Sibīrijas piezīmes: latviešu ceļotājs viens dodas bīstamā braucienā pa Vitimas upi  (2)

Kadišs pēdējos gados pabijis arī Indijā, Izraēlā, Palestīnā, Ēģiptē, Jordānijā, Ukrainā un daudzviet citur Eiropā. Tagad pienākusi kārta Krievijai.

Autors piedāvā ieskatīties pašās Austrumsibīrijas dzīlēs, veicot vienatnē neiedomājamu maršrutu gandrīz astoņsimt kilometru garumā ar laivu pa vienu no Sibīrijas mežonīgākajām un noslēpumainākajām upēm — Vitimu.

"Kā parasti – viss notiek tad, kad satiekas gribēšana ar varēšanu. Tāds gudrs vīrs kā Zālamans esot teicis: "Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess". Savs laiks sēt, savs laiks pļaut; laiks klusēt un laiks runāt, laiks graut un laiks celt, laiks dzimt un laiks mirt utt. Viss pareizi, sarakstu varētu turpināt gandrīz bezgalīgi, bet viena lieta, ko savā uzskaitījumā noteikti ierakstītu, ir – laiks "tupēt" mājās un LAIKS CEĻOT.

Es ticu tam, ka katra cilvēka dzīves grāmata jeb tas, ko citi sauc par likteni, ir pabeigta, jau cilvēkam piedzimstot. Tajā ir ierakstīts viss – kāds viņš izskatīsies, kādas īpašības un talanti viņam būs, ko viņš darīs un ko ēdīs. Un arī datums un laiks ar sekundes simtdaļas precizitāti, kad un kādā veidā cilvēks no šīs pasaules aizies. Austrumos saka apmēram tā: "Ja ar tevi kaut kas notika, tas nevarēja paiet tev secen, ja kaut kas pagāja tev secen, tas nevarēja ar tevi notikt." Citiem vārdiem – kam lemts sadegt, tas nenoslīks. Bet, izvēršot vēl – ja man ir lemts nomirt gultā, tad es nomiršu gultā. Un nekādā citā veidā. Šāda dzīves uztvere "noliek visu savā vietā" – atbrīvo no bailēm par rītdienu un daļēji no bailēm vispār, palīdz samierināties un godam pārvarēt dzīvē pat vissmagākās krīzes. Vēl saka: "Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu." Lai cik tas, dažkārt, ir grūti "sagremojams", šķiet, ka arī tā ir patiesība. Vismaz man tā ir.

Lai gan vienmēr, cik sevi atceros, mani ir vilinājis nezināmais, tas, kas ir "aiz horizonta" gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē, manā dzīvē bija ilgs posms, kad sevi pilnībā veltīju ģimenei un ceļotāja gars bija saistīts. Bet tad... Ģimenē notika dramatiska krīze, kā rezultātā pēkšņi kļuvu... brīvs! Ir absolūta patiesība – ja Dievs vienas durvis aizver, tad citas – atver. Tā notika arī man. Man atvērās durvis uz visu pasauli. Pāris gadu laikā es apceļoju daudzas tālas un eksotiskas zemes, par ko agrāk varēju tikai sapņot. Jā, – visam savs laiks... Neapšaubāmi, šis Krievijas ceļojums bija visvisvis... nu, teiksim, visavantūristiskākais, lai gan pirms tam tiku pabijis tādās tradicionāli par nedrošām uzskatītās valstīs kā Pakistāna, Palestīna u.c. Tur bija mierīgi un droši. Par avantūru šo Krievijas braucienu nosauca mani draugi vairāku iemeslu dēļ. (Aizsteidzoties notikumiem priekšā, man ir jāsaka, ka pāris dienas pirms upes maršruta beigām negribīgi biju spiests viņiem piekrist. Arī sastaptie vietējie delikāti vērsa uz to uzmanību – doties šajā maršrutā vienam bija vieglprātība). Bet vēl viss ir priekšā, vēl es kategoriski noliedzu apsūdzības avantūrismā un visiem deklarēju, kam patiesībā arī ticu – notiks tikai tas, kam lemts notikt, un nenotiks nekas, kam nav lemts...

