Trakie latvieši Toms un Madars, kas uzkāpuši augstākajās virsotnēs un plāno pieveikt Jukonas upi  (2)

Jau intervijas sākumā gan Toms, gan Madars bija ļoti atvērti, smaidīgi, tāpēc, neko daudz vēl par viņu piedzīvojumiem nezinot, jutu, ka stāsti būs gana interesanti un iespaidīgi. Puišu sociālās vietnes "Facebook" profilā viņi sevi dēvē par "Crazy Flying Latvians TM" ("trakie, lidojošie latvieši"), tāpēc vēlējos uzzināt, kā šāds nosaukums radies un vai tiešām viņu piedzīvojumus var saukt par trakiem. Jā, var gan!

Piedzīvojumu meklēšana sākusies jau skolas laikos, piedalījušies tūrisma pulciņā, Madars arī jaunsargos, vēlāk organizēti laivu braucieni – sākumā vasarā, bet pēc tam esot palicis neinteresanti, laivu braucieni rīkoti agros pavasaros un vēlos rudeņos un pat ziemas vidū. "2010. gadā devāmies uz Augstajiem Tatriem, kur tad arī ieguvām savu "Crazy Flying Latvians" nosaukumu," atceras Toms. "Bijām aizbraukuši uz Zakopani Polijā, mūsu mērķis bija šķērsot Augsto Tatru kalnus un nokļūt Slovākijā, tur atrast maršrutu, pa kuru uzkāpt augstākajā virsotnē Gerlahā. Tajā brīdī mums bija līdzi vienkāršākais ekipējums, kājās džinsa bikses, parasta mugursoma, Madaram kājās zāles futbola apavi, pavadījām nedēļu kalnos. Šķērsojām kalnus un nonācām Slovākijas pusē, jo ieplānotā virsotne nebija sasniedzama no Polijas puses. Uz virsotni drošības apsvērumu dēļ drīkstēja doties tikai gida pavadībā, ar kuru gājiena laikā daudz runājām un, kad izstāstījām viņam par to maršrutu, kuru bijām nogājuši un vēl plānojam iet, viņš teica: "Oh, crazy flying latvians!" Jautāju, vai nav bijusi doma mainīt šo nosaukumu, būt Tomam un Madaram, taču puiši vienbalsīgi uzsver, ka noteikti nē. "Runājot par nosaukumu, arī "TM" ir nozīme – Toms un Madars vai arī team (komanda)," piebilst Toms.

Madars uzsver: "It kā sevi vairāk pozicionējam kā ļoti ekonomiskus ceļotājus – nepaliekam viesnīcās, nakšņojam teltīs, mums nav tūrisma firmas vai gida, kas visu palīdzētu organizēt, paši plānojam visu, visu nepieciešamo pārgājieniem nesam līdzi, paši taisām ēst un ierīkojam nakšņošanas vietas – tas visu padara daudz interesantāku".

"Dodoties uz Kilimandžaro, iegādājāmies ekipējumu, un mums teica, ka braucam uz turieni nesezonā, ka mums nemaz neizdosies un būs labi, ja vispār atbrauksim atpakaļ, tomēr viss izvērtās ļoti labi!" stāsta Madars, bet Toms turpina: "Ziemeļamerikas augstākā virsotne Makinlija kalns – zināms kā Denali – bija mūsu ekstrēmākais piedzīvojums. Kalns ir sniegā, ar mazu lidmašīnu tevi uzved uz ledāja, un tad divas nedēļas kāp pa sniegu un ledu!" Madars papildina Toma teikto, ka divas nedēļas ir labākais gadījums, ja uznāk sniega vētra. "Var gadīties arī mēnesi tur būt!"

Pirms nonākt pie stāstiem par ekstrēmāko piedzīvojumu, turpmākajiem plāniem, vēlējos noskaidrot, kā notiek gatavošanās šiem braucieniem. Tā noteikti nav mantu samešana somā pēdējā vakarā pirms brauciena.

Puiši stāsta, ka darbus dala. Madars ir atbildīgs par ekipējumu, maršruta izpēti, Toms skatās un meklē izdevīgas lidmašīnas biļetes, kā arī gatavo pārtikas sarakstu. "Piemēram, pārtikai mums ir speciāla tabula, kuru izveido datorā, un izrēķinām, kādu un cik daudz pārtikas jāņem līdzi, zinot, cik kalorijas vajadzīgas vienam cilvēkam, un cik daudz ogļhidrātu, proteīna un taukvielu nepieciešams, lai justos fiziski labi," pastāsta Toms.

