Latviete Sardīnijā: vai viegli dzīvot svešā zemē un to iemīlēt  (12)

"Aizvakar sāku rakstīt šo rakstu un vakar, braucot mašīnā, pa "Radio Monte Carlo" dzirdu, ka zinātniski ir izpētīts un pierādīts, ka pārcelties dzīvot uz citu valsti ir viena no vērtīgākajām dzīves bagāžām katra cilvēka dzīvē, un to pat iesaka darīt, ja vien ir iespēja un pietiek drosmes, jo, uzsākot dzīvi citā zemē, ikviens atbrīvojas no pagātnes, atklāj sevī jaunas spējas un talantus, iemācās svešvalodu, iepazīst citu kultūru, iemanto daudz jaunu draugu…

Klausījos un piekritu katram vārdam. Beigās viņi saka: "Zvaniet un stāstiet savu pieredzi – kā ir dzīvot citā valstī? Kur jūs pašlaik esat, ko darāt, kas ir mainījies jūsu dzīvē? Varbūt tieši jūsu stāsts iedvesmos kādu, kurš jau gadiem sapņo pārcelties uz citu valsti, bet nevar saņemties!?" Man tik ļoti gribējās viņiem piezvanīt, jo zinu, ka manu stāstu visi itāļi klausās ar sajūsmu jeb, kā saka viena mana draudzene, "ar atplestu mutīti", bet es nepiefiksēju viņu numuru un man jau pēc 5 minūtēm bija viena tikšanās, tā kā nesanāca arī noklausīties citus interesantos stāstus.

Pirmie vārdi, kas man nāk prātā, ja jāatbild uz jautājumu, kā ir dzīvot citā valstī, ir: brīnišķīgi! Vismaz man, jā, brīnišķīgi! Sardīnija ir vieta, kuru es ne par ko un ne pret ko nemainītu! Taču ļoti skaidri apzinos, ka visa pamatā ir mana mīlestība pret šo dievīgo salu, mans entuziasms, optimisms, pozitīvisms, drosme un skaidra apziņa – ko es vēlos no dzīves. Iekārtoties citā valstī tā pa īstam, tā, lai cilvēks justos neatkarīgs un laimīgs, patiesībā ir ļoti grūti un tam ir vajadzīgi vairāki gadi, jo, lai integrētos sabiedrībā, kur valda pilnīgi cita mentalitāte un pilnīgi cita izpratne par lietu būtību, ir jābūt atvērtam un elastīgam savā domāšanā, ar lielu kapacitāti pielāgoties un gatavam mainīties. Pirmos gadus man juka un bruka, lūza sprakšķēdami stīvie un konservatīvie uzskati par to, kāda ir pasaule.

Man vajadzēja divus gadus, lai es izbeigtu lietot frāzi: "A pie mums Latvijā ir tā…." (līdz man vienā reizē viens čalis pajautāja, vai es tiešām domāju, ka visus ļoti interesē kā ir Latvijā?). Man vajadzēja vismaz gadu, lai pieņemtu, ka ēdiens ir garšīgs, arī sēžot pie plastmasas galdiem, ka laiks ir cilvēka galvā radīts jēdziens un ka, skrienot pa vāveres apli, es nekur tālu nebiju aizjoņojusi, ka gulēt diendusu jebkurā vecumā ir normāli un ka vārds "rīt" to arī nozīmē - "rīt" (t.i., kad tu rīt prasi – Nu? Kad būs? Tev atkal saka "rīt".)

Interesanti ir arī tas, ka Itālijā braukt ar auto ir daudz vieglāk nekā Latvijā, jo visiem itāļiem ir piecas acis – divas tur kur vajag, viena pakausī un divas pa vienai katrā galvas pusē – un to es saku nopietni, jo Latvijā, šitā braucot, avārijas notiktu viena pēc otras, bet te visi mierīgi aizbrauc, kur kuram vajag. Viņi vienkārši jau paredz iespējamās varbūtības 20 kombinācijās, un tāpēc viss ir kārtībā.