Nu, lūk, un draugi mani draudzīgi biedēja ar bandītismu, kas Krievijas nomalēs esot atdzimis, Sibīrijas lāčiem, Vitimas ūdeņu neprognozējamo un mežonīgo raksturu pretstatā manai vieglajai, nelielajai piepūšamajai smailītei. Klāt vēl nāca milzīgais attālums, ko es grasījos veikt ar, viņuprāt, pavisam nepiemērotu transportlīdzekli – 25 gadus vecu automašīnu. Maršruta kalkulators rādīja līdz Čitai vairāk nekā 7000 km... Patiesībā viņi mani mazliet, bet varbūt arī vairāk nekā "mazliet" apskauda ("baltā skaudība"), vienlaicīgi uztraucoties par manu veselību un dzīvību, kā arī mēģinot atturēt mani no, viņuprāt, riskantā pasākuma.

Dažreiz viņu centieni un metodes mani gan smīdināja, gan aizkustināja.

[..]

Rūpīgi gatavojos. Vairāk nekā mēnesi pirku, gatavoju un pārbaudīju vajadzīgo inventāru, veicu dažu dienu testa braucienu pa Gauju, kā rezultātā atteicos no neērtās telts, kurā varēja ielīst tikai četrrāpus, un nopirku citu. Es sāku nakšņot ārā, teltī pie mājas, kā rezultātā, pāris rītus pasalis, nomainīju kompakto, bet nepietiekoši silto guļammaisu pret tādu, kas gan aizņem krietni vairāk vietas, bet ir arī daudz siltāks. Man patīk (iespēju robežās) ceļot ar komfortu – naktīs salt un neizgulēties nebūt neietilpa manos plānos.

Kā "Izdzīvošanas rokasgrāmatā" rakstīja kāds izbijušais amerikāņu desantnieks: "Justies neērti prot katrs muļķis"... Es nu nepavisam negribēju ietilpt minēto cilvēku kategorijā, tādēļ visai nopietni gatavojos. Īpaši tāpēc, ka šinī gadījumā runa jau vairs nebija tikai par komfortu, bet pat par izdzīvošanu.

Paviršība ekipējuma un inventāra sagatavošanā vēlāk tur, uz upes, varēja izvērsties nopietnā problēmā vai pat katastrofā. Pat sev tik raksturīgo aizmāršību es vairs nevarēju atļauties, jo Vitimā ir simtiem kilometru gari posmi, kuros nav apdzīvotu vietu, un iespēja sastapt kādu cilvēku ir niecīga, tā ka ar palīdzību no ārpuses rēķināties nevarēja. Tādēļ man bija maksimāli jānodrošinās pret visām iespējamām likstām. Pret visām nodrošināties nav iespējams, bet censties vajag. Un es centos... Francijā ražoto vācu firmas piepūšamo smailīti "Metzeler Trampers" iemēģināju tepat Daugavā. Mani patīkami pārsteidza tās vieglā gaita un manevrēšanas iespējas. Es vēl nezināju, cik nozīmīgi tas būs vēlāk...

[..]

