Dienvidslāvija sastāvēja no sešām republikām un divām provincēm: Vojevodinas un Kosovas. Tā kā Serbiju mēs bijām jau apmeklējuši, šoreiz nolēmām izpētīt divas ekonomiski mazāk attīstītās bijušās Dienvidslāvijas teritorijas: Maķedoniju un Kosovu.
Kā izteicās viens no mūsu naktsmāju saimniekiem, nav zināms, kad un kāpēc Dievs radīja Balkānus, bet skaidrs, ka tobrīd viņš bija piedzēries, tādēļ arī Balkāni ir tāds tautību, reliģiju un kultūru sajaukums jeb haoss, kā visu paceļam redzēto interpretēja kāds no šoferiem.
Pēc visa reģionā notikušā uz Balkāniem nav vērts doties, lai atrastu kaut ko no Emira Kusturicas filmu estētikas vai bijušās Dienvidslāvijas varenības, attiecībā uz pēdējo, varbūt vienīgi arhitektūras ziņā kaut kas vēl ir samanāms. 1963. gada postošā Skopjes zemestrīce pavēra ceļu monumentālai brutālisma arhitektūrai japāņu arhitekta Kenzo Tange izpildījumā (grūti saprast par laimi vai nelaimi Skopjes pilsētai arhitekta iecere nav realizēta pilnībā), brutāls monomentālisms sastopams arī citās reģiona galvaspilsētās.
Maķedonijai ar Grieķiju ir virkne domstarpību valsts nosaukuma un vēstures tēlu "autortiesību" sakarā. Grieķija vēlas visas tiesības uz Maķedonijas Aleksandra (Aléxandros ho Mégas) vārda lietošanu un uzstāj, ka valsti nedrīkst saukta par Maķedonijas Republiku, jo Maķedonija ir Grieķijas ziemeļu reģions ar centru Salonikos. Lai nekaitinātu Grieķus pirms izšķirīgā lēmuma un izvairītos no iespējamā veto tiek apsvērti alternatīvi valsts nosaukumu: Augšmaķedonijas Republika, Ziemeļmaķedonija, Jaunā Maķedonija un tamlīdzīgi.
Pirms dažām nedēļām Skopjes lidosta no Maķedonijas Aleksandra lidostas Skopjē kļuva par Skopjes starptautisko lidostu, bet galvenais autoceļš uz galvaspilsētu no Maķedonijas Aleksandra automaģistrāles tika pārsaukts par automaģistrāli "Draudzība". Interesanti, ka lai arī Grieķija ir trešais lielākais investors Maķedonijā, brīdī, kad iepriekšējās valdības laikā Skopjes lidosta ieguva Aleksandra vārdu, tika pārtraukta aviosatiksme starp abu valstu galvaspilsētām. Šobrīd notiek aktīva diskusija, ko darīt ar daudzus miljonus vērto Maķedonijas Aleksandra skulptūru Skopjes centrā, izšķiroties par statujas novākšanu vai pārsaukšanu par "statuja – jātnieks ar zirgu". Neesmu dzirdējis, kāds liktenis varētu piemeklēt pārējās, kuplā skaitā izstādītās un dažādus vēstures periodus reprezentējošās skulptūras Skopjes centrā. Skaidrs, ka būt par tēlnieku Skopjē vismaz līdz šim bija ienesīgi.
Pilnīgi iespējams, ka pēdējā autentiskākā vieta Skopjē ir jaunais un vecais bazārs, ar mazām bodītēm, darbnīcām un nesteidzīgiem kafijas dzērājiem, kamēr pilsētas centrs ir pārvērsts butaforiskā eklektikā. Daudzstāvu apbūves draudīgi ielenkts, pašā Skopjes centrā ir saglabājies kvartāls, kas vairāk atgādina lauku ciematu, ar vecām, šķībām mājelēm, sen vairs nestrādājošiem veikaliem un retiem bāriem. Vienā vai otrā veidā šī rajona mēneši ir skaitīti, vai nu tas sabruks pats, vai to nograus buldozeri, lūkojot pēc aizvien jaunām būvniecības teritorijām.
Tālāk devāmies uz Kosovu Tā ir apmēram sešas reizes mazāka, bet iedzīvotāju skaita ziņā nedaudz lielāka par Latviju. Kosova par atdalīšanos no Serbijas paziņoja 2008. gada februārī. Eiro kā oficiālo valūtu Kosova vienpusēji ieviesa vēl pirms valsts izveidošanas 2002. gada 1. janvārī, vienlaicīgi ar Vācijas pievienošanos eirozonai, aizstājot iepriekš reģionā iecienīto vācu marku, Šveices franku un ASV dolāru.
Kosovu ieskauj kalni un tā ir bagāta ar dažādām rūdām un minerāliem, no nelielās teritorijas Balkānu sirdī iztek trīs upes, sasniedzot visas trīs reģiona jūras: Adrijas, Egejas un Melno.
