Pamest ikdienu un ar busiņu doties lielajā dzīves ceļojumā – Madaras un Emīla stāsts  (14)

Madara un Emīls Senkani iepazinās reklāmas aģentūrā, kādu laiku pastrādājuši kopā, ieskatījās viens otrā nopietnāk un pirms gada iestūrēja laulības ostā.

Kā stāsta smaidīgais pāris, ceļošana abiem vienmēr bijusi tuva – jau bērnībā vecāki abus ņēmuši uz tuvākām un tālākām vietām, bet tagad Madara un Emīls izbauda viens otra kompāniju savos kopīgajos ceļojumos. Abi pabijuši daudzās Eiropas valstīs, ASV, bet vēl neizpētīta palikusi Āzija un Dienvidamerika. Tomēr, kā teic Emīls, – visam savs laiks!

"Ir skaidrs, ka labs draugs ne vienmēr ir labs ceļabiedrs, tādēļ bijām īpaši priecīgi, kad jau pirmajā braucienā uz pavisam netālo Viļņu izrādījās, ka mums saskan arī šajā jomā. To pierādīja gan laiskās dienas Venēcijā ar dzirkstošo vīnu plastmasas pudelēs un picas šķēlēm, gan vairāku nedēļu ilgs Floridas apmeklējums – līdzīga attieksme pret ēšanu, tērēšanu un baudīšanu ceļojuma laikā ir zelta atslēga, kas mums uz abiem iedalīta," par vienotību ne tikai ikdienā, bet arī ceļošanā stāsta Madara.

Emīls pie šādas idejas nonācis, jo agrāk ceļojis stopējot un sapratis, ka, šādi pārvietojoties, ne vienmēr sanāk apskatīt to, ko patiesi ir vēlēšanās redzēt, turklāt izvērtējis arī to, cik svēts viņam ir miegs. "Pēc šī ceļojuma pakauša smadzenēs vienmēr bijusi doma, ka vajadzētu doties piedzīvojumā, tikai ar savu gultu vai, piemēram, busiņu. Tad sanāks tieši tā, kā, manuprāt, vajadzētu ceļot. Kā jau pieaudzis cilvēks, šādu ideju tu noroc sevī, jo jāsāk veidot karjera, kas ir pareizi, jo knapināties arī visu laiku negribētos. Šo ideju apraku, līdz ar Madaru sākām runāt par ceļojumiem un sapratām, ka mums atkal domas sakrīt un šoreiz tās sakrīt busiņa formātā. Kopš tā mirkļa šis arī kļuva par lielo mērķi," atklāj Emīls.

"Neesam tie, kas sapņus liek pagultē apputēšanai. Atraduši viens otrā atbalstītāju, ķērāmies vērsim pie ragiem. Tas bija pirms kādiem diviem gadiem, kas paskrējuši kārtīgā riksītī, jo vēl paguvām apprecēties. Lai gan sākotnēji šķita, ka kāzas attālinās braucienu vēl par gadu, lielās bučas radiem un vēl lielākas mūsu vecākiem – šī brīnumainā diena ceļojumu pat krietni pietuvināja," stāsta Madara.

Pēc kāzām pāris uzrotīja piedurknes, nopirka busiņu, pārcēlās pie Madaras vecākiem, kuri silti viņus uzņēma un lutināja. Jaunieši sāka daudz strādāt un tikpat daudz krāt, netērējot līdzekļus nekam liekam un samazinot izklaižu skaitu, kā arī morāli nobriestot gaidāmajam ceļojumam.

Pāris stāsta, ka daudz kreņķu aiztaupījis tas, ka abi varējuši turpināt darba gaitas un strādāt attālināti. Tomēr sāpīgi bijis atvadīties no ģimenes, ar kuru pēdējos mēnešos bija tikai satuvinājušies.

