Ziemeļlietuvas pārsteigumi un neaizmirstamā Žemaitija: divu dienu ceļojums pa kaimiņvalsti  (2)

Pirmo dienu veltījām Rokišķu apkārtnes apskatei. Dabas miera, klusuma un zaļojošu koku ieskauta, mantinieku lolota, Rokišķu lauku teritorijā ieslēpusies īsta "pērle" – klasicisma stilā atjaunotā Gačionu muiža, ko trīs simtus gadus pārvaldījusi Rozenu dzimta.

Nu šeit saimnieko īsts barons Pjotrs Rozens, enerģisks kungs, kurš atstājis Parīzi, lai apmestos uz dzīvi šajā lauku nostūrī, atjaunotu muižu tās kādreizējā elegancē un laipni uzņemtu pie sevis tūristus.

Pats saimnieks uzsver, ka šeit ir jābrauc neko nedarīt, vien baudīt autentiskas lauku muižas gaisotni, nesteidzīgas un klusuma apdvestas dzīves ritmu un brīnišķīgus ēdienus no itāļu un franču virtuves, ko pats saimnieks arī reizēm gatavo viesiem.

Par ļoti pieņemamu samaksu muižas ciemiņam ir iespēja nakšņot senatnīgā stilā iekārtotā numuriņā, izmantot sporta zāli, plašo bibliotēku, laivot tuvējā ezerā, baudīt trīs maltītes dienā gaumīgajā un mājīgajā muižas ēdamistabā, kas apvienota ar atvērtā tipa virtuvi, vai brokastot uz terases, klausīties Rozenu dzimtas stāstus pie vīna glāzes un līdz pirkstu galiem sajust muižas dzīves burvību.

Caur fotoattēliem grūti notvert to šarmanto un sena klusuma apdvesto atmosfēru, kas valda barona Rozena atjaunotajā Gačionu muižiņā. To var izdarīt tikai aizbraucot turp un sajūtot to sirsnību, ar kādu saimnieki kādreizējā godībā atjaunojuši ikvienu telpu. Uz šo vietu nebrauc tūkstoši, tāpēc saimnieks ikvienu ciemiņu sagaida kā mīļu viesi. Rodas vēlme šeit atgriezties un atvest savējos, parādīt viņiem šo pasaules stūrīti, šo šarmanto muižu, īstu baronu, kurš pats gatavo viesiem pusdienas un iemieso to, ko sauc par dzīves jēgpilnu eksistenci.

Tālāk ceļš ved uz skaisto un plašo Rokišķu muižas ansambli, kurā ierīkots Rokišķu muzejs. Muižā var apskatīt Rokišķu lepnuma – koktēlnieka Ļongina Šepkas visas dzīves laikā radīto unikālo un savdabīgo kokgriezumu kolekciju, uzzināt divu varenu dzimtu – Tīzenhauzenu un Pšezdziezku likteņus, gremdēties aizgājušo gadsimtu noskaņā krāšņi izdekorētajās muižas istabās, kā arī apskatīt dažādas izstādes.

Vizītes dalībnieki noklausījās izsmeļošu vietējā, zinošā gida Ēvalda Masteiķa stāstījumu par muižas vēsturi, dzimtām un autentisko trauku, tērpu un sadzīves priekšmetu ekspozīcijām. Rokišķu muižu var ērti izstaigāt ar audiogidu latviešu, angļu, krievu vai lietuviešu valodā. 2013. gadā muzejs atzīts par ģimenei draudzīgu vietu, tas ir arī viens no EDEN (Eiropas izcilākie tūrisma galamērķi) galamērķiem.

Rokišķu apkārtnes delikatešu piedāvājumu jādodas baudīt uz eleganti melnbaltā stilā ieturēto kafejnīcu "Senas grafas" (latviski "Senais Grāfs"). Tur iespējams izgaršot to, ko ražo vietējie uzņēmumi un saimniecības. Sākot no vītinātas filejas un alkšņu dūmos auksti kūpinātas liellopa desas, līdz Itālijā nogatavinātajam cietajam sieram "Rokiškio Grand" ar kraukšķīguma notīm un izcilas kvalitātes vīniem no saimniecības "Roksala", kas lepojas ar daudziem piešķirtajiem tituliem. Interesants, latviešiem mazzināms produkts ir skilandis, ko gatavo no cūkgaļas, pievienojot sīpolus, ķiplokus, piparus.

Deserta vietā latviešiem bija iespēja nogaršot Laimutes Sadauskienes cepto šakoti un nu jau gandrīz par Lietuvas simbolu kļuvušās saldās baraviciņas. Papildus degustācijai kafejnīcas īpašnieks Aļģimants Šablinskis iepazīstināja viesus ar gaļas un siera delikatešu gatavošanas tradīciju vēsturi un pastāstīja par saimniecībām, kurās top vietējie gardumi.

Dienas nobeigumā ciemiņus sagaidīja atdzimusī Ilzenbergas muiža ar plašo un angļu stilā iekopto 15 hektāru plašo parku ar skulptūrām, ar leģendām apvīto Mīlestības salu, graciozi izliekto tiltiņu, ezeru un stāstiem par šīs saimniecības attīstīšanu pašreizējā veidolā.

Muiža celta 1515. gadā, tā nomainījusi vairākus īpašniekus. Šobrīd Ilzenbergas muižas kompleksā tiek attīstīta biodinamiskā saimniecība. Tas nozīmē, ka saimniecībā uz vietas tiek īstenots pilns cikls – no sēšanas līdz gatavai produkcijai, turklāt lauku darbos, kaitēkļu apkarošanā un produkcijas gatavošanā izmantojot tikai bioloģiskas metodes, dabiskus līdzekļus. Netiek izmantoti pesticīdi, mākslīgie minerālmēsli utml.

