Daudziem zināms, ka Talsi ir skaista pilsēta. Talsenieks Mikus Petruss savu dzimto pilsētu apraksta: "Talsiem un to apkārtnei piemīt savs šarms un valdzinājums, ja esi mazpilsētu cienītājs, lauku ainavas un meži šķiet vilinoši, tad Talsi ir īstā vieta. Pati pilsēta atrodas uz deviņiem pakalniem, kas ir pirmā lieta, ko pieminu, kad kāds prasa, ar ko Talsi ir īpaši. Mums ir divi ezeri, ar promenādi pie viena no tiem. Mums ir parki un daudz jauku ieliņu, kur nesteidzīgās dienās jauki pavadīt laiku. Ja patīk fotografēt, tad Talsos vietu netrūkst, kur uzņemt arī kādus elpu aizraujošus kadrus. Kā teikt, mums šeit ir viss, kas vajadzīgs, lai mierīgi dzīvotu pilsētvidē, tajā pašā laikā izvairoties no ikdienas lielās steigas un lielpilsētu nemiera."
Tā kā vēl nebiju bijusi Talsos, tad izdomāju, ka ir pēdējais laiks, jo par šo pilsētu tik daudz interesantu lietu dzirdēts. Īpaši jau tāpēc, ka talsinieks Miks piekrita būt par personīgo gidu. Un brauciens ziemā varētu būt vēl unikālāks piedzīvojums. Domas, ko redzēt, kur doties, ko apskatīt šaudījās prātā nepārtraukti.
Vispirms plānā bija nokļūšana no Rīgas līdz Talsiem. Divarpus stundas autobusā un biju klāt. Ko darīt tālāk? Ja man nebūtu pazīstams vietējais, kas piekritis parādīt apkārti, tad labākais variants būtu uzreiz doties uz Talsu novada tūrisma informācijas centru, kas atrodas pilsētas centrā Lielā ielā 19/21. Tur var saņemt informāciju par apskates objektiem, kā uz tiem nokļūt, ko labāk redzēt.
Talsu autoostā Mikus mani sagaidīja ar mašīnu, un devāmies ceļā. Vispirms bija jāizdara izvēle, vai vēlos apskatīt to, kas ir pilsētas centrā, ko būtu ērti izdarīt pastaigājoties, vai doties pie dabas.
Tā kā bija sniegaina un klusa diena, tad gribēju redzēt ko netipiskāku. Doties uz vietām, ko var apskatīt tikai Talsos.
Mans pavadonis ieteica apskatīt objektus, kas atrodas viņa māju apkārtnē, Talsu novadā. "Nav jābrauc nekur tālu no centra, ja ir vēlme nedēļas nogali pavadīt pie dabas. Talsu pauguraines dabas parks, kas atrodas triju Talsu novada pagastu teritorijās – Laidzes, Lībagu un Laucienas. Atpūtas iespējas šeit ir plašas, sākot no vienkāršām pastaigām pa mežiem, ziemas sezonā var slēpot, vasarā nopeldēties kādā no ezeriem," pastāstīja Mikus.
Pirmā pieturvieta bija Talsu mācītājmuiža. Tā atrodas četru kilometru attālumā no Talsiem Šķēdes virzienā, apmēram divus kilometrus aiz Talsu apvedceļa. Klusuma un sniega ieskauta, apkārt neesot nevienai dzīvai būtnei, izņemot mūs un garām skrienošu suni – tā bija īsta miera osta. Šī teritorija ir Talsu evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašums. Ziemas sezonā to var apskatīt no ārpuses un ielūrēt pa logu, bet vasarās tā tiek aktīvi izmantota draudzes ikdienā, kad tiek rīkotas nometnes un kultūras pasākumi.
Turpat blakus mācītājmuižai, noejot pa kalniņu lejā, nonācām pie Mācītājmuižas ezera. Zābaki pilni ar sniegu, bet apskatīt ar balto sniega segu klāto ūdens krātuvi bija relaksējoši. Viens nepareizs solis un ūdenī iekšā, bet stiprais sals jau izveidojis kārtīgu ledus kārtu un par to vairs nav jāuztraucas, bet visa teritorija izskatījās kā balts tuksnesis. Ezera krastā pamestā laiva radīja nedaudz spocīgu sajūtu.
