Sniegotas virsotnes un mežonīgas upes: kā Laima un Rihards ar vienvirziena biļeti uz Jaunzēlandi devās

Šobrīd abi ceļotāji atrodas otrā globusa pusē - Aotearoā. Lielākais vaininieks projektam "Jaunzēlande" bija Rihards, kurš viņš jau daudzus gadus sapņoja par iespēju aizbraukt uz tālo un eksotisko zemi, kas atrodas precīzi otrā pasaules malā. Taču dažādu iemeslu dēļ iecere netika realizēta līdz 2017. gadam, kad pēc lielām pārdomām un plānošanas darbiem tika nolemts "uzlikt pauzi" savai ikdienas dzīvei Latvijā un doties nezināmā avantūrā.

"Varētu teikt, ka mūsu abu dzīve bija ļoti sakārtota, taču nelika mierā doma par to, ka gribētos izmēģināt - kā tad būtu dzīvot citur? Izkāpt no savas komforta zonas un nomainīt vidi par 180 grādiem! Iepriekš neviens no mums nebija dzīvojis ārzemēs ilgāk par vienu vai diviem mēnešiem, un, lai gan ceļojuši mēs bijām salīdzinoši daudz, sapratām - šoreiz tas būs pavisam citādi! Nāksies ne tikai ceļot un atpūsties, bet arī dzīvot un strādāt. Iemeslu, kādēļ nebraukt, bija gandrīz tikpat daudz, cik braukt. Bet kādā vasaras nogales vakarā mēs atvērām aviobiļešu rezervācijas lapu un nopirkām lidmašīnas biļetes vienā virzienā.

Jaunzēlande ir ģeogrāfiski ļoti nošķirta salu grupa, lielākās no kurām ir Dienvidu un Ziemeļu sala. Kā jau pretējā puslodē šeit viss ir "otrādi", piemēram, dienvidos klimats ir vēsāks, bet ziemeļos - siltāks. Līdzīgi kā ar gadalaikiem - kamēr novembra beigās Latvijā salām, Jaunzēlande bija pavasara plaukumā.

Kad ielidojām Kraistčērčā (Christchurch, lielākā pilsēta Dienvidu salā) mūs sagaidīja pamatīgs karstuma vilnis. Šķiet, ka pirmās pāris nedēļas nepieredzējām nevienu pašu lietus lāsīti. Tikai pēc tam noskaidrojām, ka tas šeit nemaz nav tik ierasts. Pa radio raidīja lūgumus taupīt ūdeni, savukārt citos rajonos ierobežoja pat lauku laistīšanas darbus.

Runājot par laukiem, tieši lauksaimniecība un tūrisms ir Jaunzēlandes lielākie ienākumu avoti. Pēc pirmā Jaunzēlandē nodzīvotā mēneša pat nevarējām atcerēties, kad vakarā neesam dzirdējuši aitas vai govis. Līdzīgi kā ceļojumā pa Balkānu valstīm, arī Jaunzēlandē mājlopi uz ceļa nav nekāda retā parādība. Lasījām statistiku, ka uz katru Jaunzēlandes iedzīvotāju (tautā sauktu par kivi) ir aptuveni 20 aitas, kuras ganās it visur.

Salīdzinot ar Latviju, Jaunzēlande ir aptuveni četras reizes lielāka, savukārt tās iedzīvotāju skaits - nepilni pieci miljoni. Un tas nozīmē, ka šeit ir plašas, neapdzīvotas teritorijas, īpaši Dienvidu salā, kuru izvēlējāmies kā savu pirmo pieturas punktu. To, cik daudz Jaunzēlandē ir elpu aizraujošu apskates vietu, gan grūti saskaitīt. Ņemot vērā tās kalnaino reljefu, Jaunzēlande ir zeme ne vien ar augstiem kalniem, salīdzinoši viegli pieejamiem ledājiem, bet arī ūdenskritumiem, tirkīzziliem ezeriem un mežonīgām kalnu upēm.

Apkārt it visai valstij ir krasta līnija ar skaistām, peldamām, arī klinšainām un mežonīgām pludmalēm, bet tam visam pa vidu - lietus meži, ielejas un unikāla dzīvnieku un augu valsts. Starp citu, Jaunzēlande ir viena no retajām vietām pasaulē, kur nav indīgu čūsku, zirnekļu un cilvēkam bīstamu plēsēju. Iespējams, tā bija viena no priekšrocībām, kas lika mums aizceļot tieši uz šo zemi."

Par skaistām vietām Jaunzēlandē lasi turpinājumā!

"Šobrīd Jaunzēlandē esam pavadījuši vairāk nekā trīs mēnešus un to laikā apskatījuši gan skaistas vietas, gan arī pastrādājuši un iepazinušies ar daudziem lieliskiem cilvēkiem. Tieši cilvēki šķiet viena no šīs valsts lielākajām bagātībām - tik draudzīgus un pretimnākošus kivi nebijām pat plānojuši satikt.

