Ceļojuma stāsts: latviešu piedzīvojumi Dominikānā – saules un ēnas puses  (7)

Lūk, cik krāsaini un dažādi viņam tur klājies.

"Janvāra sākums Rīgā bija visai auksts. Tik auksts, ka uz "Salinieka" uzbērtais sāls labprātāk lēca no tilta, tāpēc brauciens uz lidostu ar taksi bija visai jestrs. Dzirdot atbildi par mūsu galamērķi, šoferis pabužināja savas kuplās ūsas, iespieda gāzes pedāli grīdā un pārsteidzoši smeldzīgā balsī sajūsmā nogārdza: "Bļ*, kruta, nah*j!". Skaidrs, ka tas pateica vairāk nekā "Rafaello", un mēs bijām droši – galamērķim jābūt labam. Interesanti, ka tajā brīdī nemaz nenojautām, cik bieži turpmākajās nedēļās dzirdēsim šos vārdus.

Paši iekšēji nolēmām, ka pirms ceļojuma neko ārkārtīgi neplānosim – apskatīsim būtiskākās detaļas, piemēram, taksometra cenas no lidostas līdz mūsu viesnīcai (20 – 25 ASV dolāri jeb ap 20 eiro), bet ekskursijas plānosim uz vietas. Tas, ko mēs palaidām garām vai aizmirsām – pildspalvas. Iedomājieties situāciju "Trakajās dienās": veikala informators paziņo, ka dabūsi tualetes papīru par puscenu, ja aizpildīsi kaut kādu veidlapu, pēc tam visā ļautiņu barā iemetot pāris pildspalvas.

Līdzīgi bija arī lidostā, kad pārsimts pasažieriem, lai izietu muitas zonu, vajadzēja aizpildīt dokumentus. Telpas temperatūra bija virs 30 grādiem, un ar katru mirkli atmosfēra kļūst arvien nokaitētāka. Kamēr raksti, tikmēr vismaz pārdesmit acis vēro katru kustību. Uz katru telpā esošo pildspalvu jau izveidojusies dzīva rinda, savukārt muitnieki ar redzamu baudu vēro notiekošo. Bijām izpētījuši, ka šajā valstī labāk nesaslimt un nenonākt slimnīcā, tāpēc, redzot, kāda ir cilvēkiem reakcija, kad izrakstās pildspalva, izlēmām labāk rāmi pagaidīt "Bada spēļu" noslēgumu.

Liels pārsteigums bija tas, ka, noslēdzot visu birokrātijas procesu, mēs uzreiz nokļuvām lielveikalā… Ceļš, kas vairāk atgādina labirintu, ved cauri veikaliem, kur ik uz soļa ir tirgotāji. Viens par otru skaļāks. Sapratām, ka nedrīkst skatīties acīs, vislabāk pat acis ir piemiegt, jo izmanīgie smaržu pārdevēji bez stresa pūš virsū savu parfimēriju. Ja trāpa acīs, tad noteikti neraudi! Pie tevis pienāks pesteļotājs, kura pilnmēness laikā svētītie, saulgriežu laikā lolotie un no Karību jūras izskalotie gliemežvāki dāvās mūžīgu prieku. Ja sāksi stresot un kļūsi nervozs, tad pienāks pārdevējs ar cigāru un rumu, sakot "Chill out, russo!" (Atslābsti, kriev!). Var redzēt, ka ienākošais tūrisms un tūristi ir viens no tautsaimniecības attīstības stūrakmeņiem un "darba vietu" nodrošinātājs.

Iesmaržināti, apčubināti un ar nelielu kultūršoku beidzot nonācām tādā kā paviljonā, kur pulcējās cilvēki. Kaulēšanās otrais raunds. Izrādās, ka neviens zemāk par 40 ASV dolāriem (ap 35 eiro) nekur nevedīs. "Expensive fuel. Very! USA fault, you know," (Dārga degviela, Ļoti! ASV vaina, vai zinies!) teju korī dzied šoferi. Ātri sapratām, ka šeit visi strādā vismaz duetā – paviljonā tevi savervē viens darbonis, kurš par attiecīgu otkatu aizved pie sava šofera, tāpēc jāiet uzreiz pie šofera. Vienojāmies par 20 dolāriem – zemāk nekādi, jau tā par velti vedot. Līkop!

Ja sākumā plānojām, ka varētu noīrēt automašīnu un paši pabraukāt pa tuvāku un tālāku apkaimi, tad jau pēc redzētā taksometrā šo domu atlikām. Pirmkārt, 20 minūšu braucienā redzējām vismaz 10 automašīnas, ko apturējusi policija. Visas mašīnas bija īrētas, kas nozīmē – tās vadīja tūristi. Kā vēlāk mums stāstīja tūrisma operatore, tad īrētās mašīnas ir "atzīmētas" un policistiem labprāt patīk apturēt tūristus. Otrkārt – ja esi pieradis braukt Latvijā, tad šis bija kaut kas ekstrēms. Visi ceļi ir galvenie un, no malas skatoties, satiksmes dalībnieki brauc pēc principa "gan būs labi".

