Ceļojums uz Šveici pavasarī – mazo pilsētu šarms

Lūk, ceļotājas Alīnas Andrušaites stāsts par Neišateli, lasi par citiem viņas ceļojumiem blogā www.sapnumedniece.lv

Uz Šveici daudzi brauc ceļojumā ar auto, es gan šoreiz tur lidoju un tālāk pārvietojos ar izslavētajiem Šveices vilcieniem.

Nokļūstot Neišatelē, daudz nedomājot, nolemju līdz viesnīcai doties kājām, jo diena ir pasakaina. Pirmie iespaidi ir labi – pilsēta tīra, cilvēku ielās maz, automašīnu arī, un tās, kas ir, arī ir mazas. Te arī daudz apstādījumu un krāšņas ēkas. Jo tālāk no Cīrihes, jo krāšņāka un īstāka šķiet Šveice – apkārtne slīkst ķiršu ziedos, katrā pagalmā zied tulpes un kalnu nogāzes ir sirreāli zaļā krāsā.

Vēsturiskais centrs, kā jau mazai pilsētai pienākas, nav īpaši liels. Tomēr pilsētas tūrisma asociācija ir parūpējies par materiālu izveidi un informācijas centrā pieejama karte ar maršrutu, kam sekojot, pilsētu var izstaigāt aptuveni divās stundās. Daudzi nami celti no vietējās izcelsmes smilšakmens, kas piešķir ēkām koši dzelteno krāsu. Tā labi saskan ar āra kafejnīcām un nelielajiem veikaliņiem, kur tirgo īstu Šveices sieru un šokolādi. Ir atsvaidzinoši būt teju vienīgajam tūristam uz ielas, un bez pūļiem apskatīt arhitektūru.

Neišatele nav liela – te ir ap 35 tūkstošiem iedzīvotāju, un cilvēki ir ļoti laipni – parkā garāmgājēji sveicinās arī ar mani. Sveicina franču valodā, jo Neišatele ir izteikti franciska pilsēta. Taču arī tik mazā pilsētā gadās satikt latviešus, viesnīcā pie brokastīm kādā brīdī atskārstu, ka pie letes skanošā valoda izklausās saprotama! Kas gan tādā mazā pilsētā latviešiem meklējams? Izrādās, velosacensības, kas iet cauri šai pilsētai, un viesnīcā paliek vesela latviešu velobraucēju komanda!

Neišateles vēsture sākusies jau ļoti senos laikos, jo pirmās liecības par cilvēkiem šeit atrodamas jau no 13.gadsimta pirms mūsu ēras. Magdalēniešu apmetnes vieta ar kauliem slēpa arī kādu īpašu atradumu – šeit atrasts vecākais mākslas darbs visā Šveices teritorijā – auskari, kas simbolizē auglību. 2011.gadā pilsēta nosvinēja 1000 gadu pastāvēšanas jubileju. Galvenās vēsturiskās liecības pilsētā gan ir no jaunāka laika posma – 15. līdz 18.gadsimta, tajā skaitā daudzas no iespaidīgajām 140 ielu strūklakām, vairums no tām tapušas 16.gadsimtā. Iespaidīgākā noteikti ir "Fountain de la Justice", kas celta no 1545. līdz 1547.gadam un nesen atjaunota. Justīcijas figūras pakājē ir četras valdības formas, kas atbilst tam laikam – pāvests, miertiesnesis, imperators un sultāns. Bez šīs strūklakas iespaidīgas ir arī "Fountain du Griffon", "Fountain de la rue des Moulins" un "Fountain du Banneret".

Pilsētā noteikti jāapskatās pasta māja, kas atrodas ostas tuvumā, pilsētas rātsnams un "Hôtel DuPeyrou", kas ir kā mazmazītiņa Versaļas pils ar franču dārziem turpat pilsētas centrā. Taču viena no galvenajām apskates vietām pilsētā ir pils, kuras pirmsākumi meklējami 12.gadsimtā, interesentiem tiek piedāvātas arī bezmaksas ekskursijas.

