Klaidoņa pieredze: niršana un pērļu zveja pie Austrālijas krastiem  (1)

Vienojošais stāstu motīvs ir kāre pēc piedzīvojumiem, tieksme izzināt nezināmo. Un vēl — atgriezties un izstāstīt citiem, kas īsti ir aiz horizonta.

Lūk, viens no ceļojumu stāstiem, kas publicēts šajā grāmatā. Autors: Pēteris Strubergs

Austrālijas kontinenta galējos ziemeļrietumus apskalo Koraļļu jūra. Tieši tur arī atrodas ostas pilsēta Kērnsa (Cairns), no kurienes mēs vienu rītu nolēmām doties nelielā izbraukumā, lai izbaudītu Lielā Barjerrifa (Great Barrier Reef) fantastiski skaisto zemūdens pasauli.

Bet vispirms nedaudz informācijas par šo unikālo vietu. Lielais Barjerrifs ir milzīga, no koraļļiem veidota, pazemes klinšu sistēma, kas vairāk nekā 2000 kilometru garumā stiepjas gar Austrālijas piekrasti. Starp citu, Lielo Barjerrifu var saskatīt pat no kosmosa, un tas ir iekļauts tā dēvētajā UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Ciemošanos pie šī dabas radītā brīnuma sākām ostas piestātnē, kas mūs sagaidīja ar iespaidīgu burzmu.

Milzum daudz kuģu un jahtu teju vai vienlaikus gatavojās prombraukšanai. Arī mūsu okeāna prāmis "Sea Cat" ("Jūras kaķis") nebija izņēmums un precīzi pulksten 9 attauvojās no mola, lai dotos uz divdesmit četru kilometru attālo koraļļu salu. Kuģa administrācija ceļojuma sākumā katram pasažierim piedāvāja izvēlēties sev tīkamu aktivitāti. Pakalpojumu klāstā ietilpa "snorkeling" (seklā niršana ar pleznām un gaisa caurulīti), "diving" (niršana dziļumā ar speciālu ekipējumu), "boating" (izbraukums ar laivu, kuras apakšdaļa ir caurspīdīga) un "downing with yellow submarine"
Tie, kas izlēma pievērsties "daivingam", tūlīt pat instruktora vadībā ķērās pie īsā apmācības kursa, lai jau pēc pāris stundām varētu saņemt dziļniršanai obligāti nepieciešamo atļauju.

Savukārt mēs ar sievu, ne visai pārliecināti par savām spējām, izvēlējāmies izbraukumu ar laivu. No organiskā stikla veidotais laivas dibens ļāva mums tuvplānā ielūkoties neatkārtojami krāšņajā zemūdens pasaulē.

Redzamība bija lieliska — līdz pat 20 metru dziļumam. Koraļļu dārzos rotaļājošās zivis izrādījās pārsteidzoši dažādas. Proti, lielas un mazas, garas un īsas, plānas kā šķīvji un resnas kā mucas, strīpainas kā zebras un lāsainas kā leopardi. Un kur tad vēl moluski, jūras eži, zvaigznes, ūdens čūskas, zirdziņi, milzīgās medūzas, koši zaļie bruņurupuči un daudzas citas, izskatā ļoti atraktīvas, zemūdens pasaules radības. Vienu brīdi cieši blakus laivai līdzās interesi par mums izrādīja neliela rifu haizivs.

Pēc Lielā Barjerrifa apskates piestājām pie vienas no "Green Island" jeb latviski Zaļās salas lagūnām. Šeit laikam nu jāpiebilst, ja kādam tomēr uznāk neatvairāma vēlēšanās tuvāk iepazīties ar visniknāko no šīm plēsoņām, proti, balto haizivi, tad varat to izdarīt. Par pāris simts dolāriem tūrisma firmas operators asu izjūtu cienītāju ievieto speciālā tērauda režģu būrī un nolaiž okeānā. Haizivju pievilināšanai līdzi dod asiņainus gaļas gabalus.

Tikko kā ēsma tiek iemesta ūdenī, tā viena vai pat vairākas no apkārtnē sirojošām 700–900 kilogramus smagajām slepkavniecēm ir momentā klāt. Un tad veselas 15 minūtes pēc sirds patikas ir iespējams ar viņām patērzēt.