Es visiem biju paziņojis, ka došos prom jūnija sākumā, tāpēc jutos mazliet neērti, ka sākums jau klāt, bet es vēl – tepat. Kā saka – ar mēli Romā, ar darbiem – aizkrāsnē. Kā parasti, izbraukšanu kavēja sīkumi. Bet šinī pasākumā sīkumi vairs nebija tikai sīkumi, un es centos izdarīt visu, kas no manis atkarīgs. Tā, neilgi pirms izbraukšanas, manai automašīnai brīžiem sāka parādīties nepatīkama skaņa, līdzīga gultņa gaudošanai. Tā parādījās pie neliela ātruma, tad kļuva arvien spalgāka un skaļāka, kamēr, pārsniedzot ātrumu 70 km/h, pēkšņi it kā pārtrūka, pazuda. Ņemot vērā veicamo attālumu un briesmu stāstus par Krievijas servisu dārdzību un vācu automašīnu rezerves daļu nepieejamību, gribēju to novērst. Aizbraucu pie Aleksandra, lieliska meistara, kuram es labprāt uzticēju savas automašīnas diagnostiku un remontu. Viņš vecos "meršus" pārzināja labi. Šoreiz Aleksandrs mani uzjautrināja un pārsteidza. Izbraucis ar automašīnu un pārliecinājies, ka gaudošana tiešām brīžiem parādās, brīžiem pazūd, un, zinādams, ka es dodos uz Čitu, viņš teica, ka "turēs kulakus" par mani (tas ir – turēs īkšķus)! Vai tas līdzēja, vai nē, lasītājs uzzinās vēlāk.

Jāsaka, vairāki cilvēki izturējās ar vāji slēptu skepsi pret ideju veikt manis iecerēto maršrutu ar 1991. gada ražojuma mašīnu un to nemaz neslēpa. Bet es tik smaidīju bārdā, jo viņi neņēma vērā vienu, bet būtisku faktu – tā nebija vienkārši mašīna, bet vecais, labais "Mercedes–Benz 250 W124". Šīs automašīnas ir slavenas ar savu leģendāro izturību. Ne velti rūpnīcas "Mercedes – Benz" pārstāvji reiz ciniski paziņoja, ka viņi nožēlo, ka radījuši tik izturīgas automašīnas, jo to īpašnieki negrib pirkt jaunas. Es esmu viens no tiem. Zinādams, ka ar šiem "meršiem" var nobraukt miljonu, neuzskatīju, ka četrpadsmit, piecpadsmit tūkstoši kilometru varētu sagādāt kādas problēmas. Pat tāds autospeciālists kā Vents, kuram lūdzu pirms brauciena veikt automašīnas pretkorozijas apstrādi, ieteica labāk to darīt pēc atgriešanās. Viņš nemaz īpaši neslēpa savas šaubas, ka šī automašīna diez vai vēl kādreiz atgriezīsies Latvijā.

[..]

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka tas "nostrādāja" arī šoreiz – gultnis vēl pagaudoja kādus desmit tūkstošus, bet tad pamazām apklusa. Tā es vēl tagad vadāju līdzi neizmantoto rezerves daļu. Ir 8. jūnijs, bet vēl neesmu "izkūņojies" no mājām. Sāku nedaudz nervozēt un nolemju izbraukt "par katru cenu". Pa ceļam gan jau nopirkšu pēdējās trūkstošās lietas.

[..]

Tas nu ir fakts – esmu Sibīrijā. No rīta izrādās, ka esmu nakšņojis netālu no ceļa tehnikas stāvlaukuma. Garām brauc sargs, apstājas sasveicināties un saka, ka uz rīta pusi divas reizes bijis pienācis, bet es, protams, saldi gulēju. Tā ir viena lieta, par ko daudzi mani apskauž – es varu gulēt gandrīz visur un visai dažādos apstākļos. Tur gan nekāda mana nopelna nav – vienkārši man "šausmīgi" nāk miegs. Sargs iesaka agri doties prom, jo vēlāk būšot korķi. Tam nu gan es ticu un nolemju pat kārtīgas brokastis neēst, bet doties ceļā. Kafiju un tēju termosam uzvāru un – prom!
Izbraucis esmu ap astoņiem. Latvijā vairums vēl guļ – tur tikai seši. Iesēžos "astē" autobusam, kuram, kā izskatās, pilnīgi neinteresē ceļa zīmes. Kur zīme 30 km/h, tas vienalga brauc 100 km/h. Autobusa logā zīme – bērni. Sirreāli izskatās autobusa pieturas nekurienes vidū. Pieturās – tualetes. Un tas arī saprotams – tuvumā nekā nav, tātad cilvēki uz autobusu ierodas no tālienes, bet šeit visapkārt tādi klajumi un purvi...