Turpat blakus ir arī "Collégiale" baznīca, kas arī iesvētīta 12.gadsimta beigās un slavena ar krāšņo, dekorēto jumtu. Laukums pie baznīcas gan ievērības cienīgs arī fantastiskā skata uz pilsētu dēļ – lietus, varavīksne, pilsētu jumti un seno nocietinājumu valnis, ezers un arī cietuma tornis, kurš gan pēc ugunsgrēka diemžēl tagad apmeklētājiem ir slēgts. Cietuma tornis ir vecākā ēka pilsētā, jo tās pamati likti 10.gadsimtā

Lai cik skaista būtu arhitektūra pilsētā, taču galvenā apskates vieta ir ezers – gar tā krastu aug koki un zied narcises, puķu podos krāsainas magones un piestātne pilna laivu. Mazpilsētas sajūtu papildina nesteidzīgie gulbji, viens no tiem iekārtojis ligzdu puķpodā ar apstādījumiem, cits šiverē pie ūdenszālēm, turpat metra attālumā no celiņa, un dzidrajos saules staros var novērtēt cik tīrs ir kalnu ezera ūdens – redz katru apaugušo akmentiņu tā dibenā! Aiz ezera tālumā ir sniegotas kalnu smailes, kuras brīžiem aizsedz mākoņi. Laiks pavasarī te šķiet nepastāvīgs – sauli pēc brīža nomaina negaiss, un tā tik vien pagūstu noslēpties viesnīcā, kad aiz loga jau ir lietusgāze! To, ka Neišatele nav tipiska tūristu pilsēta apliecina arī ne pārāk lielais naktsmītņu skaits pilsētā.

Savukārt tās, kas ir, atbilst visiem priekšstatiem par to, cik dārga ir Šveice. Te to var izjust uz katra stūra – ne velti, ik pa pārsimt metriem te ir arī kāds Šveices pulksteņu veikals. Saistība gan ar pulksteņiem Neišateles kantonā ir vēl lielāka, nekā vidēji Šveicē – tas ir izslavēts Šveicē kā pulksteņu darbnīcu vieta un pat tiek saukts par "pulksteņu ieleju". "La Chaux-de-Fonds" un "Le Locle" pilsētas ir UNESCO mantojumu sarakstā tieši pulksteņu vēstures dēļ.

Apmeklējot šo Šveices reģionu, noteikti vajadzētu saplānot Juras pilsētas un trīs ezeru apmeklējumu, kurā gan doties makšķerēt, gan nobaudīt vietējās trifeles un vīnu, gan arī redzēt, kā top absints, kas, izrādās, ir arī vēsturiski radies "Val-de-Travers", kas arī atrodas Neišateles kantonā un šeit aizvien tiek ražots pēc tām pašām metodēm kā 18.gadsimtā.

Vai tiešām fondī ēd vakariņās – tā vienkārši kausētu sieru? Restorānos, kurus apmeklēju, "Le Jura" pilsētas centrā un Pinte de Pierre-à-Bot, tieši fondī bija vakariņu galvenais ēdiens – paprāvs katliņš ar izkusušu sieru, liela dakša un liela bļoda ar maizi, kas sagriezta kubiņos. Un tad pamazām, mērcējot maizīti katliņā, tas viss arī tiek apēsts. Izrādās, izslavētais Šveices nacionālais ēdiens fondī sākotnēji bija reģionālas izcelsmes, un tika ēsts Alpos. Taču trīsdesmitajos gados Šveices Siera savienība to popularizēja tik tālu, kas tagad asociējas ar Šveici un ir parādījušies arī citi fondī veidi, piemēram, šokolādes fondī augļiem.

Starp citu, fondī un raklete nav viens un tas pats – raklete ir puscietais govs piena siers, kas tiek ēsts, to karsējot un nokasot izkusušo daļu, vai, karsējot šķēles, un sakusušo sieru pārlejot kartupeļiem. Šī siera ēšanas tradīcijas radušās lopkopju vidū, pārdzenot govis kalnos, un līdzi tika ņemts šis te siers, kas pa vakariem tika sildīts pie ugunskura. Fondī savukārt ir kopējais lielais katls, kurā speciāli pagatavotas vairākas siera šķirnes un ēšanai tiek izmantota maize. Protams, ka bez fondī pieejami arī ierasti eiropiešu ēdieni un Neišatelē īpaši garšīgi ir deserti, piemēram "Restaurant O'terroirs Beau-Rivage Hotel" pasniedz ļoti garšīgas bumbieru tartes, bet "Hotel Beaulac" nobaudīju garšīgāko pistāciju "crème brûlée".

Neišatele šķiet daudz vairāk īsta Šveice nekā Cīrihe, jo iespaidi par to, kādai vajadzētu būt šai valstij, te ir spilgtāki – vairāk izslavēto pulksteņu, tuvāk viens otram izvietoti šokolādes un siera veikali. Taču īpaši pārsteidz laipnie cilvēki un miers – te neviens neskrien pakaļ tūristiem un neko necenšas piedāvāt, pilsētnieki dzīvo savu dzīvi un par tomēr salīdzinoši retajiem tūristiem tiešām priecājas!

Seko Alīnas ceļojumiem arī www.instagram.com/lincalincalinca