas daiļdārznieka iemaņas aizsāka vēlākais Krimas botāniskā dārza direktors Nikolajs Anders fon Hārtviss. 2012. gadā Kokmuižas parkā notika rekonstrukcija, kuras rezultātā izveidots jauns muižas partera plāns, un tā centrā novietots pirmais sfērisks saules pulkstenis Latvijā.

Kokmuižā jau izsenis ir nostiprinājušās svētku tradīcijām. Īpaši krāšņi tikuši atzīmēti parka svētki, teātra, orķestra priekšnesumus u.c. Šodien svinību tradīcijas turpina 1980. gadā rekonstruētajā muižas austrumu klētī – kultūras nama sarīkojumu zālē.

2015. gadā pirmo reizi notika atjaunotie Kokmuižas svētki, un 2018. gada 9. septembrī tie notiks jau ceturto reizi.

Vairāk par muižas vēsturi lasiet šeit.

"Indriķa hronika" ir senākā Latvijas teritorijā tapusī hronika. Tā ir galvenais vēsturiskais pirmavots par kristīgās ticības ienākšanu, personībām, tautu savstarpējām attiecībām, cīņām un sadzīvi tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā no 1180. līdz 1227. gadam. Imeras latgaļu draudzes priesteris Indriķis, kuru bija iesvētījis Rīgas bīskaps Alberts, iespējams, pēc viņa rīkojuma, hroniku sarakstīja 13. gadsimta 20. gadu vidū. To bija paredzēts pasniegt Romas pāvesta Honorija III sūtnim – Modēnas bīskapam Guljelmo.

Rubenes baznīca

Rubenē kristīgās draudzes tradīcijas aizsākās jau 1208. gadā, kad senajā Imeras novadā latgaļus kopā pulcēja mācītājs un vēlāk Livonijas hronikas autors Indriķis (Henricus de Lettis). Imeras latgaļiem kristīšanās tolaik nozīmēja arī papildu drošības garantijas, cerot uz vācu palīdzību pret biežajiem līvu un lietuviešu uzbrukumiem.

Lai arī daži vēsturnieki pieļauj, ka draudzes sanākšanas vieta sākotnēji atradusies pie netālajiem Mujāniem Ķikutu Baznīcas kalnā, nostiprinājies uzskats, ka vēsturē pirmās "latviešu draudzes" sanākušas turpat, kur tagadējā Rubenes baznīca. Šā brīža izskatā tā celta 1739. gadā, taču ietverot 14. gadsimtā būvētās baznīcas altārdaļu.

Par godu Imeras katoļu priesterim Indriķim arī šogad jau ceturto gadu notiks Livonijas Indriķa diena. Svētki parasti tiek aizvadīti ar svinīgo dievkalpojumu, koncertu, ekskursijām un izglītojošu konferenci.

Pirmie latviešu Dziesmu svētki notika 1864. gada vasarā Mācītājmuižas birzī pie Neikenkalniņa, Dikļos. Organizators bija Juris Neikens, kurš bija arī ievērojams mācītājs, literāts, skolotājs, izglītības darba organizators. Šie svētki izraisīja lielu sajūsmu, un jau nākamajos gados notika Dziesmu svētki Rūjienā un Bauņos.

Gadiem ejot, šo svētku nozīme pieauga līdz tie pārtapa par pirmajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem, kuri notika jau Rīgā 1873. gadā. Blakus Neikenkalniņam šajā gadā atklāja piemiņas akmeni pirmajiem novada Dziesmu svētkiem.

2014. gadā par godu 150 gadiem kopš pirmajiem Dziesmu svētkiem Neikenkalniņā izveidota dabas koncertzāle, kas atzīta par 2014.gada labāko būvi Latvijā kategorijā "Ainava".

Blakus Neikenkalnam var aplūkot arī iespaidīgus vides objektus. "Sidraba birzs vainagā" izveidota "Skaņu birzs", kurā gan bērni, gan pieaugušie var muzicēt un iepazīt skaņas uz ksilofona, metalofona, pūšamiem instrumentiem un zvaniņiem. Savukārt Dikļu dziesmu svētku vēstures ekspozīcijā atspoguļojas ziņas par koru veidošanās pirmsākumiem, sākot no pirmajiem Dziesmu svētkiem Dikļos 1864. gadā līdz pirmajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem Rīgā 1873. gadā.

