Esmu ievērojis, ka ar radiem slāvu zemēs nesaistītajam vairumam Latvijas iedzīvotāju teritorijas mūsu valsts austrumos ir krietni retāks īso ceļojumu galamērķis nekā ierastā Baltija, vai ar lētajām lidmašīnām sasniedzamās Eiropas lielpilsētas. Vēl vairāk – sabiedrībā valda dažādas leģendas par taipusē valdošo nedrošību, padomjlaiku elpu, ekscentriskiem diktatoriem un daudz ko citu. Par spīti tiešajam gana eksotiskās zemes tuvumam, vairums īsti neapsver, ka kādreiz turp varētu aizbraukt vienkārši tāpat. Ko tur daudz – pat mūsu pašu Daugavpils daudziem šķiet baltais plankums, kāda vēl Baltkrievija!?
Mani tomēr urda nemiers, un, saņēmis uzaicinājumu piedalīties konferencē Minskā, saprotu, ka iegādātā vīza pie reizes jāizmanto arī nelielam līkumam turpceļā – sirdi sildošai ekspedīcijai. Lai paskatītos, kā sokas dzīve tik pierastās Daugavas krastos – tikai citā valstī un kultūrā. Citiem vārdiem – saprast, kas tad no viņiem pa to straumi var līdz mums atpeldēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
