Soloburātājs: ja paradīzei vajadzētu galvaspilsētu, Bonaire varētu tikt nominēta  (3)

"Daudzi tūristi, nokāpjot pa sava Karību kruīza lainera trapu krastā Bonaires saliņā, rāda vīlušos vaigu – "kā tā, nenozīmē "labu gaisu"?" Un man pašam arī skanējums bija šķitis tik līdzīgs tai Argentīnas pilsētai – Buenosairesai (Buenos Aires).

Kaut arī vārdiņš "Bonaire" vēl pirms Kolumba laikiem patapināts no indiāņiem un neko nemēģina teikt par gaisa kvalitāti, elpot okeāna pasātu šeit ir nesalīdzināmi veselīgāk nekā pieminētajā Argentīnas lielpilsētā.

Atšķirībā no savulaik tik izplatītā neatkarības trenda, Nīderlandes Antiļu salas – Aruba, Kirasao, Bonaire – nav izrādījušas pārāk lielu dedzību norobežoties no tālīnā Eiropas kolonizatora. Pēdējā, – Bonaire, kur pašreiz esmu izmetis enkuru, pat, tieši otrādi, izrāda drīzāk tuvināšanās signālus. Īsumā par šīm "trejmeitiņām" Karību jūras dienvidos "virs" Venecuēlas piekrastes: Aruba ir pārsvarā amerikāņu tūristu nirstamā (un emocionāli – pat "mirstamā") vietiņa, Kirasao dižojas (arī tiešā nozīmē) ar savu relatīvo industrializētību, bet Bonaire ir klusā pajumte Eiropas holandiešu romantiskajām dvēselēm, jo blakus afrikanizētākas ādas nokrāsas pamatiedzīvotājiem te tādus sastopu gan pensionāru statusā, gan arī gados jaunus. "Bonaire stands for: No fuss, no stress, no hurry!" (Bonaire nozīmē: ne uztraukumu, ne stresa, ne steigas) man skaidro smaidīgs baikeris pabalējušā T-kreklā un bez ķiveres, un viņam taisnība – ne miņas no tās drudžainās steigas, kas cilvēkus tā dīda lielpilsētās. Jādomā, ka arī iedzīvotāju paknapais "blīvums" – zem 20 tūkstošiem pa visu salu – spēlē sedatīvu lomu.

Ar valodu ir pavisam interesanti – tas ir holandiešu, spāņu un "arawak" indiāņu dialekta kokteilis, saukts "papimiento". Pat globalizēti svešinieki, kuru tuvredzīgais skatiens iedurts "androīdajā viedeklī", saņem laipno "bon dia" (labdien) novēlējumu no nesteidzīgajiem garāmgājējiem un katrs otrais (nu labi – trešais) izrādīsies skuba niršanas instruktors vai vismaz zvejnieks. Kralendijka (Kraalendijk) – tā sauc pilsētiņu ar piestātni vienlaicīgi diviem kruīza laineriem, lai gan pārsvarā tie te tauvojas pa vienam. Apbūvē četrus stāvus te nevar sastapt pārāk bieži, tātad viesnīciņas mazas un mājīgas. Mazas? Jā, taču spēj arī pārsteigt – kaut vai ar caurbraucamu lodziņu niršanas balonu maiņai…

