Gads Rumānijā: zārki pie ārdurvīm, pajūgs pilsētas centrā un citas nacionālās īpatnības  (2)

Lelde ir cilvēks-enerģijas lādiņš – viņai patīk strādāt un palīdzēt citiem. Nesēdēt mierā un radoši izpausties ir viņas ikdiena. Viņa pašlaik ir atgriezusies Latvijā un vada dienas darbā ar bērniem, kā arī studē sociālo pedagoģiju.

Vēlēšanās kļūt par sociālo pedagogu viņai radās tieši Rumānijas piedzīvojuma laikā. Lelde jau ilgāku laiku interesējusies par iespēju palīdzēt citiem, tāpēc pieteikusies Eiropas brīvprātīgā darba programmā, kuras fokuss bijis uz jauniešu izglītošanu radošā veidā. Māksla ir daļa Leldes dzīve, tāpēc tas šķitis kā radīts viņai. Pieteikusies "Rumānijas Teātra un origami asociācija" – A.C.T.O.R. (Asociația Culturală pentru Teatru și Origami din România) organizētā projektā. Tā ir nevalstiskā organizācija, kas, sadarbojoties ar brīvprātīgajiem, piedāvā dažādus izglītojošus projektus mākslas, kultūras un sociālajā jomā, šādi palīdzot simtiem bērnu Bukarestes skolās un bērnudārzos.

Jau kopš 2003.gada tādu projektu ietvaros, kā, piemēram, "Here There 16" brīvprātīgie var doties uz slimnīcām, lai ar dažādu radošu aktivitāšu palīdzību (leļļu teātris, zīmēšana, origami taisīšana, u.c.) bērniem sniegtu informāciju par dažādām kultūrām, kaut uz mirkli ļaujot aizmirst, ka viņi atrodas slimnīcas vidē.

Šis projekts Leldei uz kādu laiku par mājvietu padarīja Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti. Tajā ir gandrīz divi miljoni iedzīvotāju, tā ir lielākā Rumānijas pilsēta, kā arī valsts politikas, kultūras un ekonomikas centrs.

Ielidojot Bukarestē, jau bijis vēls un ceļošanas stress radījis lielu nogurumu, tāpēc, nokļūstot paredzētajā mājvietā, vienīgais, kas bijis prātā – gulēt, atceras Lelde. "Kad nākamajā rītā pamodos, man ļoti gribējās ēst, jo nebija ēsts kopš izbraucu no Latvijas. Lidmašīnā es neko lieku nebiju varējusi paņemt līdzi. Tāpēc izlēmu, ka jāiet uz vietējo veikalu. Iegāju "Google" tulkotājā, lai uzzinātu vismaz pamata frāzes vietējā valodā, kā, piemēram, ir "paldies" vai "labdien". Es atceros, ka ierakstīju "paldies", un tulkojums bija "mulțumesc". Man bija tāds izbrīns, un pie sevis jautāju "ko?". Bet labi, ka lietotnei ir tāda opcija, kur var uzspiest, lai uzzinātu, kā konkrētais vārds tiek izrunāts. Toreiz vairākas reizes klausījos, lai saprastu," atminas Lelde.

Ar valodu gājis grūti, jo tā īsti neasociējas ar neko iepriekš zināmu. Tomēr brīvprātīgajiem katru nedēļu bijušas vismaz divas rumāņu valodas nodarbības, tāpēc gada laikā Lelde spējusi iemācīties valodu tādā līmenī, lai varētu komunicēt ar bērniem skolās un bērnudārzos. Saziņā valoda neesot bijusi problēma, jo kolēģi savā starpā runāja angliski, tāpat arī vietējie iedzīvotāji, īpaši jaunieši, pārsvarā zinājuši angļu valodu. Cilvēki Rumānijā ir atsaucīgi, paskaidrojuši, kur kas atrodas, ja radās tāda nepieciešamība, atceras Lelde. Ārpus pilsētas, valsts nomalēs gan bez rumāņu valodas zināšanām vai kāda vietējā, kas palīdzētu orientēties, būtu sarežģīti, jo tur iedzīvotāji runā gandrīz tikai rumāniski.