Nākamā ceļojuma reizē pabijām Austrālijas dienvidos, kur atrodas Strīpainais līcis (Streaky Bay). Tur mūs gaidīja tikšanās ar roņiem, jūras lauvām un delfīniem. Līcis, kas tiek dēvēts arī par jomu, savu nosaukumu ir ieguvis izteikti gaišo un tumšo ūdens joslu dēļ. Krastmalā mūs gaidīja vesels bars ziņkārīgu pelikānu un kāds bārdains vīrietis pusmūža gados.

Kā vēlāk izrādījās, bārdainis bija nelielas ūdens tūrisma firmas īpašnieks, kurā bez viņa vēl darbojoties arī sieva un dēls. Triju cilvēku ģimenes uzņēmums ir specializējies izklaides organizēšanā, piedāvājot interesentiem seklo zemūdens peldēšanu jeb, tautas valodā runājot, snorkelēšanu, kā arī daudz nopietnāku nodarbošanos — niršanu okeāna ūdeņos. Programma paredzēja ne tikai iepazīšanos ar līča vienreizēji skaisto zemūdens pasauli un tās ne mazāk valdzinošajiem iemītniekiem, bet vajadzības gadījumā arī praktisko iemaņu apgūšanu. Birojā pie sienas pakārtajā kartē krāsainie karodziņi liecināja, ka šo vietu ir apmeklējuši tūristi faktiski no visām pasaules malām, brāļus lietuviešus ieskaitot. Nebija atzīmējušies vienīgi igauņi un latvieši. Palūdzu no firmas šefa zaļo karodziņu un ar zināmu gandarījuma sajūtu iespraudu to punktā, kurš kartē apzīmēja mūsu galvaspilsētas Rīgas atrašanās vietu. Beidzot latviešiem vismaz vienā, kaut arī ne visai izcilā jomā, bija izdevies apsteigt igauņu bāleliņus!

Mēs, tāpat kā pārējie grupas dalībnieki, nolēmām snorkelēt. Vispirms sekoja ieteikums turpat uz vietas nopirkt jeb izīrēt zem ūdens lietojamās fotokameras un nolikt malā pretiedeguma krēmus, jo ķīmija jūras iemītniekiem nepatīkot. Pēc tam katram tika izsniegta sejas maska ar elpošanas caurulīti un speciāls hidrotērps. Sekoja drošības noteikumu instruktāža, kuras laikā visiem tika piekodināts turēties pēc iespējas kopā, pēc svilpes signāla tūlīt pat peldēt atpakaļ uz laivu un jūras lauvām ar draudzības apliecinājumiem neuzplīties, jo viņas aizsargājoties var arī iekost. Lai nokļūtu vietā, kur mitinājās roņi un jūras lauvas, vispirms nācās brist pa seklo piekrastes ūdeni līdz plata dibena motorlaivai, ar kuru pēc tam tikām nogādāti uz jaudīga, speciāli ūdens tūristu vajadzībām iekārtota kutera. Pēc ceturtdaļstundas ilga brauciena nonācām ar zemūdens akmeņu rifiem klātā lagūnā. Šeit atkal pārsēdāmies motorlaivā un drīz vien sev priekšā ieraudzījām milzīgu roņu un jūras lauvu koloniju.

"Profesors," tā es firmas īpašnieku iesaucu viņa labi koptās bārdas dēļ, vēlreiz atgādināja par jūras lauvu grūti prognozējamo uzvedību, un tūlīt pat sākās aizraujošais snorkelēšanas process.

Kā pirmie ūdenī devās peldētāji ar pieredzi, pēc tam, apgūstot ne visai sarežģītās iemaņas, arī pārējie grupas dalībnieki. Ieraudzījuši motorlaivu ar cilvēkiem, daļa roņu un jūras lauvu drīz vien jau atradās mūsu starpā. Īpaši rotaļīgi izrādījās roņi, kuri, strauji mainot peldēšanas virzienu, pa brīdim te pieglaudās, te attālinājās no mums. Dažiem no tiem manai sievai pat izdevās purniņu noglāstīt.
Turpretim jūras lauvas bija ļoti atturīgas. Peldēja pa riņķi apkārt un notiekošo kņadu no attāluma uzmanīgi vēroja. Krietni izdraiskojušies, devāmies uz daudz nopietnāku pasākumu — tikšanos ar delfīniem.

