Foto: DELFI
Ir cilvēki, kuriem ļoti patīk rušināties pa dobēm. Tāda ir arī mājas "Spītes" saimniece Tamāra Rudzīte, kura savu dārzu kopj jau teju 35 gadus.

Vēl salīdzinoši nesen mājas "Spītes" varēja nosaukt par īstenu lauku saimniecību, kurā varēja atrast ne tikai lopiņus, bet arī vairāk par 10 hektāriem labības lauku. Šobrīd lauku saimniecība pārtapusi par mīļām un jaukām mājām, kurās vairs nav jāstrādā tik smagi kā kādreiz.

Saimniece Tamāra Rudzīte mācījusies Latvijas Lauksaimniecības tehnikumā dārzkopību. Viņa stāsta: "Kur tas laiks skrien? Bērni bija pavisam mazi, kad mācījos daiļdārzkopību, tagad vecākajiem bērniem pāri 30 gadiem. Tehnikumā bija uzdevums izveidot projektu dārzam un es, protams, to veidoju mūsu dārzam. Abi ar vīru tikko bijām ievākušies pie vīra omes un viņiem dārzs bija praktiskai lietošanai, kā jau lauku sētā."

Viņa atceras, ka dārza vietā bija vecs ābeļdārzs, kur zāli izpļāva ar izkapti. Lai gan esot bijušas arī krāšņas un skaistas puķu un rožu dobes, tomēr viss esot bijis iekārtots tā, lai būtu ērti izdarīt lauku darbus. Piemēram, zālīte durvju priekšā neesot bijusi, jo ar traktoru bija jāpiebrauc pie mājas. Pie virtuves loga bija pagraba lūka, caur kuru tika mestas lopu bietes gotiņām.

Mācoties tehnikumā, saimniece sāka veidot savu dārzu. "Sākums bija ļoti grūts. Ar lāpstu vairākas dienas rakām un līdzinājām zemi, sējām zāli, ravējām nezāles un lasījām akmeņus. Bet, kad pirmie kvadrātmetri sakopti, bija liela gandarījuma sajūta un nespējām vairs apstāties," atminas Tamāra.

"Arī tagad, kad dārzs it kā iekopts, var teikt, ka dārza darbi nekad nebeidzas – visu laiku kaut kas jāmaina. Vienam augam neder vieta, cits iznīkst, cits pārāk ātri izplešas un to nepieciešams sadalīt, cits atkal pašam nepatīk… Un tad vēl aizej pie draugiem vai aizbrauc uz kādu pasākumu, kas veltīts dārza tēmai, un atkal jau dobēs mainās sortiments," smejot stāsta dārza saimniece.

Vecākajai tūjai ir vismaz 25 gadi

Vecākais augs, kas rotājas saules apmirdzēts Tamāras dārzā, ir ļoti gara un skaista rietumu tūja Europe Gold vai Aurea (jau esot aizmirsies), kurai ir vismaz 25 gadi. Saimniece stāsta, ka esot bijusi vēl viena tūja, zilganā tonī, kura augstumā bijusi lielāka kā šī, bet tā kā zari veidojās tikai uz vienu pusi, tad nācies nozāģēt skaisto koku.

Foto: DELFI

Dārzā ir ne tikai skaistas dobes, bet arī mājīgs laukakmeņu kamīns, kurš veidots, kad vecākajiem bērniem bijuši vien seši gadi. "Kad mācījos pamatskolā, noskatījos pie audzinātājas draugiem skaistu kamīnu. Viņi dzīvoja Mežotnes pagastā. Tā nu mēs ar vīru aizbraucām ciemos pie saimniekiem un priecājāmies, ka mājas īpašnieki bija ļoti atsaucīgi. Viņi dalījās pieredzē un ieteikumos, kā labāk uzmeistarot kamīnu. Tā tapa mūsu dārza kamīns", atceras Tamāra.

Dārza dienvidu pusē sastādītas lazdas, lai norobežotu saimniecisko daļu no pagalma. Lazdas kalpo arī kā siena, kas pagalmā nodrošina aizvēju un ēnu, kur bērniem rotaļāties. Saimniece stāsta: "Riekstu tajās dažos gados ir padaudz, katru dienu jālasa pa zemi un sanāk gana daudz, lai ziemā padalītos ar radu un draugu bērniemiem."

"Kādreiz arī bērni strādāja pie dārza kopšanas un zāliena pļaušanas, tad dārzs nelikās tik liels kā tagad, kad esmu viena. Zālīti regulāri nopļaut gan palīdz dēls, kurš ar ģimeni dzīvo Iecavā. Četrgadniece – mazmeita Rūta novērtēja dārzu teic:"Ome, man patīk tavs dārzs!" Tas bija aizkustinoši un mīļi. Lai dārzs patiktu arī pašam, tajā tiešām daudz jāstrādā. Par dārzu priecāties lielākoties iznāk tad, kad uz brītiņu vari piesēst atpūšoties vai vakarā ar kaimiņtanti pļāpājot. Faktiski izbaudīt atpūtu dārzā sanāk tad, kad atbrauc ciemos bērni ar mazbērniem," pārdomās dalās Tamāra.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!