Ceļojuma stāsts: Sirsnīgākie cilvēki pasaulē jeb Kā Ukraina mūs samīļoja  (10)

Stāsts ir patiesi interesants, tāpēc vēlamies arī mūsu lasītājiem dot iespēju to izdzīvot un pārdomāt pašiem! Tālākais rakstā Irbes Treiles pašas vārdiem.

Ukrainu kā iespējamu ceļa mērķi es sāku apsvērt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, klausoties draugu sajūsmas pilnajos stāstos par Odesu. Tad sākās karš, un Ukraina no maniem plāniem tika svītrota, taču par šo valsti lasīju arvien vairāk – sapratu, ka gribu turp doties.

Mana feisbuka laika josla vienmēr sākas ar izdevīgiem ceļojumu piedāvājumiem, un februāra beigās tajā parādījās īpaši izdevīgs lidojums Viļņa-Ļvova-Viļņa, kas sākās mūsu ģimenei īpaši izdevīgā laikā jeb Jāņu vakarā. Šis ir jau trešais gads pēc kārtas, kad visi trīs – es, mans vīrs Juris un mūsu meita Emma – aizmūkam no līgošanas. Divas nedēļas nolemjam aizpildīt ar šādu maršrutu: Ļvova – Jaremče – Kijeva – Ļvova. Ceļojam tikai un vienīgi ar sabiedrisko transportu.

Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, šis bija lielisks ceļojums – skaista daba, arhitektūra un māksla, super garšīgs ēdiens, Emmai pelde ar delfīniem, bet visspilgtāko iespaidu radīja cilvēki. Nevienā citā ceļojumā līdz šim nebijām tik daudz runājušies ar vietējiem. Un lielākā daļa no viņiem bija brīnišķīgi, tāpēc šis stāsts galvenokārt būs par viņiem.

Paceļoties no Viļņas, pa logu redzam dažus Jāņu ugunskurus. Latvijā noteikti būtu vairāk. Ļvovas lidostā cilvēku ir maz, zīmodziņus pasē saņemam bez aizkavēšanās, bet pēc tam mūs sagaida Ivans, turot rokās lapu, uz kuras skaisti un rūpīgi izzīmēts mans vārds. Braucam pa Ļvovu, kas grimst pilnīgā tumsā. Tikko esot bijis milzu negaiss, pazudusi elektrība. Kad "Airbnb" meklēju nakstmītni, vieta ar nosaukumu "Ethno House" man acīs iekrita uzreiz. Maza mājiņa Ļvovas nomalē ar dārziņu un, spriežot pēc bildēm, patiešām etno.

Ļvova līdz 2. Pasaules karam bija Polijas pilsēta. Ivanam ir poļu saknes, un viņa māja reiz bijusi viena no mazā ciematiņa, kam padomju gados pilnīgi blakus piebūvēts mikrorajons Rjasņe. Paši saimnieki tagad dzīvo jaunā mājā, bet vecā mājiņa atjaunota Ivana dēlam Severīnam, kurš studē Vroclavā un, kad pats nav Ukrainā, pieskata izīrēšanas procesu "Airbnb".

Mājiņā ir senas mēbeles, veci darbarīki, uzbužināti, izšūti spilveni. Pa vannasistabas lodziņu redzams kaimiņmājas pagalms, kurā staigā vistas un kazas.

Ivans ir grieķu katoļu mācītājs, viņš ir ļoti runīgs. Ar roku uzzīmējis Ļvovas karti viesiem, viņš stāsta, kas noteikti jāredz, īpaši pieminot daudzās baznīcas un kas kurā īpašs. Ivana sievai Natālijai ir jaukākie smiekli pasaulē, viņa ir sakautrējusies un ļoti laipna, aizmirsusi runāt krieviski. Jā, tā ir tiesa – daudzi Ļvovas ukraiņi patiešām neprot runāt krieviski. Viņu svešvaloda ir poļu, daudziem esot arī Polijas ID kartes, tāpēc tikko ieviesto bezvīzu režīmu viņi vairāk uztver kā jauku žestu.

Kādu vakaru Ivans ienāk pie mums ar pītu kārbu rokā: "Parādīšu jums, ko taisa mana sieva." Kārbā ir izpūstas olu čaumalas – paipalu, vistu, pīļu, zosu. Fantastiski meistardarbi bez jelkāda praktiskā pielietojuma. Olas ir divu veidu – nekrāsotajām reljefā iegrebtas smalkas jo smalkas mežģīnes, krāsainās greznojas ar filigrāniem etnogrāfiskajiem rakstiem. Neticama precizitāte un rūpība.

Ivans un Natālija iepazinās perestroikas laikā, kad viņš bija neatkarības aktīvists un kādu vakaru no milicijas nagiem izglāba meitenes, kas izplatīja pretpadomju skrejlapas. Bez Severīna viņiem ir arī meita, kas mācās mākslas koledžā.

Kā un kāpēc Ivans strādāja un pelnīja naudu Austrālijā, es jums nestāstīšu. To un daudz ko citu jūs uzzināsiet paši, kad pie viņa aizbrauksiet.

Atceļā uz Ļvovu kupeju dalām ar vīru, kas jau divdesmit gadu strādā Ņujorkā par kravas mašīnas šoferi, kļuvis par ASV pilsoni, bet ik gadus atgriežas dzimtajā Užgorodā Aizkarpatos un par savu algu uztur visu plašo dzimtu. Tagad viņš plāno, kā uz Ņujorku dabūt savu trešo sievu. Viņš iesaka arī mums laisties prom no Latvijas, neesot vērts par tiem grašiem strādāt.

Ļvovas lidostu novērtējam tikai tagad, prombraucot – tā celta, gatavojoties Eiropas čempionātam futbolā. Jauna, plaša, ērta un pilnīgi tukša, dienā uzņem apmēram divdesmit reisus. Laikam tas ir iemesls, kāpēc apkalpošanas standarti ir mazliet citādāki. Emmai ir jaunā parauga pase, tā ar pasaku tēliem. Un puisis pie izlidošanas vārtiem pēkšņi sāk smieties un rādīt to savam kolēģim – redzi, es tev teicu par šitajām pasēm. Abi iesmej, un – laimīgu mājupceļu, cilvēki ar dīvainajām pasēm!

Šis bija mazs ieskats mūsu ceļojumā pa Ukrainu, jūsu noteikti būs citādāks. Ukraiņi novērtēs to, ka šajā grūtajā laikā nenobīsieties un atbalstīsiet viņus. Bet pretī iegūsiet lieliskus, daudzveidīgus iespaidus, daudz sirsnības un prieka.