Runājoties rodas sajūta, ka plānošana un komunikācija starp puišiem ir tiešām ļoti efektīva. Iespējams, ka tas ir ilgās pazīšanās nopelns. "Jā, protams, ir labi jāpazīst cilvēks, jāzina, kādi otram "tarakāni" galvā!" smejas Madars.

"Jāsaprot, kurā brīdī otram kaut ko pateikt, ja uznāk dusmas vai kāds starpgadījums, jāsaprot otrs cilvēks – ko un kā viņam to pateikt labāk! Tu jau brauc baudīt, nevis kašķēties vai veidot pārpratumus," piebilst Toms. Galvenais esot iet uz priekšu un redzēt jaunas vietas, nevis gulēt. "Mēs viens otru motivējam, daudz gan kalnos nerunājam, jo arī tas patērē enerģiju, tomēr tu zini, ka otrs cilvēks turpat ir. Un ir svarīgi zināt, ka vari paļauties uz viņu neparedzamās situācijās, zini, kā otrs cilvēks rīkosies un kādas ir viņa zināšanas. Kā arī – labāk taču diviem nest visu līdzi paņemto, nevis vienam pašam!" uzsver Madars.

Iepriekš, runājot par kalnu virsotnēm un vietām, kur Toms un Madars pabijuši, abi pārliecinoši uzsvēra, ka Ziemeļamerikas augstākā virsotne esot bijusi pagaidām ekstrēmākā. "Jā, kalnos ir lietas, kurām nevajadzētu notikt – nevajadzētu aiziet bojā, iekrist plaisās, kaut ko apsaldēt. Nu, jā, Toms kāpiena laikā iekrita plaisā, kāpējs no Argentīnas diemžēl atpakaļ no brauciena vairs neatgriezās, es apsaldēju īkšķus – tam nevajadzēja notikt, bet tādi ir kalni, tā notiek," stāsta Madars. "Tajā gadā mēs bijām vieni no pirmajiem kāpējiem, bija pats maija sākums. Uz kalna kopā ir sešas nometnes vietas, argentīnietis, kurš arī bija devies šajā kāpienā, viens pats devās uz pēdējo nometni vairāk nekā 5000 metru augstumā, mēs bijām vienu nometni zemāk aptuveni 4300 metru augstumā, un te pēkšņi četras dienas bija uznākusi sniega vētra. Neviens netika ne augšā, ne lejā, diemžēl argentīnietim šis ceļojums turpat arī beidzās, viņš naktī neizdzīvoja, tur ir ļoti auksts, ir liels nogurums... Sniega vētra beidzās, mēs un divi kāpēji, kuri bija no "Kodiak island Coast guard" ekspedīcijas, uzkāpām pirmie līdz augšējai nometnei un tur arī viņu atradām," par piedzīvoto stāsta Madars.

Vēl viens nepatīkams piedzīvojums Denali noticis ar Tomu, tomēr beigās viss bijis kārtībā, un puiši varēja turpināt ceļu. "Uznesām daļu no mantām augšā, devāmies atpakaļ uz zemāko nometni. Pretī nāca japāņu pāris pa šauru taciņu, palaidu garām, Toms gāja pa priekšu un apstājās pie plaisas, sāka kaut ko bakstīt, es viņam saku, lai lec pāri tai plaisai vai arī izvēlamies citu maršrutu apkārt. Iesitu ledus cirtni sablīvētajā sniegā, apmetu sasaites virvi ap to, ja nu kas…. Pēkšņi vienā brīdī skatos – Toms pazūd, mani velk pa sniegu plaisas virzienā, jo esam sasaitē, bet es viņa kritienu nobremzēju mazliet," stāsta Madars. Savukārt Toms piebilst: "Tā plaisa bija aptuveni 15 metru dziļa! Kalnos pārvietojamies sasaitē, kad biju saņēmis ziņu no Madara, ka viņš ir izveidojis enkura punktu, es pa virvi uzrāpos augšā."

Jautāju, vai pēc tam turpinājuši ceļu, un Toms smaidot atbild: "Nu, jā, ceļš aizkavējās uz kādām 40 minūtēm. Aizgājām atpakaļ uz nometni, nākamo dienu paņēmām brīvu, tad atkal devāmies augšā. Vieta, kur bija plaisa, mums bija jāšķērso divas reizes – ejot augšā un pēc tam atpakaļceļā. Šoreiz gāju daudz uzmanīgāk, lecu pāri!"

