Varenie portugāļu jūrasbraucēji bijuši gudri ļaudis – lai arī klīda pa tālām un bīstamām aizjūru zemēm, paši savas mājas viņi iekārtoja brīnumskaistā vietā. Runa ir par Lisabonu, Portugāles galvaspilsētu, kas slejas uz septiņiem skaistiem pakalniem, ko apskalo okeāna viļņi, vienlaikus pasargājot no krasām temperatūras svārstībām. Gadsimtiem ilgi lolota un pucēta, Lisabona pavasarī raisa sajūtas, kādas rodas, paverot logu pirmajās siltajās dienas un palūkojoties cauri koši baltiem mežģīņu aizkariem. Viegla, svaiga un pārsteidzoša – tieši tāda tā šķita, kad no aukstās Latvijas ziemas tur uz dažām dienām ierados februārī. Turklāt tagad turp var nokļūt ar tiešo reisu no Rīgas.
Lisabona atrodas pie Atlantijas okeāna un to mēdz dēvēt par Eiropas rietumu malu. Tās ielas un daudzas ēkas izliktas krāsainām "azulejo"(keramiskās flīzes), kas vasarā droši vien tik ātri nesakarst, bet pašlaik pēc Latvijas pavasara dubļiem izskatās gluži vienkārši skaisti un tīri.
Krastmalā, pie kuras atrodas arī vecpilsēta, lieliski relaksētā atmosfērā var baudīt krāšņu skatu gan uz Težu deltu, gan pili, iemalkojot kādu glāzi "zaļā", Portugālei tik raksturīgā vīna un noskatoties, kā mākslinieciski noskaņots vīrelis skulptūrveidīgos krāvumos liek akmentiņus, ko vakarā atkal sagāzīs viļņi, bet nākamajā dienā varēs veidot jaunu "mākslu".
Lai noķertu pilsētas ritmu un sajūtas, jādodas pastaigā pa mazajām ieliņām un jāizbrauc gadsimtu vecā, apkrāsotā tramvajā. Var uzbraukt kalnā arī ar ikonisko, senatnīgo dzelzs liftu, lai paskatītos uz pilsētu no augšas. Es gan nobijos no garās rindas un izmantoju, tā teikt, sētas durvis, uzbraucot augšā pa blakus esošās centrālās stacijas kāpnēm un tad aizejot uz lifta platformu – ātrāk, bez maksas un spiešanās kabīnē.
Otrs ieteikums tiem, kas vēlas uz pilsētu palūkoties no augšas, ir ar kuģīti, kam der sabiedriskā transporta biļete, pārbraukt no Alfamas piekrastes pie vecpilsētas uz Almadu, kur rindojas mazi zivju restorāniņi un krodziņi, sastopams daudz mazāk tūristu, bet, ja paietas gar krastu, var izbaudīt skatu uz Težu upi un abus krastus savienojošo 25. aprīļa tiltu.
Ejot pa šo alternatīvo promenādi, kur var sastapt nesteidzīgus makšķerniekus un ģimenes, kas pastaigājas, nonāksiet līdz liftam, kas par vienu eiro uzvedīs klintsaugšā (un arī atpakaļ). Tur paveras skats uz Lisabonas centrālo daļu, bet, ja pakāpjas vēl nedaudz augstāk, nonāk vecajā "Casa de Cerca", kur muižā ierīkota interesanta galerija un kafejnīca, un to ieskauj neliels botāniskais dārzs ar mākslīgu kaskādi un terasēm.
Brīvdienās ģimenes starp augiem labprāt rīko piknikus, bet mākslinieki (un tie, kas tikai vēlas par tādiem kļūt) iedziļinās augu skaistumā, tos zīmējot. Visskaistākais skats paveras no neliela paaugstinājuma dārza stūrī.
Jocīgi, bet šajā botāniskajā dārzā februārī ziedēja augi, ko nebija gadījies iepriekš redzēt vienuviet zem klajas debess – cūku pupas, Alpu vijolītes, timiāns un samtaini mēļi īrisi.
Paejoties kādu gabaliņu, var nonākt līdz Jēzus Kristus skulptūrai kalna galā – nedaudz atgādina to, kas ikoniski slejas Brazīlijā.
Pa ceļam uz to iemaldījos arī kapsētā, kas nekādi neatgādināja Latvijā redzētās – te vienuviet slējās marmora kolumbāriji, kā arī vesela rinda nelielu kapeņu, kurās bija ne tikai ziedi, bet arī mežģīņu aizkariņi un citas aizsaules māju greznumlietas. Cilvēka gan neviena, tikai uz kāda akmens slaidi izlaidies pārpasaulīgā mierā gulēja pelēks kaķis.
