Tik koši, ka acis žilbst – 13 krāsainākās pilsētas pasaulē

Viena no spilgtākajām un košākajām vietām pasaulē ir Venēcijas sala Burāno. Salas vēsturē minēts kāds vietējais zvejnieks, kurš sācis krāsot savas mājas dažādās košās krāsās – oranžā, sarkanā, dzeltenā un purpursarkanā. Zvejnieka doma bija pavisam vienkārša – lai biezajā miglā zvejas laikā redzētu un atrastu ceļu atpakaļ uz mājām. Košās mājas darbojas kā bāksignāli, tikai gaismas vietā izmantojot spilgtos toņus.

Mūsdienās māju krāsošana salā ir kļuvusi par likumu. Katram, kurš vēlas būvēt savu māju un dzīvot uz spilgtās salas, ir jāsaņem atļauja no vietējās varas, kura jaunajiem iemītniekiem piešķir konkrēto mājas krāsu.

Iespējams, vietējie iedzīvotāji ir pakļauti noteiktai krāsu gammai, tomēr salas viesiem šī ir viena no krāsainākajām un kolorītākajām pasaules daļām, kur smelties dzīvesprieku.

Brīvības izpausme un radošums lieliski izceļas Bo-Kaap rajonā Keiptaunā. Pārsteidzoši, ka pilsētas atsevišķu daļu pagātne sniedzas līdz pat 16. gadsimtam. Vēsturiski šis rajons ar mošejām un dzīvojamajām mājām ir bijis musulmaņu kvartāls.

Šobrīd ēkas ir žilbinoši zilos jūras toņos, kā arī fuksijas, saules dzeltenā un neona zaļās krāsās. Košais Keiptaunas rajons būtiski atšķiras no pilsētas kopējās arhitektūras, kur ideja par māju krāsošanu dzimusi salīdzinoši nesen. Košie toņi simbolizē brīvību, radošumu, kā arī ir Ramadāna un Eidas svinības. Krāsu nenoteiktība iekļaujas brīvības izpausmē, jo nekad nevar zināt, kādā tonī tiks nokrāsota nākamā ēka.

Vilemstade (Willemstad) ir Karību jūras reģiona salas Kirasao (Curaçao) galvaspilsēta. Šeit valda ne tikai siltums un brīnišķīgas piekrastes, bet arī košums pilsētu ēku krāsās. Kā vēsta vietējā vēsture, ap 19. gadsimta sākumu holandiešu koloniālais gubernators izdarīja secinājumu, ka baltā krāsa rada viņam galvassāpes un migrēnas. Viņš izdeva dekrētu, ka ēkas drīkst krāsot visās krāsās, izņemot baltu. Tomēr šis avots ir visai neuzticams, tāpēc stāstu varētu drīzāk uztvert kā leģendu.

Šobrīd Vilemstade krāsojas sulīgos toņos, kā arī būtiski reprezentē holandiešu koloniālo tirdzniecības vietu. Tāpat košā pilsēta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Džodhpura (Jodhpur) dēvēta par Indijas zilo pilsētu atrodas Radžastānas štata rietumu daļā. Zilo ēku krāsojums atgādina par vēsturisko Indijas kastu sistēmu. Augstākās kastas pārstāvji Brahmaņi savas ēkas krāsoja zilos toņos, lai atšķirtu savu īpašumu no zemāko kastu mājām. Laika gaitā citi ir pieņēmuši šo kā tradīciju un atspoguļojuši zilo ēku krāsojumus.

Daudzi uzskata, ka krāsa šobrīd ir populāra dažādu iemeslu dēļ – viens no tiem tradīcija. Tāpat zilās krāsas sastāvs varētu būt lielisks cīnītājs pret termītiem, kā arī krāsa palīdz mājām nodrošināties ar vēsumu dedzinošajā saulē.

Tomēr katru dienu zilās ēkas rada brīnišķīgu pilsētas ansambli un priecē ne tikai vietējos, bet arī košumu meklējošos tūristus.

Par citu brīnumainu pilsētu, kas visai pasaulei saistās ar gaišzilo krāsu, lasi šajā rakstā.

Bokas (La Boca) rajona galvenā iela atrodas gleznainas upes malā. Mazliet savādajam apgabala izskatam pie vainas ir gluži praktiski iemesli – mājas tika uzceltas no vietējās kuģubūves lūžņiem, kas vēlāk tika nokrāsoti ar jebkur atrodamām krāsām. Tieši tāpēc rajona ēkas mēdz izskatīties tik savādi.

