Latviešu ceļotāja piedzīvotais nabadzīgākajā Zambijas provincē – draudzīgi cilvēki tumsonības ielenkumā  (13)

Pilsētā ievērības cienīgs ir panorāmas skats pāri palu terasēm, kas ir ūdenstilpnes ielejas daļas, kuras periodiski applūst. No ostas pilsētas nomalē stiepjas astoņus kilometrus garš kanāls, kas satiekas ar Zambezi upes pieteku. Upes osta ir laba vieta vietējiem zvejniekiem un cilvēkiem, kuri vēlas noskatīties, kā laivas peld pa upi, lai nokļūtu uz tuvējiem ciemiem.

Mikum Petrusam patīk ceļošana, jau 9. klasē viņš ar klasi devies "eirotripā" ar autobusu uz Spāniju, bet pēc vidusskolas izlēmis pamēģināt kaut ko nopietnāku, tāpēc pieteicies brīvprātīgā darba programmā. Tas, viņaprāt, ir labs variants, ja vēlas paceļot un pa īstam uz ilgāku laiku iepazīt vietējo kultūru, kā arī pie reizes izpalīdzēt vietējiem.

Puisis Zambijā nokļuva ar nosūtītājorganizācijas "DAPP" (Development Aid from People to People) palīdzību. "DAPP" projektu mērķis ir veicināt izglītības pieejamību, cīņu ar HIV, AIDS, tuberkulozi un badu, palīdzēt vietējiem fermeriem pašiem izaudzēt produktus, lai viņiem būtu kāds iztikas peļņas avots, un uzlabot dzīvošanas apstākļus bērniem. Mikus kopā ar diviem kolēģiem pieteicās projektā "HOPE", kas orientējas uz HIV un AIDS apkarošanu, bet viņu mērķis bija strādāt ar atbalsta grupām, kas domātas tiem, kuri jau ir vai vēl nav saslimuši un veicināt izpratni par to, kā uzlabot dzīvi, ja pašu vai sev zināmu cilvēku skārušas šīs slimības.

Zambijā viņi ielidoja naktī, bet Mikus atceras, cik patīkama sajūta bijusi, kad izkāpis no lidmašīnas. "Tas patīkamais siltums, salīdzinot ar Latvijas klimatu, bija pasakains un apkārt esošā sienāžu sisināšana radīja sirreālas izjūtas," atceras ceļotājs.

Viņus sagaidījis projekta pārstāvis, kurš bija ļoti pārsteigs, kad ieraudzīja, ka ieradušies trīs cilvēki, jo, izrādās, bija gaidījuši tikai divus brīvprātīgos. Bet beigās viss bijis kārtībā, tikai viesnīcā trijatā bijis jāguļ vienā gultā, jo pa nakti uz viņu projekta galamērķi Mongu neviens netaisījās vest.

Puisis arī atceras, ka sākumā bijs pārsteigts par moskītu tīkliem, kas apvilkti ap gultām, kā arī to, ka regulāri jādzer tabletes pret malāriju. Mikus saka, ka viņiem ļoti veicies, jo visa projekta laikā neviens no viņiem nenonāca slimnīcā. Savukārt starp paziņām, kuri aizbraukuši uz citiem projektiem, bijis puisis, kurš saslimis ar malāriju, tāpat arī bijuši kolēģi, kuri "dāvanā" tika pie cilvēku parazītiem (Dracunculiasis), kas "iedēja olas cilvēku kājās un rezultātā miesā sāk veidoties kaut kas caurumiem līdzīgs", atceras puisis. Tāpēc, dodoties uz nepazīstamām zemēm, ir jāuzzina par tur iespējamajām saslimšanām, kā no tām izsargāties, pret ko ir jāpotējas, kādi drošības pasākumi ir jāievēro, lai sargātu sevi un apkārtējos.

