Ceļojuma stāsts: brauciens pa Spānijas 'rubīnu' – Andalūziju

"Apraksts būs ar pāris padomiem un novērojumiem no mūsu ceļošanas pieredzes, jo, manuprāt, tieši tāds ir ikviena ceļot gribētāja mērķis, interneta plašajās dzīlēs meklējot informāciju par ceļojumiem.

Andalūzija vilināja, jo ar vīru nebijām bijuši Spānijā un tā ir viena no retajām vietām Eiropā, kur septembra beigās un oktobra sākumā ir stabils karstums un iespēja tikt gan pie Vidusjūras, gan okeāna. Vēlējāmies arī uzkāpt kādā kalnā un nomēģināt vēl neēstus gardumus. Biļetes lidojumam iegādājāmies aptuveni trīs mēnešus pirms ceļojuma, kombinējām lētos lidojumus maršrutā Rīga–Londona–Malaga. Izmaksas vienai personai turp–atpakaļ bija ap 120 eiro, tātad par mums diviem 240 eiro.

23. septembrī pulksten 12 izlidojām un nedaudz pēc pulksten 21 bijām Malagā. Starp lidojumiem mums bija trīs brīvas stundas, kuras izmantojām, lai ar vietējo autobusu (Nr. 309 un 509) dotos uz "Bishop's Stortford" ciematu netālu no Stanstedas lidostas. Ciemu atklājām jau iepriekšējos lidojumos, un, ja Stanstedas lidostā jāpavada saulaini rudenīga diena, tad noteikti vērts aizbraukt. Brauciena ilgums ir ap 20 minūtēm, biļeti abos virzienos par pāris britu mārciņām var iegādāties pie šofera.

Izkāpjot no lidmašīnas jau naksnīgajā Malagā, gaisa temperatūra ir +21 grāds un maigi uzvējo vasarīgu ziedu aromāts, kas vēl ašākā solī mudina uzmeklēt auto nomu, kurā esam veikuši rezervāciju.

Auto noma ir pirmā vieta, kur nākas komunicēt ar spāni, – izskatās, ka mūsu rezervācija kaut kur noklīdusi, neskatoties uz to, ka e-pastā ir saņemts apstiprinājums. Pēc 20 minūšu gaidīšanas, telefona sarunas ar kādu kolēģi un diviem manāmi smieklīgiem jokiem spāņu valodā mūsu Pedro svētā spāņu mierā saka, ka viss kārtībā, un tiekam pie sudrabainas mašīnas.

Ierodamies mazā viesnīcā Fuengirolā 30 kilometrus no Malagas, uznesam mantas numuriņā un dodamies izstaigāt apkārtni. Lai gan šajā vietā mērķis ir tikai pārnakšņot, lai agri no rīta dotos tālāk, paspējam gan Vidusjūru pataustīt, gan pirmās spāņu uzkodas (tapas) nogaršot. Šeit arī iemācāmies spāņiem tik labi zināmo jēdzienu "Una caña", kas nozīmē – "viens mazs izlejamais alus". Tas ir mazākais dzēriena tilpums, kas atkarībā no bāra variē ap 0,3 litriem un maksā ne vairāk kā 1,50 eiro. Alu bāros pārsvarā dzer vīrieši, un tam nav daudz veidu – divu nedēļu laikā, apmeklējot aptuveni 75 bārus visā Andalūzijā, gan piekrastē, gan vidienē, redzējām vien trīs veidu alu. Jāsaka gan, ka visi garšoja diezgan vienādi. Jūs tagad lasāt un domājat – 75 bāri divu nedēļu laikā? Tur noteikti ir pārrakstīšanās kļūda, vai arī šim pārītim ļoti patīk ieraut! Bet, lasot tālāk, sapratīsiet, ka tā ir spāņu, jo īpaši andalūziešu, kultūras neatņemama sastāvdaļa, turklāt iereibuši vairāk, nekā būtu pieklājīgi, nebijām nevienu vakaru.

