Velna klēpis urdzošajā Nāružas upītē – apslēptais dabas brīnums netālu no Ērgļiem  (5)

Nāruža ir neliela upīte, kas pirms akmeņainās ielejas izplūdusi plašā un purvainā ielejā. Upītes gultne ir pilna ar lieliem, zaļu sūnu apaugušiem akmeņiem, kas varētu būt saripojuši upītes gultnē no abām gravas pusēm. Savukārt akmeņainā upītes gultne – Velna klēpis – ir ap 100 metrus gara un ap 30 metru plata. Tālāk no šīs vietas upītes krasti pamazām atkāpjas un akmeņu paliek mazāk, lai gan kopumā upītes gultne ir visai akmeņaina aptuveni kilometra garumā.

Ja esi nolēmis doties uz šo vietu, nāksies apbruņoties ar pacietību, jo nemaz tik viegli šo skaisto skatu atrast nav iespējams.

Netālu no Ērgļiem pamanīsi norādi, kura vēsta – Velna klēpis atrodas 4,7 kilometru attālumā. Tālākā distance būs jāmēro pa putekļainu zemes ceļu, braucot gar pāris privātmāju pagalmiem un šķietami nebeidzamām pļavām.

Pēc solītajiem kilometriem klāt arī koka norāde, ka esi gandrīz galamērķī, un izpļauts mašīnu stāvlaukumiņš – tālāk ceļš jāmēro kājām.

Sekojot mežā, godīgi sakot, grūti pamanāmajām norādēm, proti, zaļiem krāsas pleķīšiem uz celmiem un maziem kociņiem, taka ved arvien dziļāk mežā. Te uzreiz gan jāpiebilst, ka var redzēt, ka tūristi šeit neplūst jūrām, jo taka ir visai neizstaigāta, bet zāle – saaugusi tā, ka dažbrīd sniedzas pat gandrīz līdz ceļiem. Tāpat arī redzams, ka saimniekots te nav sen – vientuļi un ieauguši zālēs guļ tiltiņi, trepītes un arī atpūtas vieta.

Lai vai kā – taka dziļāk mežā ved gan pa kalniem, gan lejām, gan arī dubļiem. Daudz. Ar vasaras sandalītēm nāksies nošmucēties.

Tomēr viss šis aptuveni astoņu minūšu gājiens un orientēšanās mežā ir to vērta, jo galā sagaida solītais Velna klēpis, kas tiešām pārsteidz. Tumšie akmeņi, pēc kuru krāsas speciālisti uzskata, ka upītes ūdenī ir daudz mangāna, saripojuši glītā akmeņu ceļā, pa kuru var arī pakāpelēt un paskatīties, kādi skati sniedzas aiz līkuma. Patīkamāku šo pastaigu, protams, padara putnu čivināšana un zem akmeņiem urdzošā upe. Te gan jāpiebilst, ka lai arī vasarās ūdens tek akmeņiem pa apakšu, pavasaros tā nav un pār akmeņiem griežas baltas putas.

Bet ko par šo vietu vēsta teikas? Runā, ka senos laikos kāds zvejnieks upē licis tīklus un ar lielo lomu turpat, pie ugunskura, mielojies. Pienācis velns un prasījis, lai dodot šim arī. Zvejnieks nav devis, bet velns par to sadusmojies, sakot, ka aizbērs upi ar akmeņiem, lai ūdeņi atgriežas atpakaļ purvos. Kad šie vārdi pasacīti, vēl pirms zvejnieks paspējis ko piebilst, akmeņi sākuši birt kā krusa, tā arī radot šo interesanto vietu.