Kad šī pilsētas daļa izstaigāta, var apmesties kādā no krastmalas krodziņiem un nobaudīt pavisam svaigas jūras veltes, kas tik labi var garšot, tikai ieelpojot okeāna brīzi. Silti iesaku sardīnes, kas ceptas līdzīgi kā mūsu reņģītes – liela bļoda ar zivtelēm, liela ķēpa, bet gardi.
Šogad man sanāca Latvijas pavasari satikt vēl pirms tā darba laika sākuma. Lisabonas parkos, kur februārī ziedēja dekoratīvie krūmi, narcises un ķirši, bet apelsīnu koki bija nolīkuši no košo augļu smaguma. Lisabona pavasarī ir kā svaigs bērzu sulu malks – pilna vitamīniem dvēselei, dzīvības spēka un ar mazu, sprakšķošu burbulīti, jo ik vietā atrodas kas skaists un pārsteidzošs.
Pilsētas parki pārsteidza ar lieliskiem skatiem uz pilsētu, jo daudzi no tiem iekārtoti kalnu nogāzēs. Ja no vecpilsētas pa Brīvības avēniju (av. da Liberdade), kas izklāta melnbaltām flīzītēm, dodas zoodārza virzienā (būs jāiet paprāvs gabals), ceļā atradīsiet 26 hektārus lielo Eduardo VII parku, ko ieskauj lepnākās pilsētas viesnīcas.
Un skats te tiešām ir skaists – pie kājām visa pilsēta un arī upe ar okeānu tālumā. Parka nosaukums ir goda izrādīšana britu karalim Edvardam VII, kas 1902. gadā viesojies Lisabonā. Līdz šim notikumam šo sauca par Brīvības parku.
Tiem, kas alkst zaļas un dzīvas pārpilnības, vērts apmeklēt šeit esošo "Estufa Fria"siltumnīcu dārzu. Bet arī vienkārša pastaiga starp franciskā dārzu pedantismā izgrieztiem ornamentiem un apelsīnu kokiem ir lieliska.
Ne visai tālu atrodas arī pilsētas botāniskais dārzs, bet, kad tur nokļuvām, izrādījās, ka nesezonā to remontē, tāpēc nācās vien samierināties ar pastaigu iepretim esošajā parkā starp iespaidīga izmēra gumijkokiem.
Trīs ieteikumi, ko izdarīt Lisabonā:
Arhitektūra
Castelo São Jorge
Līkumotās viduslaiku ieliņas Lisabonas senākajā Alfamas rajonā (Alfama) aizvedīs uz pilsētas mauru cietoksni. Pelēcīgi oranžie senās pils mūri veidoti devītajā gadsimtā un ir redzami gandrīz no jebkuras ielas.
Adrese: Castelo. Darba laiks: katru dienu, 9.00-18.00 (līdz plkst. 21.00 vasarā).
Torre de Belém
Simbols Lisabonas saistībai ar jūrniecību. Bizantijas un gotiskā stila tornis slejas Teho (Tejo) kalnā, uzraugot ieeju pilsētas ostā. Tornī aplūkojami sarežģīti mūrnieku darbi un skatam pavērsies ainavisks skats uz Atlantijas okeānu.
Adrese: Praça da Torre de São Vicente de Belém. Darba laiks: otrdiena-svētdiena, 10.00-18.30 (līdz plkst. 17.00 ziemā).
Kurpju veikali
Šī ir vēl viena lieta, kas pārsteidz un priecē, šķiet, ikvienu. Lisabonā ir daudz labu, Portugālē ražotu apavu veikalu un arī cenas tajos ir pat ļoti tīkamas – zinot, ka tuvojas vasara, kāpēc gan sevi neiepriecināt? Jāpiemin arī, ka viens no šīs valsts lepnumiem ir arī korķkoks, tāpēc no tā gatavotas lietas var atrast ik uz stūra. Arī skaistas kurpes.
Kūciņas, kas liek aizmirst par pludmales sezonu
Portugāle ir kūciņu paradīze. Esot Lisabonā, būtu gastronomisks noziegums neapēst vismaz vienu (ja jums ir stiprs raksturs), bet parasti daudz vairāk mazo, kārtainās mīklas un vārītā krēma kūciņu (pasteis de nata), kas rotājas ikvienā konditorejas veikala skatlogā. Pēc skata – nekas īpašs, bet, kad nonāk uz mēles, ir skaidrs, kāpēc tās pārdod arī komplektos pa pieci.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
