Esmu ievērojis, ka ar radiem slāvu zemēs nesaistītajam vairumam Latvijas iedzīvotāju teritorijas mūsu valsts austrumos ir krietni retāks īso ceļojumu galamērķis nekā ierastā Baltija, vai ar lētajām lidmašīnām sasniedzamās Eiropas lielpilsētas. Vēl vairāk – sabiedrībā valda dažādas leģendas par taipusē valdošo nedrošību, padomjlaiku elpu, ekscentriskiem diktatoriem un daudz ko citu. Par spīti tiešajam gana eksotiskās zemes tuvumam, vairums īsti neapsver, ka kādreiz turp varētu aizbraukt vienkārši tāpat. Ko tur daudz – pat mūsu pašu Daugavpils daudziem šķiet baltais plankums, kāda vēl Baltkrievija!?
Mani tomēr urda nemiers, un, saņēmis uzaicinājumu piedalīties konferencē Minskā, saprotu, ka iegādātā vīza pie reizes jāizmanto arī nelielam līkumam turpceļā – sirdi sildošai ekspedīcijai. Lai paskatītos, kā sokas dzīve tik pierastās Daugavas krastos – tikai citā valstī un kultūrā. Citiem vārdiem – saprast, kas tad no viņiem pa to straumi var līdz mums atpeldēt.
Ceļojums pa īstam sākas Piedrujā – pēdējā vai pirmajā ciematā pie Daugavas Latvijas teritorijā, atkarīgs no kuras puses skatās. Te upi vēro ņiprs robežstabiņš, otrā pusē jau ir krietni lielāks baltkrievu ciems Druja. Eiropas Savienības ārējā robeža. Ik pa brīdi ziņās dzirdēti visnotaļ iespaidīgi stāsti par cigarešu bloku plostiem, kas maigā kontrabasa pavadījumā šķērso Likteņupes straumi. Teju Piedrujas kartelis.
Pats ciemats ir sirsnīgi organisks garīguma un lauku laicīguma apvienojums.
Tuvīnie robežsargi uz afišu dēļa izlikuši nedaudz rasistiski diskutablu ziņas formulējumu.
Laiks doties uz baltkrievu robežpunktu. Esmu pārsteigts par netipiski labu asfaltu mūsu pusē. Pirmais iespaids par valsti jārada labs, pēc tam – jāskatās.
Robežpunktu šķērsoju samērā ātri un drīz vien attopos pirmās baltkrievu pilsētiņas, Verhņadvinskas jeb Augšdaugavas, centrā. Tas ir pieticīgs, taču tīrs un kārtīgs. Acīs krīt vietējā mode noformēt sabiedriskas ēkas ar mazpilsētai netipiski iespaidīgiem vides objektiem. Saimniecības veikalam virsū liela skrūve, kafejnīcai – loģiski, gigantiska tasīte.
Citviet skatlogos saglabājušies burvīgi padomju laika vitrīnu dizaina paraugi.
Vai arī šādi cinkoti meistardarbi ar visu baltkrievu valodas lietojuma paraugu.
Arī ielu nosaukumus neviens nesteidz nomainīt. Pie mājas sienas arī sarkanā zvaigzne.
Ir arī Padomju iela. Pilsētiņā galvenā.
Pa Ļeņina ielu aizstaigāju līdz Daugavai. Jeb tagad jau Rietumu Dvinai. Promenādes nav.
Vietējais tirgus placis ir nepretenciozs, taču sterils. Arī tukšs no pārdevējām, tās te saskaitu tikai divas.
Piedāvājumā ir tikai dārzeņu sēklas. Ar kundzēm apspriežam laika un sējas apstākļus. Līdz politikai netiekam.
Politika izlien no eglēm pati. Tieši tā – samtainā acu skatiena apveltītais Ļeņins joprojām dzīvojas katras Baltkrievijas pilsētiņas centrā un nelaiž tautu vaļā.
Tuvojas 9. maijs, neiztiek arī bez šāda tipa rotājumiem. Interesants gan ir fakts, ka Lukašenko nemanāmi ir atteicies no Georga lentīšu lietošanas. Vēlāk Minskā novēroju, ka tā pilsētas svētku noformējumā netiek izmantota vispār – dominē tikai balti-zaļi-sarkanās Baltkrievijas karoga krāsas. Pat šeit viltīgi pamanījušies piemineklim noņemt saturāciju.
Koku stumbrus gan joprojām dūšīgi krāso baltus.
Ielas ir tiešām tīras un baltkrievi izrādās arī visai pedantiski.
