"To, ka Ukrainas sirds ir silta un plaša, es nojautu jau bērnībā, kad pie manas vecmāmiņas ciemos brauca draudzene no Kijevas. Kad Ļesjas tante un viņas meita Oksana ienāca mūsu viesistabā, tā uzreiz piepildījās ar viņu temperamentu un skaļajām balsīm, apjomīgajām formām, un, protams, fantastiskajām un krāsainajām dāvanām. Uz galda rotājās gardas tortes ar sviesta rozēm, kas zaigoja latvieša ziemeļnieciskajai gaumei neiedomājamā krāsu gammā," šādi savu piedzīvojumu stāstu Ukrainā uzsāk Irbe Treile, kuru to bija iesūtījusi "Tūrisma Gids" organizētajam stāstu konkursam.
Stāsts ir patiesi interesants, tāpēc vēlamies arī mūsu lasītājiem dot iespēju to izdzīvot un pārdomāt pašiem! Tālākais rakstā Irbes Treiles pašas vārdiem.
Ukrainu kā iespējamu ceļa mērķi es sāku apsvērt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, klausoties draugu sajūsmas pilnajos stāstos par Odesu. Tad sākās karš, un Ukraina no maniem plāniem tika svītrota, taču par šo valsti lasīju arvien vairāk – sapratu, ka gribu turp doties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
