Ceļotājs Džastins, kas jau 17 gadus dzīvo Latvijā, nu kļuvis par Zimbabves komandas treneri  (2)

Pirms 20 gadiem Džastins ar skolas laiku draugu Kelvinu devās "mugursomnieku" ceļojumā pāri Eirāzijai. "Startējām no Ņūkāslas Anglijā un braucām ar kuģi uz skaisto, sniegoto Norvēģiju, šķiet, tas bija martā. Šis piedzīvojums beidzās pēc 15 mēnešiem Indonēzijā, kur mūs evakuēja no valsts, jo tajā sākās revolūcija (runa ir par masu nemieriem, kas skāra Indonēziju Āzijas finansiālās krīzes laikā, kuru rezultātā atkāpās ilgi valdījušais prezidents Suharto, – red.). Šajā ceļojumā apmeklējām aptuveni 35 valstis. Pirmā tā daļa bija pa Skandināviju un Ziemeļaustrumeiropu. Tas bija fantastiski, jo toreiz te bija pilnīgi citādi, tas ļoti atšķīrās no visa, ko bijām redzējuši. Austrumeiropā gandrīz nebija tūristu.

Ceļojām, kad tikko sāka parādīties internets, tā nu satikām daudz cilvēku interneta kafejnīcās. Jutāmies pilnīgi brīvi, neviens mūs neuzmanīja, neviens nezināja, kur esam. Zvanīju mammai reizi nedēļā, un tas bija šausmīgi dārgi, tāpēc rakstījām arī vēstules. Šajā laikā bijām arī trīs Baltijas valstīs, kur mums gāja fantastiski," atceras Džastins. "Mans draugs Kelvins un es burtiski iemīlējāmies Baltijas valstīs, jo īpaši Rīgā. Bijām te īsi pēc Jāņiem. Toreiz te bija drusku tāda kā "mežonīgo Rietumu" sajūta, bet droši varu teikt, ka tas ir stereotips, ka latvieši ir noslēgti un nedraudzīgi. Kad atbraucām 1997. gadā, visi pret mums izturējās draudzīgi. Gangsteri pirka mums vodkas šotus!"

Tā nu plānotās vienas nakts vietā puiši pavadījuši Rīgā gandrīz nedēļu, bet jau pēc dažām dienām, esot Rumānijā, norunājuši, ka grib šeit atgriezties un padzīvot ilgāk. Pēc tam ar Transsibīrijas ekspresi šķērsojuši Krieviju un tālāk izbraukājušies pa Āzijas valstīm, līdz no Indonēzijas nācies evakuēties. "Toreiz Rumānijā Kelvins man teica, ka pārcelsies uz Latviju, un sākumā par viņu smējos, ka viņš ir iedzēris par daudz šņabja. Teicu, ka gan jau redzēs, kā būs, bet apmēram pēc gada viņš tiešām pārcēlās šurp un kopš tā laika dzīvo te jau 20 gadus."

Savukārt Džastins pēc piedzīvojumu pilnā ceļojuma sācis strādāt tūrisma jomā Bristolē uzņēmumā ar nosaukumu "Reagon Holuidays", kas bija pirmā ienākošā tūrisma firma, kas vada uz Baltijas valstīm tūristu grupas. "Man vajadzēja atmaksāt parādus, kas bija radušies ceļojuma laikā, lai arī tajos laikos brauciens nemaz tik daudz neizmaksāja. Strādāju arī kā tūristu gids pensionāru autobusos. Bija forši, jo varēju atgriezties vietās, kur man ļoti patika, apskatīt jaunas vietas, palikt labās viesnīcās un tamlīdzīgi. Apciemoju Kelvinu, kas te bija dabūjis labu darbu. Vēl joprojām gribēju te apmesties uz dzīvi. Tā nu 2000. gadā uzrakstīju atlūgumu un pārcēlos šurp – precīzāk, uz Kelvina dīvānu. Mēģināju atrast darbu, bet ar to diez kā neveicās. Tagad tā nebūtu problēma, bet toreiz, ja nebiji biznesmenis, nebija daudz iespēju. Vienīgais, ko varēju te darīt, bija strādāt par angļu valodas skolotāju. Tāpēc aizbraucu uz Prāgu un noliku TOEFL (Test of English as a Foreign Language) eksāmenu. Tad dabūju darbu skolā."