Pilsētiņas nomalē novietots globuss. Tam apakšā baigi piestāvētu tie trīs bruņurupuči.
Rietumu Dvina visā tās krāšņumā.
Tepat, tā saucamajā nekurienes vidū, pamanu arī mistisku helikopteru nosēšanās laukumu. Ierēdņu sabiedriskā transporta pietura?
Vietējos kapos visām kopiņām apkārt ir žogi. Ja visa dzīve sādžās ir pavadīta aiz tādiem, kāpēc mainīt paradumus, tiešām.
Skati uz upi ir skaisti – apkārtne kļūst pauguraina.
Krastā kaut kas tiek nežēlīgi dedzināts, radot gandrīz vai vulkānisku dūmu mutuli.
Mazliet krāsainības pelēkajai ikdienai.
Navigatora kartē pamanu mazu celiņu, kas gar Daugavu aizvedīs mani uz nākamo apdzīvoto vietu, Dzisnu. Mazliet gan mulsina pārdesmit kilometru distancei aprēķinātais braukšanas laiks – vairāk nekā stunda. Drīz vien saprotu, kāpēc tas tā. Ceļš ir bedru un dubļu apokalipse.
Vēl sirreālāk šīs nomaļās, šļakstīgās "avēnijas" malā izskatās pēkšņi acu priekšā izaudzis piemineklis uzvarētājiem.
Saprotu, ka iepēršos. Griežu apkārt, mēģinot tikt atpakaļ uz asfaltēto šoseju. Pa ceļam sasveicinos ar fermu strādniekiem. Te joprojām dzīvs kolhozu koncepts – atšķirībā no daudzviet pie mums redzamajām bēdīgajām drupām, fermas tiek izmantotas un apdzīvotas. Cits jautājums, protams, cik efektīvi.
Autobusu pieturas kalpo arī par vietējā CSDD sociālo reklāmu laukumu. Papildu dziļumu iedod arī vietas nosaukums – Žiguļi.
Kā jau ierasts kārtīgā mūsu tuvo austrumu zemē, vietējiem rokas tā vien niez darināt dažādus floras un faunas objektus no visiem pieejamajiem izejmateriāliem. Kaķis lepni soļo garām no divlitru alus pudelēm izgatavotai palmai. Arī žogs ir uzbūvēts no tādām pašām, acīmredzami, ka mājas iemītniekiem to deficīta nav.
Domā taču ārpus tās kastes – izvēršot gumijas riepu otrādi, sanāk jestrs vāverēns-gliemezītis!
Arī oficiālāki noformējumi izskatās simpātiski.
Autoveikals darbībā.
Piebraucu pie upes iepretim manis tā arī nesasniegtajai Dzisnai. Te pļavas vidū ir noslēpumains autobusa galapunkts un arī pietura.
Ilgi tur neaizkavējos un drīz vien esmu pirmajā lielākajā pilsētā pie Daugavas – Polockā. Nomalēs aktīvi tiek būvētas ielas.
Te labi var redzēt, kura no daiļavām ir iepazīšanās tirgū un kurai pēc tā vairs acīmredzami nav vajadzības.
Vispār – polockiešiem ar demogrāfiju viss šķiet kārtībā!
Viņi uz kāda banera sevi pat nosaukuši par Baltkrievijas jaunatnes galvaspilsētu.
Izrādās, te darbojas arī tāds kā vietējais Daugavas tūrisma zīmols – Bella Dvina, kas popularizē ap upi esošo reģionu. Pārsteidzošā kārtā iekļaujot arī Latgali.
Situācija pie pašas upes tiešām izskatās "bella".
Vienīgais nelielais mīnuss – autoservisa šrots pašā upes krastā.
Pilsētas saimnieks.
Priecē, ka vietējiem ir arī pašironija un humora izjūta. Uztaisījuši pieminekli savas pamazām izmirstošās valodas burtiņam "Ў".
Dodos tālāk. Sirsnīgs žoga risinājums ceļmalā.
Savukārt mežmalās regulāri izvietoti ar labiem nodomiem mērķēti, taču visai toksiska un grūti uztverama dizaina plakāti, kas mudina sargāt mežu no atkritumiem, uguns un citām šausmām.
Ir jau arī skaistums, ko sargāt. Baltzaļkrievija.
Automašīnas sirreāli brauc pa horizonta augšmalu.
Pa turieni arī es nokļūstu nākamajā ciematā upes krastā – Ulā. Šeit sastopu burvīgi autentiskas ēkas.
Un tādas pašas automašīnas.
Upes krastu savā pārziņā pārņēmuši divi gaiļi ar savu vistu baru.