Iemesli, kāpēc cilvēki pārceļas dzīvot uz citu valsti, ir ļoti dažādi – kāds grib piepelnīties, lai varētu nomaksāt parādus un uzturēt ģimeni, ar domu kādreiz atgriezties Latvijā (tas ir vistipiskākais piemērs), kāds ar visu ģimeni pārceļas dzīvot uz valsti ar augstāku labklājības līmeni, kā teikt, aizver durvis uz pagātni un ļoti apzināti būvē jaunu nākotni, kāds uz citu zemi pārceļas mīlestības dēļ, kāds aizbrauc kaut ko pastudēt vai realizēt savu sapņu nodarbošanos (jo horizonti ir daudz plašāki), tur satiek savu otro pusi un izveido ģimeni, ir tādi, kas paši nezina, ko no dzīves grib, viņi parasti aizbrauc uz kādu valsti, kur viss jau it kā nolikts priekšā, bet tad saprot, kas tas galīgi nepatīk, brauc meklēt laimi uz nākamo valsti, tur arī īsti nekas nesanāk, un tā pārvietojas pa pasauli laimes meklējumos. Ir arī tādi, kuru bērni Latvijas klimatā slimo. Un ir tādi kā es, kas izvēlas dzīvot citā vietā viena iemesla pēc, jo ir iemīlējušies tajā zemē. Man Sardīnija ir iedvesma! Mani te viss iedvesmo, tāpēc ir viegli dzīvot un visticamāk, tas ir iemesls, kāpēc es iedvesmoju arī daudzus citus cilvēkus ar savām bildēm, rakstiem – jo šeit es dzīvoju mīlestībā pret pasauli.

1. Mīlestība pret vietu. Ir jāmīl valsts, kurā dzīvo. Ja nemīli (jo dzīvo tur ne pēc savas izvēles, bet tāpēc, ka tur vairāk var nopelnīt vai mīlestības dēļ), tā ir jāiemīl. Tāpat kā daudzas lietas šajā dzīvē, ko nevaram mainīt, lai tās netraucētu – tās vienkārši ir jāiemīl.

2. Valoda. Ja gribi integrēties sabiedrībā un kļūt par daļu no tās, valoda ir pati svarīgākā. Bez valodas tu vienmēr paliksi svešinieks. Pret tevi attieksies kā pret ārzemnieku. Es esmu par to, ja reiz dzīvo svešā valstī, izvēlies partneri no tās zemes, vietējos draugus, kas tev parādīs viņu kultūru, ļaus iepazīt viņu mentalitāti. Dzīvojot svešā zemē, tā ir fantastiska iespēja izdzīvot citu kultūru.

3. Patstāvībai ir jākļūst par tavu otro ādu, jo, uzņemoties atbildību par visu, ko dari, tu būvē SAVU nākotni un iegūsti nenovērtējamu pieredzi. Bieži meitenes, kas ir ieprecējušās svešā zemē visu gaida no vīra/partnera. Nevienām partnerattiecībām nav mūžības garantijas, tāpēc mirklī, kurā bruks un juks attiecības, parādīsies vesels lērums ar problēmām, kurās vainosi partneri, dusmosies, tevi pārņems izmisums un sajūta, ka viss jāsāk no nulles. Tāpēc, ja vien vari – būvē savu šodienu pati/-s, gudrā veidā izmantojot līdzcilvēku stipro plecu, uzklausot padomus, un, jā, ļauj, lai tavs partneris daudz ko izdara tavā vietā, bet negaidi visu atbildību no viņa puses.