Izbaudījuši lielisko sajūtu, kad pusnaktī ārā vari sēdēt krekliņā un baudīt aukstu alu, dodamies pie miera. Pēc brokastīm dodamies uz Rondu, senu pilsētu, kas atrodas nedaudz augstāk par 700 metriem virs jūras līmeņa, un tās slavenākais simbols ir "Puente Nuevo" – jaunais tilts, ko būvēja vairāk nekā 40 gadus. Ceļš no Vidusjūras piekrastes uz Rondu ir motociklistu sapnis – serpentīns ar skaistiem skatiem un asiem līkumiem. Visur izliktas brīdinājuma zīmes, lai autovadītāji būtu īpaši uzmanīgi, jo šeit brauc ļoti daudz motociklistu. Pilsētā pirmoreiz izjūtam mazo ieliņu šaurību, bet paskatāmies, kā to dara vietējie, un veiksmīgi novietojam automašīnu bezmaksas zonā, par ko pašiem prieks, jo, veicot naktsmāju rezervācijas, pārsvarā visas viesnīcas informēja, ka automašīnu iespējams novietot maksas stāvvietā par aptuveni 15 eiro diennaktī, un, protams, divu nedēļu laikā veidojas pietiekami liela summa.

Ja jums liekas, ka Itālijā vai Portugālē ir karstasinīgi vietējie ar saviem ceļu satiksmes noteikumiem, tad par spāņiem jāsaka – viņi ir braukšanas un auto novietošanas meistari augstākajā pakāpē. Braukt zem aizlieguma zīmēm, pastumt citu mašīnu, lai tiktu kādā šaurākā vietā, novietot automašīnu neatļautā vietā – tā visa ir ikdiena. Ceļojuma sākumā tiešām centāmies ievērot ceļu satiksmes noteikumus, kā pieklājas, bet, lai iekļautos satiksmes plūsmā, atrastu vietiņu, kur lielā pilsētā novietot savu auto, vai tiktu, kur nepieciešams, to vienkārši nav iespējams izdarīt. Uzslavas manam vīram, kurš vēsā spāņu mierā izbraukāja gan lielās pilsētas, gan šaurās ieliņas un serpentīnus! Bet, ja iespējams, mēs ieteiktu tādas lielās pilsētas kā Seviļa un Malaga neapmeklēt ar savu auto vai auto novietot tālāk no vēsturiskā centra, jo, pat ja pēc stundas braukāšanas, tikšanās ar policistiem un miljona rolleru izdosies atrast vietu, kur novietot auto, īsti pārliecināti, ka tas netiks apskrāpēts, nevarat būt. Ja diemžēl tā ir noticis, nepārdzīvojiet un mācieties no spāņiem – tādiem sīkumiem dzīvē nav jāpievērš uzmanība!

Ronda bija apburoša – dienu pavadījām, klīstot pa romantiskajām ieliņām un pēcpusdienā gar klinti, kas atrodas vienā pilsētas malā, pa skaistu taku nokāpām līdz tilta apakšai, kur ir veldzējošs vēsums un paveras skats uz varenajiem tilta balstiem, kas savieno klintis. Kāpiens atpakaļ augšā nav no tiem vieglākajiem, bet šī "taka" noteikti ir tā vērta. Rondā cerējām redzēt flamenko, bet noskaidrojām, ka uz ikvakara priekšnesumiem cilvēki rezervāciju veic divas nedēļas iepriekš un viss aizņemts. Īpaši nepārdzīvojām, jo bijām jau noskaidrojuši, kur vakarā dodas vietējie, lai baudītu dzērienus, tapas un labu kompāniju.

Tā kā pusdienlaikā šis krogs bija stāvgrūdām pilns, esam gudrāki un vakariņās dodamies pusstundu pirms spāņiem. Režīms visā reģionā ir līdzīgs, bet, protams, atkarīgs no dzimuma un profesijas, kurā darbojies. Rosība pilsētās sākas ap pulksten astoņiem, deviņiem rītā, līdz trijiem, četriem visi strādā, un tad ir laiks siestai, kas ir svarīga spāņu dzīves sastāvdaļa, lai izvairītos no lielā karstuma, nesteidzīgi baudītu pusdienas ar ģimeni vai vienkārši nosnaustos – kā šo laiku izmantot, ir katra paša ziņā.