"Atbalsts mums ir tiešām liels gan no vecāku puses, bez kuriem šāda avantūra tik operatīvi nenotiktu, gan no pārējiem radiņiem. Pat vectētiņš, kas nu galīgi nesaistās ar piedzīvojumu meklētāju, visbiežāk no visiem paslavēja ar atzinīgu smaidu un "nu, malacīši jūs esat!". Un tieši tāpēc, ka ģimene ir lielākais un labākais, kas man ir, to atstāt uz tik ilgu laiku bija trakoti grūti. Ceļā esam jau kādu laiku, vēl nespēju domāt par ģimeni tā, lai kaklā nesaritinātos kamols. Bēdīgās domas pastumju tālāk pakausī, sūtām bildes un bučas, sarakstāmies, sazvanāmies. Turamies un gaidām ciemiņus te, kaut kur Eiropā. Un viņi sagaidīs mūs mājās ar vecmāmiņas ceptām karbonādītēm un miltu mērci," tā Madara.

Lielas rūpes un darbu pirms došanās ceļā izpelnījās ģimenes transportlīdzeklis jeb māja uz riteņiem, kuru pāris pārveidoja tā, lai tajā varētu ērti uzturēties un arī nakšņot.

Par tapšanas procesu stāsta Emīls: "Buss bija svarīgs pirkums, jo pašā saknē mūsu mājai jābūt labai un kvalitatīvai, lai varam godam izbraukāt visu plānoto. Mašīnai nav ņiprākais motors, bet 1300 kilometrus varam nobraukt "ar vienu bāku". Šo auto var arī izmantot kā deviņvietīgu pasažieru busu un nebūs tā, ka pēc ceļojuma pagalmā stāvēs vienkārši kravas buss, bet gan jēdzīgs ģimenes auto. Auto transformācijā nav mainīts nekas busa korpusā, līdz ar to viss ir legāli, jo šo var definēt kā kravu. Starp citu, ceļojumā jau esam atraduši visai daudz līdzīgu biedru, kas pārbūvējuši savu ģimenes auto. Idejas pamatā ir manas, bet ļoti daudz pie busa pārbūves palīdzēja Madaras tētis un radinieks – kaimiņš, kas deva lietderīgus padomus, jo es neesmu pats tehniskākais džeks. Kaut gan tagad jau varu teikt, ka esmu pamatīgi progresējis. Sievastēvs ļoti palīdzēja savest busu tehniskā kārtībā, lai tas būtu izcilā stāvoklī pirms izbraukšanas. Iekārtojumu izrunājām ar Madaru, daudz ideju smēlāmies "Pinterest", un beigās sanāca mūsu ideālā versija."

Madara teic, ka mājas abiem ir svarīgākā vieta pasaulē, tāpēc automašīnas pielāgošana viņu vajadzībām nudien esot bijusi īpaši svarīga. Ja Emīls ar palīgiem tika galā ar tehniskajiem jautājumiem, tad Madaras pārziņā bija interjers, krāsošana, šūšana, līmēšana un noformēšana. "Mājīga vide mums apkārt, labs miegs uz saviem spilveniem, iespēja pārvietoties kur un kā vēlamies, patvērums naktī un draņķīgā laikā, iespēja paņemt līdzi visu nepieciešamo. Mums piemērotāka ceļošanas veida nav!"

Smaidīgajam pārim līdzi ir arī vēl kāds aktīvs ceļabiedrs – četrkājainais draugs Punktiņš. Kā teic Madara, šaubu par to, ka šunelis piedzīvojumā dosies kopā ar viņiem, nebija.

"Kopš iegādājāmies sunīti, visu, ko pieļauj pieklājība un racionāli apsvērumi, darām kopā. Kopš mazotnes kucēnu audzinājām pēc kinologa ieteiktā principa – ja vēlies, lai suns ir gatavs ar to sadzīvot, ierādi šo lietu pirmajos sešos mēnešos. Tā nu ar Punktiņu gājām ciemos un uz kafejnīcu, braucām ar auto un autobusu, dresējām sēdēt, gulēt, gaidīt, palikt, "fu" un, tīri priekam, dot ķepu. Izaudzis patīkams jauns suns, kas prot uzvesties sabiedrībā un gandrīz nekad nav par traucēkli," stāsta Madara.

