Divi mēneši teltīs un mašīnās – latviešu ceļojums ar stopiem līdz Irānai  (3)

Toreiz abi ar draudzeni Tīnu nesen bija absolvējuši vidusskolu un bijis īstais laiks kaut kur doties, jo darbi un atbildība neturēja. Abi sev bija devuši vienu mēnesi laika ceļojumam. Beigās tas gan prasīja gandrīz divus mēnešus, no 10. septembra līdz 5. novembrim, un Irānā tā arī viņus neielaida, jo tajā laikā notika pāreja uz vīzām ieceļošanai, par ko jaunieši zināja, bet cerēja, ka varbūt nevajadzēs vai varēs to izdarīt, esot uz vietas, – tomēr tā tās lietas nenotiekot.

Ceļojums tāpat bijis pieredzes un pārdzīvojumu pārpildīts, gandrīz divus mēnešus dzīvojot teltī, kas tika celta gan brikšņos un zvēru apdzīvotās pļavās, gan uz kafejnīcas jumta 15 miljonu iedzīvotāju apdzīvotas pilsētas centrā. Mazgājoties ezeros un upēs, dabūjot aizcietējumus no turku garšīgās baltmaizes, naktī klausoties vilku gaudošanā vai saņemot brīdinājumu no vietējiem, ka viņus attiecīgās teritorijās sagaida nošaušana, nolaupīšana vai citas briesmas. Neprecīzi izplānotā ceļojuma ilguma dēļ, viņus pat noķēra aukstums un vasaras teltī nācās gulēt mīnus grādos. Un visa ceļojuma laikā, cīnoties pašiem ar sevi, savu izturību un fiziski pārgurušo ķermeni, lai turp un atpakaļ nobrauktu un noietu apmēram 7000 kilometru. Bet atgriezušies varējuši droši teikt, ka noteikti neko nenožēlo un pat uzskata par pārsteidzoši veiksmīgu braucienu.

Ar stopiem jaunieši izvēlējās ceļot gluži vienkārši iemesla dēļ – nebija naudas, Mārtiņš to raksturo arī kā interesantāko, lētāko un piedzīvojumiem bagātāko ceļošanas veidu. Tas bijis diezgan spontāns brauciens un gatavošanās notikusi vien apmēram divas nedēļas, pārbaudot telšu ūdensnecaurlaidīgumu un sakrāmējot mugursomas. Naudu jaunieši līdz tam laikam iekrāja, cik spēja, un beigās ceļojums abiem izmaksāja apmēram 800 eiro.

Laiku, kad ceļot, viņi izvēlējušies apzināti – ražas sezonā, kad valdījis sausums, kas padarīja ēdiena sagādi vieglāku, jo augļu bijis pārpārēm un ugunskuru sakurināt bijis viegli. "Mēs zinājām, ka Irānā ir cits alfabēts un valoda, tāpēc iemācījāmies pamatfrāzes. Uztaisījām sev tabulu, kur attiecīgā zīme nozīmē kādu burtu, lai varētu izlasīt vismaz ceļazīmes," par sagatavošanās procesu stāsta Mārtiņš.

Ceļojumā nakšņojuši teltīs pilsētu nomalēs, bet gadījušies arī labdari, kas viņus uzņēma pie sevis. Polijā nakšņojuši pie kāda studenta, savukārt vēlāk rumānis, kas braucis no Anglijas, dzirdot viņu stāstu, neļāva nakšņot Rumānijā uz ielas, jo viņiem varot "piesieties klaiņojoši suņi un tas esot bīstami", atceras Mārtiņš. Visa ceļojuma laikā atelpas brīdi devusi padzīvošana Tīnas māsas vīra viesnīcā Bulgārijā. Bet arī nakšņošanai teltīs, izbaudot vietējās dabas skaistumu vai dzirdot vilkus gaudojam Turcijā, bijis savs šarms. Gadījies, ka, uzmeistarojot telti naktī, tikai no rīta sapratuši, kur to uzcēluši, piemēram, uz lauka govju ielenkumā. Nakšņošana apdzīvotākās pilsētās ar teltīm bijusi visgrūtākā, piemēram, varat iedomāties, ka, ierodoties Turcijas pilsētā Stambulā, kurā ir vairāk nekā 15 miljoni iedzīvotāju, varētu būt sarežģīti atrast kādu pauguriņu vai nomali, kur nevienam nemanīti varētu baudīt naktsmieru teltī. Negribot tērēt naudu, kuras jau tā bija maz, bijis jādomā alternatīvas. Beigās izdevies uzlīst uz kafejnīcas jumta un, tikai kāda noklīduša suņa paostītiem, klausīties milzīgās pilsētas nakts trokšņos.

Turcijā gan lielākoties ar telšu celšanu vai ugunskura kurināšanu gan problēmas nebija, kā tas būtu varējis būt Rietumeiropā.