Ielas kļūst klusas, nav ne cilvēku klaigu, ne automašīnu rūkoņas un pīpināšanas. Uz svētām trim četrām stundām viss iegrimst mierīgā snaudā. Ap pulksten 20 pilsētā atgriežas dzīvība – baudām to, ēdot ceptus anšovus, garneles un dzerot "tinto de verano" – atspirdzinošu dzērienu, kas tulkojumā nozīmē – sarkanais vasaras vīns. Būtībā tas ir sarkanais galda vīns (pēc vietējā bārmeņa ieteikuma, vislabāk der Riohas reģiona vīns) un salda, gāzēta limonāde "La Casera" attiecībā 1:1 ar ledu un citrona šķēli. Dievīgs dzēriens, kas ir sangrijas māsīca. Pačukstēšu noslēpumu – paši spāņi sangriju nedzer, tā domāta tūristiem un maksā divas līdz četras reizes dārgāk par šo tipisko Andalūzijas dzērienu, ko bāros malko tie, kam apnicis alus. Cena par 0,5 litru glāzi svārstās no viena līdz pusotram eiro. Salīdzinājumam – sangriju lētāk par trim eiro nekur neredzējām.

Vakars ir silts un ilgs, beidzot tā pa īstam sajūtam to svēto vakarēšanas rituāla garšu, ko vietējie bauda katru dienu. Nākamajā dienā ieplānots daudz apskates objektu un garš pārbrauciens, tāpēc pie miera dodamies īsi pēc pusnakts. Nevarētu jau teikt, ka maz būtu sēdējuši – kārtīgas piecas stundas. Nākamajā rītā noskan modinātājs un dodamies brokastīs, kuras mums pasniedz jauks vietējais pāris. Ļoti gribētos ar viņiem parunāties, bet angļu valoda nav viņu stiprā pusē, tāpat kā mums spāņu, un rīta dzestrumā visi esam pārāk kautrīgi, lai sazinātos ar roku kustībām, zīmēm un mājieniem, kā to droši var darīt nakts un "tinto de verano" aizsegā. Nogaršojam aitas sieru, "chrorizo", padzeram kafiju un atvadījušies dodamies ceļā.

Priekšā vēl viens serpentīns, no Rondas dodamies uz Gibraltāru. Pusceļā piestājam vienā no baltajiem ciematiem – "Pueblo blanco", uzkāpjam augstākajā ciemata kalnā, lai apskatītu cietoksni, bet vārti aizslēgti. Nepārdzīvojam, jo kāpiens rīta agrumā ir veldzējoši patīkams un vēl miglā ietītās kalnu virsotnes liek pasmaidīt. Pēc divām stundām esam nonākuši pie Gibraltāra robežas. Mašīnu atkal novietojam bez maksas pie stadiona 10 minūšu gājiena attālumā no robežas un ar kājām dodamies uz pasu kontroli. Cilvēku masas, kas vēlas šķērsot robežu, ir milzīgas, bet nedomājiet robežai pāri braukt ar auto – tas noteikti būs vēl ilgāk un smagāk.

Ar kājām tiekam cauri pasu kontrolei un gaidām, kad iedegsies zaļā gaisma, lai dotos pāri lidmašīnu skrejceļam – tāda dīvaina sajūta redzēt nolaižamies lidmašīnu 100 metru attālumā un pēc pāris minūtēm iet pa šo pašu skrejceļu. Būtībā Gibraltāru apmeklēt vēlējāmies viena iemesla dēļ – gribējām redzēt Āfrikas makakus, kas savvaļā mājo klints augšējā daļā.

Dodamies cauri pārpildītajām ielām līdz vietai, kur kartē atzīmēts vagoniņš, kas ved uz augšu. Jau iepriekš bijām izdomājuši, ka noskaidrosim, kādas ir tā izmaksas, un, ja nebūs pārāk dārgi, izmantosim šo iespēju. Ierodoties pie kartē norādītās vietas, paveras skats uz cilvēku jūru vairāku simtu metru garumā, kas stāv rindā uz vagoniņu, kura izmaksas vienam cilvēkam ir 24 eiro. Uzreiz saprotam, ka tas nav radīts mums, dodamies rindai garām un caur lieliem vārtiem iekļūstam botāniskajā dārzā, kas atrodas turpat blakus.

Staigājam pa parku un aizejam līdz mini zoodārza kasei, kurā var iegādāties biļeti, lai apskatītu dažādus dzīvniekus būros. Tas mūs arī neinteresē, bet satiekam foršu spāņu puisi, kuram izstāstām, ka uz Gibraltāru braucām pērtiķu dēļ, bet neesam gatavi vairākas stundas stāvēt rindā uz vagoniņu un par to maksāt 50 eiro. Un – "ta-dā"! Puisis saka, ka jāturpina iet uz augšu, līdz iziesim uz ielas. Tur būs autobusa pietura, jākāpj autobusā un jāpabrauc pāris pieturas, tad kādas 40 minūtes jākāpj kājām augšā kalnā līdz tiltam. Viņš pirms pāris dienām esot kāpis ar draugiem un redzējis ļoti daudz pērtiķu.