Pie kādas ēstuvītes ceļmalā izstādīts tanks. Netālu no tā kāds vīrs tirgojas ar medību trofejām, mānekļiem un... viagru. Esot ļoti efektīva! Es painteresējos, vai viņš pats izmēģina to, ko tirgo. "Protams!" viņš apstiprina, "ļoti labi iedarbojoties." Vīri, kas pirkuši, tagad, pārdevēju ieraugot, smaidot vien... Neskatoties uz atstrādāto "mārketingu", neko no piedāvātā nepērku. Labi, ka nevajag! Šī bija lieta, kura mani ārkārtīgi pārsteidza kādā ceļmalas bufetē. Telpas stūrī atradās vitrīna ar visvis... nezinu, pat, kā pateikt, visnekautrīgākajām intīmprecēm. Lai gan... kas tur ko brīnīties? Arī es esmu no valsts, kurā pie pārtikas preču veikalu kasēm tirgo prezervatīvus... Te, vismaz, bija atsevišķa ekspozīcija...

Braukšana iet arvien raitāk. Iebraucis Tjumeņas apgabalā, mazliet "uzdzīvoju" – ieeju dušā un pēc tam ēdnīcā paēdu garšīgu jēra gaļu. Virziens – Omska. Arvien vairāk uz ceļa parādās japāņu automašīnas ar stūri labajā pusē. Degvielas patēriņš turpina pārsteigt – 5,65 l/100 km! Nakšņoju netālu no Omskas lielā stāvvietā. Pirmo reizi brauciena laikā tieku pie bezmaksas Wi-Fi, ko nekavējos izmantot. Cik labi, ka Latvijā ir cilvēki, kuri tev interesē, un kuriem interesē tu! Šodien nobraukti 826 km. Jau ir trīs stundu laika starpība ar Latviju un veikts tieši pusceļš.

[..]

Uzziņai. Baikāls tiek uzskatīts par vienu no pasaules unikālākajiem ezeriem – 636 km garš, pasaules dziļākais, septītais pēc platības, lielākais pēc saldūdens tilpuma. Lielākais dziļums – 1637 metri. Iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Unikāls ar floru un faunu. 60 procenti dzīvnieku un zivju ir endēmi, t. i., sastopami tikai Baikālā. Slavenais Baikāla omulis tiek uzskatīts par vienu no izcilākajām delikatesēm.

Pamostos pulksten 6.50. Nu tā, esmu pie Baikāla. Vismaz benzīntankā tā teica. Es vēl neesmu to redzējis, jo Sļudjankā ierados tumsā. Lietus ir mitējies, un dzīve atkal ir gaišās krāsās. Dūša atkal ir tur, kur viņai jābūt, t. i., visur, izņemot papēžus. Labi, iešu aiz stūra, varbūt ieraudzīšu Baikālu. Irrr! Ezeru ieskaujošo kalnu virsotnes tinas mākoņos.

Andrejs ar kolēģi stāsta, ka mēdz būt tā, ka apakšā līst lietus, bet virsotnēs zilas debesis un balts sniegs. Tāpat puiši piemin trīs vējus – Barguzinu un vēl divus. Viens no tiem esot tik negants, ka pat 65 suņi ziemā sāniski pret to staigā. Pārsteidz sliedes kalna nogāzē. Vilcieni acīmredzami rāpjas uz augšu. Andrejs teic, ka visi iebraucēji par to brīnās. Aizsūtu e-pastus un pulksten 9.25 izbraucu. Drīz aptur policija, bet, pārbaudījusi dokumentus, palaiž. Uz ceļa nepierasti maz automašīnu. Daba ir sulīgās krāsās – tumšas debesis un zaļi, zaļi koki.