Pasaules koklētāju nometne

Lai ieskandinātu Latvijas simtgadi un popularizētu tradicionālās kokles spēles tradīcijas, kā arī veicinātu Latvijas kultūrvēsturiski nozīmīgo vietu atpazīstamību, dziedāšanas svētku aizsākuma vietā šeit no 28. jūnija līdz 1. jūlijam norisināsies pasaules koklētāju nometne. Dalība tajā ir bez maksas.

Caurumkrogā izveidota unikāla brīvdabas gleznu galerija, kurā pastāvīgi apskatāmi novadnieka, mākslinieka Jāņa Staņislava Rozes darbi. Jānis Staņislavs Roze (1823-1897) bijis latviešu portretists, kura dzīves ceļš aizsācies tieši šeit, Kocēnu novada "Caurumkrogā", tagadējās "Saulītēs".

Mākslinieka tēvs Jānis Roze un viņa krustvecāki bija pārtikuši cilvēki, un viņi vēlējās zēnā ieraudzīt nākamo skolotāju. Jānim skolā bija labas sekmes zīmēšanā, tomēr spēcīgu impulsu dzīvi veltīt mākslai devis viens nejaušs gadījums. Kāds ceļojošs mākslinieks staigāja apvidū šurp un turp un par lētu maksu zīmēja jebkuru cilvēku attēlos ar vieglu humora devu. Mazais Jānis nostājās pret to un ātri vien ar visvienkāršākajiem līdzekļiem radīja zīmēta cilvēka portretu, kas bijis ļoti līdzīgs, par ko bija pārsteigti gan citi, gan viņš pats.

Kocēnu novada iniciatīvas grupa "Savam novadam" kopā ar ainavu dizaineri Vinetu Radziņu agrākajā krogā pie sienām izvietojuši Jāņa Rozes mākslas darbu attēlus - starp tiem arī viņa pašportretu. Pie brīvdabas galerijas atrodama velo novietne, kas atgādina zirgu slitu.

Caurumkrogs atrodas Rīga – Valmiera (A3) lielceļa tuvumā, nogriežoties pa labi uz vecā Rīga – Valmiera ceļa.

Vairāk par mākslinieku Rozi un Caurumkroga galeriju lasiet šeit.

Teikām un nostāstiem apvītais Zilaiskalns ir simbols tautas brīvībai un nemirstībai, arī mūsdienās tā ir vieta, kur var smelties un atjaunot spēkus. Zilaiskalns bijis īpaši svēta vieta senajām tautām, tur tās svinējušas savus godus un veikušas senos rituālus. Svētki tur tiek svinēti joprojām, bet tautas izpratne par tradīcijām un šīs vietas nozīmi laika gaitā ir mainījusies.

Nostāsti vēsta, ka senatnē Zilākalna apkaimē dzīvojuši daudzi zintnieki un vārdotāji. Ne tik senos laikos Zilākalna tuvumā dzīvoja un ļaudis dziedināja slavenā Zilākalna Marta. Uz viņas mājām Žāžēnos (netālu no Zilākalna) braukuši ļaudis no visas Latvijas un gaidījuši garās rindās, lai varētu ar viņu kaut tikai parunāt.

Pat Zilā kalna nosaukums dod norādes, ka vārds "Zilaiskalns" saistīts ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas savukārt saistīta ar vārdu "zīlēt" vai krievu vārdu "sila" - spēks. Tiek uzskatīts, ka mazāka ietekme kalna nosaukumā bijusi īpašības vārdam "zils", kas raksturo apkārtnes purvu radīto zilas miglas plīvuru ap kalnu.

Rīkstnieki un zintnieki šo kalnu sauc par Latvijā nozīmīgāko zemes enerģijas strāvojumu vietu. 2004. gada augustā pēc sertificēta dziednieka, rīkstnieka un zintnieka Jāņa Neiberga (Totis) iniciatīvas tika instalēta Zilākalna svētvietas enerģētiskā lauka matrica ar maziem akmentiņiem. 2017. gada vasarā šie apļi tika atjaunoti.

