Lielākā no arhipelāga salām, karu un zemestrīču postītā Honsjū, ir mājvieta tagadējai galvaspilsētai, deviņu miljonu iedzīvotāju lielajai Tokijai un senajai imperiālai pilsētai Kioto. Honsjū centru šķērso Japānas Alpi, kuru augstākā virsotne ir Fudzi – konusveida vulkāns, ko vietējie iedzīvotāji uzskata par svētu. Arhipelāga ziemeļdaļā esošā, senā un svētā ainu zeme Hokaido ir neticama dabas paradīze, savukārt dienvidu salas – Šikoku, Kjusju un Okinava – tiek uzskatītas par garīguma šūpuli.
Par Uzlecošās saules zemes satriecošo dabu un unikālajiem cilvēkiem stāsta arī miniseriāls "Japāna – starp debesīm un zemi", kas svētdienās skatāms "National Geographic". "National Geographic" ir izraudzījies dažus no neskaitāmajiem apskates objektiem Japānā, kas padara salu valsti par īstu ceļotāju paradīzi.
Kenrokuenas dārzs
Brīnišķīgais parks, kuru dēvē par vienu no trim skaistākajiem ainavu dārziem, ir pārpilns ar jaukiem tiltiņiem, ūdenskritumiem, gājēju takām, tējas namiem, kokiem un puķēm. Parks sākotnēji bija Kanazavas pils ārējais dārzs, kuru vairāk nekā divus gadsimtus kopa valdošā Maedu ģimene. 1632. gadā te izbūvēta apūdeņošanas sistēma, lai ar ūdeni apgādātu dīķus un strautiņus. Interesentiem dārzs tika atvērts 1874. gadā. Tas ir brīnišķīgs vienmēr, sākot ar sakuras ziedēšanu pavasarī, līdz pat krāsainām kļavu lapām rudenī.
Vairāk par šo dārzu lasi šeit.
Gokajamas ciems
Senās un tradicionālās apbūves dēļ Gokajama ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Šis augstkalnu ciematiņš ir zināms ar tradicionālajām ēkām. Šī ir vienīgā vieta Japānā, kur ēkas tika būvētas ar stāviem salmu jumtiem, kas atgādina lūgšanā sakļautas rokas un spēj izturētu smagu sniega segu. Gokajama ir mazāk pieejama nekā populārā Širakava-go, tādēļ brīnišķīgi atklāj tradicionālo dzīvesveidu, kas ir ideāli pielāgojies apkārtējai videi.
Sagano bambusu mežs
Japāņiem bambuss ir spēka simbols, to bieži redz pie tempļiem kā aizsardzību pret nelabo. Tādēļ nav nekas pārsteidzošs, ka Kioto – tūkstošiem svētnīcu tempļu pilsētā – atrodas iespaidīgs bambusu mežs. Caur to gar tējas namiņiem, nelielām svētnīcām ved taciņas un velosipēdistu celiņi, kas ļauj izbaudīt bambusu čabēšanu vējā un absolūtu mieru.
Foto meklē te.
Takedas pilsdrupas
Takeda ir pazīstama arī kā "pils, kas peld mākoņos". Tiek uzskatīts, ka pils celta 15. gadsimta 40. gados, vēlāk to iekaroja Tojotomi Hidejoši kādā no savām militārajām kampaņām, kuras mērķis bija izveidot vienotu valsti. 18. gadsimtā tā tika pilnībā pamesta.
Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados drupas tika atjaunotas, un Takeda tika atvērta kā tūrisma objekts. Lai oktobrī vai novembrī noķertu rīta migliņu, kas apvij pili un liek tai "peldēt", ir vērts paņemt termosu ar kafiju un apmesties kalnos iepretim Takedai jau pirms saullēkta (ap pulksten 6).
Briežu parks
Naras parkā dzīvo aptuveni 1200 briežu. Sintoisma reliģijā šos dzīvniekus uzskata par dievu vēstnešiem, tiešiem tā brieža pēctečiem, kurš uz seno galvaspilsētu (710 – 784) savulaik atvedis pirmo Japānas imperatoru Dzimmu. Brieži ir ļoti draudzīgi, brīvi pastaigājas Naras parkos un vienmēr ir gatavi uzkost kādu cienastiņu. Rokuenas parkā par simbolisku ieejas maksu var apciemot arī mazos briedēnus, kuri vēl tikai gatavojas "iziet cilvēkos".
Zilais dīķis
Biejas ciemā esošā ūdenstilpe kļuva populāra savas ēteriski zilās krāsas dēļ. Pārpasaulīgumu papildina lapegļu un sidrabbērzu celmi, kas slejas augstāk par ūdens virsmu. Šis cilvēku rokām radītais objekts ir daļa no erozijas kontroles sistēmas, kas tika radīta reģiona aizsardzībai pret dūņu straumēm, kuras potenciāli varētu radīt netālu esošais Tokači vulkāns. Zilā krāsa veidojas no ūdenī izšķīdušajiem, dabīgajiem minerāliem, galvenokārt koloidālā alumīnija hidroksīda. Dīķis izskatās vienlīdz iespaidīgi gan vasarā, gan arī ziemā.