Pateicamies par lielisko padomu un priecīgi dodamies uz pieturu. Autobuss piebrauc pēc pāris minūtēm, prasām, vai aizvedīs līdz vietai kartē, šoferis atbild, ka tur nebrauc neviens autobuss, un dodas tālāk. Negribas ticēt, ka tā tiešām ir, tāpēc sagaidām nākamo autobusu, kura šoferis iedrošina lēkt iekšā un saka, ka informēs, kad mums jākāpj ārā. Tā arī notiek, pateicamies laipnajam šoferim un sākam kāpt kalnā, drīz vien jau esam sasnieguši kasi un jauks kungs prasa, ko vēlamies apskatīt – alas, tuneļus vai pili, jo atšķiras ieejas biļetes cena. Sakām, ka tikai pērtiķus un šauro gaisa tiltu. Šāda ieejas biļete mums katram izmaksā vienu eiro.

Ejot tālāk, apskatām gan tiltu, gan satiekam pērtiķus, kas pilnīgi droši nāk klāt un lēkā no mašīnām uz kokiem. Papriecājamies un dodamies atpakaļ lejā, jo ir pavēla pēcpusdiena un mums vēl jāpaspēj paēst un aizbraukt līdz naktsmājām. Ēšanai izvēlamies netālo Tarifas pilsētu, kuru mēdz dēvēt par sērfotāju paradīzi. Tā ir ļoti vējaina vieta ar savu īpašu auru.

Atrodam galdiņu bārā ar nosaukumu "El Frances", kur tiekam pie fantastiska ēdiena – grilēta tunča steika, mango salātiem ar garnelēm, "patatas bravas" – spāņu īpašajiem kartupelīšiem ar aso mērci – un, protams, glāzes ledaina "tinto de verano", kas lieliski veldzē!

Šī ir viena no retajām reizēm, kad ēdam īstu ēdienu, nevis tapas. Vakariņu noslēgumā saņemam zvanu no naktsmāju saimnieces, ka viņiem tūlīt beidzas darba laiks un mums vajadzētu pasteigties. Jāatzīmē, ka, veicot rezervāciju, parasti maksimāli precīzi cenšos norādīt ierašanās laiku un ierakstīt komentārus, ja tādi ir, ko, protams, darīju arī šajā reizē.

Pieliekam soli, ejot uz mašīnu, un Tarifa līdz galam tā arī netiek izjusta un apskatīta. Ierodamies tieši plkst. 19.58, mūs sagaida jauka spāņu dāma, kas pārsteidzoši labā angļu valodā (atšķirībā no telefona sarunas pirms mirkļa) visu izstāsta un novēl jauku nakšņošanu. Nemaz neapskatījuši numuriņu, skrienam uz okeānu. Saulrietu gan nokavējam, bet debesis ir skaisti sārtas.

Iekārtojamies uz ērtiem zviļņiem, kas pa dienu noteikti ir par maksu, saslienam kājas augšā, sēžam un ķeram kaifu. Ūdens gan auksts, kas mūs nedaudz pārsteidz, jo novembrī peldējāmies okeānā Portugāles krastos un tas bija silts kā piens. Internetā atrodam informāciju, ka tā nu šajā piekrastē tas ir, bet toties rudenī ir labi viļņi un vējš, tāpēc tik daudz ūdens sporta veidu cienītāju uz šejieni brauc ik gadu.

Laimīgi pēc labi pavadītas dienas melnā tumsā dodamies atpakaļ uz naktsmājām, lai pirms miega vēl izbaudītu peldi baseinā. Nākamajā rītā nolemjam celties līdz ar saullēktu un apskatīt divas vientuļas pludmales, to arī izdarām un saullēkta laikā piedzīvojam fantastisku pusstundu garu trīs makšķernieku cīņu ar ko lielu ūdenī – izrādās, tie noķēruši tunci pieauguša cilvēka lielumā. Cīniņš, stāvot uz klints ar makšķeri, ir tik iespaidīgs, ka beigās no visas sirds aplaudējam, ka izdevies noturēt. Makšķernieki lepni un priecīgi mums pamāj, un mēs dodamies tālāk.