Pēc kādiem diviem gadiem Rīgā Džastinu atkal sācis urdīt nemiera gars – viņš pārcēlies uz Japānu, kur arī strādājis par angļu valodas skolotāju. "Aizbraucu uz pasaules kausu futbolā Japānā, un man tur ļoti iepatikās. Tā nu izlēmu tur padzīvot," stāsta ceļotājs. Tomēr vēlāk viņu atpakaļ vilinājusi Rīga.

Taujāts, kā nācies, ka viņa dzīvē tik nozīmīga loma ir futbolam, Džastins smaidot atbild, ka šī spēle un ceļošana ir divas lielākās viņa dzīves kaislības. Kā jau tipisks angļu zēns, viņš bumbu dzenājis kopš sešu gadu vecuma un dara to joprojām. "Ar lepnumu varu teikt, ka esmu komandā vecākais spēlējošais treneris. Mīlu šo spēli! Man patīk to gan spēlēt, gan trenēt citus, gan skatīties, kā citi spēlē. Jau 1996. gadā strādāju Eiropas futbola čempionātā, kas notika Anglijā. Arī 2002. gadā kā ārštata žurnālists strādāju pasaules kausā futbolā (Dienvidkorejā – red.)," stāsta Džastins.

Lai arī Latvija nav nekāda futbola lielvalsts, Džastinam pat te izdevies atrast domubiedrus. "Kad pirmoreiz viesojos te, Latvijā bija izveidojusies ļoti labu spēlētāju paaudze. Es un vēl vairāki angļu valodas pasniedzēji gribējām spēlēt futbolu, bet bija ļoti grūti atrast vietu, kur to darīt. Tolaik bija ļoti izteikti, ka viens klubs ir latviešiem, cits krieviem. Nevarējām atrast komandas, kas būtu sociāli draudzīgas," atceras Džastins. Tā nu viņš kopā ar domubiedriem nodibināja savu komandu, no kuras vēlāk izveidojās klubs "Riga United", kas šogad nosvinēja 10 gadu jubileju.

Interesanti, ka Džastinam ir vēl vairāki draugi, kas, pozitīvo pieredzes stāstu mudināti, pārcēlušies uz Rīgu un veiksmīgi te iedzīvojušies. "Jā, lēmums pārcelties uz Latviju ietekmēja manu dzīvi – un arī ļoti daudzu citu cilvēku dzīvi. Jāsaka, ka arī "Riga United" to ir darījis, jo, iespējams, tieši tas, ka tajā atrasta kopības sajūta un draudzība, daudzus ir iespaidojis palikt. Nē, es nenožēloju lēmumu pārcelties uz Rīgu, bet, protams, es nekad šeit nenopelnīšu tādu algu, kāda man būtu, ja paliktu Lielbritānijā. Tomēr nauda nav mans virzītājspēks. Domāju, ka dzīvē ir svarīgi darīt to, ko tiešām vēlies un kas sagādā prieku. Tā, lai būtu daudz piedzīvojumu. Mana dzīve tāda ir bijusi, un tas ir noticis, lielā mērā pateicoties tam, ka izlēmu doties ceļojumā 1997. gadā, arī tāpēc, ka izlēmu pārcelties šurp," spriež Džastins.

Vaicāts, vai pašlaik par mājām sauc Rīgu, Džastins atzīst, ka viņam ir divas mājas. "No kurienes tu nāc, no turienes nāc, un tas nekad nemainīsies. Mana mamma dzīvo Anglijā, es tur esmu gājis skolā, tāpēc tās ir manas mājas, no kurienes es nāku un kurp atgriežos. Bet man ir divas mājas, jo Rīgā arī tādas ir. Te man ir daudz vairāk draugu, te jūtos mierīgāk un man ir vairāk ko darīt. Domāju, ka man ir ļoti veicies." Džastins atzīst – ja Anglijā ir viņa dzimtās mājas, tad šeit ir viņa izvēlētās mājas, jo te ir daudz draugu un draudzene – viņa izvēlētā ģimene.