Uzreiz tikām brīdināti, ka gaidāmais randiņš līča atklātajos ūdeņos ir ļoti bīstams, jo parasti vietās, kurās tiekot baroti delfīni, mīlot uzturēties arī haizivis. Ja gribot riskēt, tad tikai paši uz savu atbildību. Zināmu drošību dodot ap kāju apliekamā, speciālā haizivju atbaidīšanas ierīce, kura ģenerē ap sevi spēcīgu elektrisko lauku un izraisa haizivij muskuļu spazmas, bet simtprocentīgas garantijas neesot. Uzzinājām arī to, ka ierīce darbojas tikai sāļos ūdeņos un pārējos jūras iemītniekus tā neietekmējot. Vēl pirms atbaidītāju piestiprināšanas "profesors" mums pārjautāja, vai kādam gadījumā nav sirds stimulatora, jo abu ierīču frekvenču sakritības dēļ varot pat iestāties nāve.

Tā kā sirds slimnieku mūsu vidū nebija, tad nolēmām rīkoties atbilstoši pārfrāzētai parunai, proti, — kurš neriskē, tas ar delfīniem netiekas. Un jāsaka, ka savā izvēlē nebijām kļūdījušies. Diplomātu valodā runājot, tikšanās notika savstarpēji draudzīgā atmosfērā. Kamēr firmas īpašnieka sieva ar dēlu ņiprajiem delfīniem rīkoja bagātīgu banketu, mēs dabūjām tos pavisam tuvu aplūkot. Prātīgie jūras iemītnieki cienasta dēļ savā starpā neķildojās, bet burtiski pa kārtai veikli tvēra ar rindās sakārtotajiem asajiem zobiem viņiem domātās zivis un tikpat veikli tās veselas norija.

Delfīni peldēja ļoti ātri, kā arī izcili labi orientējās patumšajā zemūdens valstībā. Kas attiecas uz haizivīm, paldies Dievam, mēs tās nesastapām. Iespējams, ka to veicināja arī firmas šefa veiktie papildu drošības pasākumi, ar milzīgo kuteri nepārtraukti riņķojot apkārt mūsu peldvietai un ar rēcoša motora troksni atbaidot plēsoņas.

Atgriežoties krastā, atkal sastapām lielo pelikānu baru, kas kopā ar klijkaijām nepacietīgi gaidīja, ka arī tām kaut kas atliks no delfīniem paredzētā cienasta. Laikam tā bija kaut kāda veida tradīcija, jo tik tiešām "profesora" ģimene nedaudz zivju skaļajai putnu kompānijai bija atstājusi. Tūlīt pat, man piepalīdzot, zivis uz krastmalā stāvošā bluķa tika notīrītas. Ķidas dabūja rijīgie gārņi un kaijas, bet filejas firmas īpašnieki atstāja sev uz vakariņām.

Austrālijas rietumu krasta pilsētā Brūmā mūs agri no rīta pamodināja lielgabalu kanonādei līdzīgi pērkona dārdi. Pāri pilsētai drāzās kārtējais, ziemas laikam ierastais tropiskais negaiss. Pulkstenis rādīja tikai seši, bet ārā jau valdīja neizturama sutoņa. Mitrums istabiņā bija tik liels, ka likās, ka ne tikai mēs paši, bet arī spilveni un palagi visu nakti ir mirkuši viesnīciņas baseinā. Pat bārdas rugāji, ar kuriem es iepriekšējos rītos biju itin viegli ticis galā, bija tiktāl izmiekšķējušies, ka elektriskā bārdas dzenamā mašīna tos tikai ar lielām pūlēm nošņāpa. Kamēr kopējā, ērti iekārtotajā virtuvītē pagatavojām ēdamo un pabrokastojām, stiprās lietusgāzes bija jau pierimušas un ārā turpināja rasināt sīks lietutiņš.