Šajā pašā kāpienā bijis vēl kāds ekstrēms notikums, kad no pēdējās nometnes puiši uz virsotni devušies kopā ar vēl diviem amerikāņiem no "Kodiak island Coast guard" ekspedīcijas. Ceļš bijis grūts un ilgs, līdz beidzot nolēmuši izrakt sniega alu un pārnakšņot tajā, lai no rīta turpinātu ceļu uz virsotni. Realitātē sanācis, ka sniega alu izrakt nevarēja, jo pēc 20 centimetriem sācies tīrs ledus. "Aptuveni 6000 metru augstumā izcirtām ledū tādu alu, kurā diviem knapi pietika vietas. Naktī pagulēt bija ļoti grūti un vienīgā doma bija kaut ātrāk pienāktu rīts. No rīta pamodāmies un nolēmām doties lejā, mums kāpiens bija beidzies. Grūts, bet pareizs lēmums. Jāpiemin, ka līdzi mums bija viens guļammaiss, paklājiņš, ūdens, ēdiens mazliet, jo virsotnes dienā līdzi ņem tikai pašu nepieciešamāko, lai būtu pēc iespējas mazāks svars uz pleciem. Mums nācās nakšņot aptuveni -20 grādos, un tur arī Madars apsaldēja īkšķus, pamodāmies ar sniega kārtu virsū!" atceras puiši.

Ko par to visu domā ģimene un draugi? Puiši vienbalsīgi uzsver, ka visi jau atbalstot. Grūtāk esot sarunāt divus mēnešus brīvus, lai dotos prom, kā šogad, kad plānots brauciens pa Jukonas upi.

Pirms došanās uz interviju biju apskatījusi "Crazy Flying Latvians TM" sociālās vietnes "Facebook" profilu, kur manu uzmanību piesaistīja bilde ar vecu busiņu. Jau intervijas laikā, iepazīstot apņēmīgos ceļotājus, jutu, ka šim busiņam noteikti būs kāds stāsts. Braucamais ir no filmas "Into the wild" ("Pirmatnība" (2007)), kas ir balstīta uz patiesiem notikumiem, kurus savā grāmatā aprakstījis žurnālists un rakstnieks Džons Krakauers. Tā stāsta par Krisu Makendlesu, puisi, kurš pēc koledžas pabeigšanas nolēma doties dabā un ceļā pavadīja vairāk nekā divus gadus. Tieši šis busiņš bija vieta, kurā tika pavadīts šī ceļotāja pēdējais dzīves posms. "Kad nokāpām no Denali, bija dažas dienas brīvas, tāpēc izgājām to maršrutu. Nezinājām jau, vai vēl kādreiz aizbrauksim uz Aļasku, tāpēc arī noteikti bija jāapskata šī vieta!" piebilst Madars.

Kā jau iepriekš minēts, šī gada vasaras pirmajos mēnešos "Crazy Flying Latvians TM" dosies Jukonas ekspedīcijā, ar kanoe laivām braucot pa šo upi. Ekspedīcija sāksies Kanādā (Whitehorse) un noslēgsies Aļaskā (Emmonak). Plānots, ka nepieciešamais laiks, lai izbrauktu upi, būs aptuveni divi mēneši. Madars atklāj, ka ideja radusies jau pirms diviem gadiem, un Toms piebilst, ka Aļaskā ļoti iepaticies, tāpēc izdomājuši, ka varētu braukt atkal. "Datumu izvēlējāmies tādu tālāku, jo šādam braucienam nopietni jāsagatavojas. Tā kā šis brauciens pa Jukonas upi būs gana ilgs un vietām arī sarežģīts, izdomājām, ka vajadzētu vēl divus cilvēkus, respektīvi, vēl vienu laivu. Mums līdzi dosies mans kursa biedrs un bijušais klasesbiedrs, kurš ar mums bijis jau vienā nelielā ekspedīcijā, kad ziemas laikā tika sasniegts Norvēģijas un arī Eiropas galējais ziemeļu punkts Nordkins (Nordkinn)."

