Austrālijas dienasgrāmata: latvieši ar močiem dodas no Melburnas uz Rīgu

Arī 2018. gads nav izņēmums, un ceļotājs ir devies jaunos piedzīvojumos. Arī šoreiz tiem varēs sekot līdzi ceļojumu portālā "TūrismaGids".

Tālāk lasiet pirmos ierakstus Mārtiņa "Austrālijas dienasgrāmatā".

Esam paredzējuši ar saviem motocikliem veikt ekspedīcijas tipa ceļojumu no Melburnas pilsētas Austrālijā līdz Rīgai. Ceļojumā dodamies ar diviem motocikliem, kurus sākotnēji nosūtījām uz starta vietu ar "DHL" aviopārvadājumu nodaļas palīdzību (pateicoties kādam labam draugam, saņemam tik labu piedāvājumu, ka varam šo atļauties...). Moto-ekspedīciju plānojam uzsākt februārī, kad saņemsim močus Melburnā, bet iesākumā vēl pāris dienas paviesosimies Bali salā Indonēzijā, caur kurieni iegādātas aviobiļetes. Ekspedīcijas pamata komanda esam es, Mārtiņš Sils, un mans draugs Ģirts Vilnis (tautā un varbūt te turpmāk tekstā saukts arī Goblins...), taču uz pašu brauciena iesākumu mums pievienojās mūsu dzīves draudzenes Agnese un Ilze. Pēc plāna kopā ceļosim no Melburnas līdz Brisbenai, no kurienes viņas lidos mājup.

Ekspedīcijas tālākais ceļš vedīs līdz Kērnsai Austrālijas austrumu krasta augšpusē, tad pa diagonāli cauri skarbajiem šī kontinenta tuksnešiem uz "Alice Springs" un Pērtas pilsētu jau rietumu krastā. Plānojam šo braucienu veikt trijos posmos, no kuriem pirmais beigsies šeit, Pērtā, aprīlī. Jau jūnijā atgriezīsimies pie močiem, lai nobrauktu nākamo Austrālijas un pēc tam arī dienvidaustrumu Āzijas posmu līdz pat Bangkokai Taizemē. Vēl pēc pāris mēnešiem plānojam trešo noslēdzošo ekspedīcijas etapu, kura ietvaros šķērsosim visu Āziju un Eiropu no Bangkokas līdz Rīgai, un, ja viss izdosies kā iecerēts, 18. novembri svinēsim mājās, mūsu mīļajā Latvijā, tās lielajā jubilejā.
Šis ceļojums, līdzīgi kā iepriekšējās divas manis organizētās motoekspedīcijas caur Āfriku, Eiropu un abām Amerikām, tiek veidots sadarbībā ar Latvijas skolām un skolēniem. Līdzīgi kā iepriekš, esam izsludinājuši skolu vidē konkursu, kurā skolēni mūsu maršruta ietvaros sūta atklāt dažādas, viņuprāt, interesantas vietas vai noskaidrot kādus faktus. Esam apņēmušies to izdarīt, kā arī piefiksēt ar video, foto vai vienkārši stāsta versiju, un publiskot skolēniem un skolotājiem ērti pieejamā interaktīvajā vidē.

Pirmā ceļojuma daļa: 20. februāris – 3. marts
Maršruts: gandrīz 4 000 kilometri

18. februārī, pavadot jau dažas dienas Austrālijā, Mārtiņš Sils ziņo, ka visi sveiki un veseli nonākuši Austrālijā – arī viņu "rumaki" jeb motocikli, ar kuriem ceļotāji pārvietojas.

Ceļojumu pa Austrāliju bijām ieplānojuši sākt ar došanos uz Tasmānijas salu, tomēr prāmja izmaksas mums un "mocīšiem" pāris dienām likās neadekvāti augstas, tādēļ savu ceļojumu pa Austrāliju uzsākām ar nelielu, nepilnus tūkstoš kilometrus garu izbraucienu uz rietumiem no Melburnas. Braucām pa "Great Ocean Road" jeb "Lielo okeāna ceļu", kas skaitās viens no skaistākajiem piekrastes ceļiem pasaulē, devāmies uz "Phillip Island" salu, kur apciemojām tur dzīvojošos pingvīnus, tālāk jau laidāmies braucienā ar prāmi, apciemojām latvieti Pēteri Liepiņu, pie kura baudījām lieliskus steikus viņa piemājas krogā.

