Igaunijas muižas un pilis, kuras vērts apskatīt  (1)

Lūk, viena no šarmantākajām pilīm Igaunijā. Labi pazīstamais grāfs Fridrihs Georgs Magnuss fon Bergs vēlējās apartamentus, līdzīgus tiem, kādus bija redzējis Anglijas pilīs, un to arī dabūja. Ēka celta 19. gadsimta otrajā pusē un tapusi septiņus gadus (no 1874. līdz 1881. gadam).

Sākotnēji pilī bija 99 istabas, jo tikai cari drīkstēja dižoties ar vairāk nekā simt telpu rezidencēm, tomēr, kad pēc vairākiem gadiem pils tika rekonstruēta, tajā pamainīja arī telpu plānojumu, un tagad ēkā ir 149 istabas (ieskaitot gaiteņus un kāpņutelpas).
Noteikti vērts uzmanību pievērst arī pils logiem. Viena no īpatnējākām grāfa vēlmēm bija, lai katras telpas logi būtu atšķirīgi. Interesanti, vai ne?
Torņiem rotātās sarkanās ķieģeļu pils ieejas zāle ir kolonnu ieskauta. Kas interesanti, šajā telpā ir ļoti laba akustika – pat klusākos čukstus var labi sadzirdēt visā telpā. Pirmajā stāvā atrodas balles zāle, medību istaba, kā arī grāfa guļamistaba, savukārt otrajā stāvā atrodamas pārējās ģimenes guļamtelpas, privātā bibliotēka, biljarda zāle. Trešais stāvs bija paredzēts apkalpojošajam personālam, kā arī viesiem.
Runājot par vēsturisko ieguldījumu – dzīvojot šajā vietā, grāfs parūpējās, lai tiktu izveidota jauna rudzu šķirne, piemērota Igaunijas laikapstākļiem, tādējādi tautas acīs viņš kļuva par rudzu karali, un tas, protams, šai vietai piešķir īpašu nozīmi. Te atradīsi plašāku stāstu par pasu grāfu.
Sangastes pils var lepoties ar ļoti interesantu arhitektūru un brīnumainiem skatiem visapkārt tai, ko novērtē arī interesenti. Pils vēsturisko un ainavisko vērtību pamanījis arī "National Geographic", kas tur izvietojis savu dzelteno rāmi, atgādinot par pils nozīmību un aicinot arī citus novērtēt šo pasakaino vietu.

Tiek uzskatīts, ka Rogosi (Rūsmē) muižas pirmsākumi rodami jau viduslaikos. Uz to norāda savdabīgais laikmetam raksturīgais nocietinājuma tipa plānojums, kur telpas izvietotas tā, lai vidū būtu noslēgts, mūra ieskauts pagalms. Uzreiz gan jāpiebilst, ka šī ir vienīgā šāda tipa ēka visā Igaunijā.

Pat tad, ja šī vieta uzbur viduslaiku noskaņas, ēkas tik senas vis nav – tās celtas 18. vai 19. gadsimtā. Muiža ir būvēta agrīnā klasicisma stilā, bet vārtu torņu stilistika vedina domāt, ka tie celti 19. gadsimta beigās.

Ēka, par kuru vietējie zina arī neskaitāmus spoku stāstus, ir divos stāvos. Pirmajā galvenokārt uzturējās kalpi, kā arī ne tik dižciltīgi ļaudis, bet otrajā stāvā bija lielas telpas muižniekam un viņa ģimenei. Netālu no ēkas atrodas arī parks, kurā grafiskā rakstā sastādītie koki liecina par sava veida kārtību arī šeit.

Pašlaik muižā atrodas pamatskola, bērnudārzs, bibliotēka, muzejs, kafejnīca, kā arī muižā iespējams izbaudīt īstenu senatnes pieredzi, tur nakšņojot.