Formālā daļa, kamēr vien pāris ir Eiropā, nav sarežģīta, tik vien kā čips un pase ar derīgu poti pret trakumsērgu. Tiesa, ir vietas, kur suņi nav gaidīti, tomēr, kā papētījis pāris – tādu nav daudz. Un, ja ir, abi jau iemanījušies, kā rīkoties, piemēram, kamēr viens dodas veikalā, otrs pagaida ārā ar mīluli.

Lai Punktiņš ceļojumā justos labi, Madara ar Emīlu sagādājuši gan atvēsinošu paklājiņu, gan līdzi ņemamo dzirdināšanas trauku. "Bet viņš mums ir miera mika, jūtas labi, gan vairākas stundas čučot, kamēr vizināmies starp galamērķiem, gan visu dienu staigājot pa nepieradinātām takām. Var redzēt un just, ka viņam ir prieks būt ar mums, un mēs katru dienu priecājamies, ka viņš ir ar mums. Ne velti nedēļu pirms izbraukšanas Punktiņš, gluži kā nojauzdams, katrā mirklī, kad busiņa durvis bija vaļā, tajā ielēca un ārā nekāpa," par savu mājdzīvnieku stāsta Madara.

"Punktiņa izskats ir mānīgs, viņš ļoti uzmana busu, ir labs un vērīgs sargs, kas ir liels pluss," piebalso Emīls.

"Eiropa mums patīk. Suni var ņemt līdzi, nauda gandrīz nekad nav jāmaina, kultūras mainās ik pēc dažām stundām, kalni, jūras, lavandu un saulespuķu lauki, iespēja vienā dienā nobaudīt gan Francijas, gan Spānijas vīnu, apraudzīt gadsimtiem senas pilsētas un ienirt debeszilā jūrā. Lupatdeķītis, kas sniedz visu, ko šobrīd vēlamies. Arī iespēju nospļauties un, ilgākais, 48 stundu laikā būt mājās," stāsta Madara un Emīls, kuri ieplānojuši savā ceļojumā pavadīt aptuveni sešus līdz deviņus mēnešus.

Šobrīd pāris ceļā ir vairāk nekā nedēļu, un, kā stāsta paši, vēl joprojām ir mazliet nereāla sajūta.
"Tikai tagad sākam iemanīties, kā ir būt "vanlaiferiem" ("van life" – tulkojumā no angļu valodas – dzīve busiņā). Kurās vietās palikt pa nakti, kur mums pašiem vislabāk patīk būt un kā vispār šāda dzīve noris. Vīlušies neesam noteikti, jāiemācās baudīt, neskriet, jo pagaidām ir atvaļinājuma sajūta, ka jāmēģina visu paspēt, tāpēc lielā cīņa ir ar mieru sevī. Apskatīt var daudz, iepazīt cilvēkus. Eiropā ir ļoti daudz šādu līdzi domājošo ceļotāju, kas rada jauku komūnu. Noteikti turpināsim likt informāciju mūsu blogā un "Instagram" kontos dalīties ar piedzīvoto. Droši var sekot līdzi," atgādina Emīls.

"Lielākoties jūtos kā devusies atvaļinājumā, taču ik pa brītiņam jau var sajust lielā ceļojuma garšu. Ceļojuma, kas kļuvis par dzīvesveidu. Jau tagad esam iemācījušies ļauties gadījumam, ja tas piespēlē ko īpaši kārdinošu – bezmaksas stāvvietu ar skaistu skatu un labierīcībām, vīriņu, kas pienāk pie mūsu busa un vārdu pa vārdam atzīmē pārgājienu kartē lieliskākos maršrutus, no kuras pirms minūtes ne nieka nesapratām, degvielas uzpildes staciju ar dušu par brīvu, kalnu ezeru, vilciena biļetes par 4 eiro dienā. Mirklis ir mirklis, tas negaidīs," ir pārliecināta Madara.