Šodien spilgto toņu ēkas priecē un uzmundrina vietējo strādnieku ļaudis, kā arī piesaista košo krāsu cienītājus no visas pasaules. Šajā Buenosairesas rajonā valda bohēma un mazliet kaisles, kas tik ļoti piestāv argentīniešu temperamentam. Tādēļ košie toņi harmoniski iederas rajona un pilsētas kopējā tēlā.

Iepriekš minētā Džodhpura nav vienīgā pilsēta Indijā, kas ir kādā konkrētā krāsā. Zināma ir arī Udajpura (Udaipur) jeb baltā pilsēta, Nāgpura (Nagpur) jeb oranžā pilsēta, kā arī Džajpura (Jaipur) rožu rozā krāsas pilsēta. Džajpura, kas ir Radžastānas galvasspilsēta, rozā toni ieguva vēl 19. gadsimtā, kad Indija piederēja Britu kolonijas valstīm. Tajā laikā par godu Velsas prinča Edvarda vizītei vietējais Džajpuras līderis pilsētu krāsoja tradicionālajā viesmīlības krāsā – rožu rozā. Kopš tā laika pilsētas valdošā vara seko līdzi, lai ēku krāsojums līdzinātos pirms divsimt gadiem uzsāktajai tradīcijai un atbilstu sārtajam rožu tonim. Šobrīd pilsēta ir salīdzinoši noslogota un pilna tūristu, tomēr Džajpuras viesmīlību palīdz uzturēt rozā krāsas īpašais tonis uz pilsētas ēkām.

Mazliet no Džajpuras steigas piedzīvojusi ceļotāja Antra, kas pirms vairākiem gadiem piecās dienās apceļojusi lielo trijstūri – Deli, Agras un Džajpuras pilsētas Indijas ziemeļos. Viņas stāstu lasi šeit.

Trinidadas pilsēta, kas pastāv jau no 16. gadsimta, atrodas centrālajā Kubas provincē. Šīs pilsētas ēkas atspoguļo apkārt esošās skaistās dabas krāsas – cukurniedru zaļā, okeāna zilā un saules spoži dzeltenā. Dažreiz pat visas spilgtās krāsas atrodamas uz vienas ēkas sienas, tomēr tas pilsētai piedod vēl vairāk šarma un kolorīta.

Trinidada tika uzcelta, pateicoties nežēlīgai vergu tirdzniecībai, tāpēc krāsainajās ēkās un ielās atspoguļotā afro-kubiešu kultūra, pateicīgi sasaucas ar pilsētas vēsturi. Trinidadas pilsēta ir iekļauta arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, kur ar savu košumu un saulaino vidi lieliski piestāv citām starojošām pilsētām.

"Tūrisma Gids" lasītājiem labi pazīstamais ceļotāju pāris Alīna un Jēkabs paspējuši izbaudīt arī kolorīto Kubas salu un Trinidadas pilsētu. Viņu piedzīvojumi un stāsti ir tā vērti! Par piedzīvoto Kubā lasi šeit.

Balata (Balat) ir ebreju kvartāls Stambulā kopš Bizantijas laikmeta, kurā sarkanas, zilas un zaļas ēkas izskatās kā uzliktas virsū viena otrai. Tās savienotas tik cieši, ka nav iespējams atrast ne mazāko šķirbiņu, tomēr katra ir ar savu krāsu, veidolu un stāstu.

Dizaina pazinēji un cienītāji šo vietu ir iemīļojuši kā vienu no iedvesmas galamērķiem, piemēram, Stambulas biennāles laikā. Šobrīd cilvēki meklē mūzu un klejo caur kvartālu, ložņā pa mazo ieliņu labirintiem un bauda atmosfēru vietējās kafejnīcās, galerijās un mazos veikalos. Balatas kvartāla ēku apskate būs lielisks radošais pielikums ceļojumā uz Stambulu.

Salvadoras Pelorīno (Pelourinho) apkārtnes nosaukums veidojies no portugāļu valodas, kas tulkojumā nozīmē – kauna stabs. Tieši šī apkārtne minēta kā mājvieta pirmajam vergu tirgum visā kontinentā. Pēc verdzības aizliegšanas 1835. gadā, lai cik nelāgi tas izklausītos, apgabalam klājās grūti, tomēr 1985. gada iekļaušana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ir devusi jaunu grūdienu atjaunošanās un attīstīšanās darbiem.