Paredzēto braucienu uz slaveno Keiblbīčas pludmali nācās atlikt un dienu veltīt pilsētas apskatei. Vietu, kur tagad atrodas Brūma, kādreiz apdzīvojuši Javara (Yawuru) cilts aborigēni, un pirmais no eiropiešiem šo teritoriju tālajā I688. gadā apmeklēja angļu pirāts Viljams Dempīrs (William Dampier). Pilsētas godu un savu nosaukumu Brūma ieguva pēc nepilniem divsimt gadiem, kad Austrāliju Anglijas karaļnama uzdevumā pārvaldīja toreizējais tās gubernators sers Frederiks Napjers Brūms (Frederick Napier Broom). Līdz ar lielākās pasaulē pērļu gliemežnīcas atrašanu divdesmitā gadsimta sākumā Brūmā sākās pērļu drudzis. Pilsētu burtiski pārpludināja zvejnieki no Japānas, Malaju salu arhipelāga, Ķīnas un pat Arābijas. Drīz vien to skaits pārsniedza tūkstoti!
Veselu gadsimtu pērļu zvejniecības nozarē dominēja japāņi. Izcilākais no viņiem bija Shoji Takata Noritsugu. Ja parasti zvejnieki jūras dzelmē devās no vienas līdz trim reizēm, tad slavenais japānis varēja ienirt četrdesmit reizes pēc kārtas! Ar laiku labāko nirēju pulkam piebiedrojās arī aborigēni.
Pirmie pērļu zvejnieki strādāja bez aizsargiekārtām, tādēļ daudzi no viņiem aizgāja bojā no nirēju paralīzes, haizivju uzbrukumiem vai noslīka pēkšņi uznākušo vētru laikā. Stāvoklis uzlabojās, kad 1870. gadā Seibe Gormans no Londonas izgudroja niršanai nepieciešamo speciālo aparatūru, kurā ietilpa lodveida vara aizsargcepure ar gaisa padevi, rupja gumijota auduma apģērbs un ar svinu apkalti zābaki. Vienlaikus pērļu zvejniekiem talkā nāca uz kuģa klāja dežūrējošie asistenti, kuri ar virves signālu palīdzību sazinājās ar nirēju.

No jūras dzelmes ārā tika celtas ne tikai pērles. Deviņpadsmitā gadsimta sākumā no Brūmas tuvumā esošajiem līčiem izzvejoja apmēram 80% no visiem par pērļu gliemežnīcu māti (Mother of Pearl shell) godāto gliemežvāku.

Bija laiks, kad Eiropas modes dāmas, redzot pie sāncenšu apģērba no gliemežvāku perlamutra izgatavotās pogas, no skaudības vai ģība nost. Tiesa, līdz ar plastmasas industrijas attīstību šis ienesīgais bizness Brūmā iznīka.

Pašlaik pilsēta ir pārvērtusies par atzītu tūrisma centru un tajā ar rūpniecisku pērļu zveju vairs nenodarbojas. Tā vietā vietējie uzņēmēji sadarbībā ar japāņu finansistiem Brūmas piekrastes kristāldzidrajos ūdeņos ir izvietojuši pērļu fermas, kurās, implantējot sīkus perlamutra graudiņus austeru gliemežnīcās, lielos apjomos tiek kultivētas mākslīgās pērles.

Bijušās pērļu zvejnieku citadeles apskati sākām ar tās centrālajā daļā atrodošos ķīniešu pilsētiņu (Chinatown), kurā ir izvietojušies vairums ķīniešu komersantiem piederošie veikaliņi, ēstuves un restorāni.

Turpat netālu atrodas vairums specializēto, ar plašām pērļu izstāžu zālēm aprīkoto veikalu, no kuriem lepnākajos triecienizturīgajās vitrīnās bija izstādītas pērļu kaklarotas vairāku simtu tūkstošu dolāru vērtībā!

Savukārt ievērojamākā no šāda veida izstādēm — Anastasijas pērļu galerija — izcēlās ar vienu no pasaulē bagātākajām saldūdens pērļu kolekcijām, bet Gliemežvāku māja (Shell House) ar vairāk nekā 6000 dažādām pēc formas gliemežnīcām. To starpā jo sevišķi izcēlās gliemežvāki pusdienu šķīvja lielumā, kas tika izmantoti perlamutra pogu ražošanā. Pagātnē aizgājušā pērļu drudža atmosfēru mēs dabūjām papilnam izbaudīt leģendārajā Pērļu burinieku (Pearl Luggers) muzejā.

Mums laimējās ne tikai uzkāpt uz restaurēta pērļu zvejnieku kuģīša, aptaustīt ar rokām nirēju aroda piederumus un pavērot darbā pērļu zvejniekus, bet arī nogaršot reti sastopamo pērļu gliemeņu gaļu.