Pāri žogam ar mani sasveicinās arī skaists haskijs.
Laiks te rit jūtami lēnāk.
Un tā noteikti pietiek, lai piestrādātu pie savas mājas noformējuma. Mušmirītes vēl līdz šim nebiju redzējis.
Dodos tālāk, nākamā pietura – Bešenkoviči. Pa ceļam sastopu pieminekli Dzeltenās armijas karavīram.
Un arī lielu krustu, kas, kā minu, varētu autobraucējiem a) dot svētību, b) dot saprātu braukt uzmanīgāk un veiksmīgi nokļūt līdz mājām.
Bešenkovičos pamanu vietējo rajona godaplāksni. Arī šī padomju laikos veidojusies tradīcija joprojām tiek rūpīgi glabāta.
Bešenkovičos ir arī sava "pils".
Taču to aizēno vietējais militārās tehnikas laukums. Īsti nesapratu, vai tā šeit ir pastāvīgā ekspozīcijā, vai tikai par godu 9. maijam, tomēr šādus tanku pārkingus pamanu vairākās pilsētās. Vietējie ar sajūsmu nekautrējas sevi iemūžināt pie tiem.
Beidzot nonāku Vitebskā. Apmetos lielākajā pilsētas viesnīcā, pie pašas upes. Naktsmītnes logs ir gādīgi aizlīmēts, gluži kā bērnībā.
Vispār viesnīca izrādās iedvesmojoša. Numuriņā sastopamajā infomapītē mudž dīvaina rakstura informācija – par smēķēšanas atmešanu un vēdera infekcijām.
Pie lifta kāds acīmredzami vētraina dzīvesveida piekopējs nepārliecinoši aicina iziet AIDS testu. Sauklis labs – "skar pat tos, ko neskar".
Botāniskā dārza cienīgs foajē vienā no stāviem.
Turpat viesnīcas priekšā pamanu arī svēto aku.
Upes krasti jau ir savaldīti betonā.
Arī Vitebskā ir savs tanku placis. Stobri nebēdnīgi tēmē tuvīnās hruščovkas logos.
Talibus aizbaidošs kaujas helikoptera noformējums.
Uzraksti uz daudzstāveņu jumtiem dod samērā totalitāru iespaidu par pilsētu.
Tilta rotājums.
Patriotiska vides reklāma un interesants arhitektūras projekts tā fonā.
Inovatīvs puķudobes risinājums – ziedošas tautumeitas veidolā.
Dārzniekiem par šo varētu sanākt nepatikšanas ar specdienestiem. Uzraksts "Ziedi, Baltkrievija!" vēl joprojām nezied.
Cita tilta noformējums. Fonā – Vitebskas vēsturiskais centrs. Visu cieņu, sakārtots simpātiski.
Vienīgā pastkartes ieliņa.
"Kāpņu telpa".
Stiepļu māksla.
Viss vienā.
Tirdzniecības centra noformējums maķenīt miedz ar aci Lasvegasai.
Pilsētas baloži izskatās labā maizē.
Tā arī to sajutu – dzīvnieki galvenokārt kā atrakcija vietējo ģimenēm. Aizliegumi tos barot tiek uzkrītoši pārkāpti.
Vide, teiksim tā – ne pārāk. Lauva, gulēdams savā krātiņā, ik pa brīdim izdvesa dusmīgu, dobju rēcienu.
Pa necilo teritoriju mētājas no atrakciju parka atvestas, salauztas mašīnītes. Es saprotu, ka organizācijai varētu būt maz naudas, bet nu... jā.
Labi, atpakaļ uz pozitīvākas nots!
Nākamajā dienā aizbraucu uz pēdējo Baltkrievijā esošo ciematu pie Daugavas – Suražu. Pa ceļam manu jaunos projektus – svaigi krāsotas kolhoza divstāvenes.
Suraža ir pavisam neliela. Pats centrs. Pāri upei ved prāmītis, kura vadības kajītes funkcijas simpātiski izpilda traktors bez riteņiem. Un tieši klusajā un miegainajā Suražā man izdodas netīšām un pilnīgi negaidīti uziet...šo! Un pār mani nāk atklāsme.
Daugava turpina tecēt mūsu virzienā. Kooperatīva veikala grīda žūst. Pārdevēja drīz vairs nebūs dusmīga par manu fotoaparātu. Saule drīz atkal uzspīdēs. Viss būs labi.
Jā. Aizbrauciet uz Baltkrieviju.
Citus Māra Upenieka ceļojumu un piedzīvojumu stāstus lasi viņa blogā "Kā tur ir?" vai "Facebook".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