Liela daļa Leldes ikdienas pavadīta strādājot, kas arī bija veids, kā viņa iepazina vietējo kultūru, iedzīvotājus un tradīcijas. Lelde strādāja sākumskolās un bērnudārzos, kur vadījusi lekcijas un stāstījusi bērniem par Latviju un mūsu kultūru. Tas esot bijis liels izaicinājums, jo ar bērniem bijis jārunā rumāniski, kaut sākot no 4. klases viņu angļu valodas zināšanas jau bijušas pietiekamas lai sazinātos bez problēmām..

Lelde atceras: "4. klasē klasē viens puisis lekcijas laikā pacēla roku. Es viņam devu vārdu, un viņš teica, ka zinot, kā ir radies Latvijas karogs. Viņš pastāstīja mums zināmo leģendu, ka esot bijis karavīrs, kas bijis ievainots un ietīts palagā, tādējādi abas malas iekrāsojušās sarkanas, bet zem muguras bijusī strīpa palikusi balta. Es biju ļoti izbrīnīta, ka mazs rumāņu zēns zina stāstu par mūsu karoga rašanos, jo daudzi pieaugušie pat nezināja, ka ir tāda valsts kā Latvija."

Vēl darba ietvaros viņai kopā ar citiem brīvprātīgajiem esot bijis jāstrādā slimnīcās un sociālajos centros. Tas bijis ļoti emocionāls un grūts izaicinājums, kura laikā arī Lelde izlēmusi, ka vēlas palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. "Es māku no sāpēm distancēties. Jā, es saprotu to, ka cilvēks ir slims vai nevarēs pilnvērtīgi dzīvot, bet tajā pašā laikā ir lietas, ko vienkārši nevari ietekmēt. Ja tu uz to skaties un domā, cik briesmīgi, cik žēl, tad tu tikai pats sev dzīvi bojā. Ja kaut ko vari darīt cilvēka labā, nu kaut vai likt pasmaidīt tajā dienā – tad tas jau ir daudz," viņa stāsta.

Viņai nācies strādāt un palīdzēt bērniem apdegumu slimnīcā "Grigore Alexandrescu" un slimnīcā cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Uzdevums bijis bērnus izklaidēt, izglītot par kultūru, mākslinieciski un radoši pavadīt viņu brīvo laiku, lai novērstu domas grūtībām pārpilnajā atlabšanas procesā.

Lelde vēl projām spilgti atceras vienu īpašu notikumu: "Mēs bijām slimnīcā, kurā atrodas bērni ar kustību traucējumiem. Vienā brīdī vecmāmiņa atveda savu mazdēlu, kurš bija tādā kā guļamkrēslā un raudājā. Es pie viņa piegāju un jautāju vai viņš grib pazīmēt, bet viņš sāka raudāt vēl skaļāk. Vecmāmiņa izstāstīja, ka pirms vairākiem gadiem puisēns cietis avārijā, par ko liecināja lielā rēta uz pakauša. Viņš nevarot runāt, slikti dzirdot – nebija zaudēta vien redze un spēja kustināt vienu roku. Es īsti nezinu, kā man tas ienāca prātā, bet es piedāvāju, ka varu padziedāt, par ko viņš neizrādīja pretenzijas. Es telefonā uzliku grupas "Iļģi" dziesmas un sāku dziedāt un dejot viņam apkārt. Un tik aizkustinoši bija, ka viņš ar vienu veselo roku sāka sist knipjus, smaidīt un smieties."

Kā jau brīvprātīgajiem, līdzekļi, ko tērēt izklaidēm vai ceļošanai, bijuši ierobežoti. Tāpēc tika izmantotas visas iespējas. Daudz ballīšu vienam pie otra dzīvokļos, došanās uz vietējiem bāriem vai restorāniem, kur varējis garšīgi paēst un siltās dienās izbaudīt aukstu alu āra terasēs.

Parki ir populāra un skaista atpūtas vieta Rumānijā, stāsta bijusī brīvprātīgā.

Tie ir bez maksas, tur var pavadīt interesantu laiku kopā ar draugiem un ģimeni, tur atklāti var grillēt ēdienu un bieži tiek rīkoti dažādi brīvdabas mūzikas vai ēdienu festivāli. "A.C.T.O.R." piedalījās festivāla "Amintiri din Copilărie" rīkotā gājienā, kur ņēma dalību arī dažādas radošās organizācijas. Leldes uzdevums speciāli šim pasākumam bijis izveidot papīra kleitas gājiena dalībniekiem.