Pāris dienās esam iesildījušies motociklu "paunošanai" un braukšanai, esam gatavi uzsākt savu lielo ceļu mājup! Tomēr vēl pirms tam atgriežamies Melburnā, lai paviesotos Austrālijas Latviešu namā, kur uzstājāmies latviešu bērnu sestdienas skolā, iedzērām austrāliešu alu un vīnu kopā ar latviešu draugiem. Mūsu ekspedīcijas sākums ir izdevies ļoti labi, esam emociju pilni un jāsaka, ka mūs pārņem pārliecība, ka Austrālijā viena no pamata valodām ir tieši latviešu valoda!

Vakar ieradāmies "Threbdo" pilsētiņā, kura atrodas Viktorijas Alpu augstākajā daļā. Šī vieta ziemā ir Austrālijas lielākais kalnu slēpošanas kūrorts, bet arī vasaras mijā ar rudeni, kas te valda februārī, šeit ir ko darīt – it sevišķi tiem, kuri izdomājuši uzkāpt kontinenta augstākajā kalnā – Koscjuško (2 228 m). Kalnā var kāpt agri no rīta un sākt kāpienu no ciemata līmeņa aptuveni 1 300 metru augstumā, vai laiski gulēt līdz deviņiem, kad sāk darboties pacēlājs un divas trešdaļas no kalna uzbraukt ar kādu no tiem. Mēs izvēlamies pirmo variantu un jau agri ar Agnesi pieceļamies, lai dotos uz kalnu. Iesākumā takas vietā kāpjam pa ziemas nobraucienu zālainajām trasēm, tad pa akmeņaino vasaras MTB nobraucienu trasīti, tad vēl pa kalna servisa ceļu, līdz jau pus kalnā beidzot uzejam uz īstās kāpēju takas. Pēc stundas un 20 minūtēm, diezgan stāva, bet ļoti interesanta kāpiena, esam nonākuši pie pacēlāju, kas vēl nedarbojas, augšējiem motoriem. Salīdzinoši ātri pievārējam atlikušos 6,5 kilometrus un esam virsotnē. Tā kā izgājām agri, visu augšupceļu esam vieni paši, apkārtējā klusuma ieskauti. Baudām! Kopumā piecās stundās uzkāpti un nokāpti 922 metri un noieti 26 kilometri. Kājās jūtams sagurums, un pirmajā krodziņā kā balva mūs sagaida auksts alus!

Diena ir tikai pusē, tāpēc ātri nolemjam, ka neatmetīsim vakar saplānoto un mēģināsim vēl šodien nokļūt pie Miķeļa, kurš mūs uzaicinājis savās mājās ciemoties Sidnejas pievārtē. Tik vien, kā… jāpievārē vēl 500 kilometri. Viktorijas Alpu celiņi, pa kuriem mērojam šos kilometrus, ir ļoti izskatīgi, galvenā atšķirība no Eiropas Alpiem – te ik līkumā jāuzmanās no ķenguriem, kas mūs ceļā sāk arvien vairāk ielenkt. Interesanti ir šie zvēri, un brīžiem arī tīri bīstami tādiem motociklu braucējiem kā mēs. Pēc pāris stundām esam sasnieguši Kanberu, Austrālijas oficiālo galvaspilsētu, kura tikai šī iemesla pēc vispār ir uzbūvēta. Ar septiņām minūtēm, kā rāda mans GPS, mums pietiek, lai izbraukātu šīs pilsētas centriņu ap parlamentu un saprastu – te gandrīz viss redzēts un ir laiks doties tālāk.

Šajos platuma un garuma grādos, rūpīgāk papētot visu mērogu kartes, mūsu plāns iebraukt Rīgā vēl šogad un paspēt uz Latvijas lielajiem svētkiem izskatās mazliet gigantisks, taču vairs nav laika un iemesla nobīties. Pametot Melburnu, pēc Dāvida ieteikuma, pirmo kursu uzņemam uz "Healesville" pilsētu, kurā atrodas dabas parks – tajā labāk nekā citur sastopams Tasmānijas velns. Šis "čalis" mūs īpaši interesē un drīz jau vērojam to, ka šim dzīvniekam ir tikai divi dzīves noskaņojumi – skriešus tipināt apkārt vai gulēt. Pašā Tasmānijā savvaļā šai sugai uzbrucis nāvējošais mutes vēzis, un, cik saprotam, tad ārpus dabas parkiem viņu skaits strauji sarūk.
Tālākais mūsu ceļš aizved uz nacionālo parku "Wilsons Promontory Marine National Park", kur uzbūvējam pirmās teltis šī ceļojuma ietvaros. Te forši – okeāna krasts 100 metru attālumā, un tas labi ieaijā. No rīta mēs ar Agnesi izskrienam labu rīta pastaigu 10 kilometra garumā un esam nonākuši vienā no tālākajiem Austrālijas kontinentālās daļas dienvidu punktiem.