Atbraucot viesnīcā un mēģinot "iečekoties", saskārāmies ar nelielu valodas barjeru. Angļu valoda visai švaka, bet krievu valoda… Cilvēks runā brīvi un, ja ņem vērā, ka viņš ir no Dominikānas, pat varētu teikt – bez akcenta. Kad devāmies uz savu mītni, pretī nāca cilvēki ar nokārtām galvām un "gariem" ģīmjiem. Apzinoties, ka arī pienāks mūsu laiks, ar sapratni pavadīju šos ļautiņus.

Iekārtojāmies numuriņā, pārģērbāmies "tūristiņā" un devāmies apskatīt pludmali. Pie viesnīcas izejas / ieejas starp vairākiem cilvēkiem izveidojies pamatīgs ķīviņš. Izrādās, ka vairākas tūrisma aģentūras cīnās par labāko vietu. Pildspalvas tika lidinātas, baneri gāzti. Viss, kā pienākas. Konflikts beidzās ar to, ka viesnīcas darbinieki atnesa iekarsušajiem prātiem rumu un cigāru. Tieši tik vienkārši!

Ņemot vērā to, ka mūsu ceļojuma budžets nebija bezizmēra, savas aktivitātes plānojām tā, lai gan viens, gan otrs varētu izbaudīt kaut ko sirdij tuvu. Vairākas lietas atlikām citai reizei, bet vienojāmies par dienas ekskursiju uz Dominikānas galvaspilsētu Santodomingo, snorkelēšanu, lidojumu ar paraplānu un smilšu bagijiem jeb "Safari ride". Pirmā ekskursija – Santodomingo.

Ekskursija visai plaša – var apskatīt ievērojamākās vietas, brauciens un gājiens pa pilsētu, visai lepnas pusdienas. Visas ieplānotās ekskursijas ir apmaksātas… It kā. Katrā no vietām bija cits gids, līdz ar to visiem laipni tika palūgts atstāt "čajam". Ja kāds kaut ko neatstāja, tad par to tika saņemta bezmaksas kritika un psiholoģiskais spiediens. Piemēram, apmeklējām meteorīta krāteri. Tajā var iekļūt tikai pa šaurām trepēm. Kamēr visi nebija atstājuši naudu, tikmēr visai apaļais gids nelaida nevienu augšā. Ja plānojat ekskursiju, tad noteikti pie izdevumiem ierēķiniet papildu finanses. Ekskursijas valodas – angļu un spāņu. Neko īpašu un kaut ko fascinējošu nevarēšu pastāstīt, jo angļu valodā katram objektam tika veltīts viens līdz divi īsi teikumi, bet spāņu valodā līdz pat 10 minūtēm.

Pati galvaspilsēta, protams, interesanta. Vadītājs izstāstīja, ka viņu braukšanas kultūra ir, maigi izsakoties, haotiska un dinamiska, taču visi ir pie tā pieraduši un satiksmes negadījumu, ja salīdzina visu reģionu, ir visai maz. Pilsētā un valstī tāpat ir visai bieži elektrības zudumi. Iemesli nav tālu jāmeklē – arī dienā spīd laternas, savukārt visi vadi ir atklāti un daļa pie ēku sienām pat salīmēta ar košļenēm. Piebildīšu, ka rozīgās "hubabubas" uz fasādēm turas vislabāk. Ņemot vērā, ka ceļoju kopā ar elektroinženieri, viņa bija šokā, ka kaut kas vispār funkcionē. Gājienam pa pilsētu bija veltītas aptuveni divas stundas. Izkāpjot no autobusa, sajūties kā medījums. Uzreiz klāt bija padsmit kreļļu un citu suvenīru tirgotāju. Ekskursijas maršruts bija izcili saplānots – vismaz trīs reizes izgājām cauri vienām un tām pašām ieliņām vai laukumiem, kur mājo visvairāk tirgotāju.

Ja neskaita, ka vietējiem interesēja tikai mans maks un tā saturs, viņi ir visai jauki un pozitīvi. Atteikumus neuztver sāpīgi, jo jau pēc piecām minūtēm mēģina laimi vēlreiz. Par Dominikānu runā, ka tur ir liela nabadzība, zems atalgojums un atšķirība starp turīgajiem un vidusslāni ir ļoti liela. Tieši tāpēc bija liels pārsteigums, ka nekur nemanīju ubagus – katrs bija sarūpējis sev nieciņu, ko varētu notirgot. Tāpat pavecāks onkulītis bija privatizējis kokosriekstu koku – viņš piedāvāja uzrāpties un nocelt svaigu augli (riekstu). Citiem to neļāva. Arī tad, ja no piekabes izkrīt kāds auglis, tad cilvēks paņem to – nevis lai apēstu, bet gan notirgotu. Pēc gidu teiktā, ja gribi normāli dzīvot, tad strādā pat trīs darbos. Biju liecinieks tam, ka netālu no pludmales esošajā mežā policisti lasīja kokosriekstus, lai pēcāk, jau civilajās drēbēs, tos tirgotu pie viesnīcām. Pēc skaitļiem bezdarbs visai liels, taču faktiski tāda nebija.