Blakus ezeram uzdūrāmies lielam, zarainam ozolam, pret kuru atstutēts milzīgs koka krusts, kur, pēc Mika stāstītā, vasarā notiek brīvdabas dievkalpojumi, kāzas un citi pasākumi.
Dodoties atpakaļ, pamanīju norādi ar Kārļa Ferdinanda Amendas kapa vietu, kurš, kā Mikus pastāstīja, mācītājmuižā dzīvojis 19. gadsimtā un bijis komponista Ludviga van Bēthovena draugs. Piemiņas istaba Amendam ierīkota arī mācītājmuižā, jo tajā viņš aizvadīja savus pēdējos dzīves gadus. Kopš 2005. gada Talsos notiek Kārļa Amendas Mūzikas svētki.
"Fakts par Bēthovena draudzību ar Talsu mācītāju ir unikāls ne vien Latvijas, bet arī visas pasaules mūzikas kultūrā. Talsi ir vienīgā vieta Latvijā, uz kurieni no Vīnes ceļojušas izcilā vācu komponista vēstules. K. F. Amenda bija pats pirmais, kuram Bēthovens vēstulē uzticēja savu lielāko sāpi - dzirdes pasliktināšanos," stāsta Talsu tūrisma informācijas centrā (TIC).
Meklējot piemiņas vietu, nedaudz apmaldījāmies, jo norādes nebija gluži precīzas vai sniegs apgrūtināja redzamību. Aizgājām pa ceļu uz nepareizo pusi, beigās kāpām kalnā, ar cerību, ka varbūt augšā varētu būt mūsu meklētā vieta. Un bija arī! Pakalna augšgalā redzama piemiņas vieta, kur kapu kopiņas ieskauj sarkans koka žogs ar vārtiņiem. Iegājām iekšā un apstājāmies pretī milzīgam metāla krustam. Radās nedaudz sirreāla sajūta, ņemot vērā, ka apkārt vienīgā skaņa, kas bija dzirdama, bija mūsu elpa. Piemiņas vietā atradās zīme, kurā teikts, ka Amenda nomira 1836. gadā 8. martā un šī esot vieta, kuru viņš pats esot izvēlējies (Mācītājmuižas ezera dienvidaustrumu stāvkrasts). Vēlāk, dodoties prom, Mikus teica, ka vārti jāaizver, lai gari neskrien laukā.
No pakalna augšienes varējām arī raudzīties skaistajā ainavā: vienā pusē plašs lauks, otrā stāva nogāze ar skatu uz ezeru.
Klupdami un slīdēdami devāmies uz mašīnu, lai apciemotu otro pieturvietu. Un tā bija Nurmuiža. Tā ir privātīpašums, kas atrodas Laucienes pagastā. Sazinoties ar īpašniekiem, varot sarunāt tās apmeklēšanu, kaut šobrīd tur notiekot atjaunošanas darbi. Lai uzzinātu vairāk informācijas par teritoriju, jāzvana Andrim (29171700) vai Aldim (28785676), kā norāda pie ēkas atrodamā izkārtne.
Arī no ārpuses tā ir interesants arhitektūras veidojums, ko vērts redzēt. Muiža atrodas šosejas malā, un, oranžajam mājas jumtam kontrastējot ar sniegu, tā uzreiz ir pamanāma. Veclaicīgi vārti un nobružātās sienas radīja senlaicīgu noskaņu.
Pie muižas atrodama informatīva izkārtne, kas apraksta būves, kuras atrodas teritorijā, piemēram, pils, klēts, baznīca, dīķis, u.c. Nurmuiža ir tikai daļa no teritorijas, sākotnēji tā esot atradusies Nurmes ciemā, par kuru pirmo reizi avotos minēts 14. gadsimtā, kur teikts, ka Livonijas ordeņa mestrs Robins no Elcas izlēņojis četrus arklus šīs zemes bruņiniekam Hermanim Rummelam. Padomju varas gados pilī esot atradies "Okte" kantoris.
Laiks skrēja vēja spārniem, tāpēc atkal devāmies ceļā. Gandrīz blakus Nurmuižai atrodas "Talsu pauguraines dabas parka" apskates objekts "Velna pēda". Tas atrodas Laucienes pagastā, apmēram sešus kilometrus no Talsiem, Nurmuižas šosejas kreisajā pusē. Nosaukums uzmanību piesaistošs, tāpēc lecām ārā no mašīnas un skrējām skatīties, kādi velni tur paslēpušies.
