Neparastas klintis un akmeņi, kas ir vesela ceļojuma vērti

Protams, daudzi skaisti un lieli akmeņi sasniedzami, nemaz nepieliekot īpašas pūles. Arī Latvijā tādu netrūkst, tāpēc piedāvājam dažas idejas, kur tepat dzimtenē doties nelielā pārgājienā uz kādu dižakmeni. Tomēr vairāk uzsvars šajā rakstā likts uz klintīm un akmens veidojumiem, kas mums, līdzenumu iedzīvotājiem, liek izbrīnā ieplest acis.

Dievu dārzs ir populārs dabas parks Kolorado štatā ASV. Tajā var apskatīt īpatnējos ģeoloģiskos veidojumus – ikoniskās un Ziemeļamerikas vidienei tik raksturīgās sarkanās klintis. Tās šajā vietā ir redzamas lielā koncentrācijā, kas apkaimei piešķir īpašu formu un krāsas. Slavenākās no parka klintīm ir Siāmas dvīņi, Loga klints un Balansējošais akmens.

Arheologu ievāktie paraugi liecina, ka cilvēki šajā teritorijā apmetušies aptuveni 250 gadus pirms mūsu ēras.

Dabas parks ik gadu uzņem vairāk nekā divus miljonus apmeklētāju un ir populārākais apskates objekts Kolorādospringsas apkaimē.

Vairāk par to lasiet šeit.

Savukārt par latviešu ceļotāju piedzīvojumiem iespaidīgā ASV apceļošanas braucienā lasiet šeit.

Kapadokija ir reģions Turcijā, kas slavens ar krāšņām ielejām, kur slejas pīlāriem (daudziem šķiet, ka arī kādam vīriešu orgānam) līdzīgie akmens veidojumi un klintis. Kanjons te esot tāds pats kā ASV slavenais Lielais kanjons – arī milzīgs un no iesarkaniem iežiem. Savukārt pīlāri katrā ielejā ir citādi. Tādēļ arī to nosaukumi ir tik zīmīgi – Fantāzijas ieleja, kur slejas kamielim, sunim un citiem tēliem līdzīgas klintis, Mīlestības ieleja, kurp jaunlaulātie brauc savā kāzu dienā, Baložu ieleja, kur klintīs izveidotajās putnu mājās tiešām mitinās balti un pelēki dūdotāji, ko ikviens var pabarot ar sēkliņām un kas ik pa brīdim paceļas gaisā milzīgos baros, radot iespaidīgu troksni ar savu spārnu švīkstiem.

Tāpat Kapadokijā ir vairākus gadsimtus senas klintīs izcirstas pilsētas ar unikālām ventilācijas sistēmām un dažādiem dabas un cilvēka radītiem labiekārtojumiem. Te dzīvojuši un klintīs arī slēpušies kristieši, kas šajā reģionā mituši vēl pirms islāma izplatīšanās un arī kādu laiku pēc tā. Šī iemesla dēļ klintīs atrodamas iespaidīgiem griestu gleznojumiem rotātas baznīcas un klosteri, kas tagad pārtapuši muzejos.

Vairāk par šo brīnišķīgo reģionu lasi šeit.

Sniegbaltās krīta klintis "Beachy Head", kas no jūras nevērīgākam skatītājam var atgādināt milzu aisbergu, atrodas Austrumsaseksā, Anglijā. Var teikt, ka 162 metrus augstās klintis Īstbornas tuvumā ir Lielbritānijas mala, jo tālāk jau plešas Lamanšs, turklāt tās ir augstākās šāda veida klintis salā.

Krīta klintis, lai arī izskatās grandiozi varenas, tomēr ir trauslas un neaizsargātas pret dabas spēkiem. Piemēram, 2001. gadā ziema un vētras darīja savu, iznīcinot populāro Velna skursteņa (Devil's Chimney) pīlāru – klints veidojumu pašā pussalas galā pirms bākas. Arī pirms tam bija notikuši vairāki iespaidīgi klinšu nogruvumi.

Skaistais kaļķakmens krasts palīdzējis jūrniekiem iekuģot Lamanša kanālā jau gadsimtiem ilgi, tomēr arī šo klinšu skaistumam ir savas ēnas puses – miglā un mākoņainā laikā šī vieta kuģotājiem ir ļoti bīstama, jo mākoņi "aizķeras" klintīs un nekas nav redzams. Tādēļ jau gadsimtiem tur atrodas bāka, kas signalizē par krastu un kuģošanas ceļu.