Viņai Rumānijā izdevies arī apmeklēt uz populārās Vācijas alternatīvās mūzikas grupas "Guano Apes" koncertu, kas viņai patikusi jau no bērnības.

Dažreiz gan visatļautība un pārāk brīva atmosfēra noved pie negatīva iznākuma. Kad Lelde ieradusies Bukarestē, tad visur, pat boulinga zālē, kas arī bija pieprasīts atpūtas veids, atļauts iekštelpās smēķēt. Kad viņas projekts jau bijis pusē, vienā bārā izcēlies briesmīgs ugunsgrēks tieši smēķēšanas dēļ, kurā gāja bojā 64 cilvēki. Pēc šī atgadījuma pieņemts likums, kas ierobežo smēķēšanu iekštelpās, atceras Lelde.

Jauniete iesaka visiem apmeklēt Bukarestes muzejus. Tie būšot ātrākais veids, kā smelties un iedvesmoties no Rumānijas kultūras.

"Vietējiem ļoti garšo mamaliga (mămăligă), kas izskatās pēc dzeltenas mannā putras. To piedāvā visos restorānos. Tad viņiem ir deserts papanasi, kas ir virtuļi, kam pārliets saldais krējums, "zapte" vai saldējums. Rumāņu tradicionālajā virtuvē ir arī daudz trekno, kotlešveidīgo ēdienu, kas varētu liecināt par Turcijas ietekmi virtuvē, jo tur ēdiens ir līdzīgs," spriež Lelde. Cenas Rumānijā nav bijušas tik augstas kā pie mums. "Piemēram, alus maksāja 2 līdz 4 lejas (Rumānijas valūta), kas ir apmēram 40 līdz 85 centi," par tradicionālo virtuvi un cenām stāsta Lelde.

Ērti un garšīgi varot paēst arī kebabu ēstuvēs, kurās gaļa gatavota uz vietas un var tikt grillēta visu dienu, lai iegūtu interesantās garšas. Šādi nogatavinātu gaļu sauc par "šuarma" (shuarma). Piedevas kebabam var izvēlēties paši – citādi un interesantāk bija tas, ka frī kartupeļi nevis tiek pasniegti kopā ar kebabu, kā tas ir Latvijā, bet pildīti iekšā kebabā.

Protams, sanācis arī paceļot. Projekta laikā notikušas apmācības, kad Lelde pabijusi Bušteni (Bușteni) un Sinaijā, kur ir fantastiski kalni – Lelde pirms tam kalnos nebija bijusi.
Spontāns ceļojums sanācis uz burvīgo Rumānijas pilsētu Konstancu (Constanța), lai nopeldētos Melnajā jūrā. Turp viņu ar draugu aizvedis nesen iepazīts rumānis, kad abi devušies mājās no ballītes un Lelde ieminējusies, ka kādreiz gribētos nokļūt pie Melnās jūras. Sacīts – darīts! Svešinieka labvēlība, un jau pēc trim stundām vēlēšanās piepildījusies, varējuši baudīt sauli un veldzēties sāļajā ūdenī.

Lelde secina, ka pārvietošanās Rumānijā ir ērta. Internetā atrodamas dažādas mājaslapas, kur var sekot līdzi sabiedriskā transporta maršrutiem vai taksometru mobilajā lietotnē atrast izdevīgākos piedāvājumus. Bet, ja ir vēlēšanās ietaupīt, tad stopēšana valstī ir atļauta, ērta un novērtēta kā droša, jo vietējie iedzīvotāji ir draudzīgi un atvērti, kaut reizēm, kā jau Balkānu tautai, viņiem esot novērojams karstasinīgs temperaments un sarunas dažreiz var šķist kā strīdi vai kliegšana, bet pie tā var pierast.

Katru nedēļu Leldei pienākušās pāris brīvas dienas, kuras, ja vēlējusies, varējusi krāt. Tā nu viņai sanācis laiks ilgākam ceļojumam uz blakus esošajām valstīm, jo ērtā veidā par draudzīgām cenām uz tām iespējams nokļūt ar vilcieniem vai autobusiem. Lai arī vilcieni neesot tie labākie un brauciens ir diezgan lēns, tas netraucējis baudīt skatu aiz loga vai pavadīt laiku patīkamā ceļojuma biedru kompānijā.

