Mārcis Kalniņš
Ceturtā maija vakarā Rīgas lidostā visi galdi ir klāti baltiem galdautiem, pasažieri satraukti fotografējas pirms došanās ceļā, bet nokavētā svētku salūta vietā lidmašīnā tiek pasniegti sieriņi "Kārums". Es devos uz Atēnām...

Pavirši skatoties, bez Akropoles klints pilsētā nav redzams gandrīz nekas no vēstures grāmatās pieminētā. Pārējie ievērības cienīgie objekti atklājas it kā nejauši un pamazām. Atēnas ir daudzu, dažādu gadsimtu un kultūru sajaukums. Šo pilsētu izjūtu arī kā rietumu, austrumu un dienvidu saskarsmes punktu, savā veidā daudz izteiktāka par Stambulu. Urbānajā ainavā antīkie objekti jaucas kopā ar iespaidīgi noputējušiem stikla un betona monstriem, pa retam šajos džungļos ir paslēpusies un izdzīvojusi kāda ar grafiti nopūsta neoklasicisma pērle. Dažu metro pieturu attālumā ir jūra, tā manāma arī no pilsētas augstāko namu logiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!