Iebraucu Burjatijā. Gar ceļu vietām ir tirgotavas, kur vietējie tirgojas ar dažādām, pārsvarā, ēdamlietām. Goda vietu piedāvājuma klāstā, bez šaubām, ieņem Baikāla omulis. Daudzviet to kūpina turpat, kur tirgo – pie ceļa. Protams, man arī tas ir jānogaršo. Piestāju pie kādas pārdevējas. "Cik tad omulis maksā?" jautāju. Pēc izskata un smaržas zivis ir sašķirotas pa lielumiem un maksā 100, 130, 250 rubļi (1,42; 180 vai 3,55 eiro) gabalā. Vienu nopērku. Tīri ziņkārības pēc, jo dodos taču uz upi un ceru, ka vēl būs iespēja saēsties zivis. Tiesa gan, ne jau Baikāla omuli. Pārdevējai jautāju, vai Mongolija tālu? "Mongoļija za eķimi gorāmi!" (Mongolija ir aiz šiem kalniem – krievu val.) sieviete pamāj ar roku kalnu virzienā.

Turpinu ceļu, bet izsalkums drīz vien liek apstāties. Ēdīšu kūpināto omuli. Mmmm, jāatzīst, ka tas tiešām attaisno savu labo slavu un garšo vienkārši lieliski!

Braucot cauri piebaikāla ciemam Babuškino, izdodas pabraukt pa Ļeņina ielu. Pirms pārdesmit gadiem pat iedomāties nevarēja, ka tāda iespēja kļūs par retumu. Jā, pasaulē viss plūst un mainās... Jo tālāk es braucu, jo vienkāršāks viss kļūst.

Man ir vajadzība piestāt, un kādā pieturvietā manu uzmanību piesaista maza būdiņa meža malā, gabaliņu no ceļa. Tā izskatās pēc pamestas tualetes. Tā arī ir. Bet neparastums ir tas, ka būdelei nav, un nekad nav bijušas durvis. Tai ir trīs sienas, bet ceturtā, vaļējā puse ir pavērsta pret mežu. Neesmu speciālists, bet, šķiet, tā ir arhitektūras funkcionālisma virsotne.

[..]

Piektā diena uz upes

Pēdējo dienu notikumi – pēkšņie plūdi un nopietnās krāces – ir darījuši mani mazliet tramīgu. Ja ūdens ceļojuma pirmās dienas ir tik raibas, kas tad būs tālāk?! Lai gan esmu noguris, visu dienu rosīdamies svaigajā gaisā un piedzīvodams tik daudz emociju, šonakt neguļu vairs kā parasti – kā nosists. Naktī mostos un izbāžu galvu no telts, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Tad guļu tālāk. Galu galā izgulējos lieliski, un esmu apņēmības pilns šodien braukt visu dienu.

Ēst nav jāgatavo – ir vēl līdaka, padzerties var Vitimas ūdeni. Ne dzīve, bet pasaka! Šķiros no skaistās, mājīgās vietiņas. Mani gan gribēja aizkavēt kāda zivs, kura tepat netālu lēca, bet es varonīgi apspiedu sevī vēlēšanos ķerties pie spininga. Jo vakardienas līdaka vēl nebija apēsta.
Tā devos upē, kuras līmenis atkal bija nokrities par kādiem 20 centimetriem. Devos, un... Atkal krāces, atkal slapjas bikses (no ūdens, protams!). Tuvojos kādām krācēm, kas, spriežot pēc skaņas, nudien neliekas mierīgas. Lai Dievs dod veiksmi! Tā šeit ir ļoti vajadzīga...

