Nāves svinēšana, govju bēres un narkotiku dīleri – latvieša piedzīvojumi Meksikas mazpilsētā  (1)

Bezmaksas angļu valodas kursus vietējiem, kas bija jāpasniedz Mikum, nodrošinājusi nevalstiskā organizācija "Fundacion Alfonso Ale". Tās mērķis ir ilgtermiņā uzlabot vietējās kopienas dzīvi nelielā pilsētiņā Villahuanitā (Estación Juanita), kas atrodas Verakrūzas štatā.

Mikus Meksikā šī iemesla dēļ bijis divas reizes, kopā tur aizvadot deviņus mēnešus. 2017. gadā turp sanācis lidot tieši dienu pēc stipras zemestrīces. Puisis atceras, ka viņa ģimene bijusi pamatīgi noraizējusies un nav gribējusi viņu laist prom, turklāt internetā bijusi publicēta informācija, ka lidosta ir slēgta. No rīta, uzzinot, ka lidosta ir vaļā, viņš tomēr devies ceļā. Un viss izrādījies kārtībā, ielidojot, nekas pārāk katastrofāls nebija noticis, tikai daļa no lidostas bojājumu dēļ slēgta.

Jau pašā sākumā Mehiko Mikus apmaldījies, jo izlādējies telefons. Lai arī viņam patīkot pašam atrast ceļu, neizmantojot palīgierīces, pazūdot pilsētā, kas ar 22 miljoni iedzīvotāju ir visvairāk apdzīvotākais apgabals zemeslodes Rietumu puslodē, sirds sākusi pukstēt straujāk. Un tas, ka jaunietis neprata spāņu valodu, krietni apgrūtinājis saziņu. Telefonu gan elektoroierīču veikalā izdevies uzlādēt, bet ar šo atgadījumu viss nebeidzies. "Cilvēki mudž, nāk klāt un prasa naudu. Jua pirmajās dienās metro man telefonu nozaga.Kad kārtējo reizi biju apmaldījies, kartē izpētīju ceļu, bet ejot sapratu, ka neatrodu, ko meklēju. Izmisumā noķēru uz ielas taksi. Aizveda mani, un taksists čekā ierakstīja, ka jāmaksā 100 peso. Pēc tam vēlreiz mani nopētīja un izlaboja – 180 peso, kas ir apmēram 4,5 eiro. Skaidroties negribējās, tāpēc samaksāju vien to summu," atceras ceļotājs.

Mikus Meksikā dzīvojis pavisam mazā pilsētiņā – Villahuanitā. "Vieta bez lielveikaliem, mitru un karstu klimatu. Kad ir sausuma sezonas, tad ir traki. Ja nav lietus, tad putekļi ir liela problēma. Visas Meksikas pilsētas tāpat kā spāņiem ir pēc viena principa taisītas. Ir parks, tā vienā galā ir pašvaldības ēka, apkārt ir pilsēta un parka vidū ir strūklaka," stāsta puisis.

Viņš katru dienu pavadījis divas stundas ceļā uz savu jauno darba vietu baznīcas virtuvē, kura tika atvēlēta latvieša vadītajiem bezmaksas angļu valodas kursiem. Uz pirmo nodarbību ieradušies 50 spāņi. Tik daudz cilvēku vienlaicīgi mācīt nevar, tāpēc Mikus izlēmis sadalīt grupas – pieaugušie un bērni. Viņa uzdevums bija pašam visu noorganizēt, domāt un sagatavot mācību materiālus. Ierodoties Meksikā, viņš neprata spāņu valodu, bet ātri vien bijis spiests to iemācīties.

"Viņu problēma ir tā, ka viņi neko nenoved līdz galam. Izglītības sistēma ir dīvaina. Viņiem pat augstskolas pasniedzēji neprot angļu valodu. Skolās ir pilnīgi normāli, ja skolēns pāris stundu kavē. Kavēt vispār Meksikā ir ierasta lieta," saka Petruss.

