'Mazā Berlīne' Modlaroita – vācu pilsētiņa, ko joprojām sadala mūris

Lai arī Modlaroitas (Mödlareuth) pilsētiņā ir vairs tikai 15 mājas un kādi 50 iedzīvotāji, tai ir divi mēri, divi pasta indeksi un pat dažādi dialekti, teikts "Warhistoryonline".

Šīs pilsētas pirmsākumi meklējami 1810. gadā. Tā atrodas uz divu Vācijas zemju robežām – starp Bavāriju un Tīringenes brīvvalsti. Tomēr tā nav bijusi problēma un iedzīvotāji labi sadzīvojuši līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Kā zināms no vēstures stundām, pēc nacistiskās Vācijas sakāves, ietekmes zonas tās teritorijā savā starpā sadalīja Sabiedrotie. Tā nu daļa pilsētas nonāca ASV un daļa Padomju Savienības pārvaldībā jeb tika sadalīta divās valstīs. Padomija pārņēma varu pilsētas austrumos, bet amerikāņi – rietumu daļā. Turklāt jau 1952. gadā uzcelts mūris, lai atturētu iedzīvotājus no pārbēgšanas, izbūvēti sargtorņi ar bruņotiem vīriem posteņos, novilktas dzeloņstieples un izvietotas mīnas, lai neļautu nevienam nelegāli un nemanīti šķērsot robežu. Tā nu Modlarota ieguva iesauku "mazā Berlīne".

Berlīnē mūris tika uzcelts tikai 1961. gadā, tomēr Modlaroitā dzīve krietni atšķīrusies no sadalītās lielpilsētas. Piemēram, visi austrumu puses un rietumu puses berlīnieši viens otru, protams, nepazina, savukārt mazajā pierobežas miestā visi bija pazīstami un siena ļoti mākslīgi tos izšķīra. Bijis pat gadījums, kad siena vienu no otra atdalījusi divus brāļus. Jāsaka, ka šis apstāklis arī radīja situāciju, kad nekāda īsta spiegošana padomju tradīcijās nebija iespējama, jo, lai arī tikuši iesūtīti pat veseli pieci padomju spiegi, pretējā pusē tos uzreiz atpazina un vietējie no tiem izvairījās, tā nu neko prātīgu uzzināt neizdevās.

Kad Džordžs Bušs, kā ASV viceprezidents Ronalda Reigana laikā viesojās šajā vietā, viņš atzina, ka mūris te ir "pat lielāka neķītrība", nekā slavenā siena Berlīnē, ko sāka nojaukt 1989, gada 7. novembrī. Modlaroitas iedzīvotāji gandrīz mēnesi vēlāk, 5. decembrī, pieprasīja atvērt robežu un ļaut šķērsot mūri. Jau divas dienas vēlāk inženieru vadībā mūri sāka nojaukt, bet 9. decembrī ciema iedzīvotāji varēja brīvi doties uz otru pusi.

Jāsons Johansons, "Sadalītais ciems: Aukstais karš Vācijas pierobežā" ( "Divided Village: The Cold War in the German Borderlands) autors raksta, ka šī pilsēta ir "savāds gadījums" mūsdienu Vācijā, jo pilsētai vēl joprojām ir divi mēri, divi pasta indeksi un, ja sazvanās ar ielai pretējā pusē dzīvojošo kaimiņu reizēm sanāk zvanīt uz citu federālo zemi. Bērniem, kas dzīvo katrs savā pusē, pat nākas apmeklēt dažādas skolas.

Tūristi varot arī visai viegli ievērot atšķirības sveicinoties – pilsētiņas abās malās atšķiras dialekti. Bavārijas pusē parasti dzirdēsiet uzrunu "Grüss Gott" (Dievs palīdz!), bet otrā pusē sveicinās līdzīgi kā citur Vācijā "Guten Tag" (Labdien!).

Reiz pilsētniekiem gan jautāts, vai tie vēlētos apvienoties, bet tie anonīmā aptaujā noraidījuši šo iespēju, raksta "Warhistoryonline".

Ingolfs Hermans, kas strādā vietējā muzejā, tomēr pastāstījis, ka esot zināmas pazīmes tam, ka sabiedrība nelielajā pilsētiņā atkal kļūst vienotāka. Iedzīvotāji sanākot uz kopīgiem pasākumiem vietējā tautas namā, kas atrodas Tīringenes pusē.

Mūsdienās saglabājusies daļa mūra, kas mazpilsētā kalpo kā sava veida brīvdabas muzejs. Stalti stāv arī divi sargtorņi, kā atgādinājums par aizgājušajiem laikiem, kad pirms 65 gadiem tika mainīts daudzu šejieniešu liktenis un pilsētiņa vairs nebija tāda kā agrāk.

Muzeja kontaktinformāciju un darba laikus varat atrast šeit.