Šobrīd Salvadoras īpašā rajona kultūra ir tikpat radoša un koša kā ēku krāsojums, tāpēc viesi no tālām zemēm var baudīt lieliskus tradicionālos ēdienus un mesties kaislīgās dejās ieskauti vēsturiskā un nozīmīgā vietā visai Brazīlijai.

Čārlstonas (Charleston) pilsētas lepnums ir krāsainās ēkas, kas krastmalā celtas ap 18. gadsimta otro pusi. Košās ēkās pieredzējušas gan Pilsoņu karu, gan pilsētas rekonstrukciju. Iespējams, māju krāsojums veidots, lai tie jūrnieki, kas kunga prātā, var ātrāk atrast savas viesu mājas. Koši toņi labi izceļas uz citu ēku fona. Tomēr citi norāda, ka tas varējis būt vienkārši reklāmas triks, lai ēkām un vietai piesaistītu uzmanību.

Ticēt vai neticēt ēku krāsojuma leģendām ir pašu ziņā, bet ēku košais krāsojums un pilsētas elpa vēl šodien piesaista pilsētai neskaitāmus viesus.

Vairākām pilsētām ēku krāsojums ir veidots kādu tradīciju vai kultūras ietekmes rezultātā, tomēr Huskarai (Júzcar) bijis pavisam cits iemesls – Holivuda. 2011. gadā “Sony Pictures” vadītāji vērsās pie Andalūzijas anklāva ar lūgumu nokrāsot mazo ciematiņu zilu kā reklāmas triku tajā laikā drīzumā iznākošajai filmai “Smurfi”. Kad reklāmas pasākumi beidzās, filmu kompānija atkal vērsās pie ciema ar piedāvājumu atjaunot iepriekšējo ēku krāsu. Tomēr apņēmīgie iedzīvotāji balsoja un nolēma atstāt pilsētai piestāvošo zilo krāsu, kas līdz šim 200 cilvēku ciemam bija piesaistījis aptuveni 125 000 tūristu.

Šobrīd košo Huskaru dēvē par vienīgo smurfu ciematu pasaulē, kur tūristi var doties izbraukumos un piedalīties dažādos pasākumos, piemēram, zilo smurfu un pašu spāņu iecienīto sēņu baudīšanā. Attēlos mazais ciems tik tiešām līdzinās kādai pasaku zemes vietai – gaiši zilās mājas izceļas uz zaļo koku fona, rūsganie jumti ļauj iezīmēt ēku veidolu un spilgtās debesis piedāvā aizdomāties par tālu laimes un bezrūpības vietu.

Pat vienam no populārākajiem Čīles dzejniekiem Pablo Nerudam (Pablo Neruda)
neizdevās palīdzēt kolorītajai pilsētai un piesaistīt tik nepieciešamo uzmanības devu no apkārtējās pasaules. Tomēr pilsētas vēsturiskais jūras centrs tika atzīts UNESCO Pasaules mantojumā.

Aiz dinamiskās pilsētas krāsām un dažreiz nesaskaņotajiem elementiem slēpjas klubi, restorāni un veikali katra interesēm. Ielu mākslinieki veic ēku, ielu un vides uzlabojumus pēc sava prāta, pārvēršot Valparaiso pilsētu brīvdabas galerijās. Kolorīto vietu arvien vairāk apmeklē košumu un brīvību meklējošie tūristi, kas neapzināti piesaistījuši Valparaiso tik nepieciešamo uzmanību devu, savukārt tā ļāvusi attīstīties kopumā visai pilsētai.

Sentdžonsas (St. John's) pilsētas vidi iepriecina krāsainās mājas, kas vijas caur pilsētas centru. Ēkas krāsotas savvaļas sarkanajos, zilajos, zaļajos un dzeltenajos toņos. Tās bieži tiek sauktas par mājām, kas līdzinās želejas konfektēm (jelly beans) tieši izvēlēto krāsu dēļ. Lielākā daļa ēku ir ar gaumīgu, baltu apdari, tomēr dažas izceļas ar īpaši atšķirīgu toņu izvēli.

Māju krāsojumi parādījās 20. gadsimta 70. gados. Daudzi uzskata, ka tas darīts, lai atsvaidzinātu pilsētas urbāno un pelēko vidi, kas lieliski ir arī izdevies. Sentdžonsa kļuvusi košāka un atpazīstamāka, it īpaši pelēkajās ziemas dienās. Vērojot pilsētas attēlus, košās mājas kā varavīksnes sastāvdaļas izceļas uz iespaidīgo kalnu fona. Te elpu varēs atvilkt katrs ceļotājs.

Rakstā izmantota informācija no portāla “Businessinsider”.