Latviešu ceļotāju stāsti: 'par zaķi' vilcienā, iedzeršana ar mācītājiem un lidojums no nepareizās lidostas  (4)

Lūk, daži fragmenti no grāmatas, kas sniegs nelielu ieskatu trakajos piedzīvojumos. Vairāk par abiem jauniešiem un viņu pieredzi lasi šajā intervijā.

Lielākoties ceļojuma laikā pārvietojāmies ar autostopiem, bet, kad ar tiem patiešām negāja, mēģinājām tālāk tikt ar sabiedrisko transportu. Protams, tur arī centāmies ietaupīt.

Barselonā, atvadījušies no Ineses un Vitalio, kas mūs pavada, sniedzot jaunu enerģiju piedzīvojumu turpināšanai, pēc stundu ilga gājiena sasniedzam automaģistrāli. Taču posmā, kur esam nolēmuši stopēt, ceļš tiek remontēts. Ceļazīmes vēsta, ka tālāk iet aizliegts, un arī darbinieki mūs cītīgi vēro, tāpēc paliekam vietā, kur apstāties ir gandrīz neiespējami. Pēc stundu ilgas gaidīšanas kāda sieviete piestāj, lai apstiprinātu, ka mūsu izvēlētā vieta tiešām nav laba. Uzsākam ilgu gājienu trīsdesmit grādu karstumā. Izkļūt no tik milzīgas pilsētas nav viegli. Soļojam un stopējam, maldāmies ielās un virzienos, bet uz priekšu netiekam. Vienīgais, kas skrien uz priekšu, ir laiks. Pēc pāris stundām nokļūstam blakus ciemā, kur pamanām dzelzceļa staciju. Pie biļešu kasēm sēdošās dāmas sākam iztaujāt par cenām visos iespējamos virzienos. Kad esam viņām apnikuši, izvēlamies kādu vietu ārpus Barselonas, samaksādami katrs 4 eiro. Atceroties Itālijas vilcienu sistēmu, arī te biļeti nopērkam līdz tuvākajai pieturai, lai tālāk dotos "par zaķi".

Sagatavojuši neskaitāmas atrunas iespējamai biļešu kontrolei, braucam garām savai pieturai. Redzam, ka vilciena pieturas nav nožogotas un izkāpušie var doties uz visām debess pusēm. Kādā brīdī šķiet, ka iekāpj kontrole, jo gar acīm nozib formas tērpi, bet līdz mums neviens neatnāk. Un tā sasniedzam pirmspēdējo pieturu, kur dīvainā kārtā vilciens saplīst. Tomēr mēs no tā ārā nekāpjam. Lai gan pēc tam saprotam, ka vajadzēja šo zīmi tomēr ņemt vērā. Pēc laika vilciens tomēr sakustas un mēs nonākam gala pieturā. Nu gan esam iekrituši. Pie izkāpšanas ir vārti, caur kuriem jāiet visiem pasažieriem, un tajos stāv vīri, pārbaudīdami atbraukušo biļetes. Skraidām pa peronu un skatāmies visapkārt, izmisīgi meklējot kādu spraugu žogā vai sienu, pār kuru pārrāpties pāri un bēgt, bet pārējie pasažieri dodas uz pārbaudi. Ko nu?

Drīz no vilciena izkāpj bērnu bariņš ar dažiem pieaugušajiem, kuri tos pavada. Laikam koristi atgriezušies no kāda konkursa, jo visi priecīgi dzied. Aiz vārtiem bērnus sagaida vecāki ar plakātiem un filmē notiekošo. Tas būtu patiešām smieklīgi, ja mūs tagad arestētu. Bet tad redzam, ka bērniem tiek atvērtas īpašas durvis, lai nav jākavējas pie biļešu pārbaudes – skaidrs taču, ka visi kopā un visiem ir biļetes. Izdevība jāizmanto – es aši iefiltrējos bērnu bariņā, jo mans augums to atļauj, bet Arča nedaudz atpaliek. Viss notiek ātri un drīz jau attopos aiz vārtiem, drošībā. Bet Arču ir apturējuši biļešu kontrolieri. Nu ir laiks tēlot muļķīti – Arča plāta rokas un spāniski runājošajiem darbiniekiem angļu valodā jautā, kas noticis, nobloķējot visu pārējo pasažieru plūsmu. Turpat kāds cits nepacietīgs vīrietis jau sāk rādīt savu biļeti un spraukties garām milzīgajam Arčam, kuram uz muguras vēl milzīgāka soma.

Tā nu policists, sapratis, ka Arča nav vietējais un spāniski nesaprot, viņu palaiž. Ātri izejam ārpus stacijas. Mums izdevās! Tomēr Spānijā ar vilcieniem vairs tik droši nebraucam.