Saskatoties filmas par Meksiku, var rastiem dažādi stereotipi, kā, piemēram, tas, ka meksikāņi ikdienā staigā ar lielajām sombrēro platmalēm, visi dzer tekilu, visur aug kaktusi, kā arī ik uz stūra sastopami narkotiku dīleri un meksikāņi, kas kaut reizi bijuši nelegālie imigranti Amerikā. Mikus palīdzēja šos stereotipus izskaidrot.

"Sombrero – tie pārsvarā ir filmās, ja ikdienā, tad šādas cepures nēsā tradicionālie ielu muzikanti "mariači", kuriem tās piederas pie stila," skaidro Mikus.

Kaktusi, īpaši lielie, kādi redzēti filmās vai multenēs, esot tikai noteiktos Meksikas reģionos, bet izplatīta ir kaktusu šķirne "opāli", kuri ir plakanas formas. Tiem ir arī praktisks pielietojums – adatas nogriež, pašu kaktusu sacep un sanākot garda uzkoda, stāsta ceļotājs.

Tekilu vietējie tiešām dzerot, bet ne kā attēlots filmās vai kā dara Latvijas bāros. Parasti to vietējie dzer kokteiļos. Viņi paņem glāzi, apsmērē glāzes malu citrona sulā un aprīvē ar sāli, ielej tekilu, ielej sulu vai gāzēto minerālūdeni. Interesanti ir, ka tekilu iegūst no auga agaves, bet nevis no lapām, kā tas varētu šķist, bet no serdes.

Par nelegālajiem imigrantiem ceļotājs stāsta: "Katrs otrais meksikānis teica, ka bijis Amerikā, īpaši taksisti. Viņi zina, kam un kur jāsamaksā, uz kuru robežu jābrauc. Par jaunā Amerikas prezidenta Donalda Trampa lēmumu, ka jābūvē siena starp ASV un Meksiku, vietējie smējās, sakot, ka viņiem vairs nebūs jāceļ mājas ar četrām sienām, jo viena siena jau būšot gatava. Viņi neatbalsta un neuzskata, ka būtu jāmaksā, bet tāpat grib aizbraukt uz Ameriku. Daudzi atgriežas ģimenes dēļ, jo tā viņiem ir liela vērtība. Ģimenes kopā dzīvo paaudžu paaudzēs."

Bet par narkotiku dīleriem, Mikum ir visinteresantākais stāsts, kāds , šķiet, varētu notikt tikai filmās. Nakts vidū viņu pamodinājusi pie mājas piebraukusi mašīna ar vismaz 10 cilvēkiem , un pēc īsa brīža tie jau dauzījušies pie istabas durvīm, saucot ārā. Pēc balss vienu no vīriešiem Miks atpazinis kā paziņas radinieku. Pēc balsīm varējis arī noprast, ka vīriešu bars ir lielā alkohola reibumā, un arī Miku viņi aicināja iedzert. "Es teicu, ka nevaru, ka man otrā rītā agri jāceļas, bet pēc vairākām uzaicināšanas reizēm, sapratu, ka drošāk būs piekāpties un iet ārā, jo negribēju, lai nenākšanu uztver kā nepieklājību. Viens no bara nebija dzērumā, tāpēc viņam pačukstēju, lai glāzē lej tikai "Coca-Cola", bet alkoholu nelej, jo nebija nojausmas, kas notiktu, ja viņi mani piedzirdītu. Es, cik vien pieklājīgi spēju, atrunājos, katra vārda galā piebilstot "with all the respect" ("visu cieņu")," par neparasto nakti stāsta Mikus. Pēc tam galvenais no grupas izvilcis ārā ieročus un piedāvājis arī Mikum pašaudīties, bet jaunietis atteicies. Meksikāņi respektējuši viņa vēlmes, bet paši gan izgājuši ārā pagalmā izšaut pāris reizes. Vēl "ballītes" laikā viņi puisim piedāvājuši arī kokaīnu un marihuānu, bet, izdzirdot mašīnu troksni, viss bars pašķīdis un aizmucis. Tā viņi rīkojušies, jo domājuši, ka trokšņa cēlonis ir kādas citas narkotiku dīleru bandas ierašanās, atceras latvietis.