Leldes nelielo izbraucienu maršrutā bija ceļojums uz Stambulu Turcijā, Skopji Maķedonijā, Grieķiju, Bulgāriju un Serbiju.

Lelde stāsta, ka Stambulā neikdienišķi šķitis tas, ka vairākas reizes dienā pilsētā apklust mūzika un rosība, lai vietējie iedzīvotāji publiski varētu nodoties lūgšanām. Viņa Stambulā apmeklējusi mošeju, kur sievietēm nebijis ļauts ieiet biksēs. Viņai bija jāuzvelk svārki un jāapsien lakats, kā arī jānovelk apavi. Vīriešiem mošejā bija atvēlēta milzīga lūgšanās telpā, bet sievietēm tikai maza istaba pašā stūrītī.

Maķedonijas galvaspilsētā Skopje bijis interesanti apskatīt ļoti dažādās statujas, kas izvietotas absolūti visur, pat uz māju jumtiem, atceras Lelde.

"Par Rumāniju ir divi stereotipi. Viens, ka tur ir ļoti daudz romu tautības cilvēku, un otrs, ka tur esot ļoti daudz suņu. Iepriekš patiešām suņu bijis daudz, bet tad, kad tur ierados, visi no ielām tie bija izķerti. Godīgi teikšu, ka nezinu, kādēļ tā. Un par romu tautības cilvēkiem... Bija, piemēram, tā, ka nācu no centrālās stacijas un šķērsielā garām pabrauca kolorīts roms zirga vilktos ratos. Bet tā taču ir galvaspilsēta," smejas Lelde. "Bukareste ir kā Rīga pirms desmit gadiem. Ir sajūta, ka tur vēl ir tas padomju laika piesitiens. Bet tur jutos ļoti droši. Rīgā pat jūtos nedrošāk, kas daudziem šķiet dīvaini."

Viņa iesaka pievērst uzmanību Rumānijas klimatam. Vasarās ļoti liels karstums, bet ziemas sniegainas un aukstas – pāreja notiek ļoti strauji. "Vienā dienā ir ziema un ļoti auksts, bet otrā var gandrīz vai iešļūcenēs staigāt, jo ir jau tikpat kā pavasaris," atceras Lelde.

Interesanti, ka rumāņi nav pieraduši pie citas rases cilvēkiem. Leldes kolēģe bija melnādaina meitene, kuras dēļ skolā bērni esot sākuši raudāt, kā arī ceļojot robežkontrolē viņuizprašņājusi un pārbaudījusi daudz pamatīgāk nekā pārējos.

Savukārt reliģija tiekot ļoti augstu vērtēta. Lielākā sabiedrības daļa ir pareizticīgie. Braucot sabiedriskajā transportā, ļoti ierasts skats ir krustu mešana, kad tiek braukts garām baznīcai, atceras Lelde. Dažās skolās pat esot izveidotas speciālas telpas lūgšanām.

Reliģiskie svētki kā Pasha jeb Lieldienas tiek svinētas pamatīgi un plaši. Tāpat arī apbedīšanas rituāli tiek uztverti ļoti nopietni. Lelde par piedzīvoto: "Mēs dzīvojām desmitstāvīgā mājā, un bija divi gadījumi, kad mājas iedzīvotāji nomira. Vienam kungam pie dzīvokļa durvīm piecas dienas stāvēja zārks, bet otram pie ārdurvīm dega svecītes."

Rumānijā esot arī dažādas kultūrai raksturīgās tradīcijas. Kā vienu no atmiņā palikušajām Lelde min, balta un sarkana vilnas diega rokassprādzīšu dāvināšana sievietēm, ko tradicionāli dāvinot mīļotie vīrieši pavasara sākšanās svētkos laikā no 1. līdz 8.martam. Tas ir apliecinājums jaunas sezonas sākumam, kā arī mīlestības, respekta pret sievieti un uzticības simbols.

Rumānija ir valsts ar savu kultūru, tradīcijām un īpatnībām. Tā ir zeme ar skaistiem kalniem, vīnu, sāls raktuvēm, muzejiem, Melno jūru un interesantu kultūru, kurā manāma citu valstu ietekme, rezumē ceļotāja. Vairāk par šīs valsts apskates objektiem varat lasīt arī šeit.