Muižas komplekss sastāv no muižas ēkas, klēts, siltumnīcām, pirts, ledus pagraba, siernīcas, kūpinātavas, maizes ceptuves, staļļiem un kūtīm. Interesentiem tiek piedāvātas ekskursijas muižā un parkā "iepazīstot muižas dzīvi", "Bioloģiskās saimniecības gudrības", "Gaidot pēcpusdienas tēju", kā arī piedāvātas saimniecībā tapušo produktu – maizes, siera, gaļas izstrādājumu, piena produktu - degustācijas.

Otrā diena Lietuvā vedina uz pavisam citu reģionu – Žemaitiju, kur atrodas nākamais galamērķis – Pluņģes pilsēta un tās apkaimē esošais Plateļu ezers – centrālais Žemaitijas nacionālā parka objekts.

Pirmā pieturvieta ir bijušajā zirgu stallī izveidotais Meteņu muzejs, kurā apskatāmi vairāki simti visdažādāko Meteņu svinību tradicionālo masku, ko pazīstam arī mēs, latvieši.

Tālāk dodamies uz Aukstā kara muzeju, kas iekārtots bijušajā PSRS Plokštines kara bāzē kodolraķešu uzglabāšanai. Tā bija pirmā PSRS karabāze, kurā Aukstā kara laikā tika izvietotas kodolraķetes. Tas ir unikāls šāda veida muzejs Eiropā.

Muzeja ekspozīcija vēsta par piecām desmitgadēm, kad norisinājās Aukstais karš, viens no slavenākajiem un bīstamākajiem militārajiem konfliktiem pasaulē. Uzskates vizuālie un grafiskie materiāli atspoguļo sevišķi slepenu informāciju par kodolieročiem padomju savienībā un to darbības principiem. Šeit ir apskatāmi arī citi kara ieroči un dažādi maketi, kas liecina par šī laikaposma vēsturi.

Ceļš turpinās ainaviskajā saimniecībā – viesu namā "Prie Žiedelio", kur ciemiņus sirsnīgi (patiešām no sirds!) ar dziesmu un dāsniem cienastiem uzņem enerģiskā un smaidīgā saimniece Janīna Rumšiene, mudinot sēsties pie saimes galda un nobaudīt žemaišu tradicionālo virtuvi – vārītus kartupeļus maisiņā, auksto zivju zupu ar siļķi (cibulynė), kāpostu zupu, kartupeļu un žāvētas gaļas kuģeļus, sierus un tradicionālā mantojuma sarakstā iekļauto kastini (Kąstinys), ko pati saimniece arī pagatavo uz vietas no krējuma, sviesta, sāls un zaļumiem.

Šeit arī pierādās vecā patiesība, ka vietu īpašu padara cilvēks, šajā gadījumā atraktīvā namamāte Janīna, kura dzied vietējā ansamblī "Platele", iesaista ciemiņus rotaļās, izrāda saimniecību un demonstrē īstas lietuviešu saimnieces prasmes un dzīvesprieku. Galds novietots uz terases ezera krastā un, šķiet, nav patīkamākas vietas, kur baudīt sauli, vasaru, dabu un lauku labumus. Viesu nams piedāvā iespēju ne tikai atrast jaunas garšas, bet arī nakšņot, īrēt telpas pasākumiem, laivot pa ezeru, izmantot pirti, sporta laukumus un baudīt lauku dabu un mieru.

Savukārt "Medaus kletele" saimniecība piedāvā izmēģināt bišu gultas omulīgi iekārtotā bišu namiņā, caur logu vērot lidoņu dzīvi un sajust, kā pazūd saspringums un nemiers. Bišu gultām esot ārstniecisks efekts, ko sniedz bišu zumēšana, vaska un medus smarža un bišu radītais magnētiskais lauks.

Lai arī te nevar redzēt visas 100 bišu saimes vienuviet, jo saimnieks tās izlicis tuvējos mežos, saimniecībā iespējams izbaudīt dažādas medus garšas, tajā skaitā medu, kas 2017.gadā ieguvis balvu kā gardākais – liepu lapu izsvīdumu medus.

Pēdējais Lietuvas pieturpunkts lepojas ar nosaukumu "Žemaitijas Versaļa" – tā ir greznā neoklasicisma stilā būvētā kņaza Nikolaja Oginska pils Pluņģē, kurā iekārtots Žemaišu muzejs un apskatāmi priekšmeti, kas ir saistīti ar žemaišu kultūru un mākslu visā pasaulē.

58 hektārus aizņem Oginska parks, kurš tika izveidots jau 18. gadsimtā. Parkā uz krāšņās pils fona vasaras sezonā vairāku dienu garumā tiek rīkoti klasiskās mūzikas koncerti, kas pulcē mūzikas mīļotājus ne tikai no Lietuvas, bet arī no kaimiņvalstīm.

Ceļojuma noslēgumā secinājums ir viens – Rokišķu un Pluņģes apmeklējums noteikti ir tā vērts, jo šeit gaumīgi iekārtotas pilis un senlaicīgas muižas mijas ar ainaviskiem ezeriem, mežiem un tradicionālām lauku saimniecībām, piedāvājot neaizmirstamas sajūtas, lielisku atpūtu un ievedot citā pasaulē – prom no ikdienas trauksmainās steigas, rūpēm un raizēm. Dodieties ceļā un piedzīvojiet neaizmirstamo!