Skaists tāds rīts – okeāns, viļņi, saules stari lien ārā no kalniem un neliela dūmaka pārklāj piekrasti. Uzkāpjam vēl vienā piekrastes klintī, kuras galā ir uzcelta bāka, un nokāpjam pa koka kāpnēm tuvāk ūdenim, lai vēl nedaudz pabaudītu okeāna burvību. Tās koka kāpnes un laipas – līdzīgas kā Līgatnē, tikai lielākas, – spāņiem patīk, visur gar okeānu paralēli iet koka laipas, lai varētu skriet, pastaigāties, braukt ar velosipēdu. It kā gar okeānu, bet tomēr pa gludu koku, ne smiltīm.

Sakrāmējam mantas un mierīgā garā dodamies ceļā uz nākamo pilsētu – Kadisu. Pa ceļam ir vieta ar nosaukumu "Torrede Tajo", kur ir ļoti jauks, priežu ieskauts kājāmgājēju maršruts gar okeāna klinšaino piekrasti – iesakām apmeklēt. Viena no senākajām ostas pilsētām Rietumeiropā apbur ar citādiem skatiem nekā līdz šim redzētais Spānijā – ūdens pilsētu ieskauj no visām pusēm, mājas ir dzīvespriecīgi krāsainas, pilsētai ir arābisks šarms. Izstaigājam pilsētu un dodamies uz naktsmājām, kuras šoreiz ir nekurienes vidū pa ceļam uz Seviļu.

Mūsu istabai ir paliela terase, un viesnīcā ir baseins. Nolemjam uzrīkot paši savu pasēdēšanu uz terases, tāpēc iebraucam tapu bārā un pasūtām tapas līdzņemšanai, tās papildinām ar vietējo sieru, vītināto gaļu, olīvām un vietējiem dzērieniem. Vakars izdevies! Nākamajā rītā agri dodamies uz Seviļu, kuru iesaka apmeklēt ikviens, kurš tur bijis. Seviļa mūs sagaida īpaši – ar ilgāko autostāvvietas meklēšanu, kāda piedzīvota, – pusotru stundu riņķojam pa šaurajām pilsētas ieliņām, un ar "šaurajām" es domāju tiešām šauras – vairākās vietās katrā spoguļa pusē ir vien pāris centimetri. Kad esam jau tuvu izmisumam, ieraugām puisi sarkanā kreklā. Viņš stāv aiz krustojuma un cītīgi mums māj ar rokām, rāda, lai braucam pie viņa, jo ir brīva vieta. To sapratuši, priecīgi novietojam auto, puisis cītīgi žestikulē un nesaprotamos vārdos spāņu valodā stāsta, kā tas jādara.

Pateicībā par laipnību un veiksmi iedodam viņam pāris eiro un aukstu aliņu, kas uzreiz tiek arī atvērts, – karsta diena un siesta jau gandrīz klāt, kā gan citādi! Aiznesam mantas uz rezervēto dzīvokli un dodamies apskatīt pilsētu. Draugi un paziņas teica, ka šeit, lai izbaudītu pilsētas burvību, noteikti jāpavada vairākas dienas. Mēs bijām tieši vienu diennakti, nostaigājām ap 13 kilometriem pa pilsētas marmora ieliņām, un mums pilnībā pietika.

Visvairāk atmiņā palikusi tieši ēšana – šeit ēdām garšīgāko dabīgo saldējumu "Amorino" (jā, visgardāko, tādu, kam itāļu "gelato" nestāv klāt). Kā vēlāk noskaidroju, šī uzņēmuma saknes meklējamas Parīzē un mazās bodītes ar eņģelīša logo atrodamas daudzviet Rietumeiropā un pasaulē. Un tapas, tapas, tapas – ja esat Seviļā, noteikti dodieties tapot, jo tieši šī ir mazo un tik dažādo dzērienu uzkodu dzimtā vietā.