Varbūt, uzmetot aci, nelielais akmens neko daudz nepateiks, bet tam ir liels stāsts. Velna pēda jeb Odres Velna akmens esot viens no populārākajiem pēdakmeņiem Latvijā. Kad sniegs nokusis, tad uz tā varot saskatīt bērna un velna vai teļa šķelto pēdu. Par šo akmeni zināmas vairākas teikas, kas kopā ar pēdakmeņu rašanās hipotēzēm aprakstītas izkārtnē pie objekta.
Teikas vēsta, ka uz Talsu – Tukuma lielceļa Odres muižas laukos ir kāds liels akmens. Akmenī var saskatīt govs, zirga, cūkas, aitas, kaķa, suņa pēdas (citos variantos minētas arī gaiļa vai vistas un Velna pēdas). Zem akmens atrodoties skapis, pilns ar naudu. Leģendā teikts, ka, ja kāds cilvēkus visus šos dzīvniekus noraktu pie šī akmens, tad tas viegli būtu noveļams nost un naudas skapis pieejams. Daudzi cilvēki izmēģinājušies novelt akmeni, bet nevienam, tas nav izdevies.
Tik daudz redzēts un uzzināts, bet ar slapjām kājām devāmies tālāk, lai apskatītu vēl ko. Ieteikums, ja ziemā dodaties pārgājienā uz šiem dabas objektiem, nepieļaujiet manu kļūdu, uzvelciet ūdensnecaurlaidīgus zābakus un ielieciet somā lieku zeķu pāri, noderēs arī termoss ar siltu tēju.
Mūsu plānā pēdējais apskates objekts bija "Kamparkalna skatu tornis". Mikus informēja, ka skatu tornis ir augstākā vieta Ziemeļkurzemē, kas ir 174 metri virs jūras līmeņa. Paša torņa augstums ir 28 metri. Labos laika apstākļos var pārredzēt visu Talsu novadu.
Ceļojums uz skatu torni gan izvērtās sarežģītāks, jo Mikus izlēma, ka pēc krusttēva ieteikumiem, varētu mēģināt uz torni nokļūt pa īsāko ceļu. Pēc laika attapāmies meža vidū, brienot pa sniegu, ložņājot starp kokiem. Torni sākumā pat neatradām, bet ziemas skaistumu, kas vairāk līdzinājās pasakai, gan izbaudījām.
Beigās griezāmies apkārt un jau ar mašīnu mēģinājām piekļūt tornim, sekojot ceļa zīmēm. Skatu tornis no malas izskatījās iespaidīgs un draudīgs, jo pūta stiprs vējš, pakāpieni bija apsniguši un aukstumā sastingušais koks draudīgi krakšķēja. Man pat nācās pārvarēt savas bailes no augstuma, turoties pie margām kaut kā sevi uzdabūt augšā. Un bija tā vērts, jo skats ir iespaidīgs. Uzkāpjot augšā, gar norobežojuma malām ir izvietotas fotogrāfijas ar teritoriju nosaukumiem, ko var redzēt no torņa. Mēs vērojām miglā ietītos kokus, kas vairāk izskatījās kā koku jūra. Radās apjausma, cik cilvēks ir maziņš uz neskartās dabas fona.
Pēc apkārtnes izzināšanas tikām lejā no torņa, un beidzot bija laiks doties uz mājām, lai sasildītos.
"Ieaud savu stāstu" - tā skan Talsu sauklis. Tas aicina ikvienu būt daļai no Talsu pilsētas un rajona stāsta veidošanas. Par Talsu pusi varētu runāt vēl daudz, bet vislabāk to visu ir redzēt un piedzīvot pašam. Mums netrūkst arī savu tradīciju un kultūras pasākumu, ko nu jau iecienījuši cilvēki no visas Latvijas. Kā, piemēram, Talsu pilsētas svētki, Talsu rallijs, Dižmāras tirgus un vēl, un vēl, un vēl," braukt ciemos un pašiem iepazīt Talsus un to apkārti aicina Mikus.
- Vairāk par to, ko var apskatīt Talsos, lasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
