Norvēģijas apceļošana ar velosipēdu - 17
Foto: Artūrs Drozds
Artūrs Drozds, kā saka pats par sevi, ir piedzīvojumu cilvēks. "Brīvajā laikā svarīgi ir nezaudēt to lieki, izdarīt ko tādu, kas paliek atmiņā. Jo vairāk atmiņu, jo krāsaināks skats uz dzīvi," pārliecināts Artūrs. Viens no viņa iemīļotiem brīvā laika pavadīšanas veidiem ir ceļošana, un arī tur viņš meklē piedzīvojumus, neizvēloties vienkārši iegādāties aviobiļetes, rezervēt viesnīcu un pavadīt laiku kūrortā. Viņu vairāk vilina neskarta daba un gandarījuma sajūta pēc kāda smaga pārbaudījuma.Tieši šie bija arī daži no iemesliem, kādēļ Artūrs nolēma doties uz Norvēģiju, kur kalnaino dabu apskatītu uz velosipēda. Bet par visu pēc kārtas!

Tuvāku un tālāku vietu apskatīšana velosipēda mugurā sākās ar to, ka pirms diviem gadiem Artūrs ar brālēnu izdomāja aizmīties no Rīgas līdz Kolkai, kas ir aptuveni 160 kilometrus garš maršruts. Lai arī nebija viegli, mērķis tika sasniegts un gandarījums par paveikto bija neizmērojams. Āķis bija lūpā – vēlāk Artūrs aizminās līdz Pērnavai, un tieši šī pārbaudījuma gaitā viņš sāka kaldināt plānus par kaut ko iespaidīgāku. Tā kā viņš bija pabijis Norvēģijas ziemeļos un apzinājās, cik šī zeme ir skaista, jauns mērķis bija kristalizējies.

Foto: Artūrs Drozds

Pirms lielā brauciena Artūrs apzināti trenējās, lai fiziskā un arī morālā sagatavotība nepieviltu, kā arī veica vēl vienu braucienu – šoreiz no Liepājas līdz Nidai. Plānojot braucienu pa krāšņo un skatiem bagāto Norvēģiju, Artūrs bija ieplānojis trīs galvenos pieturas punktus – Bergenu, augstāko virsotni "Galdhøpiggen", kā arī vēl vienu pilsētiņu – Sandejordu. Šīs apskates vietas veidoja aptuveni 1100 kilometrus garu, kas mērojams aptuveni divās nedēļas.

Līdzi ceļotājs ņēmis tikai pašu svarīgāko – mugursomu, kas bijusi aptuveni 15 kilogramus smaga. Līdzi tika paņemts guļammaiss, telts, apģērbs. Trešdaļu no līdzi paņemtajām mantām fotogrāfam aizņēmusi foto tehnika, bet pārējā rūme tikusi atvēlēta pārtikai.

Foto: Artūrs Drozds

Kā jau kārtīgā piedzīvojumā, arī bez dažādiem starpgadījumiem neiztikt. Tieši tāpēc Artūrs piekrita dalīties savā pieredzē un piedzīvojumos, lai arī citi ceļotāji zinātu, ar ko rēķināties pirms šāda iespaidīga mērķa īstenošanas un kā sagatavoties, lai iztiktu bez liekiem kreņķiem.

Veselā piedzīvojumā Artūrs iekūlies jau gandrīz pašā ceļojuma sākumā. Kad pēc Bergenas apskatīšanas Artūrs bija devies prom, šķitis ka nedaudz padilusi viena no riteņa riepām – tā kā bagāžas apmēri lidojumā bijuši ierobežoti, rezerves apvalka līdzi viņam nav bijis. Tomēr Artūrs pieņēmis lēmumu doties uz tuvējo lielāko pilsētu un situāciju vērst par labu. Nominies 40 kilometrus ar savu viena pārnesuma velosipēdu un secinājis, ka meklētā tur nav, viņš nolēma mīties šo iespaidīgo distanci atpakaļ, jo vietējie zināja stāstīt, ka arī nekur tālāk šādas iespējas nebūs. It kā jau ķibeles tā jau nebūtu gana, riepa pārsprāgusi, tāpēc nācies stopēt. Cerējis, ka visas riteņa nelaimes ir aiz muguras, viņš turpinājis ceļu, taču dienu vēlāk uzradušās jaunas problēmas.

"Pēc dienas sapratu, ka manas nelaimes ar riepu nav beigušās – tā bija bojāta un palikusi mīksta, piepumpēju to, bet varēju nobraukt vien kādas četras stundas. Tā nu nonācu starp diviem kalniem, kur no abām pusēm bija tuneļi un mana riepa bija pilnībā beigta. Tā kā stumties ar velo cauri tunelim nebija droši, es centos šo riepu salabot. Un arī tas nenācās viegli, to laboju kādas četras stundas," atceras Artūrs. Kamēr apņēmīgais ceļotājs darbojies ap savu vellapēdu, piestājusi mašīna un kāds laipns kungs piedāvājis palīdzību. Smejoties Artūrs teicis, ka, protams, riepas apvalku viņš nesmādētu, un liels bija viņa pārsteigums, ka kungs saprotoši pamājis un, atverot busiņa durvis, skatam pavērās lērums riteņu rezerves daļas. Lai arī cik daudz tur būtu velosipēda rezerves daļu, tieši tāda, kāda bija vajadzīga Artūram, protams, atkal nebija. Izpalīdzējis un aizvedis Artūru uz velo veikalu (kas, starp citu, atkal bija krietnu gabalu atpakaļ no plānotā maršruta), kungs sapratis, ka šī nav Artūra veiksmīgākā diena, un vajadzīgās detaļas uzdāvinājis.

Foto: Artūrs Drozds

Runājot par mīšanos pa kalnaino apvidu, arī tas bijis gana liels pārbaudījums. Brīžiem kalni esot bijuši tik sīvi, ka mīties nav pat bijis iespējams. Tā bijis ar, piemēram, 13 kilometrus augsto nogāzi,K kas esot bijusi tik stāva, ka mašīnas, kas ripojušas lejā pa kalnu, stājušās malā, lai dzesētu bremzes. Kā teic pats Artūrs, pat uzstumt velosipēdu pa šo kalnu esot bijis kā noskriet divus maratonus. "Kad biju pieveicis jau vairāk nekā pusi stāvā kalna, mani sāka atbalstīt no braucošajām mašīnām – māja un novēlēja izturību, viena no tām pat apstājās un nofotografēja mani, sakot, ka esmu jau gandrīz galā un jūsmoja par paveikto," atminas ceļotājs, piebilstot, ka laipnie cilvēki pacienājuši gan ar šokolādi, gan iedevuši ūdens rezerves. Ar apkārtējo labajiem vārdiem un atbalstu, Artūrs sasniedza 1900 metru augsto virsotni. Viņš teic, ka vēlējies doties vēl tālāk, tomēr došanās augstāk tika atzīmēta kā bīstama.

Rezumējot Artūrs teic, ka ceļojums bija liels pārbaudījums, tomēr pasakainie skati visapkārt pavisam noteikti ir bijuši šo pūļu vērti.

Citas Artūra fotogrāfijas iespējams aplūkot šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!