Atklājām spāniskāko no visām tapu vietām – skaļu, lētu, ne īpaši tīru un šarmantu savā vienkāršībā. "El Patio San Eloy" divas liela izmēra tapas, "montadito" (pildīta maizīte) un divi dzērieni jums izmaksās ap astoņiem eiro. Mēs izvēlējāmies jūras velšu salātus, spāņu omleti, maizīti ar vistu un bijām pārēdušies. Atcerieties, tapas ir par dalīšanos, lieciet pa vidu un baudiet kopā. Bāra aizmugurē ir interesantas flīzīšu kāpnes, kas vienlaicīgi kalpo gan kā galds, gan krēsli, – mēs ērti sēdējām, kājas saslējuši, un ar lielu aizrautību vērojām apkārt notiekošo, noteikti iesakām ikvienam.
Seviļā nobaudījām arī "churros" – eļļā ceptu mīklas gardumu, ko ēd, mērcot karstā šokolādē, un apmeklējām daudz bāru, kur pļāpājām ar vietējiem. Rakstot pēdējos teikumus un kavējoties atmiņās, saprotu, ka mūsu pieredze šeit bijusi caur garšām.

Ja naktsmājas rezervēsiet lielās viesnīcās vai kūrortos, protams, būs arī angliski runājošs personāls, bet laukos, bāros, kurus apmeklē tikai vietējie, un veikalos par to varat aizmirst. Un tieši šajās " īstajās" vietās jau var sajust to patieso tautas un valsts būtību.

Vēl spāņiem ļoti populāra atbilde uz dažādiem jautājumiem ir "mañana", kas nozīmē – "rīt", gandrīz viss tiek atlikts uz rītu. Tas nekas, ka rīt varbūt būsiet citā pilsētā vai risinājums nepieciešams šodien. Tieši tik mierīgi.

Neko darīt, izlaižam plānoto peldi un dodamies dzīvē – ciemā apmeklējam vairākus bāriņus, atkal nobaudām tapas, kas ir tik lielas, ka puse garneļu tiek pie blakus galdiņa sēdošo suņukam, kurš laimīgs tās notiesā, un pa tumsu dodamies atpakaļ uz naktsmājām. Lieki piebilst, ka par ēdieniem un dzērieniem vairāk nekā divu stundu garumā kopā samaksājām 13 eiro.

Kamēr bijām šajā miestā, te trīs reizes pazuda elektrība – pilnīgi visur. Un arī šajā situācijā varēja redzēt spāņu mieru – par problēmu nevajag domāt un steigt to risināt, varbūt pēc pusstundas tā atrisināsies pati no sevis un būsi sev aiztaupījis pāris nervozu minūšu.

Nākamās divas dienas apmetamies Antekerā (Antequera) – pilsētā netālu no "El Torcal" dabas parka un "El Caminitodel Rey" klinšu takas. Šeit piedzīvojam trakākos serpentīnus un ieraugām skaistākos dabas skatus ar kalniem un nebeidzamiem olīvu laukiem.

"El Caminitodel Rey", kas tulkojumā nozīmē "karaļa ceļš", ir 5 kilometrus gara pastaigu taka, kas izveidota "El Chorro" aizā. Sākotnēji taka bija paredzēta strādniekiem, kas 20. gadsimta sākumā netālu būvēja hidroelektrostaciju. Ap 2000. gadu taku slēdza apmeklētājiem, jo tā bija nolietota un bīstama, vairāki cilvēki tajā gāja pat bojā. 2015. gadā tā, pilnībā atjaunota, atkal tika atvērta visiem pastaigu un skaistu skatu cienītājiem.

Tikām brīdināti, ka biļetes jārezervē vairākus mēnešus pirms došanās šurp, jo pieprasījums esot milzīgs. Nolēmām paļauties uz veiksmi un vietējo padomiem to nedarīt, tāpēc tagad varam padalīties ar shēmu, kā šo vietu apmeklēt bez raizēm, turklāt lētāk, nekā rezervējot iepriekš.
Celieties agri un ar navigācijas sistēmas palīdzību dodieties uz takas finišu pie dienvidu ieejas, lai tur atstātu automašīnu, un kāpiet autobusā, kas ved uz takas sākumu ziemeļos, ieejas tā arī sauc – "acceso sur" (dienvidu) un "acceso norte" (ziemeļu). Kad autobuss pa šauru kalnu ceļu jūs eleganti ir aizvizinājis līdz "El Kiosko", kāpiet aši ārā un pa asfaltēto ceļu dodieties virzienā, no kura tikko atbraucāt, aptuveni 250 metrus.

Pēc kādu četru minūšu iešanas kreisajā pusē klintī redzēsiet mazu tuneli ar norādi "Caminitodel Rey 1,5 km", ejiet tam droši cauri un sekojiet norādēm. Galā būs kiosks, kur iespējams iegādāties ieejas biļeti par 10 eiro, tad seko ķiveres izsniegšana, un pēc pāris minūtēm jau sāksiet soļot pa taku.