Autoostā puišus esot piemeklējis pirmais kultūršoks – izkāpjot viņi bijuši vienīgie baltādainie. Par pirmajiem iespaidiem puisis stāsta: "Autoostā mums bija pirmais kultūršoks. Galvaspilsētā Lusakā nepārtraukti bija dzirdams "give me money, where is my money" (Iedod man naudu! Kur ir mana nauda?). Mēs jau tā bijām diezgan bailīgi, jo nezinājām, ko īsti sagaidīt, bet Mongu vietējo iedzīvotāju attieksme bija citāda. Pirmajās dienās gāju pastaigāties pa ielām, un bērni jau pa gabalu skrien pretī. Tu pat viņus neredzi, bet dzirdi, ka bļauj "mukuwa, mukuwa" (baltais cilvēks - lozi valoda). Pieaugušais vienkārši bļauj no mugurpuses, lai apstājos, jo vēlas parunāties." Vietējie iedzīvotāji esot bijuši draudzīgi, ieinteresēti un atvērti pret jaunpienācējiem, atceras Mikus.

Pēc tam pienācis laiks sākt arī strādāt. "Mans projekts bija "HOPE", kas ir par HIV un AIDS apkarošanu. Mums nebija nekādu zināšanu, neesam ārsti. Projekta galvenajā birojā atbildīgās personas ļāva mums rīkoties pēc brīva režīma, pašiem izlemt, ko vēlamies realizēt. Iesniedzām plānu un viņi deva akceptu. To visu finansēja mūsu nosūtītājorganizācija "DAAP". Bērniem mācījām pamatzināšanas saistībā ar higiēnu un veselību, piemēram, par regulāru roku mazgāšanu. Mēģinājām uzlabot arī vietējo iedzīvotāju dārziņus, jo tas lielākajai daļai ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Pastāvīgs pamatdarbs ir tikai retajiem, piemēram, skolotājiem. Saistībā ar HIV un AIDS vienīgais bija prezervatīvu izdalīšana ciemos," atceras Mikus.

Saziņa neesot bijusi viegla, jo vietējie neprot angļu valodu, tāpēc līdzi braucis tulks, bet tāpat bijis jāiemācās pamata frāzes vietējā valodā, jo tad cilvēki uzreiz kļuvuši pretimnākošāki un pieņēmuši kā savējos.

Par dzīvošanu un ikdienu puisis stāsta, ka pilsētā ļoti labi redzama robeža, kas nodala pilsētas nabagos un turīgos iedzīvotājus. Nomalēs trūcīgākie dzīvo vien zaru būdelēs. Veikali un tirgus esot bijuši pieejami. Tajos vietējā produkcija nopērkama tiešām lēta, piemēram, banāni un arbūzi, bet importēto produktu, piemēram, persiku un ābolu cenas bijušas ļoti augstas. Neesot bijis problēmu iegādāties produktus, izņemot sauļošanās krēmus, izrādās Zambijas laukos pieejami aizsargkrēmi ir ar balinošiem efektiem, jo vietējie vēlas gaišāku ādu. Lai nestaigātu kā sarkani vēži, brīvprātīgajiem bija vien jāpērk šie balinošie aizsargkrēmi, kas esot bijis diezgan smieklīgi.

"Ēdām vietējo ēdienu, tāpat ar rokām ēdām šimu (Nshima), kas ir kukurūzas miltu putra. Reāli tas ir vārīts ūdens ar kukurūzas miltiem – vietējo galvenais ēdiens, bet, nedod Dievs, ieminēsies, ka gribi pielikt sāli vai kādu garšvielu. Vārīšanas procesā nekādā gadījumā neatļauj likt garšvielas, pēc tam var. Viņi ēd arī ķirbju lapas, ķirbju ziedus, okru, kas ir nedaudz līdzīgs gurķa un zaļā pipara krustojumam. Savāra tos, iznāk tāda kā mērce," par ēšanas paražām stāsta Mikus. Saldie ēdieni arī neesot bijuši, vienīgi tā pati šima ar cukuru un kanēli.