Gatavošanās notiek jau kādu brīdi, piemēram, esot jāizdomā tas, kā nogādāt un kur dabūt laivas. "Nav jau tā, ka varam tās no Latvijas paņemt līdzi somās, tas nav tik viegli. Tāpēc jāatrod kāds, no kura šīs laivas nopirkt turpat uz vietas. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz atradām pareizo laivas modeli. Beigās laivas nopirkām no viena uzņēmuma Vaithorsā. Izbraucot upes maršrutu, galā būs ciems ar aptuveni 700 cilvēkiem, kurā var nokļūt tikai ar lidmašīnu, visticamāk, ka tur mūsu laivas neviens nenopirks, un arī atgādāt atpakaļ būs diezgan sarežģīti. Liels paldies jāsaka arī Jānim Kļaviņam un Raimondam Dombrovskim, kuri palīdzējuši mums ar saviem padomiem, jo reiz jau laivojuši pa Jukonu." Par gaidāmajiem sarežģījumiem stāsta puiši, kam radusies arī ideja vienu laivu atvest uz Latviju. "Pagaidām esam atraduši iespēju laivu no Ņujorkas dabūt uz Liepāju, jāatrisina jautājums, kā no Ankoridžas, Aļaskas galvaspilsētas, to pāri visai Amerikai dabūt uz Ņujorku. Transportēšanas izmaksas, iespējams, būs lielākas nekā laivas materiālā vērtība, bet mūsu acīs tai būs simboliska un sentimentāla, reizē arī nenovērtējama cena."

Vēl kāda ar ceļojuma plānošanu skarbajos ziemeļos saistīta lieta ir ieroča iegāde. Jāatrod kāds vietējais, kas var palīdzēt to izdarīt. "Tas būs nepieciešams drošībai, kā zināms, Aļaskā ir ļoti daudz lāču. Tāpat jāatrisina sakaru jautājums – mums ļoti noderētu satelīttelefons, ne tikai Jukonas ekspedīcijai, bet arī citām mūsu ekspedīcijām," stāsta Madars.

Vēl ekspedīcijas maršruts gan līdz galam nav izplānots. "Meklējam interesantus pieturas punktus. Izlasīju Lielbritānijas žurnālista grāmatu, kurš pirms desmit gadiem devās uz ciemu Jukonas krastā un izdomāja, ka viņam vajag pārziemot Aļaskas mežā. Aptuveni četru stundu braucienā no Galenas ciema viņš mežā uzcēla koka mājiņu un pārziemoja. Es tagad cenšos ar viņu sazināties, jo domāju, ka tas varētu būt viens no mūsu pieturas punktiem," stāsta Toms. Madars uzsver, ka Jukonas upe ir ļoti strauja un diezgan ātri var tikt uz priekšu, tāpēc atliks laiks, lai apskatītu upes apkārtni. Toms arī pastāsta, ka ir aprēķinājis, cik garu ceļu dienas laikā varētu un vajadzētu veikt, lai sevi pārlieku nenoslogotu, ņemot vērā upes ātrumu. "Kad radās doma par Jukonu, šķita, ka tas būs tāds skarbais brauciens, iekāpsim laivām, pamāsim atā cilvēkiem, un pēc tam redzēsim kādu tikai pēc diviem mēnešiem. Tomēr, parunājoties ar tiem, kas tur jau bijuši, sapratām, ka tomēr ik pa brītiņam ir kāds ciematiņš, apdzīvota vieta. Es jau zvanīju Tomam un teicu, ka varbūt jāatrod kāda upe, kuras krastos nekā nav," smejas Madars.

Jautāju Tomam un Madaram, ko viņi ieteiktu tiem, kuri arī vēlas pamēģināt līdzīga veida ceļojumu – piemēram, kāpienu kalnos, īpaši tiem, kuri līdz šim neko tādu nav darījuši. Abi atbild, ka jāsāk ar mazumiņu. "Sāciet ar Slovākiju, kaut ko zemāku!" atzīst Madars "Mēs, piemēram, sākām ar laivu braucieniem, nakšņošanu mežā. Piemēram, Tatros ir viegli vienas dienas maršruti, nevajag jau uzreiz doties uz augstāko virsotni. Tad tu arī saproti savas spējas un vai tas tev vispār patīk," uzsver Toms.

"Pēc ekspedīcijām taisām bilžu/stāstu vakarus, lai parādītu citiem, kā izskatās tur augstāk, un iedrošinātu cilvēkus uz ko vairāk, sapņot lielus sapņus, pamosties, izvirzīt sev mērķus un tad likt solīti pa solītim, lai šos sapņus piepildītu un mērķus sasniegtu. Jo, lai arī cik banāls nebūtu šis teiciens, tomēr, ja cilvēka organisms sastāv no 80 procentiem ūdens, bet, ja viņam savā dzīvē nav ne sapņu, ne mērķu, viņš ir tikai vertikāla peļķe!" saka Madars.

Ja vēlaties sekot līdzi "Crazy Flying Latvians TM" ekspedīcijām, jaunumiem un just līdzi Jukonas braucienam, to var darīt viņu "Facebook" profilā.