Viss sākās jau lidmašīnā no Melnburnas (Austrālija) uz Kraistčērču, kad blakus sēdošā lēdija gados pēc dažu teikumu pārmīšanas uz Riharda lidmašīnas biļetes jau rakstīja savu telefona numuru - gadījumā, ja mēs vēlētos pavadīt viņas mājā pāris dienas un nepieciešamības gadījumā izmantot arī ģimenes auto.

Lai gan mēs neizmantojām iespēju paviesoties pie lidmašīnā satiktā pāra, mēs ātri vien sapratām, ka cilvēki Dienvidu salā ir draudzīgi - pat bankā, kad atvērām vietējos kontus, konsultante ar mums norunāja gandrīz stundu, un daļa no laika tika veltīta dažādu apskates objektu pārspriešanai.

Sagatavošanās darbi "īstajai" ceļošanai gan ievilkās ilgāk, nekā bijām plānojuši. Lielākā daļa tūristu pa valsti ceļo ar kemperi vai busiņu, kas pārveidots gulēšanas un sadzīves vajadzībām. Tādēļ pirmo ceļojuma nedēļu veltījām busiņa iegādei - ierobežotā budžeta dēļ un arī tāpēc, ka bijām ieradušies tieši uz vasaras sezonu, šī misija brīžiem šķita pat neiespējama. Taču vēl pēc dažām dienām, ko pavadījām būvmateriālu veikalos, lai iekārtotu busiņā virtuvi un padarītu to ērti apdzīvojamu, mēs beidzot bijām gatavi doties baudīt Jaunzēlandes dabu!

Mūsu pirmais izbrauciens ar jauno māju uz riteņiem veda uz Kaikouru (Kaikoura) - klinšainu pludmali netālu no Kraistčērčas, kas solīja mums iespēju redzēt arī vaļus un delfīnus. Tā sākās mūsu ceļojums un arī pilnīgi jauns dzīvesveids - dzīvošana kempingos, gulēšana "bulkuvāģī" iebūvētā gultā un gatavošana jaunajā virtuvē zem klajas debess.

Lai gan šķiet, ka trīs mēneši ir ilgs laiks, ne tuvu neesam izbraukājuši visu Dienvidu salu. Tik daudz taku un kalnu, kuros uzkāpt, ūdenskritumu, kurus nofotografēt, kā arī jaunu lietu, kuras redzēt un uzzināt!

Tuneļa pludmale un Lidojošo smilšu līcis (Tunnel Beach and Sandfly Bay) atrodas salas Austrumu piekrastē. Zeltainas kāpas, klintis okeānā, jūras lauvas un nostāsti par tuneli, kas izrakts klintīs un aizved uz akmeņainu pludmali. Mums bija iespēja pavadīt lielisku dienu šajās vietās - saulainu un nedaudz vējainu (Jaunzēlande ir īsta vēja karaliste), rokas stiepiena attālumā satikties ar roņiem un jūras lauvām, kā arī uzrāpties klintī un pašūpot kājas virs okeāna malas.

Kuka kalns ir augstākā virsotne Jaunzēlandē, un tā baltā sniegotā cepure kalnainajā ainavā ir iespaidīgs skats arī pašā vasaras vidū. Ceļš uz Kuka kalna nacionālo parku mūs pārsteidza ar savu varenumu - bijām nolikuši savu fotoaparātu tālāk un baudījām iespaidīgos kalnu masīvus, kas slējās abās lielceļa pusēs. Pēc nakts, kuru pārlaidām dārgā, bet ļoti ainaviskā kempingā, bijām gatavi doties aplūkot visu tuvāk.

Devāmies četru stundu garā pastaigā pa Hooker ielejas taku - lai gan diezgan "tūristīgs", tas ir ļoti skaists maršruts, kas piedāvā "ak Dievs, cik skaisti" emocijas visu 10 kilometru garumā. Taka veda pāri gājēju tiltiem, zem kuriem mutuļoja baltas upes ūdeņi, pāri nelieliem uzkalniem un līkločoja gar krāsainiem krūmājiem un akmeņu krāvumiem. Un tās noslēgumā - upes ieteka un ledains kalna ezers - kurā par spīti nelieliem ledāja gabaliem peldējās arī pāris drosmīgu iespaidīgu bilžu kārotāju.

Neskatoties uz skaistajiem skatiem, iespējams, lielākais gandarījums tomēr bija no līdzi sasmērētajām sviestmaizēm, kuras takas finālā ar gardu muti notiesājām. Sāka līt lietus, un mums bija laiks veiklā riksī doties atpakaļ uz stāvlaukumu.

Šīs ir tikai dažas no mūsu redzētajām vietām un piedzīvotajām emocijām; šķiet, ka par visu līdz šim piedzīvoto jau varētu uzrakstīt veselu grāmatu!

Vairāk par Jaunzēlandi un abu ceļotāju piedzīvojumiem varat lasīt "Facebook" lapā, skatīt bildes "Instagram" profilā un sekot video dienasgrāmatai "Youtube" kanālā.