Rums, cigāri, mamahuana (alkoholisks dzēriens), kafija un kakao. Nākošā ekskursija bija izbrauciens pa Dominikānas laukiem ar smilšu bagijiem, lai apskatītu, kā tiek ražoti šīs valsts firmas produkti. Interesants bija bagija vadīšanas instrukcijas seminārs. Vienīgais, ko pateica – maršrutā ir ļoti daudz bērnu, kuriem nedrīkst dot naudu, citādi viņi pamet skolas. Tā vietā savus dolārus mums piedāvāja iztērēt viņu veikalā, lai nopirktu saldumus, ko dot mazajiem rakariem (puse no saldumu cenas tiekot ziedota skolu atbalstam). Tik tiešām – ik pa 100 metriem bija manāmi mazie delveri. Izstieptas rociņas un, saņemot saldumus, viņu sejas bija pamatīgi vīlušās. "Maybe dollars?" tika teikts pēc katras saldumu saņemšanas.

Ekskursija saucās "Safari ride". Brošūrā teikts, ka varam iepazīt ne tikai ražotāju ikdienu, bet arī Dominikānas dzīvnieku pasauli. Redzējām pāris knišļus un ļoti daudz govju. Eksotiski! Ražošanas procesa demonstrācija bija visai saraustīta un visu neļāva skatīties. Paši amatmeistari tik noteica, ka tas ir "know how", tāpēc visu nerādīs, bet mēs, protams, varam nopirkt viņu produktus! Jāsaka atklāti – tik labu kafiju, kakao un rumu nebiju dzēris. Domāju, ka arī Latvijā varētu būt laba ekskursija, apciemojot un vētot, kā tiek ražots mūsu dzidrais padzēriens.

Viesnīcām tiek atvēlēta noteikta pludmales zona. Neliels pārsteigums bija, ka šeit bija diezgan maz tirgotāju, šķiet, ka atļauj tirgoties tiem, kuri spēj samaksāt nodevu. Ja pa dienu tur viss rit ļoti strauji, tad vakaros pludmale visai baisa.

Vienu vakaru devos nelielā pastaigā, un ap mani sastājās vairāki vietējie. Pamata ideja – vai neinteresē narkotikas. Atbildēju, ka nē, un kungi sāka jau agresīvāk jautāt, no kurienes esmu. Par laimi situācija atrisinājās pati no sevis – pludmalē patrulē armijnieki un uzmanīgi pieskata tūristus. Armijnieks kaut ko noķērca, bariņš ātri aiztinās, un iespējamais konflikts tika novērsts.

Kopumā Dominikānā pavadījām praktiski divas nedēļas. Daudz laika – vienkārši laiskojoties pludmalē vai pie baseina. Tika izlasītas ļoti daudz grāmatas. Patīkami, ka arī pati viesnīca rūpējās par izklaidēm – trīs vakarus bija dzīvā mūzika, vienu vakaru bija karaoke. Arī ēdiens bija pietiekami daudzveidīgs – piemēram, vakariņām katru vakaru bija sava tematika – Meksikas vakars, spāņu vakars u.c.

Mēs bijām iegādājušies tā saucamo "viss iekļauts" paketi, tāpēc par ēdieniem un dzērieniem varējām galvu nelauzīt. Tajā pašā laikā pie bāra allaž ir ļoti liela rinda, un, ja bārmenim esi iedevis nedaudz prāvāku dzeramnaudu, tad viņš tevi "uzpildīs" visātrāk. Nerauks pieri arī tad, ja nāksi ar savu pudeli un pildīsi nevis mazajā plastmasas glāzē, bet termosā. Arī ēdienreizēs – atstāsi dzeramnaudu pavāram, tiksi pie sulīgākajām ribiņām. Tik vienkārši!

Kopumā jāsaka, ka valsts ļoti interesanta. Par ēku kvalitāti grūti spriest, bet lielos ātrumos top arvien jaunas viesnīcas un atpūtas kompleksi. Uz un no lidostas braucām pa vienu maršrutu, un nepilnu divu nedēļu laikā ceļš bija krietni izmainījies – ļoti daudz jaunas celtnes. Nenoliegšu, ka grūti bija pierast pie Rīgas – neviens uz ielas neko necenšas piedāvāt, svešinieki nesveicina u.c. Kā jau biju iepriekš uzsvēris, tad, neskatoties uz bezdarbu, cilvēki ir ļoti pozitīvi. Neviens īpaši nesūdzas (tikai gadījumos, kad kaulējoties cenšas izspiest vairāk), un katram ir sava jēgpilna nodarbe. Pats vēlreiz uz Dominikānu nebrauktu, bet šis galamērķis ir perfekts tiem, kas grib laiskoties pludmalē, jo ūdens, smiltis un palmas kā paradīzē, cilvēki draudzīgi un visas tavas problēmas šeit atrisinās rums un cigāri. Galvenais apbruņoties ar pacietību un biezu ādu – jūs nebūsiet tūrists, bet staigājoša banknote."