Ielēkt no jahtas klāja tirkīzzaļajā ūdenī, tas ir kā peldēt kopā ar akvārija zivīm – gaišzilas, dzeltenmelni strīpotas, pat sudrabaini transparentas. Bonaire ir atzīta skuba niršanas un snorkelēšanas sala, un dara visu, lai šo ekoloģisko statusu godam uzturētu. Ūdens (un ieliņu) tīrības pakāpi atskārtu, kad pēc trīsarpus mēnešu uzturēšanās nedaudz pārsteigts (jo piegružotās – Trinidada un Venecuēla jau bija piemirsušās) pamanīju laivai garām slīdošu papīra glāzīti – pirmoreiz! Tas droši vien tiešām nejauši kādam bērniņam izkritis… No jaunākās meitas pirms dažiem gadiem dzirdēju, ka Latvija varot lepoties ar otro (aiz Šveices) vietu nepiesārņotības ziņā. Bonaire tajā konkursā, acīmredzot, vienkārši bija izkritusi tulkojumā. Savādi vai arī likumsakarīgi, ka rūpes par vides tīrību savijas tik ciešā bizē ar pilsoņu sirdsapziņu un noziedzības nepieņemšanu: ja Trinidadā vienā naktī vien (uz 1. janvāri) bija notikušas piecas slepkavības, tad šeit ar šo skaitli droši vien varētu "pietikt" vairākiem gadiem.

Mana enkurvieta (gan Wi-fi sniedzamības, gan gastronomiski motivēta) atrodas iepretim cienījamu standartu (diemžēl, arī cenu) restorānam ar savādo nosaukumu "It Rains Fishes". Ik vakaru, ūdens klaidam satumstot, šis iestādījums, jau tā liegi aicinot mani ar izsalkumu raisošiem aromātiem, saņem vēl kādu bezmaksas reklāmu – īslaicīgas "lietusgāzes" veidolā… – no zivīm, kuru barus regulāri iztramda kāds vēlīns nirējs vai medīga barakuda. Simtiem zivju samērā kompakti izlec virs ūdens, lai kristu atpakaļ, un tad tu domā, vai tās ir eksistenciālas bailes, vai arī kaut kas līdzīgs bērnības dienu rotaļai vien. Dažreiz pat gadās, ka ielec jahtas dingijā – gumijas laiviņā, taču nav okeānam tik raksturīgās – lidojošās, bet mazītiņas zobenzivītes ar duramo no apakšžokļa.

Koloniālarhitektūra ir tik atbilstīga šejienes ritmam un mentalitātei, ka, ja nedzīvotu jahtā, labprāt te apmestos uz dzīvošanu. Salas nomaļākās vietas gan nevar lepoties ar tik pievilcīgām būvēm, īpaši, ja tās ir būdiņas – muzeji, kur senatnē mēdza mitināties vergi, sāls žāvēšanas polderu rentablais darba spēks. Sāls ieguve salas dienvidaustrumu galā turpinās, taču mūsdienās te "vergo" mašīnas.

Sausā klimata, maigā vējiņa un stabilo temperatūru fenomens (ap 30 grādiem pēc Celsija visu gadu) ļauj aizmirst par dvieļiem kā šķiru, jo "dress code" pārsvarā nepaģērē neko vairāk par peldbiksēm vien; tad tās eksotiskās hibisku un daudzo nepazīstamo ziedu smaržas, kas viļņiem vien kā bonuss dvašo no krasta puses, un nākas brīnīties, ka kādreiz esmu dzīvojis arī stipri citādi. Kaktusžogi, iguānas zupa restorāna ēdienkartē, ziediem klāti koki cauru ziemu, tik atšķirīgā kapu kultūra – viss, kā tai Alisītei Aizspogulijā… Un tad tu, cilvēks, atrodi tās vienīgās divas atpazīstamās lietas, kas atmet tevi ar rāvienu atpakaļ dzimtenē – nopļautās zāles smarža un gaiļu dziesmas, identiskas līdz mīļam nelabumam. Tāpat kā Bermudā nācās brīnīties par necilās ārienes zvirbuļiem uz pārējo eksotisko brīnumputnu fona, arī šeit, kā izrādās, zāle (vulgaris?) un dažas smilgas ir nostalģiski, kā "copy/paste" kaut kur no Gaujmalas.

Kad janvāra vidus bezmēness nakts melnumā un pastiprā pūtienā biju tuvojies šai salai, gaiļu dziedāšana (starp citu, tas pats "kikerigū") kalpoja kā pirmais apliecinājums, ka krasts apdzīvots."

Bonaire, 2018. gada 1. aprīlis.