Šorīt laivai apmainīju vienu ventili. Atcerējos un nopriecājos, kā Dievs palīdzēja man šo deficīto rezerves ventili dabūt. Es nezināju, bet Viņš zināja, ka man tas noderēs. Toreiz izlīdzēja "Dulkan" puiši un vienu ventili man pārdeva. Nu tas noderēja. No viņiem toreiz dabūju arī profesionālo līmi, kas tagad lieti noderēja. Tagad mana laiva atkal ir kārtībā: kas bija atplīsis – pielīmēts, ventilis – nomainīts. Bet vēl jau priekšā simti un simti kilometru...

Nu tā, jābeidz rakstīt, jāslēpj blociņš ūdensnecaurlaidīgajā maisiņā un jābrauc caur kārtējām krācēm. Mazā videokamera atkal strādā, bet tai jau pilna karte, bet "Kodakam" izlādējušās baterijas. Nu atliek tikai pierakstīt. Cerība, ka lielās krāces un straujteces jau palikušas aiz muguras, ātri izplēn. Tiesa – tādu kā vakar, vairs nav, bet ir dažas bīstamas, kur burtiski jālavierē starp lielajiem akmeņiem. Varbūt "lielajā ūdenī" būtu mazliet vienkāršāk, jo daudzi akmeņi atrastos dziļāk ūdenī, bet tad atkal straumes ātrums ir lielāks un spēks – milzīgs. Grūti pateikt, kā labāk, gudroju gan šā, gan tā.

Pa ceļam redzams atkal viens skumjš Vitimas upura piemineklis – kuģa vraks. Tas slīpi guļ krastā – priekša augšā, smiltīs, bet aizmugure ieslīpi ieiet ūdenī. Saplosītajā pakaļgalā redzams pat motors. Vraku palu ūdeņi pienesuši pilnu ar smiltīm, kurās uzziedējušas puķes. "Gluži kā uz kapa", nodomāju. Vienas krāces, otras, un tad mana uztrenētā auss sadzird "nu galīgi nelāgu" troksni. Nelielo krāču troksnis ir tāds stiprai čalošanai līdzīgs, bet lielajām – pavisam cita skaņa, tāda jaudīga un draudīga, tāda kā rūkšana. Tad es visu – binokli, fotoaparātu, blociņu, solāro bateriju lādētāju – slēpju somā, kura ir piesieta pie laivas lai, avārijas gadījumā neaizpeldētu.
Viktors

Kādā mierīgākā vietā upes labajā krastā ieraugu motorlaivu, kurā rosās kāds vīrs. Piepeldu klāt. Iepazīstamies. Sastapto cilvēku sauc Viktors. Viņš ir no Romanovkas.
Sarunas gaitā pastāstu, kādus pārsteigumus Vitima man jau ir paspējusi sagādāt. "Kak že vi bez koķelka!" (Kā tad jūs bez katliņa)Viktors satraucās. Viņš parakājas savā laivā un dod man savu katliņu.

"Ja, vsjo ravno jedu v Romanovku. Beriķe!" (Es tik un tā braucu uz Romanovku, ņemiet!) vīrs uzstāj, kad mazliet paklīrējos.

Man nav, ko iedot pretī. Vēlāk, gatavojot ēst, es katru reizi ar pateicību atcerējos Viktoru. Lieki teikt, ka katliņš man ārkārtīgi noderēja.

Viktors, kā jau vietējais, pastāsta daudz ko interesantu, kas "noņem pagātnes plīvuru" un izskaidro veco avarējušo kuģu klātbūtni Vitimā. Kādreiz, kad vēl nebija uzbūvēta Baikāla– Amūras dzelzceļa maģistrāle, no Čitas un Ulan-Ude kravas uz "BAMa" celtniecības vietu un apkārtējiem ciemiem transportēja vispirms ar automašīnām, bet pēc tam pa Vitimu ar baržām. Lai ar tik lieliem peldlīdzekļiem pārvietotos pa Vitimu, vajadzēja sagaidīt "lielo ūdeni". Bet "lielais ūdens", no vienas puses, padarīja kuģošanu par iespējamu, bet no otras – pārvērta Vitimu par bīstamu, bangojošu un trakojošu stihiju. Vislielāko bīstamību, protams, radīja klintis un milzu akmeņi. Ja kapteinim kaut kas nogāja greizi, baržas vai velkoņi tika triekti pret klintīm, kur tie rūs līdz pat šodienai.

