Jaukas mājeles, cilvēku spīdzināšana un lepnums par mēsliem. Piemīlīgās Visbijas neglītais stāsts  (1)

Uzzināt vairāk par bijušajām Hanzas pilsētām arī tepat Latvijā ir iespējams šeit.

Visbijas vēsture nav saistīta tikai ar tirdzniecību. Lai arī pilsētā saglabājies daudz vēsturisku celtņu, tās iedzīvotāji nebūt nav dzīvojuši mierā un saticībā. Visbija ir pazīstama ar nežēlīgu cilvēku spīdzināšanu, nāvessodiem un ļoti asiņainu kauju 14. gadsimtā, kuras laikā dzīvību zaudēja tūkstošiem zemnieku.

Ar asiņainajiem vēstures notikumiem vietējie nelepojas, tomēr par tiem neklusē. Klausoties vietējos gidos, rodas iespaids, ka teju lielākais Visbijas lepnums ir kanalizācijas sistēma, jo par viduslaiku tualetēm un to, kad un kur tika gāzti mēsli, var uzzināt, to pat nejautājot. Lai arī pilsētā ir daudz, ko redzēt, tā ir salīdzinoši neliela, tāpēc, dodoties uz turieni, ieteicams apskatīt arī Visbijas apkārtni un visu salu, kā arī Fores salu, kas atrodas ziemeļos no Gotlandes.

Jau no agriem viduslaikiem līdz pat 17. un 18. gadsimtam Visbijā bija izplatīta nežēlīga cilvēku sodīšana par dažādiem pārkāpumiem. Publiski nāvessodi, nežēlīga pēršana un cilvēku spīdzināšana bija pilsētas ikdiena. Sodi bija bargi un cietsirdīgi – cilvēkus dedzināja un apglabāja dzīvus, publiski tika nocirstas dažādas ķermeņa daļas. Nereti sodīšanā tika iesaistīti arī vietējie iedzīvotāji, turklāt nežēlība pret pārkāpēju bija obligāta prasība. Tie, kas atteicās piedalīties vai bija pārāk saudzīgi, paši tika sodīti. Ja kāds saņēma sodu kails skriet pa ielu, gar kuras malām stāv ļaudis un viņu no visa spēka sit ar nūjām vai pātagām, arī ģimenes locekļi ņēma rokās rīkus sišanai.

Šāda izrīkošanās ar zagļiem un likumpārkāpējiem, protams, vairs nav iedomājama, tomēr vietas, kur notika cilvēku sodīšana, ir apskatāmas arī šodien. Nežēlīgie sodi, kas tika izmantoti gadsimtiem ilgi, ir arī viens no galvenajiem stāstiem, kas saistās ar Visbijas asiņaino pagātni. Otrs stāsts ir par pilsētas iedzīvotāju attiecībām ar zemniekiem un Dānijas karaļa Valdemāra IV uzbrukumu 14. gadsimtā.

Uzzinot, ka pilsētai plāno uzbrukt, Visbijas iedzīvotāji lūdza Gotlandes zemnieku palīdzību, neskatoties uz to, ka attiecības viņu starpā nebija labas. Lai arī bez īpašas pieredzes un bruņojuma, zemnieki piekrita aizstāvēt Visbiju. Pretinieks bija labi bruņots un apmācīts – Gotlandes muzejā sastaptais gids dāņu karaspēku dēvēja par kara mašīnu. Vietējie cerēja uz panākumu, jo paļāvās uz savām zināšanām par teritoriju, kurā notiks kauja. Tomēr tas neizdevās. Vairāki tūkstoši zemnieku tika iesprostoti starp Visbijas mūri un dāņu karaspēku, kas viņus burtiski nopļāva vienas dienas laikā.

Bojā gāja ap 1800 zemnieku. Dažādos avotos tiek minēts, ka Visbija, apzinādamās, kādi postījumi nodarīti, nolēma padoties, pirms pilsēta tiek iznīcināta. Tomēr Gotlandes muzejā stāsta, ka lēmumu par padošanos pieņēma pirms zemnieku noslaktēšanas – viņus vienkārši nolēma nāvei. Zemnieku upuri netika novērtēti, bet Visbija turpināja zelt. Tiesa, pilsētniekiem bija jāmaksā nodevas dāņu karalim un vairākas pilsētas baznīcas tika iznīcinātas.

Pašā pilsētas centrā ir apskatāmas Svētās Katrīnas baznīcas drupas. Baznīca piederējusi franciskāņu klosterim. Tagad to izmanto ne tikai nolūkā informēt tūristus par pilsētas vēsturi, bet arī dažādu pasākumu un koncertu organizēšanai. Ziemas laikā drupu iekšpuse tiek pārvērsta par slidotavu ar akmens sienām, ko iecienījuši vietējie bērni.

Dodoties uz Visbiju, ieteiktu apskatīt arī pilsētas botānisko dārzu un piekrasti, kā arī laukumus un soda stabus, kur agrāk spīdzināti un ar nāvi sodīti cilvēki. Jāpiebilst, ka sodu saņēmuši ne tikai zagļi un slepkavas, bet arī dziednieki, raganas un cilvēki, kuru nodarījumi mūsdienās, iespējams, nebūtu ne izprotami, ne pierādāmi.

Vietējie gidi savā stāstījumā mēdz iepīt faktus par kanalizācijas sistēmu viduslaiku Visbijā. Aizsargmūru torņos ir atrodami caurumi, kas izmantoti labierīcību vietā. Jau viduslaikos tualetes atradušās ēkās, lai arī pilsētā nebija kanalizācijas. Cilvēki, kas bija nosodīti, tualetes tīrīja un mēslus izgāza jūrā. Pastaigājoties kopā ar gidu, ļoti iespējams, dzirdēsiet, ka netālu no ostas esošā Almedalena parka vietā kādreiz bijusi jūra un tas tapis uz pilsētnieku mēsliem.

Tikai dažus kilometrus ārpus Visbijas ir vasaras atrakciju parks bērniem "Kneippbyn". Tajā ir apskatāma arī māja, kurā filmās par Pepiju Garzeķi rotaļājās nebēdnīgā rudmate kopā ar saviem draugiem Anniku un Tomiju. Līdz turienei var nokļūt arī ar velosipēdu.

Apskates vērta ir arī nelielā Fores sala, kas atrodas uz ziemeļiem no Gotlandes. Starp abām salām kursē prāmis. Pārbrauciens ilgst vien dažas minūtes. Fores sala bieži tiek saistīta ar Ingmara Bergmana vārdu. Tā ir zviedru režisora mājvieta, un te arī uzņemtas vairākas viņa filmas. Tomēr šajā salā ir arī citas lietas, ko apskatīt. Tās piekrastē atrodas neparasti akmens veidojumi, vasarā salas pļavās zied magones un dažādas savvaļas puķes. Tāpat salā ir apskatāmas arī vecas zvejnieku mājeles un laivas.

Jau rakstījām par vietu "Kutens Bensin", ko salā izveidojis rokenrola fans Tomass Kjutens. Vieta ir veidota kā veltījums viņa mātei, un te var ne tikai apskatīt dažādas ar rokenrolu saistītas relikvijas, apmeklēt īpašu grāmatu veikalu, bet arī sajust rokenrola elpu un izbaudīt, ko nozīmē Tomasa izlolotā "fantāziju pasaule". Vairāk par Tomasu un viņa radīto rokenrola pasauli lasi šeit.