Džastins bijis vairāk nekā 125 valstīs un atzīst, ka savā ziņā kolekcionē vietas, kur bijis. Tomēr, viņaprāt, ir muļķīgi vienkārši aizbraukt kaut kur, lai atzīmētos "Es te biju!" un skrietu tālāk. Viņš ceļo, apskatot un izbaudot vietas. "Ir cilvēki, kas aizbrauc uz valsti, stundu pavada vecpilsētā un skrien tālāk, lai vienkārši varētu pateikt, ka bijuši tik un tik valstīs. Zinu cilvēkus, kas ir ļoti jauni un saka, ka bijuši visās valstīs. Tas fiziski nav iespējams – lai tur pabūtu, vajadzīgi gadi, turklāt arī ļoti daudz naudas. Tāpat arī daudz upuru un risku," par savu kaislību saka ceļotājs. Viņš arī atzīst, ka kļuvis atkarīgs no ceļošanas. Tas sācies pēc pirmā ceļojuma – 1995. gadā. Toreiz jaunais angļu puisis devies no Kipras uz Izraēlu, ar nejaušu laivu aizbraucis līdz Ēģiptei un tālāk uz Jordānu. "Tas ceļojums bija traks, lietas, kas tajā laikā notika, bija ļoti bīstamas, bet biju tajā vecumā, kad patīk riskēt un nedomā par sekām. Piemēram, iebraucām Ēģiptes tuksnesī, bet tolaik tur bija daudz teroristu un valdība ieteica uz šo reģionu nebraukt vispār... Braucām autobusā, mūs apturēja bruņoti kareivji, visiem lika izkāpt, nostādīja rindā tā, ka šķita – mūs nošaus. Tomēr tas bija mūsu pašu drošības dēļ. Savukārt brauciens ar zvejnieku laivu gan bija pavisam nevajadzīgs risks, kas varēja traģiski beigties, bet tagad, protams, ir interesanti stāsti," savu pieredzi izvērtē ceļotājs. Ar šo braucienu viss tikai sācies. Gribējies ceļot vēl un vēl. Redzēt jaunas vietas, piedzīvot ko interesantu. Un tas, nenoliedzami, izdevies."Sekoja brauciens kopā ar Kelvinu. Mans Dievs! Tas bija labākais laiks manā dzīvē!"

Vieta, kur Džastins labprāt atgriežoties un kas, viņaprāt, ir viena no skaistākajām uz zemes, ir Norvēģija, īpaši Lofotu salas. "Tā gan ir mainījusies un vairs nav tik laba, kā bija pirms desmit gadiem, bet joprojām tur ir skaisti, lai arī neprātīgi dārgi. Latvija un Norvēģija ir vietas, kur varu sevi iedomāties dzīvojam. Ir daudz vietu, kurp dodos un kur man patīk, bet negribētu tur dzīvot."

Uz jautājumu, kā izvēlas savus galamērķus, Džastins atbild, ka bieži tās ir vietas, kas atrodas tuvu kādam no ieplānotajiem apskates objektiem, tāpat mēdzot būt, ka kādas vietas apskate mudina meklēt ko līdzīgu citur. Kā piemēru viņš min Tibetu, pēc kuras gribējis apskatīt Bolīviju, jo šķitis, ka tajā jābūt līdzīgai dabai ar augstiem kalniem. Reizēm griboties tieši pretējo – pārmaiņas, ko citādu. Tāpat viņš dodoties ceļā, ja pēkšņi ieraugot izdevīgas biļetes kādam lidojumam vai draugi ierosina kādu izbraucienu. "Vienīgie tiešām plānotie ceļojumi man ir saistīti ar futbolu – ja kaut kur notiek lielas sacensības, ko gribu redzēt."

Ceļotājs atzīst, ka šajos gados bijis daudzās trakās vietās, turklāt var pateikties liktenim par veiksmi, kas ļāvusi izkļūt no nepatikšanām ar veselu ādu. Visbīstamākā un arī atmiņā paliekošākā pieredze bijusi Bolīvijā, ko viņš pirms trim gadiem apceļojis kopā ar draudzeni. Laikā, kad uzturējies Potosi pilsētā, tur sākušies nemieri. "Reiz tā bija pasaules bagātākā pilsēta, jo tur bija milzīgas sudraba raktuves. Devāmies turp ar autobusu, bet to apstādināja, jo tika bloķēts ceļš. Mums teica, ka varam vai nu griezties atpakaļ, vai iet kājām uz pilsētu. Bija atlikušas vēl divas stundas līdz tumsai, un izlēmām iet. Tajā brīdī īsti nesapratām, kas patiesībā notika. Nemiernieki bija pārņēmuši pilsētu, izdzinuši policiju un armiju. Mums pateica, ka neviens vairs netiks laukā, bija blokāde. Bruņoti cilvēki uz motocikliem atņēma veikalniekiem viņu lietas, nevienam nebija ļauts strādāt. Tas bija biedējoši. Pilsētā tobrīd atradās apmēram 100 ārzemnieki. Bija bariņš argentīniešu, franču skolēnu grupa un mēs – neliela "mugursomnieku" grupiņa. Atceros traki ekscentrisku krievu puisi, pavecāku amerikāņu pāri, kam bija veselības problēmas, īru pāri, un tas arī viss.