Diemžēl šo vietu sava skaistuma un bīstamības dēļ iecienījuši arī pašnāvnieki, līdzīgi kā Sanfrancisko Zelta Vārtu tiltu. Tāpat daudzas slavenības vēlējušās, lai viņu pelni jūrā tiktu izkaisīti tieši pie "Beachy Head", piemēram, filozofs un viens no marksisma teorijas radītājiem Frīdrihs Engelss. Uz klints kores atrodas arī vairāki krusti mirušo piemiņai.

Vairāk par klintīm lasiet šeit.

Meteora atrodas Grieķijas centrālajā daļā, Tesalijas apgabalā. Klinšu pakājē ir Kalambakas pilsēta. Šī vieta ir tik īpaša, jo klinšu "torņu" virsotnēs ir vairāki seni klosteri, kas ainavu padara brīnišķīgu un piesaista neskaitāmus tūristus, kas dodas pa līkloču taciņām tos apskatīt. Tur sākas arī vairāki iecienīti pārgājienu maršruti, bet īpašs skats paveras tieši saulrietā, ko daudzos tūrisma ceļvežos atzīmē kā vienu no lietām, kas dzīves laikā noteikti jāredz.

Šo klinšu vēsturi zinātnieki sāka pētīt jau pirms vairāk nekā simts gadiem, piedāvājot dažādas to veidošanās teorijas. Tomēr pieņemts turēties pie vācu ģeologa Filipsona 19. gadsimta beigās izvirzītās versijas. Viņš uzskatīja, ka pirms miljoniem gadu šajā vietā tecējusi milzīga upe, kas grauzusi savu ceļu uz jūru. Pirms 20 – 30 miljoniem gadu, kad tagadējās Eiropas teritorijā notika grandioza zemes garozas slāņu pārvietošanās, Eiropas lielākā daļa "pacēlās" krietni augstāk, tādēļ daudzas apkārtējās teritorijas klājošie ūdeņi nonāca Egejas jūrā. Šajā procesā izveidojās arī daudzas mūsdienās redzamās klintis un kalni.

Jau pirms 1000 gadiem klints galā ticis uzcelts pirmais pareizticīgo klosteris, kam sekojuši citi – Lielā Meteora svētais klosteris, Svētā Stefana klosteris, Svētās Trīsvienības klosteris, Svētā Nikolasa klosteris, Svētā Anapafsas klosteris un Rousano klosteris.

Lielākā daļa no klosteriem celti pirms vairākiem simtiem gadu, lai mūkus nodalītu no laicīgās pasaules un tie atrastos tuvāk Kungam. Senākajos laikos mūki, lai nokļūtu klosterī, izmantoja primitīvus grozus, kas darbojās kā pacēlāji, lai piegādātu pārtiku un nepieciešamās preces. Tikai 1925. gadā, lai atvieglotu pieeju klosteriem, klintīs tika izcirsti pakāpieni.

Vairāk par Meteoru lasiet šeit.

Tuvojoties galamērķim, nekas neliecina, ka ainava pēkšņi mainīsies – visapkārt zemi krūmi, pa kādam ar pastāvīgo sausumu samierināties gatavam kokam, sarkanas smiltis, līdzenums, bet virs galvas zilas, zilas debesis. Un tad ieraugāt Viļņa klinti (Wave Rock), kas ir neparasts, bet pavisam dabisks akmens veidojums, gluži kā uz burvju mājienu sastindzis okeāna vilnis – ja pateiksiet pareizos burvju vārdus, atdzīvosies un aizskalos!

Šis pārsteidzošais objekts ir apmēram 14 metrus augsts un 110 metrus garš. Viļņa klints atrodas Hidenas Dabas parkā (Hyden Wildlife Park) un ir galvenais šī reģiona apskates objekts. Ik gadu to apmeklē ap 140 tūkstošiem tūristu, teikts "Placestoseeinyourlifetime". Šim dabas veidojumam, protams, ir īpaša nozīme Austrālijas aborigēnu kultūrā, jo iezemieši godājuši un pielūguši majestātisko klinti.

