Aokigahara mežs atrodas Fudzi kalna pakājē, apmēram 161 kilometra attālumā no Japānas galvaspilsētas Tokijas. Mežonīgais mežs, kurā kā klusas liecības var atrast kurpju pārus, fotogrāfijas, lietussargus, teltis un pat satrūdējušus ķermeņus, biedē, bet arī vilina asu izjūtu cienītājus.
Cilvēku darbības šo vietu tomēr nav spējušas ietekmēt, jo te apskatāma neskarta dabas ainava, augi, kas bagātīgi sazēluši uz lavas pilnās augsnes klātajām klintīm, kā arī ievērojamās Ledus, Saiko sikspārņu un Vēja alas. Vēl viens meža nosaukums ir "Koku jūra", jo tajā zaļā rota dažviet tik cieši saaugusi, ka saules gaisma tur gandrīz neiespīd.
Tomēr visskaļāk izskanējusi tā šausminošā slava, šeit notikušo daudzo pašnāvību dēļ. Portāls "Atlasobscura" informē, ka mežs ir otrā populārākā vieta pasaulē (pirmajā vietā ierindojas Zelta vārtu tilts Sanfrancisko), kur nelaimīgie dodas, lai visdažādākajos veidos atņemtu sev dzīvību. Daudzi cilvēki mežā dodas ar teltīm un tur dzīvo dienām, lemjot savu likteni.
Vietējie stāsta, ka naktīs te varot dzirdēt, kā kliedz mirušo cilvēku gari. Runā, ka zem zemes ir arī lieli dzelzs rūdas krājumi, kas traucē kompasu darbībai un ceļotājus bieži vien aizved nepareizā virzienā.
Pie ieejas mežā izkārtas daudzas zīmes, kas cilvēkus mudina pārdomāt savu izvēli. Uz tām rakstīts "Dzīve ir vērtīgākā dāvana, kuru devuši tavi vecāki!", "Lūdzu, neciet viens pats un vispirms meklē palīdzību!" vai "Jums ir dota tikai viena dzīve, parūpējieties par to!"
Žurnālists un rakstnieks Robs Gilholijs 2011. gadā "The Japan Times" aprakstīja savus personīgos iespaidus par slaveno mežu. Pastaigas laikā pēkšņi viņu iztrūcinājis asinis stindzinošs kliedziens. Viņš devies kliedziena virzienā un koka iedobē pamanījis mirušu vīrieti, kas bija saritinājies embrija pozā. Blakus vīrietim bija viņa nāves cēlonis – tukšas tablešu paciņas un alkohola pudeles. Robs nav bijis pārsteigts, ka ko tādu atradis, jo nostāsti par šo vietu bija dzirdēti jau ļoti daudz. Vēl mežā viņš atradis apdrukātu lapiņu ar amerikāņu dzejnieka Volta Vitmena poēmas pēdējo rindu "Vai mēs būsim līdzās viens otram, kamēr dzīvosim?", kas likusi pārdomāt mūsu eksistences iemeslus.
Japānā ir viens no augstākajiem pašnāvību rādītājiem pasaulē, turklāt šīs vietas sava veida romantisma apdvestā slava situāciju neuzlabo. Džeiks Adelšteins darbojies pētnieciskajā žurnālistikā Japānā kopš 1993. gada. Viņš informēja "The Washington Post" sakot, ka populārās kultūras produkti var pasliktināt situāciju un arī daudzos citos reģionos "pašnāvību tūrisms" ir reāla problēma. Vairākās slavenās japāņu autoru grāmatās varoņi devušies tieši uz Aokihagaru nomirt, tāpat arī Gasa van Santa filmā "Koku jūra" ("The Sea of Trees", 2015), kur galveno lomu atveido slavenais amerikāņu aktieris Metjū Makonahijs, rādīts, ka viņš dodas uz šo mežu, lai atņemtu sev dzīvību.
Daudzās valstīs pašnāvības ir morāli vai reliģiski nepieņemamas, bet Japānā nav šādas stigmas. "Japan Times" raksta, ka vēsturiski laika posmā, kad viena no kultūras parādībām bija karotāji-samuraji, pašnāvība bija kā goda un cieņas simbols. Bet vietējā leģenda vēsta, ka Aokigahara bija vieta, kur cilvēki 19. gadsimtā praktizēja "ubasute", kas bija vecāko un slimo ģimenes locekļu nešana uz pamestām vietām, atstājot viņus tur nomirt.
Laikraksts "Japan Today" vēsta, ka Japānā ir pārliecība, ka tad, kad persona nomirst atrodoties skumju, dusmu, naida un atriebību gribošā garīgajā stāvoklī, tad viņu gars nekad nevarēs pamest šo pasauli un viņi klejos apkārt. Šos garus sauc par "yurei", un tie vēlas, lai viņiem tiktu noņemts lāsts.
Ieeja mežā atrodas pie Sikspārņu alas Sai ezera krastā, informē digitālais medijs "Atlas Obscura".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