Priekšā, uz leju pa upi būšot dažas apdzīvotas vietas. Tuvākā ir Jumurčena ar astoņdesmit iedzīvotājiem, tālāk – Krasnijjara. Tur esot pat elektrība, ko ražo ģenerators ar dīzeļmotoru, telefona sakari un internets. Viktors pastāsta, ka piecpadsmit kilometrus no šejienes būšot divi "porogi", t. i., krāces.

Upīti, pie kuras ietekas Vitimā es nesen bez rezultātiem mēģināju spiningot, izrādās sauc par Hondu. Viktors ar pietāti stāsta par Vitimu. Pāris stundās ūdens līmenis varot celties par trīs līdz četriem metriem – viņš brīdina un pastāsta visai pamācošu gadījumu "iz dzīves".

Lūk, viņa stāsts: "Kādu reizi, braucot pa upi uz no leju Romanovkas, kur "lielais ūdens" jau bija atnācis, Viktors sastapis mazliet iereibušu kompāniju, kura nometni bija ierīkojusi uz skaistas smilšu sērītes netālu no ūdens. Viktors, loģiski, ar motorlaivu brauca ātrāk nekā "lielais ūdens" tek, t. i., ātrāk par straumi un vīrus brīdinājis, lai piesien laivu un uzmanās. Vīri, "burās" būdami, brīdinājumu bija ņēmuši vērā tikai daļēji, piesējuši laivu. Kad Viktors, braucot atpakaļ, kompāniju atkal sastapis, šie teikuši: "Praviļno ti skazal, toļko lodka ostalasj, a vsjo uplila!"

Kad ūdens tos pārsteidzis, viss, kas bija izmētāts teltī, aizpeldēja. Tikai krastā piesietā laiva tagad līgojās kaut kur ap upes vidu... Tā nu es no paša pieredzes un no šiem stāstiem mācīts, tagad jo rūpīgi izvēlos naktsmītnes vietu. Pie tam – man nav radio un es nezinu laika ziņas, vai augštecē vai arī kādā no Vitimas pietekām ir lijis, vai nav. Tāpat man ir stabili izveidojies pieradums vakaros ūdens malā iespraust kādu koku vai zaru. Tā es no rīta redzu, vai ūdens upē ir kļuvis vairāk, vai mazāk.

Viktors to nezina, bet man uzreiz neienāk prātā pateikt, ka es vēl plānoju būt Romanovkā, tādēļ saka, lai atstāju to katlu pie BAM tilta, gan kādam noderēšot. Kad Viktoru sastapu, izrādās viņš bija piestājis krastā, lai spiningotu.

Apjautājos, kā loms. Viņš saka, ka trīs līdakas noķēris. Es arī nekavējos palielīties, ka vakar "smuku" līdaku noķēru – vesels 1,600 kilograms! Viktors tā kā ar neizpratni uzņēma manu jūsmīgo vēstījumu. "Zģesj bivajut takije – po 11 kilogram!" (Te mēdz būt tādas uz11 kilogramiem!) viņš tikai noteica. Es uzreiz sāku taisnoties, ka man nemaz tik lielu nevajag, jo es nevaru apēst. "Un vispār," bildu, "man vairs nav metāla pavadiņas, un lielā līdaka manu auklu vienkārši var pārkost." Tik "gudrs" makšķernieku zinībās es jau biju, jo to man teica gan Henrijs Latvijā, gan Andrejs Vitimā. Tā nu atvadījušies, devāmies katrs uz savu pusi. Viktors – uz augšu, uz Romanovku, es – uz leju, uz Bodaibo."