4. Pašvērtējums. Kā tev ir ar pašvērtējumu? Ja jūties laimīgs un piepildīts, tad ar tavu pašvērtējumu viss ir kārtībā. Lai kaut ko sasniegtu profesionālajā jomā, ir jābūt augstam pašvērtējumam. Pirmkārt, tev pašam ir jāapzinās tavas stiprās puses, tavi talanti, ko tu vari darīt un ko tev patīk darīt un ar šo skaidro apziņu jāprezentē sevi darba devējam vai jārada kaut kas foršs pašam. Darba devējs pēc tavām acīm nolasa, cik tu esi vērts. Piemēram, Itālijā darba devēju neinteresē tavs CV (tikai tik daudz, lai vispār saprastu, par kādu jomu ir runa), bet skatās uz tavu personību, uz tavu entuziasmu, uz to, vai tavās acīs mirdz uguntiņa darboties un izpausties, vai redzama vienaldzība, bailes no nezināmā, izmisums. Tā ir Latvijas īpatnība "jo bagātāks CV, jo lielākas izredzes uz darbu".

5. Vientulība un vienatne. Tie ir divi atšķirīgi, bet cieši sasaistīti jēdzieni, vienatne ir laiks, ko pavadi vienatnē ar sevi. Un tā ir svētīga dāvana, pēc kuras patiesībā tiecas visi cilvēki, bet problēma ir tā, ka, dzīvojot ārzemēs (ja vien neesi partnerattiecībās vai kopā ar ģimeni), vienatne bieži vien nemanāmi pārtop par vientulību. No vientulības sajūtas visbiežāk cieš meitenes, kad sabrūk sapnis par mīlestību un attiecībām. Tad, gribot negribot, rodas sajūta, ka šajā pasaulē nevienam neesi vajadzīgs. Tie ir brīži, kuros iekšēji sāc šaubīties, vai izturēsi dzīvi citā vietā, gribas atpakaļ pie draugiem un ģimenes. Lai baudītu vienatni, ir jābūt pašpietiekamam, savukārt, lai neizjustu vientulību, ir jādzīvo mīlestībā, pirmkārt, pašam ar sevi, un tad jau dabiski sanāk, ka mīli pasauli sev apkārt. Vientulības sajūta izzūd tikai tajā mirklī, kad patiešām pilnībā iemācies paļauties uz visumu.

6. Bailes. Esi gatavs stāties pretī dažādām bailēm un pārvarēt tās? To būs ļoti daudz! Katru reizi, kad tu izrunā vārdus: "Nē, es to nedarīšu! Nē, man nesanāks! Nē, ko par mani padomās! Nē, ko es tur daudz varu mainīt! Nē, aizej manā vietā! Nē, piezvani manā vietā! Nē, sarunā manā vietā…" zini, ka zem katra "nē" apakšā slēpjas bailes. Visi stresi, satraukumi, jebkura slimība – to visu rada bailes. Personīgi es uzskatu, ka visi, kas paliek uz dzīvi ārzemēs, savā ziņā ir uzvarētāji un ir drosmīgi, jo, dzīvot ārpus ierastajiem rāmjiem, kuros esam auguši, tā patiešām ir liela drosme. Tāpēc, ja tu tagad lasi šo rakstu, un dzīvo ārzemēs tāpat kā es – dod pieci.

7. Domā pozitīvi! Tev būs jāatver daudzas durvis, jāiet pie ļoti daudziem cilvēkiem ar visdažādākajiem jautājumiem un tev bieži vajadzēs palīdzību. Tagad iedomājies, ka tu esi kantora darbinieks, kura durvis atver ārzemnieks – kādu seju tu gribētu redzēt? Ar kādu cilvēku tev patiktu komunicēt? Nu lūk, tieši tādam vienmēr ir jābūt arī tev – smaidīgam, atvērtam, draudzīgam, pateicīgam, pretimnākošam, pozitīvam – ja tas viss tevī ir, tad pasaule tev smaidīs pretī.