Salīdzinot ar Latviju, gaļa tur neesot labākās kvalitātes. Veģetārisms un vegānisms gan netiek popularizēts, bet veikalos esot bijuši ļoti daudz veģetāru produktu, dažādu veidu sojas izstrādājumi, kas bijuši lētāki un garšojuši ļoti labi. Savukārt atteikties no kāda ēdiena ir ļoti nepieklājīgi.

Eksotisks ēdiens bijis cepti tauriņu kāpuri. Daži ēduši pat čūskas.

Pilsētā bijis arī daudz ķīniešu, jo tie strādājuši pie ceļu remonta, un vietējie uz jautājumu, ko eksotisku pie viņiem var atrast, ieteikuši iet paciemoties pie ķīniešiem, kas piedāvā nobaudīt suņu gaļu. Klaiņojošu suņu daudzums pilsētā vispār bijusi problēma. Eiropiešiem šokējoši varētu šķist arī tas, ka dzīvnieku patversmes tur nav, un maijā tiek atļautas tādas kā legālas medības, kad suņus uz ielām ir ļauts apšaut, ja tie neatbilst atsevišķiem noteikumiem, piemēram, nenēsā kakla siksnu.

Par sadzīvi Mikus stāsta, ka sabiedriskais transports jeb mazi busiņi bijuši vienkārši pieejami, tāpat arī internets bijis – lēns, bet pieejams. Puisis iegādājies arī vietējo tālruņa numuru, kur telefona kredīta papildināšana notiek, kioskā nopērkot lapiņu ar kodu, kas jāievada telefonā. Rezultātā visur pilsētā šīs lapiņas mētājas zemē.

Puiši esot dzīvojuši komfortabli, projekta laikā brīvprātīgajiem piešķirta labiekārtota māja, kurā katram bijusi sava istaba. Drēbes gan bijis jāmazgā ar rokām, bet karstie laikapstākļi kalpojuši kā izcils veļas žāvētājs – uz veļas striķa, izkarot pēdējās drēbes, pirmās jau bijušas sausas. Turklāt drēbju ziņā vispār esot bijis diezgan ekonomiski, jo visu gadu varot dzīvot šortos un kreklā. Pēc Mikus teiktā, laiks nemaz neesot bijis tik karsts un sauss, kā mēs varētu iedomāties. Periodiski lijis, un tad viss vairāk izskatās pēc ūdens sienas, bet tas ir ļoti īslaicīgi. Mikum vietējie iemācījuši arī saklausīt lietu, tam piemītot īpatnējs skanējums.

Lai arī pie logiem bijušas restes, no iepriekšējiem brīvprātīgajiem dzirdēts, ka kāds vietējais mēdz ielīst iekšā, ko nācās arī piedzīvot Mikum, bet, stāstot par šo atgadījumu, viņš smejas. Proti, projekta organizatori piekodinājuši, ka drošības nolūkos, pa nakti logi jātur aizvērti, tomēr Mikum naktī esot bijis karsti. Tā nu logs atvērts, līdz naktī viņu pamodinājusi balss aiz loga. Pretī vērās tumša seja. Izrādās ciemiņš bijis manāmā reibumā un sajaucis mājas, tāpēc nav sapratis, kāpēc durvis ir ciet un kāpēc baltais cilvēks atrodas viņa mājā. Gaismas no bailēm vai pārbīļa Mikus pat neieslēdza, tikai pa tumsu pateica, ka nebūs īstā māja, jo viņš meklēja kādu kas tur it kā dzīvo.

