Pazaudēties Peru jeb Kā izbaudīt neplānotas ķibeles ceļojumā

Ekspedīcijas iepriekšējos piedzīvojumu stāstus lasi šeit.

No rīta telts pielijusi ar ielejas vēsumu. Mostamies lēni ar karstas kafijas krūzi un skatu kalnos. Šodienas mērķis? Hmm.. "Kā ar to jaunatklāto inku pilsētu Peru Amazones džungļos, par ko mums vakar ieminējās vietējie?" kāds ieminas. Ceļš gan nav skaidri zināms – tik vien, kā virziens – pretēji mūsu plānotajam, bet ilgi nedomājam un, novākuši savu bāzes nometni, lecam auto un dodamies pretī jaunam izaicinājumam.

Ceļš atkal ved kalnos. Šaurs – viena auto platumā. Pa retam pretimbraucošam auto, ar kuru izmainīties nākas pāris milimetru robežās – klints siena vienā pusē, krauja pārdesmit metru kritiena augstumā otrā pusē. Braucam pa klints sienu krietnu laiku. Ne ciemu, ne māju. Bet netrūkst lamu un alpaku. Pa kādai upei vai strautam, ko šķērsot. Nekas īpašs.

Brīžiem smilšu-dubļu-akmeņu izskalots neceļš, kā arī nebeidzami serpentīni. No bezkoku kalnu ielejām esam iebraukši mežu un krūmu ielejās. Līdzās ceļam, pārsimts metru zemāk, tek strauja kalnu upe. Elpu aizraujošs skats. Turklāt kļūst siltāks.

Tuvojamies džungļu zonai. Drīz parādās arī banānpalmas un citruskoki.

Visiem strautiem tiekam cauri veiksmīgi, līdz kādā lielākā upē spēlējošies bērni sauc, māj. Tam gan pirmajā mirklī nepievēršam uzmanību, līdz brīdim, kad pēc pārdesmit metriem saklausām skaļu švīkoņu no mašīnas apakšas.

Stājamies nost. Eh... priekšējā bampera plastmasas apakšu esam norāvuši un pazaudējuši. Eju atpakaļ uz upi meklēt, un tur jau mazs puikāns ar platu smaidu steidz ar to man pretī – piepūstiem vaigiem stiepjot par sevi trīs reizes lielāku nolauzto daļu.

Paiet krietns laiks, līdz norauto detaļu uzmontējam atpakaļ. Turas un šķiet, ka viss būs labi. Kļūdāmies, labi ir līdz nākamajai upei. Atkal nost. Neko darīt – Makgaivera stilā piesienu, kas sienams, un braucam tālāk. Viss kārtībā. Nākamās upes šķērsojam bez problēmām – tik vien, kā jāšķiras no salauztās daļas un to atstājām ceļmalas šrotā. Sveiciens apdrošinātājiem.

Esam tikuši līdz necilam miestam "Quebrada Honda". Dodamies uz "pagastmāju" apvaicāties par ceļu uz "zudušo pilsētu". Jā, zinot, kur tāda ir, bet līdz tai vēl diena ar auto, tad ar laivu un trīs dienas kājām pa džungļiem. Wow! Sasaucam kopsapulci lēmuma pieņemšanai. Vienbalsīgi lemjam, ka šoreiz neskarto un aizaugušo džungļu pilsētu atstāsim nesasniegtu.

Iekārtojamies vienā no retajām ciema viesnīcām un no rīta pēc sātīgām brokastīm esam gatavi doties tālāk.

Vēl joprojām neceļi, serpentīni, dubļi un upes. Rets, necils ciems un nebeidzami kalnu līkloči. 90 kilometrus pieveicam piecās stundās. Kad sasniedzam pirmo civilizēto pilsētu, esam nopelnījuši pusdienas – un tās mūs paceļ debesīs. Svaiga jūras mošķu "ceviche", debešķīga "mariscos" zupa, cepti astoņkāji un kalmāri...

Naktsmājas sarunājam kādā pavisam necilā un mazā viesnīciņā, un dodamies uz ciema parku izdzert godam nopelnītu alu.

Drīz nakts, ciems tiek pieskandināts ar ģitāras skaņām un peruāņu-latviešu dziesmām. Ik pa brīdim mūsu bariņam pievienojās kāds ziņkārīgs vietējais, klaiņojošs suns, trusis un arī kāds mazs puika ar amzierīgu meitēnu, kuri mūsu kompāniju ielenc ar miljons jautājumiem – kāpēc mēs te? No kurienes mēs? Kāpēc mēs nesaprotam spāniski? Vai tu zini, cik tālu ir līdz Mēnesim? Kurš dzīvnieks ir visspēcīgākais? Un visi jautājumi tiek uzdoti reizē. Atbilde nav svarīga. Ir tik interesanti būt līdzās, aprunāties ar šiem svešā izskata cilvēkiem.

Nākamais rīts jau ved pa civilizētu ceļu pretī Svētajai ielejai "Sacrada Valley". Ir gan satiksme, gan lielceļš, kas teju 50 kilometrus ved tikai augšup un augstāk, līdz sasniedzam Andu kalnu pāreju 4800 metrus virs jūras līmeņa, tad ceļš atkal lejup līdz tūristu iecienītajam "Ollantaytumbo" ciemam, kurā atgriežamies jau no otras puses.

Šis pirmais noklīdiens no plānotā ceļa mūs iedrošināja. Un jau pētām kartes, kurā neceļā griezties nākamajā, kad pamanu, ka esmu palicis bez datora... Opaa!!!

Liekot puzzles gabaliņus kopā, sazīmēju, ka tas palicis "Quebrada Honda" ciemā, ēdot brokastis –uz blakus galda. Mums šis ceļš aizņēma divas dienas!

Ar vietējās policijas palīdzību sazināmies ar viesnīcu un tās saimnieci, kura ir saviļņoti priecīga un saka, ka "kompis" ir pie viņas – lai tik braucu pakaļ.

Nākamā diena man paiet ceļā uz nekurieni, kamēr pārējie draudziņi bauda "Calca"ciema mieru.

Nākamajā stāstā par citu Maču Pikču, kurā esam vienīgie, par citplanētieti, par to, kā ar džipu gribējām uzbraukt debesīs un netūristu varavīksnes kalniem.Seko līdzi ceļotāju piedzīvojumiem arī "Facebook" .