1960. gadā no klints ņemto kristālu analīzē atklāts, ka tie varētu būt aptuveni 2700 miljonus gadu seni – vieni no vecākajiem Austrālijā. Dabas parkā ir vēl citas neparastas formas klintis.
Šī ir ļoti iecienīta vieta, kurp doties pārgājienā vai izbraukumā ar velosipēdu. Turklāt parks ir atvērts un apskatāms visu gadu. Ziņas par klinti un tās apkaimi var izlasīt arī uz visā parkā izvietotajiem informācijas stendiem.

Arī latviete Aija, kas jau gandrīz četrus gadus dzīvo Austrālijā, iesaka apskatīt šīs klintis, kas tik ļoti atšķirsies no visa citur pasaulē redzētā. Vairāk par viņas ieteiktajiem apskates objektiem un izmaksām, dodoties uz sapņu zemi Austrāliju, lasiet šeit.

Katrai valstij ir savi apslēptie dārgumi, un Norvēģijā daudzi no tiem slēpjas dabas brīnumos. Tiem, kuri jūtas fiziski spēcīgi un ir gatavi iekarot šīs valsts plašumus, viens no populārākajiem pārgājieniem ved tieši uz Trolltungu jeb Troļļa mēli, par kuru plašāk vari izlasīt turpmākajās rindās.
Šis ir viens no noslēpumainākajām Norvēģijas dabas objektiem – nosaukums tam dots savdabīgā izskata dēļ. Mēle ir paliela klints šķēpele kraujas malā, augstu pār Ringedāles dambja veidoto sprostezeru. Šī ir ļoti populāra vieta, kur daudzi vēlas nofotografēties, stāvot uz dabīgā akmens "balkona" malas un šūpojot kājas tukšumā. Jābūt ļoti uzmanīgiem!

Šis piecu kubikmetru lielais laukakmens izveidojies pēdējā ledus laikmeta periodā, kad, kūstot ledum, tas iesprūdis starp divām klintīm.

Neskatoties uz savu iespaidīgo izskatu, akmens ir viegli pieejams ikvienam ceļotājam, jo tas ir sasniedzams ar kājām, bez speciāla aprīkojuma. Nokļūšana līdz Kjeragbolten laukakmenim daudziem ir izaicinājums, jo tā ir ļoti kalnaina un gara pārgājienu zona, taču, ja ceļš līdz akmenim ir izturēts, tad jādodas pretī vēl lielākam izaicinājumam – jāpārvar bailes un jāuzkāpj uz akmens, zem kura ir 984 metru dziļš bezdibenis.

Bet, kā izrādās, dažiem stāvēšana starp divām klintīm, zinot, ka apakšā ir pilnīgs tukšums, nav pietiekams pārbaudījums, lai gūtu adrenalīnu. Kjeragbolten akmens ir kļuvusi ļoti populāra vieta izpletņlēcēju vidū.

Materiāla tapšanā izmantota informācija no portāla www.atlasobscura.com

Tuneļakmens ir viens no populārākajiem 1930. gados izveidotā Sekvoju nacionālā parka objektiem. Līdz pat laikam, kad 1997. gadā blakus esošais lielceļš paplašināts, braukšana zem milzu klintsbluķa bija vienīgais veids, kā tikt te cauri vai garām, raksta "Lonely Planet".

Pašlaik ceļš zem akmens ir slēgts autosatiksmei, bet gājēji var doties cauri tuneļklintij. Un šis ir viens no objektiem, kur vai ikkatrs parka apmeklētājs vēlas uzņemt kādu foto.

Jāpiebilst, ka parks atrodas Kalifornijā, un tā nosaukums radies no milzīgajiem un vecajiem kokiem, kas te aug jau gadsimtiem. Dažiem no tiem pat iespējams izbraukt cauri ar pamatīga izmēra mašīnu. Tajā ir arī mazāka izmēra koki – tuneļi, kam iespējams iziet vai izlīst cauri.

Viens no tuneļiem izveidots 1937. gadā, kad milzu sekvoja, kura bija aptuveni 2000 gadu veca, pārkrita pāri ceļam, un to nevis aizvāca, bet tās stumbrā izzāģēja tuneli, kam cauri izbraukt ar auto. 2017. gada janvāra sākumā pasauli pāršalca ziņa, ka parkā kritusi viena no vecākajām sekvojām – pēc vētras apgāzies koks, kas tika uzskatīts par vairāk nekā 1000 gadus vecu, un arī cauri tam jau kopš 19. gadsimta beigām veda tunelis, raksta "National Geographic".