Daudz peldējušies upēs un ezeros, bet ēst gatavojuši uz ugunskura. Mārtiņš pat no tomātu bundžas izveidojis pārnēsājamo krāsniņu, kas atvieglojusi ikdienu. No ceļojuma visvairāk puisim atmiņā iespiedusies turku baltmaize, kas ēsta vairumā, jo bijusi lēta un garšīga, un turku tradicionālā tēja stikla glāzītēs. "Tēju pasniedz jebkurā kafejnīcā, jebkurā vietā. Tāpat kā baltmaize tā maksāja vienādi un garšoja vienādi. Bet patīkami bija, ka no rīta vari pa lēto aiziet uz kafejnīcu, pasēdēt un iedzert siltu tēju, lai pēc tam uzsāktu ilgo staigāšanu kājām," atceras Gaušis.

Eiropas valstīs sanācis gaidīt ilgāk, līdz kāds apstājies, bet, piemēram, Turcijā uz šosejas bijis jāstāv vien 10 minūtes. "Slovākijā mūs savāca ceļa policija par to, ka stopējām. No sākuma viņi pabļāva, pēc tam saprata, ka esam jaunieši, kuri ceļo. Beigās aizveda, kur to drīkst darīt, un bija pretimnākoši," par stopēšanu uz autobāņiem, ko Slovākijā ir aizliegts darīt, stāsta Mārtiņš.

Bieži mainoties galamērķiem, stopētāju zīmju rakstīšana bijusi neatņemama sastāvdaļa – tik aktīva, ka ātri vien beigušies flomāsteri. Naudas taupīšanas nolūkos viņi Turcijā nopirkuši arī lētu karti, kas izrādījusies domāta bērniem un bijusi pārāk abstrakta un nesaprotama, tāpēc Mārtiņš iesaka jau laikus sagādāt detalizētas drukātās kartes, jo ne visur ir iespējams tās izmantot digitālajās ierīcēs.

Kad jaunieši beidzot tikuši līdz Irānai, nācies piebremzēt. "Protams, uz robežas vīzas nevarēja nokārtot. Mums pateica, ka tuvākā vieta, kur varam tās nokārtot, ir 250 kilometru attālumā no robežas. Bija jāpieņem lēmums. Beigās izlēmām doties atpakaļ, jo bijām prom jau mēnesi. Bet es gribu domāt, ka esam bijuši Irānā, jo robežkontroles kungs pateica "Welcome to my country" ("Sveicināti manā zemē"). Dīvainā kārtā nebija sāpe, ka netikām. Bet tas padarīja mūsu ceļojumu tādu saulainu un patīkamu, jo, ja būtu palikuši ilgāk, nauda būtu izbeigusies. Visticamāk, ka tad būtu sākušās ķibeles vai būtu jāmeklē daudz atjautīgāki risinājumi, kā tikt atpakaļ. Beigās par pēdējiem eiro nopirkām autobusa biļeti no Varšavas līdz Rīgai, jo jau bija sācies rudens, stipri lija un mēs nebijām gatavojušies rudens sezonai," stāsta puisis.

Kopumā ceļojumu puisis vērtē kā ļoti veiksmīgu. Tikai vienu reizi draudzenei Tīnai iesāpējušies zobi, bet no mājām paņemtā propolisa ziede to atrisinājusi. Telts arī salūzusi tikai pēdējā nakšņošanas dienā un radinieki sākuši uztraukties tikai uz ceļojuma beigām, kad Mārtiņa brālis pat piedāvājis nopirkt lidmašīnas biļetes uz mājām.

Cilvēki ceļojuma laikā bijuši pretimnākoši, varbūt tikai Turcijā pārlieku lielā interese bijusi nogurdinoša, jo Tīnu zilo acu dēļ vienkārši apbrīnoja un nelika mierā. Ceļojumā abi nebija ieplānojuši apskatīt konkrētus objektus, bet izdevies aplūkot, piemēram, armēņu svēto kalnu Araratu un nedaudz ielūkoties turku nacionālajās svinībās, kur parkos tiek kautas un turpat ceptas kazas. Par šiem svētkiem ceļojuma laikā satikts vācu vīriņš brīdinājis, lai uz tiem nebrauc, jo tas esot pārāk barbarisks pasākums, bet jaunieši neklausījuši, un Mārtiņš vienā mierā stāsta, ka tā vienkārši bijusi ģimenes pasēdēšana, tikai atšķirība, ka ēdiens vēl pirms pāris minūtēm skraidījis apkārt.

Puisis iesaka apskatīt Turcijas Vidusjūras piekrasti, stāstot: "Vidusjūras piekraste, kur ir Antālija, salīdzinot ar Melnās jūras piekrasti, ir drausmīga, jo tur ir nebeidzama viesnīcu rinda un mūris, bet pie Vidusjūras ir arī skaista daba, mazas vēsturiskas pilsētiņas, pretimnākoši iedzīvotāji."

Ceļojums atstājis pieredzes bagātu nospiedumu jauniešu dzīvēs, un Mārtiņš saka, ka noteikti padarījis viņu drosmīgāku. Ar šo viņu piedzīvojumi nebeidzās, jau nākamajā vasarā abi ar riteņiem aizbraukuši līdz Maskavai, kas arī bijis savas garīgās pasaules izzināšanas ceļojums.