Nākamās dienas rītā vispirms devāmies apskatīt seno dienu liecinieku — Brūmas nomalē atrodošos japāņu pērļu zvejnieku kapsētu, kurā ir apglabāti jūras dzelmē dzīvību zaudējošie uzlecošās saules zemes nirēji. Aina, kas pavērās mūsu acīm, bija visai iespaidīga. Visu plašās kapsētas teritoriju no vienas vietas klāja ap tūkstoš ar japāņu valodas hieroglifiem aprakstītu smilšakmens kapu pieminekļu. Turklāt neparasti, ka par izejmateriālu katram atsevišķam piemineklim bija kalpojusi tieši tā zemūdens smilšakmens klints daļa, kuras tuvumā bija gājis bojā katrs konkrētais nirējs.

Pēc tam devāmies uz slaveno Keiblbīčas (Cable Beach) pludmali, kas tulkojumā nozīmē Telegrāfa kabeļa pludmale. Savu visai oriģinālo nosaukumu liedags izpelnījās ar to, ka pludmali šķērso pirmais no Brūmas caur Javas salu uz Londonu okeānā noguldītais telegrāfa kabelis. Mums par brīnumu divdesmit divus kilometrus garā un puskilometru platā, ar zeltainām smiltīm klātā pludmale, kas vairākkārt tikusi ierindota pasaules labāko pludmaļu desmitniekā, izrādījās pārsteidzoši tukša. Liedagā bija labi ja cilvēki desmit, bet peldētāja neviena! Neizpratnē uzmetu skatu atpūtas zonas malā novietotajam informācijas stendam. Gaisa temperatūra +39 grādi pēc Celsija, ūdens tikai par desmit grādiem zemāks! Sāku spriedelēt.

No vienas puses, atveldzēties tik ārkārtīgi siltā ūdenī faktiski nav iespējams. No otras puses, atbraukt uz Brūmu un neizbaudīt pasaulē slavenās pludmales jaukumus arī nebūtu piedodami. Sieva lēmumu pieņēma pirmā un tūlīt pat devās peldēties. Kamēr es vēl prātoju, pie manis piesteidzās viena no retajām pludmales apmeklētājām un satraukta lūdza, lai es sievu momentā aicinot no jūras ārā. Dabiski, ka es gribēju uzzināt nemiera iemeslu, tāpēc pajautāju viņai, kāpēc tas ir jādara. Atbilde bija ļoti lakoniska — jūrā atrodas cilvēkiem ārkārtīgi bīstamās medūzas "box jelly fish". Es, protams, tūlīt pat metos uz jūras krastu un saucu sievu no ūdens ārā. Viļņu šalkoņā sieva, lāgā nesapratusi, kāpēc es tā bļaustos, turpināja, līdz ceļiem jūrā iebridusi, plunčāties. Zinādams, ka ūdenī var atrasties draudīgie radījumi, es uzmanīgi klumpačoju pa seklumu sievai pretim un arvien izmisīgāk aicināju viņu nākt krastā.

Par laimi, sievai mana trakā bļaustīšanās apnika, un jau pēc neilga laika sprīža mēs abi bijām no briesmu pilnās vietas tikuši prom. Drošībā nonākuši, visai sīki apspriedām šo traģikomisko ar mums atgadījušos situāciju. Izrādījās, ka sievas lēmumu dziļi jūrā neiet ir ietekmējis vakar pie pilsētas mola redzētais plakāts — "Lūdzam kājas ūdenī dziļi nemērkt, jo nav garantijas, ka haizivij neienāk prātā tās nokost!", bet ārā nav nākusi tikai tāpēc, ka gribējusi, lai arī es piebiedrojos nobaudīt fantastiski siltos Indijas okeāna ūdeņus.

Aizejot atpakaļ pie informācijas stenda, atradu tur iepriekš bez uzmanības atstātu un diemžēl neizlasītu brīdinājumu. Laikā no novembra līdz aprīlim musonu vēji Austrālijas ziemeļrietumu piekrastē atdzen lielas, ar nāvējošajām medūzām pildītas siltā ūdens masas. Ļoti indīgi ir ne tikai pieaugušie eksemplāri, bet arī divdesmit piecus milimetrus lielie mazuļi! Piedevām, ja septiņu minūšu laikā medūzas sadzeltajam netiek sniegta medicīniskā palīdzība, cilvēks var aiziet bojā.