Pie ieejas spēka vietā novietots senais Upurakmens. Pēc izmēra nelielajā akmenī (90 reiz 60 centimetri) iekalts neizslīpēts un 11 centimetru dziļš bļodveida dobums. Pēc nostāstiem kāds mācītājs reiz esot nogrūdis akmeni no kalna. Pašlaik tas atrodas pie ieejas kalna virsotnē izveidotajā enerģijas apļu instalācijā.

Vairāk par Zilokalnu lasiet šeit.

Sietiņiezis ir lielākais balto smilšakmeņu atsegums Latvijā un Baltijā. Tas ir 15 metru augsts un 400 metru plats - atsegums ir arī valsts nozīmes aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis.

Tas ir ļoti daudzveidīgs – ar topošu arku, milzīgu stabveida cilni, alu ar divām izejām, augstajām kraujām un nišām. Tas ir noklāts ar filigrāniem smilšu iedobumiņiem, ieža unikālajiem rotājumiem, un tieši šo iedobumiņu līdzības dēļ sietiņu iezis ir ieguvis savu nosaukumu. Sietiņiezis, saulē sasilstot, uzglabā siltumu, tāpēc to savām kūniņām par mājvietu izvēlējusies kāda savvaļas zemes bišu suga. Tieši bites izveidojušas iezim unikālo sietiņu, ļaujot tam kūsāt dzīvības piepildītam.

Gauja plūst pa plašu un izteikti ainavisku senleju, kas sākusi veidoties pirms 300 - 370 miljoniem gadu. Pēdējā lielā pārveide senielejā notikusi 12 - 13 gadu tūkstošus senā pagātnē, kad, atkāpjoties ledājam, izveidojās pašreizējā senieleja. Gauja ir arī Latvijas garākā upe, sasniedzot 452 kilometru garumu.

Interesenti tiek aicināti izmēģināt laivu braucienus pa Gauju vai doties mierīgā velo izbraucienā vai pārgājienā pa "Valmiera - Cēsis" maršrutu. Maršruts virzās līdztekus Gaujas senlejai, savienojot divus vēsturiskus centrus – Cēsis un Valmieru. Maršruta posms starp Rāmniekiem un Valmieru ir pārsvarā pa nomaļiem meža ceļiem un takām, kas ir lieliskas Gaujas nacionālā parka savvaļas dabas vērošanas vietas. Maršruta garums ir aptuveni 45 km, taču gājienu iespējams sadalīt divās dienās.

Tā pat pa ceļam var apmeklēt Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības centru "Vecupītes", kurā iespējams apskatīt izstādi par mežu un bioloģisko daudzveidību, piedalīties dabas pētniecības nodarbībās, spēlēt vides spēles u.c.

Braucienam gar Gauju atradīsi šeit.

Vaidavas ezers un tam pieguļošā teritorija ir viena no iecienītākajām atpūtas vietām gan vietējiem, gan tuvāko novadu iedzīvotājiem, kā arī citiem Kocēnu novada viesiem. Vaidavas ezera pludmalē iespējams rotaļāties bērniem speciāli iekārtotā rotaļu laukumā, pieejams volejbola laukums, disku golfa laukums, piknika vietas, tualetes.

Protams, arī ziemas laikā Vaidavas ezers ir patiesi skaists un reizēm arī rāms, tāpēc tā kompānijā vari pavadīt kādu mierīgu atelpas brīdi.

Daviņu lielo akmeni 1925. gadā atrada un kā pirmo šāda veida objektu Latvijā aprakstīja Pieminekļu valdes darbinieks Arturs Štāls.

Akmens ir četrus metrus garš, gandrīz trīs metrus plats un teju pusotru metru augsts. Juris Urtāns, apsekojot Daviņu bedrīšakmeni 1980. gadu vidū, tajā saskaitīja par četrām bedrītēm vairāk nekā sākumā – 19 noapaļotus konusveida dobumiņus, kādi raksturīgi Ziemeļeiropā izplatītajiem kultūrakmeņiem. Tomēr arī tas vēl nebija viss – 2008. gadā Latvijas petroglifu centra (LPC) speciālisti, uzmanīgi izpētot akmeni, atklāja, ka tajā ir vēl 16, līdz šim nepamanītas bedrītes. Kopā tātad veselas 35.

Līdzīgi akmeņi Latvijā šobrīd atrasti apmēram 80, aptuveni 40 esot kaimiņos Lietuvā, taču Igaunijā – 2000.