Atceries savu pirmo satikšanos ar zemi, uz kuras pašlaik stāvi un kuras šobrīd sauc par savām mājām? Ļoti bieži cilvēki, skatoties uz citu dzīvēm, domā – ja brauks dzīvot uz turieni, arī būs tikpat laimīgi, veiksmīgi, bagāti, skaisti. Bet tā nav. Tā ir ilūzija. Katram cilvēkam uz šīs zemes ir savs noteikts ceļš, kas jānoiet. Individuāls un unikāls. Ja esi vietā, kurā jau ilgu laiku nevari atrast piepildījumu, nevari atrast darbu, nevari atrast mīlestību, un noskaties, kā citiem viss sakārtojas, padomā par to, ka varbūt šī vieta nav domāta tev? Jā, lai nonāktu pie labklājības un laimīgas dzīves, bieži vien ir jāpieveic sarežģīts dzīves posms, bet ja nevienā no jomām neveicas vai visu laiku sanāk iekāpt tajās pašās sliedēs, manuprāt, visums liek saprast – šī vieta nav tev.

Lai kurā vietā nonākam, no sākuma visi esam kā skatītāji lielas teātra skatuves priekšā. Bet, ja tu pēc diviem līdz trim gadiem joprojām sēdi skatītāju rindās un neesi kļuvis par izrādes dalībnieku, tad šī zeme tevi neuzņem. Zemei ir jāvibrē ar tevi vienādās vibrācijās, un to sajūt jau no paša sākuma.

Divi gadi ir ilgs laiks, lai vismaz saprastu, ko esi gatavs dot vietai, kas tevi ir uzņēmusi. Ir jāsaprot, ka nevienam šeit nebiji vajadzīgs, tāpēc esi pateicīgs par visu, kas ar tevi te notiek. Ja, laikam ejot, visu laiku domā par Latviju vai par pārcelšanos uz citu vietu, tad tā ir ļoti skaidra zīme, ka šī vieta nav tava. Savukārt, ja jūti, ka šī zeme tevi pilnveido, iedvesmo, ļauj tev sevi realizēt, atklājot talantus, kurus varbūt nemaz iepriekš sevī nepazini, ja ar lepnumu runā par vietu, kurā dzīvo, ja ar lepnumu dari savu darbiņu, un tas var būt jebkas: pārdot kleitas, gleznot gleznas, strādāt restorānā, viesnīcā, ja tu esi dzemdējusi un audzini bērnus, kuros plūst divu nāciju asinis (kas man šķiet fantastiski), darbojies tūrismā un popularizē vietu, ko mīli – tā ir pareizā izvēle!

Mana pirmā satikšanās ar Sardīniju bija mīlestība no pirmā skatiena. Man bija sajūta, ka esmu nokļuvusi paradīzē. No sākuma viss gāja gludi, jo man bija apmaksātas "Erasmus" studijas, ne par ko nebija jāuztraucas, prakses vieta pieczvaigžņu kūrortā bija vienkārši perfekta, pēc tam studijas Perudžas universitātē… un tad, pēc deviņiem mēnešiem, pienāca brīdis, kurā es sapratu, ka atgriezties Latvijā, kā tam normāli bija jābūt, negribu pat ne vienu simto daļu no procenta. Tajā brīdī sākās mans apzinātais ceļš. Mana izvēle. Mans darbs pašai ar sevi – ak, cik daudz metodes esmu izstrādājusi, lai saprastu, kas esmu, ko gribu, kā panākt to, ko gribu, kā atbrīvoties no bailēm, kā mainīt vecos domāšanas pamatus, kas neatbilst Itālijai, kā sevi realizēt, ko vērtīgu dot pasaulei, kā darīt laimīgus citus, kā dzīvot harmonijā ar apkārtējo pasauli – tam, kas esmu šodien, pamatā ir liela disciplīna, liels iekšējs spēks un uzticēšanās visumam jeb augstākajiem spēkiem (kā kurš to dēvē). Es patiešām ticu, ka visas grūtības, kurām iziets cauri ar mīlestību un dziļu pateicību, aizved uz vietu, ko sauc par laimi sirdī un mieru dvēselē.

Lai visiem veicas – gan tiem, kas dzīvo plašajā pasaulē, gan tiem, kas vietā, ko sauc par Latviju!"

Lūk, vēl daži latviešu pieredzes stāsti ārzemēs: