Nelielā trijstūrveida saliņa, kas no Daugavas nestām smiltīm un dūņām izveidojusies vien 19. gadsimtā, atrodas starp Bolderāju un Daugavgrīvu, tikai nepilnus divus kilometrus no Daugavas ietekas jūrā. Salas trīs šķautnes apskalo Daugava, Buļļupe un Loču kanāls.
Pārcelšanās uz salu ar laivu no Bolderājas neprasīs vairāk par piecām minūtēm. Arī apbraukt apkārt saliņai nebūs nekas traks – tie būs mazāk par pieciem kilometriem. Izvērtējot savas vēlmes, atvēlēto laiku, vēja stiprumu un virzienu, salas apskate, protams, var būt arī daļa no garākas ekspedīcijas pa Buļļupi, Daugavu vai Hapaka grāvi.
"Delfi" izvēlējās ne to vieglāko ceļu un braucienā devās ar SUP jeb stāvus airēšanas dēli no Andrejsalas, ekspedīcijā pavadot aptuveni piecas stundas un noairējot 25 kilometrus.
Svarīgi atcerēties, ka Daugavas ūdens vasarā mierīgs mēdz būt tikai vēlu naktī un ļoti agri no rīta, uz un no ostas braucošie kuģi saceļ pamatīgus viļņus, bet stiprs vējš braukšanu pa upi var padarīt teju neiespējamu. Tāpēc šis garais maršruts nav ieteicams iesācējiem un bez laikapstākļu izpētes.
Neskarta daba un iekšējo ūdeņu miers
Mīlestības saliņas galvenā vērtība, neapšaubāmi, ir neskartā daba. Ne velti saliņa ir iekļauta dabas parka "Piejūra" teritorijā, kas uzliek papildu pienākumu saudzēt to un aizmirst par ugunskuru kurināšanu. Sala ir apaugusi ar kokiem, krūmiem un niedrēm. Šejienes augu valsts bagātību jau ir fiksējusi "Delfi" aculieciniece.
Bez peldlīdzekļiem nesasniedzamajā salā atrodas pat putnu vērošanas tornis vārdā "Knābis" – nosaukums izvēlēts par godu torņa jumtiņa īpašajai formai. 12 metrus augstais tornis atklāts jau 2011. gadā. Pie pamatiem tolaik piestiprinātā kapsula vēlējumu ierakstīšanai tagad vairs nav atrodama.
Taču svarīgāk, ka no torņa paveras skats uz salas bagātību – vienu no niedru ieskautajiem ezeriņiem salas iekšienē. Nelielajai ūdenstilpei ir savienojums ar Daugavu, pa kuru tajā var iekļūt ar SUP vai laivu.
Savukārt no Buļļupes puses var iebraukt jau krietni lielākā dzelteno lēpju un dažu balto ūdensrožu daļēji klātā ezeriņā.
Vispārsteidzošākais gan ir trešais ezeriņš, kuram var piekļūt no Loču kanāla puses pa aptuveni 200 metrus garu niedru ieskautu kanāliņu, kuru no ārpuses, raiti garām braucot, var arī nepamanīt. Bet iekšā sagaida mierīgs ūdens, un, klusi slīdot, seklajā ūdenī var izdoties pamanīt arī zivis.
Betona lauzas un spēka agregāts
Lai gan Mīlestības saliņas atpazīstamības zīme ir daba un nedaudz arī putnu vērošanas tornis, mazāk apgūtajā salas ziemeļu galā redzamas cilvēka darbības pēdas. Daugavas pusē redzamas dzelzsbetona piestātnes paliekas un lielgabarīta betona draza, kas tur izmesta, iespējams, krasta nostiprināšanas nolūkos.
Lielākais pārsteigums, pētot pelēkos bluķus un milzīgās caurules, bija ieraudzīt, ka viena no betona konstrukcijām balstās uz kāda metāla mehānisma, kas atgādina dzinēju un transmisiju. Grūti pateikt, kam šis spēka agregāts kalpojis, taču atrašanās vieta un izmērs ļauj spekulēt, ka tas, iespējams, varēja būt kāda maza kuģīša vai zvejas laivas dzinējs.
Visa šī draza Mīlestības saliņā, domājams, saistāma ar PSRS laikiem, kad pēc Otrā pasaules kara Bolderājas teritorija nonāca karaflotes rīcībā. Buļļupes posms gar saliņu līdz Daugavai tolaik nepiederošiem bija slēgts.
Tagad, kad te var brīvi laivot, var uzskatāmi redzēt, ka daļu teritorijas joprojām izmanto militāristi. Tepat blakus esošais Daugavgrīvas cietoksnis atgādina, ka militārā klātbūtne te bijusi vēl daudz senāk par PSRS laikiem.
Mīlestības saliņa ir kārtējais apliecinājums tam, cik daudz interesanta un kādas dabas vērtības un vēstures liecības atrodas tepat mums blakus un ka Rīgas sniegtais izzinošās un aktīvās atpūtas potenciāls nav izsmelts.
SUP inventāru "Delfi" ekspedīcijai nodrošināja "Supfit.lv".