Diemžēl viena no pieaugušo "izklaidēm" ir alkohols un jau no rīta uz ielas varējis satikt iereibušus ļaudis. Vietējos klubos varot dzirdēt afrikāņu mūziku, bet dzert importētu alkoholu. Esot arī savi stiprie brūvējumi, bet tie nav bijuši tik iecienīti. Un klubos jābūt piesardzīgiem, Mikum viens šāds apmeklējums beidzies ar to, ka nozagta pases kopija. "Diez, ko kāds no vietējiem būtu varējis iesākt ar nokopēto baltā cilvēka dokumentu?" spriež Mikus.

Kaut pieaugušie mēdz aizrauties ar alkoholu, bērni neesot "nogājuši no ceļa". Viņi esot aktīvi, radoši un izdomā paši savas izklaides, peldoties applūdušajās teritorijās, spēlējot ielu futbolu vai taisot mantas no plastmasas, papīra un drātīm. Iecienīta izklaide ir arī plēves pūķu lidināšana, kurus pār pilsētu varot redzēt ik dienas. Vienvārdsakot – bērni kā jau bērni, priecīgi.

Pilsētas skolās mācās no 1500 līdz 2000 skolēnu, vienā klasē skolotājam jāapmāca 70 līdz 100 bērnu. Izglītība un ēdināšana skolās esot bez maksas, bet, ja kas papildus nepieciešams, tad nauda tiek prasīta no vecākiem. Pēc Mikus teiktā, pilnīgi lieka lieta bija skolas formas, jo tās vecākiem izmaksājot milzīgas summas, bet īsta labuma no tām neesot. Viņš jautāja, kāpēc tām tiek izdota nauda, un atbilde bijusi, ka formas parāda, kurā skolā bērns mācās. "Tāda kā hierarhija viņu starpā."

Mikus ar kolēģiem projekta laikā mācījis bērniem un pieaugušajiem veidot pērļu rokassprādzītes, kuras vēlāk viņi varēja pārdot uz ielām, lai dabūtu kādu papildu kabatas naudu. Mikus teica, ka pārsteidzoši, bet šis bijis labs biznesa plāns, jo rokassprādzes citi labprāt pirka.

Vienā no rokassprādzīšu gatavošanas nodarbībām viņš pamanīja, ka kāda kundze izvairās ko darīt. Izrādījies, ka viņai ir ļoti slikta redze un tā dēļ viņa lielāko daļu darbu nevar izdarīt. Petruss izlēmis palīdzēt, pārdevis 10 rokassprādzes, kas naudas summā bija apmēram pieci eiro, lai varētu nopirkt brilles. "Mums varbūt tā šķistu maza summa, bet citam tā var izmainīt dzīvi!"

"Vietējiem izklaides ir bārs un baznīcas. Mazajā pilsētiņā, kurā es biju, gandrīz katram bija sava ticība, viņi iesaistās arī dažādās sektās un bieži tās maina, no sākuma aiziet uz vienu baznīcu vai sektu, tad uz otru. Vienreiz aizgāju uz pravietojošo baznīcu. Vienā brīdī viņi lūdzās un cilvēki iegāja transā, man pat bail palika, ka viņi sāka kratīties un krita zemē. Galvenais mācītājs pienāca klāt, pielika roku sievietei, tā nokrita zemē," par pieredzēto stāsta brīvprātīgais.

Kaut reliģija vietējiem esot ļoti svarīga, un dažādu reliģiju, baznīcu pārstāvji viens otru pieņem un strīdus neuzsāk, bet ateisms gan nav aktuāls. Mikus novērojis, ka tur reliģija arī ir viens veids, kā no viegli ietekmējamiem cilvēkiem "izsūkt" pēdējās kapeikas, jo nepārtraukti tiek prasīts ziedot.

Tumsonība arī pārņēmusi cilvēkus HIV un AIDS jautājumā. Par to atklāti negrib runāt. Testēšanas notiek slepeni. Mikus ar kolēģiem vienu šādu testu izgāja, bet ārsts pat atsacījies teikt rezultātus, un pašam tie bijuši jāizzīlē no iedotās papīra lapas. Vēl kāda nianse – vietējā kultūrā vīriešiem esot populāra ģenitāliju apgraizīšana, jo pastāvot uzskats, ka tad ir mazāka iespēja saslimt ar seksuāli transmisīvajām slimībām.