Slēpāmies nelielā viesnīcā, un jau sāka pietrūkt pārtikas. Beigās vairs bija tikai vārītas olas. Tā kā vēl joprojām bija pieejams internets, pavadīju daudz laika, ziņojot par šo situāciju "Twitter", jo amerikāņu, angļu un franču vēstniecības mums nepalīdzēja. Darīju visu, lai publiski viņus nokauninātu. Žurnālisti lielajos medijos uzķēra šo ziņu, un tikai tad vēstniecības sāka pievērst mums uzmanību.

Bija mēģinājums mūs evakuēt, bet nemiernieki, ļoti skarbi kalnrači, nebija ar mieru komunicēt. Es labi sapratu, par ko viņi cīnās, – tur tiešām pret cilvēkiem valdība bija izturējusies netaisnīgi, raktuves bija atņemtas, viņi bija atstāti bez naudas un iespējas to nopelnīt, apstākļi bija drausmīgi. Izjutām solidaritāti ar viņiem, un neviens mums neko sliktu nedarīja. Saprotu, kāpēc viņi mūs nelaida prom, jo ar savu klātbūtni un paziņojumiem mēs, protams, viņiem palīdzējām piesaistīt uzmanību.

Tomēr pēc nedēļu ilgām sarunām ar baznīcas un pilsētas pārstāvjiem, armiju un vēstniecībām mums izdevās aizbraukt no turienes." Džastins atzīst, ka tobrīd juties, it kā būtu otrreiz piedzimis.

Taujāts, kurp vēl vēlētos doties, ceļotājs stāsta, ka tās ir visai tālās un dārgās vietas, minot, piemēram, Antarktīdu, Butānu, Jemenu, Kiribati un arī Irānu, kur pašlaik politisko apstākļu dēļ Lielbritānijas pilsoņi neesot visai gaidīti.

Tomēr tuvākie plāni ir saistīti ar Zimbabvi, bet pa ceļam uz turieni viņš plāno piestāt arī Mozambikā.

"Sāku strādāt kā brīvprātīgais organizācijā ar nosaukumu CONIFA (Neatkarīgo futbola asociāciju konfederācija) – tā apvieno komandas, kas nav iekļautas FIFA (Starptautiskā Futbola federācija). Tajā ir arī, piemēram, izlases no tādām zemēm kā Tibeta, kas nav atzīta valsts un kuru Ķīna nekad neatzīs, vai Kiribati, kas ir Apvienoto Nāciju valsts, bet FIFA negrib dot naudu un palīdzēt tās komandai, tāpēc to atbalsta CONIFA. Tur iekļauta arī Turcijas okupētā Ziemeļkipra, ko daudzas valstis neatzīst. Tāpat tur ir arī dažādas teritorijas, kam ir bijusi vēsturiska neatkarība, un tamlīdzīgi. Tā kā jau vairākus gadus trenēju "Riga United' sieviešu un vīriešu komandu, kā arī FK "Aliance", meklēju iespēju attīstīt savas prasmes. Caur CONFIFA uzzināju par to, ka Zimbabvē Matebelenades reģiona izlase meklē sev treneri. Runāju ar viņiem, un viņi bija pārsteigti, ka vairākkārt esmu bijis Āfrikā un mani nebiedē ļoti pieticīgie dzīves apstākļi, ko tur var piedāvāt. Tā nu pērn devos uz Zimbabvi un sāku palīdzēt šai komandai. Tagad mūsu mērķis ir šovasar aizbraukt uz CONIFA kausu Londonā, kas beigsies tieši pirms FIFA pasaules kausa, tāpēc ceram saņemt lielu publicitāti," stāsta Džastins.

Viņš pašlaik sācis ar pūļa finansēšanas instrumenta palīdzību vākt līdzekļus, lai segtu komandas izdevumus, ko veido gan vīzu saņemšana, gan aviobiļetes, laukumu īre treniņiem un arī dzīvošanas izmaksas Londonā čempionāta laikā. (Par šo iniciatīvu vairāk šeit) Visai lielu atbalstu snieguši arī Anglijas mediji, kur Džastins jau stāstījis par savu komandu. Viņš atklāj, ka tie ir jauni, sportiski puiši, kam dzīves apstākļi nav viegli – daudzi ir bez darba vai arī strādā smagu fizisku darbu, bet viņu kaislība ir futbols un viņi vēlas nodarboties ar šo sportu un pārstāvēt savu reģionu. Lai piepildītu šo sapni, Džastins cenšas savākt aptuveni 30 tūkstošus eiro.