Ne viss ir tieši tā, kā tas izskatās – šo teicienu var attiecināt uz tūristu atrakcijas vietu Brazīlijā, Riodežaneiro. Cilvēki uz šejieni dodas, lai apskatītu burvīgo dabas ainavu un uzņemtu pārdrošas fotogrāfijas uz akmens veidojuma, piemēram, karājoties pāri malai un "spēlējoties ar dzīvību". Patiesībā svarīgi ir atrast tikai pareizo leņķi, jo radītās bildes ir īstens acu apmāns.

"Rio Travel" vēsta, ka līdz fotogrāfijām nebūt nevar tik ātri tikt, jo kāpiens līdz augšai aizņem no 30 līdz 45 minūtēm, bet rindā var nākties stāvēt pat vairākas stundas! Taču, kamēr tiek gaidīts, var izbaudīt skaisto ainavu visapkārt, arī pa ceļam tā ir ļoti gleznaina. Ceļošanas portāla "Trip Advisor" atsauksmēs cilvēki min, ka vērts doties agros darba dienu rītos vai arī dienās, kad nav ļoti saulains.
Cilvēki šeit uzņem ļoti dažādas fotogrāfijas – vieni karājas pāri tā malai, citi lec gaisā – citiem vārdiem sakot, izpaužas ļoti radoši. Lai gan, ieraugot šādas bildes, sirds var sākt pukstēt straujāk un likt domāt, kāpēc bilžu dēļ cilvēki sevi pakļauj tik lielam riskam, šajā vietā it nekas nav bīstams. Izrādās, ka akmens atrodas vien gandrīz trīs metrus virs zemes, neapdraudot cilvēka drošību.

Vairāk lasiet šeit.

Daba mostas, un lazdu paēnā Kurzemē jau uzziedējušas zilās vizbulītes. Tās un arī rozā zalkteņu krūmiņus it labi var aplūkot, dodoties pastaigā uz dižo Spuņņu akmeni un izstaigājot dabas un izziņas taku "Viesatas upesloki", kas pašlaik ir ļoti gleznains pastaigu maršruts, saka Aija Neilande, Tukuma Tūrisma informācijas centra speciāliste.

Vieta ar neparasto nosaukumu – Pētertāle atrodas starp Jaunpili un Tukumu, vien nedaudz vairāk nekā 60 kilometrus no Rīgas. Tur arī atrodama minētā taka. Tā ir aptuveni 11 kilometru gara, marķēta un viegli izejama.

Takas piektajā kilometrā jeb tālākajā punktā atrodas galvenais apskates objekts - Spuņņakmens. Tas ir dižakmens un atrodas Abavas pietekā – Viesatas upē. Zinātnieki uzskata, ka pelēko akmeni atnesuši ledāji. Milža izmēri ir 4,7x4,7 metri, un veiklākie uz tā var arī uzrāpties.

Savukārt, ja braucat uz Vidzemi, vērts doties uz Karogu karjeru, kur pa jauku taku var aiziet līdz Dzelzāmura dižakmenim.

Pie karjera atrodas Latvijas valsts mežu atjaunotais Pastaigu parks, dabas taka uz Karogu alām, kā arī dabas taka uz Dzelzāmura dižakmeni. Turpat ir arī pludmales volejbola laukums, kur uzspēlēt bumbu, peldvieta, piknika vieta un vieta ugunskuram.

Ja, sekojot norādei, dosieties pa līkumaino taciņu, kas ved gar mežainā pakalna kanti uz Dzelzāmura dižakmeni, jau pavisam drīz ieraudzīsiet pasakainu meža ainavu ar nelielo Karogupīti, kuras līkloču krastos aug papardes un vērojami bebru nedarbi. Tā vien šķiet, ka, ja uzvedīsies klusi, ieraudzīsi laumiņas un elfus, kas te mierīgi varētu dzīvot. Pēc neliela gabaliņa atrodas arī pats akmens, kas, šķiet, kādu spēku ietekmē apstājies ripot no kalna pusceļā, bet tūliņ, tūliņ ripos tālāk. Akmens virszemes daļā ir cilvēka augumā un tiešām pamatīgs. Tam var uzkāpt un arī nofotografēties. Informācijas stendā teikts, ka akmens ir 3,4 metrus garš, 2,1 metru plats, 2,75 metrus augsts, bet tā apkārtmērs ir 9,2 metri.