Šādu tematu neapspriešanas dēļ daudzi vietējie nemaz nezina, kuri ir slimi, tāpēc kopienā to ir grūti izskaust un slimība tiek pārnesta no partnera uz partneri.

Ja runājam par tradīcijām, tad tādas, kā jau jebkurā sabiedrībā, ir arī Zambijā. Piemēram apģērbu kultūrā. "Sievietes izmanto universālus audumu gabalus, kas viņām kalpo gan kā svārki, gan kā kleita vai dvielis. Vēl, runājot par sievietēm, Āfrikā ir pilnīgi normāla parādība, ka viņas pārnēsā, piemēram, spaiņus uz galvas. Vēl viena no tradīcijām, meitenēm pieaugot, izkarina tos auduma gabalus ārā, un notiek vesela ceremonija, parādot, ka sieviete ir gatava izprecināšanai. Daļa no šī rituāla ir, ka jaunajai sievietei jāaiznes tēvam ūdenskrūzīte uz galvas," stāsta Mikus. Viņš arī novērojis, ka Āfrikā patīkot apaļīgākas sievietes, jo tas apzīmējot pārticību.

Vēl kāda Zambijas paraža – aizejot pie kāda ciemos, pirmais, ko vietējie darīs, ir atradīs, kur viesim apsēsties, un tikai tad var norisināties sarunas.

Esot Mongu, noteikti var iepazīt vietējo kultūru, tradīcijas un mierīgu ikdienas dzīvi Āfrikā, bet ja ir vēlme nodarboties ar ko aktīvāku, apskatīt interesantus dabas objektus, tad droši jādodas ceļā. Viena ļoti populāra un tūristiem iemīļota apskates vieta Zambijā ir Livingstona, kurp arī Mikus ar kolēģiem devies. Livingstonā ir muzejs, kur var uzzināt pilnīgu Zambijas vēsturi, šovi ar krāsainiem un žilbinošīem priekšnesumiem, un tradicionālajām Āfrikas bungu skaņām, kā arī veikali, kur ir viss nepieciešamais, lai sajustu Āfrikas garšu.

"Viņiem ir ideāla veikalu biznesa stratēģija. Uz ielām veikali ir izvietoti viens pie otra – tādā kā ķēdē. Tu ieej vienā, bet jau par skatīšanos liek samaksāt naudu, tad piebāž pilnas rokas ar produktiem. Kad tu izvēlies, ko pirksi, tad no nākamā veikala ienāk cilvēks, paņem visu to preci un aiziet uz savu veikalu iepakot. Pēc tam saka, ka tev jānopērk kaut kas arī viņa veikalā. Beigās es kaut ko iemainīju pret zeķēm, jo naudas man vairs nebija. Ja grib iemācīties tirdzniecības mākslu, tad to tur var ļoti labi apgūt," smejas Mikus.

Puisis iesaka doties arī safari izbraukumā, kur var redzēt savvaļas dzīvniekus kā degunradžus, ziloņus un citus zvērus, kas brīvi pārvietojas, nevis ir iespiesti zoodārza krātiņā.

"Viktorijas ūdenskritums ir burvīgs apskates objekts, kas jāredz jebkuram, kas atrodas tā tuvumā," iesaka ceļotājs. Esot pat iespēja izpeldēties šajā ūdenskritumā, kuru Mikus arī izmantojis. Tā tuvumā var lēkt ar gumiju no tilta vai ar helikopteru pārlaisties pāri Āfrikas augstākajam ūdenskritumam un plašumiem, kas gan uzreiz izmaksās vairāk, bet noteikti būs atmiņu un pieredzes vērts.

Par Mika ceļojumiem var lasīt arī viņa blogā: www.mikinsh.tumblr.com