Kaimiņu attiecības nav pašas siltākās, maķedonieši par kaimiņvalsti Kosovu saka: "Beautiful criminal country, with top 3 industries: drugs, guns & prostitution, funeral directors take position #4." (Skaista, krimināla zeme, kuras trīs galvenās industrijas ir narkotikas, ieroči un prostitūcija. Ceturtajā vietā ir bēru organizēšana – angļu val.)
Tā kā pirmās trīs industrijas nav atvērtas plašiem kontaktiem ar ārpasauli, sīkāk iepazināmies ar ceturto. Džakovas zārcinieks, tas pats arī zīdaiņu šūpuļu taisītājs un "samagonščiks" industriālos apmēros, lepojoties ar savu hobiju jau rīta agrumā pacienāja mūs ar pirmklasīgu rakiju un izrādīja dažādos zārku modeļus. Savukārt blakus esošā apbedīšanas salona saimnieks uzstāja, lai apmeklējam arī viņa bodīti, izrādot preci un priecīgi pozējot starp zārkiem un krustiem, brīžiem sagāžot plastmasas sēru vainagu kaudzes.
Pieļauju, ka zārki vairāk ir kristiešu kopienas "kaprīze", vienudien nelaikā gadījāmies musulmaņu kalnu ciematā, kur nelaiķis pēdējā gaita tika pavadīts ievīstīts tautiska segā.
Dzīve un nāve Balkānos iet roku rokā, gandrīz kā Kusturicas filmās. Sajūtas pastiprina satikto cilvēku stāsti par karā piedzīvoto un neveiklie klusuma brīži, kas tos pavada.
Pats patīkamākais Balkānos ir cilvēku attieksme, nedēļu ilgajā ceļojumā neviens mūs nemēģināja apšmaukt, neviens pat nemēģināja kaut ko notirgot, ik uz soļa bija sastopama patiesa interese un vēlme palīdzēt. Gandrīz visi zina, kur atrodas Latvija un nav jātērē laiks ģeogrāfisku problēmu risināšanā. Viesmīlības ziņā Balkāni līdzinās Gruzijai, sen atpakaļ, pirms tūrisma industrija to mainīja.
Mazākos ciematos uz ielām var redzēt zirgu pajūgus un paštaisītas automašīnas. Bez visneiedomājamāko detaļu savienojuma tādā mašīnā var būt iebūvēts arī ripzāģis un atrodas vieta visai kuplajai ģimenei.
Daudzos ceļvežos Prištinas nacionālā bibliotēka ir minēta kā iespējams neglītākā ēka pasaulē, vai tā ir neņemos spriest. Katrā ziņā Priština ir viena no nepievilcīgākajām pilsētām, kuru gadījies apmeklēt pēdējā laikā. Tā strauji aug, kļūstot par stikla, betona, vadu, armatūras un plastmasas reklāmu izbāzeni. Lai arī žēlīgi uzturētas, interesantākās ēkas Prištinā ir būvējuši Dienvidslāvu komunisti.
Balkānos laikam nav nekādas nozīmes, un tas tiek mērīts cigaretēs: brokastis – divas cigaretes, brauciens uz kaimiņu ciematu 3 līdz 4 cigaretes, vakariņas – vismaz 10 cigaretes. Smēķē visi un visur, piedāvāt cigareti, piepīpēt vai kopā uzpīpēt ir goda lieta. Reliģisku iemeslu dēļ alkohols reģionā nav pārāk izplatīts, negribētu apgalvot, ka tas netiek lietots, visticamāk tiek, iespējams pat lielos apjomos, bet tas vienmēr notiek diskrēti un prom no liekām acīm.
Kafejnīcām Balkānos ir īpaša nozīme, tā ir vieta, kur satikt draugus, novērot cilvēkus un sarunāt lietas. Neskaitāmo kafejnīcu apmeklētāji laiku īsina pie kafijas (turku vai klasiskā espresso par 0,50 eiro par tasīti) vai limonādes glāzes un neatņemamas cigaretes.
Visur Balkānos izplatīti ir gardie šopa (šopski) salāti ar gurķiem, tomātiem (citur arī sīpoliem un papriku) pārlietiem ar eļļu un apbērtiem ar svaigi rīvētu sieru. Cena šiem salātiem neatkarīgi no vietas, kur tos pasūta ir ap eiro. Otrs izplatītākais ēdiens ir dažāda veida grillējumi (kebabi), kurus par dažām naudiņām svaigi pagatavotus var dabūt jebkurā diennakts stundā. Viss tiek noskalots ar glāzi "airan" vai vietēja "Peja" alus.
Gan Maķedonijā, gan Kosovā notiek aktīvi valsts identitātes meklējumi, tie manāmi arhitektūrā, tēlniecībā un gandrīz uzreiz parādās sarunās ar vietējiem. Iespējams, tas ir mēģinājums pārrakstīt sarežģīto reģiona vēsturi. Daudzējādā ziņā Balkāni šobrīd līdzinās Centrāleiropai pirms divdesmit vai Kaukāzam pirms desmit gadiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