Mikum vēl līdz šim esot grūti noticēt, ka viss tajā vakarā beidzies tik labi un viņš ir sveiks un vesels.

Meksikāņus Mikus raksturo kā ļoti draudzīgus. Palīdzot svešiniekam, viņi nevilcinoties aicinot pie sevis ciemos, piedāvājot pusdienas vai uzspēlēt galda spēles.

Villauanitā vakaros cilvēki vairījušies iet ārā augstā noziedzības līmeņa dēļ. "Daudzas sarunas beidzas ar to, kur kāds ir nogalināts. Noziedzības līmenis tur ir nenormāli augsts, viņiem pat ir avīzes, kur viss publicēts bez cenzūras – bildes ar līķiem. Intrigas ir, jo nav naudas, izspiešanas notiek par kapeikām. Nolaupa cilvēku, lai izspiestu naudu. Cilvēki drausmīgi protestē pret to, bloķē ceļus, pieprasa no valdības pastiprinātu kontroli, aizsardzību. Mehiko, vienā krustojumā var redzēt 15 policijas mašīnas. Tomēr vietējie policijai neuzticas. Sakot, ka tā esot korumpēta un nevarot garantēt, ka pati policija kaut ko nenodarīs," atzīst Mikus.

Pie robežām puisis ticis stingri pārbaudīts. Lidostā, pirms viņa rindā stāvošie saņēmuši "zaļo gaismu" un tikuši cauri kontrolei, bet viņam nomirgojusi sarkanā. Beigās gan, izķidājot somas un saprotot, ka tās pilnas ar latviešu saldumiem, robežsargi tikai pasmējušies un ātri viņu palaiduši.

Savukārt Mehiko esot aktīva nakts dzīve, katrā rajonā spēlē savu mūziku. Populāri ir mariači, meksikāņu tradicionālās mūzikas izpildītāji. Mikus stāsta, ka bez mariači un pinjatām, piemēram, dzimšanas dienu svinības būtu ļoti netipiskas. Pinjatas ir papīra veidojums, kur sabērti saldumi, svinībās bērniem tiek aizsietas acis un viņi ar nūju mēģina pinjatu pārsist, lai gardumi birtu ārā.

Katoļticīgajiem meksikāņiem ir arī daudz ar baznīcu saistītu pasākumu. Piemēram, Dievmātes Gvadelupes parādīšanās diena tiek svinēta 12. decembrī. Leģenda vēsta, ka Huans Djego ieraudzījis Gvadelupes jaunavu 1531. gada 9. decembrī, kad viņa lūgusi nodot arhibīskapam ziņu, lai uzbūvē baznīcu Tepejaka (Tepeyac) kalnā. Bīskaps neticējis šim brīnumam. Tā nu Huans atgriezies vietā, kur iepriekš saticis svēto, bet tur kaktusu vietā ieraudzījis rozes, ko tad arī aiznesis bīskapam, līdz ar Gvadelupes attēlu, kas izveidojies uz viņa apmetņa. Arhibīskaps noticēja, un tam par godu tika uzbūvēta Sv. Gvadelupes bazilika, kas atrodas Mehiko.