Lai būtu pārliecināti, ka tiksiet pie biļetēm, pie dienvidu ieejas automašīnu vajadzētu novietot, vēlākais, ap pulksten 9 rītā. Kopējais aprakstītā ceļa garums ir ap 7,5 km, un vienvirziena takas beigās nonāksiet atpakaļ pie sava auto.

Nopriecājušies, ka veiksmīgi esam izgājuši šo iespaidīgo taku un ka nenācās to darīt pusdienlaika svelmē, dodamies tālāk uz "El Torcal" dabas parku. Parkā ir trīs pastaigu takas dažādām grūtības pakāpēm, bet galvenais apskates objekts ir interesantu formu kaļķakmens krāvumi un savvaļas grifi. Skati no šī parka augstienēm ir fantastiski.

Vakarus pavadām mazās pilsētas daudzajos tapu bāros. Šeit novērojam, ka bez autostāvvietas ierādīšanas "profesijas" spāņiem populāra ir arī "griezēja" profesija. Visos cienījamos bāros ir iespējams nobaudīt vītinātu šķiņķi ("Jamón"), kas ar ļoti asu nazi plānās šķēlītēs tiek griezts un uzreiz pasniegts. Vienā no pilsētas tapu bāriem piektdienas vakarā novērojām šo "griezēju", kurš piecas stundas cītīgi ņēmās ap cūkas kāju un neatkāpās no tās ne soli. Pie viņa nāca draugi un cilvēki no ielas, visi izrādīja cieņu un priecājās ar viņu kopā. Skaidri noprotams, ka šis amats ir godpilns un atbildīgs un tiek nodots no paaudzes paaudzē. Šādu interesantu profesiju pārstāvju Spānijā tiešam ir daudz, un tie visi ir vīrieši. Arī tapu bāros pēc siestas apgrozās vīrieši, kas bauda aukstu aliņu, smēķē, skatās futbolu vai buļļu cīņas. Izteikti tas novērojams tieši mazajos ciematos. Lielpilsētās, protams, izklaidējas arī sievietes.

Ceļojumā visam jābūt līdzsvarā. Ja divas dienas esam pavadījuši mazā pilsētā un pie dabas, jādodas uz lielāku pilsētu, tāpēc nākamās divas dienas pavadām Granadā, kuras nosaukums cēlies no granātābola. Un šīs divas dienas ir burvīgas, Granada mūs pilnībā pārņem – skaista arhitektūra, ļoti dažādas un gardas tapas un lieliski cilvēki. Granada ir lētāka nekā tai līdzīgā Seviļa un ir maģiski vibrējoša. Vakaros ilgi staigājam pa vēsturisko centru, piedzīvojam daudz un dažādos ielu muzikantu priekšnesumus, apmeklējam arī flamenko mūzikas un dejas vakaru. Šī noteikti ir mūsu pilsēta-favorīte Andalūzijā.

Slavenākais apskates objekts šeit ir Alhambra – iespaidīgs 14. gadsimtā būvēts komplekss, kurā ir vairākas pilis, cietoksnis, pirtis un dārzi. Arī šeit bijām plānojuši tikt ar veiksmes palīdzību, bet diemžēl neizdevās. Biļetes tiešām jāiegādājas krietni pirms apmeklējuma. Mums tika piedāvāts apmeklējums par 50 eiro vienai personai. Tikai pēc nedēļas. Tā nu turpinājām izbaudīt arābisku noskaņu apvīto Granadu un nebēdājām, jo būs iemesls atgriezties.

Siltos vakarus šeit izbaudām kā vietējie – nesteidzīgi vērojam apkārt notiekošo no ērtas vietiņas pie āra galdiņa, draudzējamies ar suņiem, kuru, starp citu, Spānijā ir neaprakstāmos daudzumos, malkojam "tinto de verano" un priecājamies par katru tapu, kas ir kā mazs, aizraujošs piedzīvojums!
Mūsu atvaļinājums tuvojas beigām, paspējam vēl pabaudīt sauli pie Vidusjūras un iepazīt Malagu – Pablo Pikaso dzimto pilsētu – un dodamies uz Rīgu. Latvija mūs sagaida ar drēgnu lietu, bet cik patīkami tomēr atgriežoties taksistam teikt "Labvakar!" un saņemt atbildi skaidrā latviešu valodā! Ak, Spānija, tu biji lieliska!"