Šīs muižas stāsts sākās 16. gadsimtā, un tas cieši saistīts ar Baranofu ģimeni, kura tur valdīja muižas ziedu laikos. Kad 19. gadsimtā dzimta pameta ēku, tā vairākkārt nomainīja gan saimniekus, gan arī funkcijas, līdz 1996. gadā nonāca gādīgu īpašnieku rokās, kuri to restaurēja agrākajā veidolā.

Šobrīd tas nav senlietu pārbagāts muzejs vai sterila viesnīca, bet gan viesu māja, kurā interesenti ir viesi, ne klienti. Tā ir privāta rezidence, kura interesentiem ir atvērta konkrētās vasaras dienās.
Lai arī majestātiska, ēka ir gana omulīga. Atpūtnieki patiesi novērtē viesošanos šajā vietā. Iepriekš piesakoties, tūristi var izbaudīt pat karaliskas trīs ēdienu vakariņas vai arī apmesties vietā pa nakti, sajūtot muižas patieso šarmu.

Sūremeisas pils, ko tagad varam lūkot savām acīm, celta 18. gadsimta vidū. Pilij piemīt īpašs šarms, jo tā atrodas uz Hījumā salas, kas valdzina ar savu neskarto dabu.

Pirmajā ēkas stāvā bija muižnieka un viņa kundzes guļamistabas. Interesanti, ka tieši no muižnieka sievas istabas skapja bija slepena eja, kas saglabāta vēl šodien. Tiesa, runā, ka tā gan nav vienīgā šāda tipa eja un zem muižas atrodas arī pazemes tuneļi, kas sniedzas pat vairāk nekā kilometra garumā.

Ēkas otrajā stāvā ir vairākas interesantas un labi saglabājušās istabas – mājas darbistaba, atpūtas telpas, telpa gleznošanai u. c., bet trešais stāvs, kur tagad izveidotas vasarai piemērotas telpas, reiz bija kalpiem.

Šobrīd ēkas interjerā galvenokārt dominē 20. gadsimta stilistika. Jāizceļ vēsturiskā podiņu kamīnkrāsns, parketa grīdas, kā arī īpaši rotāti griesti, kas redzami vairākās telpās.
Arī šī vieta glabā baismīgus nostāstus. Runā, ka ēkā spokojas. Cilvēki redzējuši gan dīvainus siluetus, gan sajutuši kādu garu klātbūtni, gan arī dzirdējuši, kā ēkā pārvietojas mēbeles un kāds staigā pa muižas gaiteņiem. Savukārt no pagraba dažkārt esot dzirdama zirgu zviegšana – tas nozīmē, ka kāds no ģimenes locekļiem mirs.

Kiltsi pirmo reizi vēstures avotos pieminēta 1466. gadā. Lai arī Kiltsi tolaik bija samērā mazs cietoksnis, tajā 16. gadsimtā norisinājās nozīmīgas kaujas – un tās saimnieks, kura vārdā arī nosaukta šī vieta, izrādīja lielu pretestību un cīņas sparu. Lai vai kā, kauju rezultātā no cietokšņa palika vien drupas, tāpēc vēstures liecībās vieta vairs nav minēta līdz pat 17. gadsimta sākumam.

Nonākusi jaunu saimnieku rokās, Kiltsi burtiski atdzima no pelniem – tika uzcelta jauna ēka. Tiesa, senie cietokšņa pamati gan palikuši un arī pirmā stāva sienas vēl stalti slejas gluži kā sensenos laikos. Tāpat autentiski ir arī daži torņi un pat istabas.

Kiltsi muiža ir īsts Igaunijas dārgums, ko neparastu dara ne tikai bagātā vēsture, bet arī interesantais arhitektoniskais risinājums. No 1920. gada ēkā bijusi pamatskola, uzturot dzīvību šajā vietā. 1990. gadā tika uzsākta ēkas restaurācija, kura ilga līdz pat 2010. gadam.

Kiltsi vārds plašākās tautās izskanējis arī tāpēc, ka tur savulaik mitinājies jūrasbraucējs un pasaules izzinātājs Ādams Johans fon Krūzenšterns (Ivans Krūzenšterns), kurš veidojis arī neskaitāmas kartes.