Vieni no lielākajiem un unikālākajiem svētkiem ir "Día de los Muertos" jeb "Mirušo piemiņas diena". Tā ir brīvdiena, kad tiek pieminēti mirušie, kuriem mājās veido pat altārus. Tiek uzskatīts, ka šajās dienās mirušo gari nāk apraudzīt dzīvos. Uz kapiem nes puķes, īpaši lielziedu samtenes, mirušajiem bērniem tiek noliktas rotaļlietas. Tur dzied, dejo, ietur maltītes un daudz pavada laika. Tradicionāla ir arī pārģērbšanās un ģindeņa – Katrīnas (20. gadsimta sākuma karikatūra) – atveidošana. Mikus iesaka noskatīties 2017. gada animācijas filmu "Koko noslēpums", kas labi attēlojot Meksikas kultūru, īpaši šos svētkus.

Tortilja ir maizes plāceņi, kas veidoti no īpašiem kukurūzas miltiem un ūdens, Tās pilda ar liellopa gaļu, dārzeņiem, sieru un dažāda veida asām mērcītēm. Šis ir viens no iecienītākajiem meksikāņu ēdieniem.

"Vietējie pārsvarā ēd gaļu. Asumu piedod mērces ar čili," par vietējo virtuvi stāsta brīvprātīgais. "Govs bēres ir normāla parādība. Atceros, ka vienā brīdī aiz manis stāvēja govs, tad pagriežos, un govs vairs nav. No dzīvnieka tiek izmantots viss, sākot no kauliem, kuri izbaroti suņiem, līdz, piemēram, "mondongo", kas ir kuņģa zupa. Arī mums zināmos cūkādiņu našķus, viņi taisa no govs ādām. Ir arī dažādi eksotiski ēdieni no bruņnešiem, iguānām, sienāžiem un daudz kā cita," stāsta Mikus.

Esot Meksikā, Mikus iesaka apskatīt Uatulko pilsētu valsts dienvidos. Tur esot lieliska atpūta un netrūkst viesnīcu ar lieliem baseiniem, skaistu pludmaļu, klinšu ar milzu kaktusiem un nirējiem interesantu koraļļu rifu.

Gar pludmali augot īpaši koki, kas pusi no gada šķiet nokaltuši, bet pārējā laikā koši zied.

Savukārt Katemako (Catemaco) ir pasakaina pilsēta kalna pakājē, ar ūdenskritumu un ezeru, kur var raudzīties skaistos saulrietos, izbraukt ar laivu, lai apskatītu saliņas. Uz vienas no tām dzīvo pērtiķi, kas iztiek no tūristu atvestās pārtikas, zina stāstīt Mikus.

Interesants esot arī "Palenque" arheoloģiskais parks Čiapas štatā. Akmens mājām līdzīgie veidojumi ar milzīgām kāpnēm, liks izbrīnā izplest acis.

Arī Kankūna ir ļoti skaista, tur ir daudz izklaižu un apskates objektu, pludmales, koraļļu rifi, kuras apskatīt var snorkelējot, zina stāstīt ceļotājs. Tā esot īsta ballīšu zeme, kur atrodas slavenais "Coco Bongo" klubs, kas attēlots filmā "Maska" ar Džimu Keriju galvenajā lomā.

Mikus Kankūnā piedalījies "Kapteiņa Āķa izbraucienā". "Šeit man tika pievērsta ļoti liela uzmanība, jo šova laikā tika noskaidrotas vietas, no kurienes ir visi. Uzzinājuši, ka esmu no Latvijas, man vairs nelika mieru un lika piedalīties visās aktivitātēs. Šādi uzvarēju alus dzeršanas sacensībās pieveicot Meksikas, Amerikas un Belizes pārstāvjus. Viss notika angļu un spāņu valodā," stāsta jaunietis.

Ja esat Kankūnā, Mikus iesaka apmeklēt ekoarheoloģisko parku "Xcaret", kur var peldēties kopā ar delfīniem pazemes upē, kas Mikum bijis neaizmirstams piedzīvojums. Muzejā var uzzināt par meksikāņu kultūru, apskatīja orhideju dārzu un tauriņu zonu. Dienas noslēgumā notiekot trīs stundu gara parāde, kurā parādīta Meksikas vēsture. Īsts piedzīvojums.