Nākamajā vakarā nonākam Viktorijas Alpu pašā sirdī Tredbo (Thredbo) ciematā. Nākamajā rītā, kad arī Ģirts un Ilze mūs ir noķēruši (sarunājām mazliet sadalīties iepriekšējā dienā), Miķelis mūs izvadā kolosālā ekskursijā pa tuvējiem "Zilajiem" kalniem. Atlikušie 130 kilometri līdz Sidnejai nākamajā rītā tiek pieveikti salīdzinoši raiti. Izlemjam, ka pirms pastaigas uz operu vēl ar nokrāmētiem "močiem" aizlaidīsim izbraukāt pilsētu. Nekad to nenožēlosim, jo ar saviem veiklajiem braucamrīkiem varam izbraukāt visus tuvākos līčus un celiņus, apskatām Sidneju no visdažādākajiem skatupunktiem. Protams, arī pār slaveno "Hārboras" tiltu turpu un atpakaļ novizināmies. Nebeidz pārsteigt latvieša klātbūtne šajā zemē, kad jau pievakarē kādā klusā, no centra attālā ieliņā, mums pēkšņi aiz muguras kāds intensīvi uztaurē. Viņš savā auto aiz mums braucis tikpat ļoti pārsteigts par Latvijas numurzīmēm uz mūsu "močiem" kā mēs brīdī, kad no šīs mašīnas izdzirdam skaļu "Sveiks!". Edgars un Nora mums parāda vislabāko vietiņu, no kurienes Sidnejas siluetus skatīt, uzaicina uz kafiju pie māmiņas Skaidrītes mājās un vēl atved pēc tam pavērot kolosālu saulrietu pār Sidneju.

Šajā posmā (18. – 23.februārī) nobraukti 1700 kilometri, kopā jau pieveikti aptuveni 2700 kilometri.

Austrālijas "ruma galvaspilsēta" ir Bundaberga – tā laikam droši varam apgalvot. Kafejnīcās, bāros tas cēli stāv plauktā starp visiem importa viskijiem, konjakiem, šņabjiem un citiem brīnumiem. Un tā jau nu arī nebūs, ka, meklējot šīs zemes izjūtas, šo konkrēto garšu nepagaršosim.

Lai arī esam ieradušies šeit piektdienas rītā un mums šodien vēl tāls ceļš braucams, riskējam doties iekšā Austrālijas pazīstamākajā ruma fabrikā. Ražotne ir diezgan pamatīga izmēra, tās aizsākumi meklējami jau 19. gadsimtā. Šodien no šejienes ar rumu tiek apgādāta visa valsts un vēl pamatīgas porcijas tiek eksportētas. Te netiek izmantotas nekādas citu ražotāju jau kaut vai daļēji sagatavotas izejvielas – procesā nepieciešamais iesals, cukurs un raugs – tiek sagatavoti šeit pat no apkārtnes fermeru piegādātajām cukurniedrēm un citām dabas veltēm. Tiekam izvadāti pa visu ražotni, taču bildes te uzņemt aizliegts – sakarā ar to, ka gaisā ir iespējama zināma spirta tvaiku koncentrācija un tiek uzskatīts, ka tas ir sprādzienbīstami, apmeklētājiem pie ieejas plauktiņos jāatstāj jebkādas ierīces, kurās varētu būt baterijas. Bet gan jau, ka vienkārši šejienieši negrib, ka pa visu pasauli izklīdīs miljoniem bilžu, ko visi viņu konkurenti pētīs. Kad esam pavērojuši gan cukurniedru apstrādi, gan fermentācijas un destilācijas procesus milzīgos toveros un torņos, nonākam pie gaidītākā šajā ekskursijā – esam ruma degustācijas telpā. Tiekam cienāti arī ar smalkākām ruma šķirnēm, dažas par maksā nepilnus 200 dolārus par nelielu pudelīti.