Atgriežoties pie jau iepriekš pieminētās Brūmas, vēl atliek cienījamiem lasītājiem pastāstīt par Ķīnas ceļojuma laikā redzēto. Runa ir par saldūdens pērlēm, kuras ķīnieši godbijīgi dēvē par austerēs paslēptajām dārglietām. Šajā zemē no senseniem laikiem vietējie ļaudis, atšķirībā no Austrālijas, zvejo divu veidu pērles — saldūdens jeb upju un jūras pērles. Pirmās pēc izmēra ir pasīkas un ar ovālu formu, turpretim jūras gliemenēs atrodamie dārgumi ir apaļi un mēdz pat sasniegt krietna zirņa lielumu.

Vērtības ziņā visaugstāk kotējas Dzeltenās jūras Guanhi līča (Guang Hi) dienvidu jeb hepu pērles, kas jau gadu simteņiem ilgi tiek uzskatītas par vienu no ejošākajām Ķīnas eksporta precēm. Izrādās, ka hepu pērļu izcili augsto kvalitāti un krāsu dažādību nodrošina nekas cits kā līča piekrastes ūdeņi. Tie ir ne tikai ekoloģiski tīri, bet arī neparasti bagāti ar daudzām minerālvielām, kurām ir izšķiroša nozīme pērļu krāsas veidošanās procesā.

Tā, piemēram, ja gliemene barojas ar vara joniem bagātā ūdenī, pērle izaug rozā krāsā, ja ar hroma, tad sarkana, bet, ja ar berila, tad zila vai pat melna! Bez tam Guanhi līcī dzīvojošās gliemenes izceļas ar apbrīnojamu ražību, jo gandrīz trešdaļa no tur izzvejotām austerēm ir pērļu pilnas! Par Dzeltenās jūras piekrastes ūdeņu dāsnumu vēsta rūpnīcas izstāžu zālē sniegtā informācija.

Jau tālā senatnē divi tūkstoši pērļu zvejnieki, kurus dēvēja par "pērļu cilvēkiem", ik dienu papildināja Hai dinastijas imperatora vērtslietu krātuvi ar vairākiem simtiem apbrīnojami skaistu pērļu! Lai dārgā manta nekur nepazustu, pērļu zveju uzmanīja speciāli šim nolūkam izveidotas karavīru vienības un zvejnieku vidū tika iefiltrēti pat imperatora slepenā dienesta aģenti.

Tolaik hepu pērlēm ir bijusi milzīga vērtība. Par četriem pieciem gramiem šo organiskās dabas dārgakmeņu pretī devuši piecdesmit gramu zelta. Nereti Ķīnas imperatori lielākās un skaistākās hepu pērles esot dāvinājuši citu valstu monarhiem. Viena šāda izcili liela pērle vēl šobaltdien rotājot Anglijas karalienes Elizabetes II kroni.

Hepu pērlēm, kuras satur veselu rindu mikroelementu, piemītot arī ievērojamas maģiskas un ārstnieciskas īpašības. Daudzi ķīnieši ir pārliecināti, ka tās spēj aizsargāt mīlētājus no dažādām dzīves likstām, veicina asinsriti un mazina trombu veidošanās risku. Savukārt ķermeņa noklāšana ar pērlēm, kā arī peldes pērļu vannā lieti noderot stresa noņemšanai un nervu sistēmas stiprināšanai.

Pēdējā laikā vērtīgo hepu pērļu ieguves apjomi Dzeltenās jūras piekrastē tiek stingri ierobežoti, jo pārāk ekstensīvā pērļu nozveja ir atstājusi negatīvu ietekmi uz gliemeņu populāciju. Šī iemesla dēļ tirdzniecībā arvien biežāk parādoties viltojumi. Lai noteiktu, vai pirkums ir īsts, rūpnīcas darbinieki ieteica pārbaudīt trīs autentiskai hepu pērlei raksturīgākās iezīmes. Pirmā — hepu veida pērles nav ideāli gludas un neduras acīs ar lielu spīdumu. Otrā — berzējot pērli pret zobiem vai vienu pret otru, jājūt izteikts raupjums. Un visbeidzot trešā — uzliekot pērli uz plaukstas, tai jābūt vēsai.

Atliek piebilst, ka pērļu zveja daudzās pasaules valstīs arī mūsdienās skaitās ļoti grūts darbs un no zvejnieka prasa milzīgu piepūli. Kā nekā vidēji dienas laikā zem ūdens lielā dziļumā ar nelieliem pārtraukumiem ir jāpavada līdz pat četrām piecām stundām, turklāt bieži vien, atverot līdz pat simts čaulām, labi ja izdodas atrast vienu pērli.