"Tas nebūs viegli. Piedalās 16 komandas. Bet, pirmkārt, lielākais izaicinājums ir nonākt līdz Londonai," par savu mērķi saka treneris. "Tas ir arī attīstības projekts, jo cenšamies veidot veselīgu vidi – izveidot arī sieviešu komandu, iesaistīt jauniešus sportā. Redzēs, kā mums ies Londonā, jo mēs neesam daudz spēlējuši šādā līmenī. Viņiem nav naudas, lai daudz braukātu uz tādām spēlēm, bet līdz šim mums ir bijuši draudzības mači. Puiši ļoti cītīgi trenējas piecas reizes nedēļā. Viņi neēd ātrās uzkodas, jo patiesībā viņiem nav naudas tādiem draņķiem. Komanda ir labā formā."

Džastins Zimbabvē pavadījis divus mēnešus pirms Ziemassvētkiem un pašlaik atkal ir tur atgriezies. Savukārt, uzturoties Latvijā, viņš kārtojis dažādas organizatoriskas lietas, bet februāra pēdējā nedēļā devies uz Angliju, lai mēģinātu sarunāt laukumus treniņiem, sniegtu intervijas Apvienotās Karalistes medijiem, tostarp BBC un CNN, kā arī meklētu sponsorus.

Kā stāsta ceļotājs, Zimbabve ir neparasta Āfrikas valsts – tajā ir gan fantastiska daba, gan milzīgas sociālās un politiskās pārmaiņas, jo nesen piedzīvota ievērojama valūtas devalvācija, prezidenta gāšana un daudz kas cits. Tomēr tur esot droši un mierīgi. Džastinam Zimbabvē bijis arī daudz piedzīvojumu un interesantu atgadījumu, tostarp viņš atradies valstī, kad notika militārais apvērsums pret ilggadējo prezidentu Robertu Mugabi. "Šķiet, tas ir vienīgais mierīgais militārais apvērsums Āfrikas vēsturē. Jau pirms tam visi juta, ka notiks kas liels. Daži pat runāja par pilsoņu karu. Varu atklāti teikt, ka biju nobijies, jo biju ārzemnieks vietā, kur nezināju, kas notiek. Bet, kad notika apvērsums, tas bija satriecoši. Cilvēki bija ielās, viņiem nekad tas nebija atļauts, un visi bija ļoti saviļņoti. Uz ielām nebija policijas vai armijas, kas viņus ierobežotu. Tās bija brīnišķīgākās svinības, kādas esmu piedzīvojis! Tas bija traki, bet mierīgi un draudzīgi," atceras Džastins.

Taujāts, ko viņš ieteiktu apskatīt Zimbabvē, ceļotājs stāsta, ka tie noteikti ir dabas objekti. "Daudzi nemaz neapjauš, ka Viktorijas ūdenskritums atrodas Zimbabvē – jā, uz robežas ar Zambiju, bet no Zimbabves redzams iespaidīgākais skats. Tas tomēr ir viens no pasaules brīnumiem, tāpēc noteikti vērts šo ūdenskritumu apskatīt. Bulavajo, valsts otra lielākā pilsēta, ir interesanta. Tur drusku ir sajūta, ka esi atgriezies atpakaļ laikā, jo uz ielām ir maz mašīnu, ja ņemam vērā, ka tā ir miljonu pilsēta. Man bija sajūta kā Birmingemā apmēram 70. gados... Bet tur ir arī daudz koloniālisma laika celtņu. Netālu ir Matabo kalni, kas ir viena no skaistākajām kalnienēm Āfrikas dienvidos. Reiz Zimbabve bija labākā vieta Āfrikā, kurp doties atvaļinājumā, tagad, iespējams, to pārspēj Dienvidāfrika, bet joprojām arī Zimbabvē ir skaisti un nav daudz tūristu, tāpēc arī vietējie ir ļoti viesmīlīgi pret atbraucējiem. Un tā ir ļoti droša valsts – pat militārā apvērsuma laikā neviens negāja bojā. Naktī gan problēma ir drošība uz ceļiem – ir ļoti tumšs un daudzi brauc bez gaismām," par savas trenētās komandas valsti stāsta Džastins.