Te mums patīk, bet protam tomēr turēt mēru, lai vēl šodien pieveiktu tālākos dažus simtus kilometrus Austrālijas austrumu piekrastē.

Vairāk var papētīt te: www.bundabergrum.com.au

Ir agrs rīts, un koraļļu jūras krasta skaņas mani teltī ir pamodinājušas jau piecos no rīta. Brīdi ieklausos šajās visdažādākajās un arī man, kā izbijušam ornitologam, nepazīstamajās Austrālijas putnu balsīs, brīdi pavēroju, kā pa upes ieteku jūrā no manis pāris soļu attālumā aizpeld rīta "copē" izgājis pelikāns.

Esam atkal pabeiguši kādu mazāku savu ceļojuma posmiņu, un varētu tā teikt, ka arī pirmais lielākais ekspedīcijas posms ir pieveikts. Meitenes (Agnese un Ilze), kuras mums bija pievienojušās brauciena sākumam, pēc īsziņām spriežot, jau ir mājās. Esam palikuši divi vien, mūsu motocikli un milzīgie Austrālijas tuksnešainie plašumi ir mūsu priekšā.

Arvien vairāk satiktie cilvēki mums stāsta, ka kontinenta vidienē mūs sagaida visai skarbi laika apstākļi. Iepriekšējo dienu laikā esam "norullējuši" pa dažādiem celiņiem no Sidnejas līdz Brisbenai. Braucienu uzsākot agrā rītā, vēl "uzšaujam" augšā Sidnejas TV tornī, kur ir ierīkots pilsētas apskates stāvs. Šurp mūs sūta vairāku skolu skolēni, un, paldies viņiem, esam lieliski apskatījuši Sidneju no augšas un pabijuši jau divās pašās augstākajās dienvidu puslodes celtnēs, kuras ir pieejamas publiski.

Sapakojam savas ceļa paunas un, pirms pametam pilsētu, dodamies uz Sidnejas Latviešu namu. Neskatoties uz rosību sestdienas skolā, cilvēki Latviešu namā mūs uzņem lieliski, cienā ar Latvijas kvasu, alu un launadziņa maizītēm.

Kārtīgi izciemojušies, atkal uzņemam kursu uz ziemeļiem. Mūsu nākamais punkts kartē ir "Wisemans Ferry". Iepriecina tas, ka par šo mazo upes prāmīti mums nav jāmaksā – laikam valdība par to parūpējusies. Pretēji plānotajai kalnu "gruntenei", kurai mums tālāk bija jāseko, nelielas navigācijas kļūdas dēļ izbraucam pa lielisku, pie upes līkumotu celiņu, kas man ļoti atgādina Donavas krasta ceļu Rumānijā. Skaisti.

Izbraukājušies līku loču pa kalnu ceļiem un mazliet "pašturmējuši" austrāļu autobāni, izpildījuši vairākus skolēnu uzdevumus šajā reģionā, un nonakšņojuši divās lieliskās vietās līdzpaņemtajās teltiņās, plānotajā laikā sasniedzam Brisbenas priekšpilsētas.

Te atkal sagaida šajā ceļojumā nu jau par neatņemamu saucamā latviskā aura. Domicella ir Ilzes draudzene un uz Austrāliju pārcēlusies pirms daudziem gadiem. Viņas labs draugs Gabors, šefpavārs no Ungārijas, mūs laipni izmitina savā priekšpilsētas namā.

Apskatījuši Brisbenu, kura mūsdienās iedzīvotāju ziņā nu jau ir sasniegusi Latvijas apmērus, pamazām "pārpakojamies" un gatavojamies turpmākajam. Meitenes pako koferus, ko nodot lidmašīnā. Mēs, puikas, "pārpaunojam" nu jau daudz tukšākās "moču" somas, lai dotos tālāk un dziļāk Austrālijā. Tā apdzīvotākā, sakārtotākā un civilizētākā šī kontinenta daļa nu ir iepazīta, un tīri labi mums visiem patika. Bet priekšā, visticamāk, skarbāki apstākļi, grambaināki ceļi, lielāki karstumi un slapjumi – īsāk sakot, šķiet īstais piedzīvojums nu tik sāksies.