Smilšu kāpas
16 kilometru garās kāpas Japāņu jūras krastā ir daļa no Saninkaiganas Nacionālā ģeoparka. Teju 100 000 gadus vecās kāpas veidojušās no Čugoku kalnu iežu atliekām, kuras līdz jūras krastam "nogādāja" Sendai upe. Paisumi, bēgumi un vējš nemitīgi maina to formu, taču vidēji tās ir divus kilometrus platas un 50 metrus augstas.
Fušimi Inari svētnīca
Viena no populārākajām tūristu atrakcijām Japānā ir šeit izveidotā sintoistu svētnīca, kas veltīta rīsu dievam Inari. Tās pirmsākumi meklējami vēl pirms 794. gada, kad uz Kioto tika pārcelta valsts galvaspilsēta. Svētnīcai līdzās esošie 5000 cinobra krāsas vārtus veido aizraujošu tuneļu labirintu, kas noslēdzas svētajā Inari kalnā. Ikvienus vārtus ir dāvinājusi kāda korporācija vai privātpersona, lai pateiktos dieviem par savu labklājību. Uz katriem vārtiem ir redzams ziedotāja vārds un datums, kad velte pasniegta.
Dzigokudani savvaļas pērtiķu parks
Karstie avoti sniegotajos kalnos ir skaisti paši par sevi, taču tūristi šeit ierodas, lai apskatītu pērtiķus. Aptuveni 200 japāņu makakiem jeb sniega pērtiķiem īpaši patīk atrasties ūdenī saltajos ziemas mēnešos. "Elles ieleju" jeb Dzigokudani kalnus un karstos avotus (onsenus) sniegs klāj teju trešdaļu gada. Parka veidotājs esot kāds izbijis "Nagano Electric Railways" darbinieks, vārdā Sogo Hara.
Kabira līcis
Japāna nav tikai kalnu un debesskrāpju zeme. Tālu prom no cietzemes, Jaejamas salu grupa piedāvā smilšainas pludmales ar kristālskaidru ūdeni, koraļu rifiem un laimīgiem cilvēkiem visapkārt. Arhipelāga lielāka sala – Išigaki – ir reģionālais centrs. Tajā ir vairākas jaukas snorkelēšanas vietas, piemēram, Kabiras līcim līdzās esošā Sukuji pludmale. Taču jāņem vērā, ka gleznainajā līcī nedrīkst ne peldēties, ne snorkelēt, ne nirt, taču var doties pusstundu ilgā ekskursijā, lai aplūkotu jūras dzelmi no laivas ar caurspīdīgu dibenu. Kabira līcis ir viena no divām Japānas melno pērļu audzēšanas vietām.
Aogašimas vulkāns
Aogašima ir maza tropiskā sala Filipīnu jūrā. Tā ir visizolētākā sala Idzu arhipelāgā, patiesībā tas ir dubultvulkāns. Pati sala ir vulkāns, kura vidū atrodas otrs – mazāks, bet visas "dabas būves" pamatā ir četri zemūdens vulkāni. Aogašimā dzīvo apmēram 200 cilvēku, un tas ir mazākais Japānas ciems. Pēdējā vulkāna izvirduma laikā 1785. gadā ciems tika iznīcināts un puse iedzīvotāju gāja bojā, taču vietējie neļauj vulkānam ietekmēt savu nākotni. Salu nav viegli sasniegt, taču pāris naktis vulkānā kopā ar vietējo sabrūvēto šoču būs tā vērtas.
Macumoto pils
Tā ir viena no retajām pilīm Japānā, kas ir saglabājusies neskarta. Tā celta 1504. gadā, bet līdz pašreizējam izskatam paplašināta 16. un 17. gadsimta mijā. Macumoto ir pils, kas celta līdzenumā, nevis kalnos. Tā pazīstama ar melnbaltajiem trīsstūrveida torņiem. Pils koka interjers, piemēram, kāpnes, logu ailes, skatu laukums apmeklētājiem piedāvā autentisku pieredzi. Pavasaros Macumoto ir populāra ziedošo ķiršu apskates vieta.
Kavagučiko ezers
Šis ir no Tokijas visvieglāk sasniedzamais viens no tā sauktajiem "pieciem Fudzi ezeriem". Tā austrumu krastā atrodas karsto avotu kūrorts ar dažādām tūristu atrakcijām un brīnišķīgu skatu uz vulkānu. Fudzi vislabāk aplūkot no Kavagučiko ziemeļu krasta, skati ir īpaši elpu aizraujoši ķiršu ziedēšanas sezonā vai rudenī, kad koku lapas kļūst krāsainas. Agrā rīta migliņa padara ainavu mistiski iedvesmojošu, taču jāņem vērā, ka dienas laikā kalnu bieži aizsedz mākoņi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
